Acs
Acs ir maņu (redzes) orgāns, kas uztver gaismas starus, kuri fokusējoties veido attēlu uz fotoreceptoriem. Acs sastāv no acābola un palīgorgāniem. Lodveida acābols (bulbus oculi), kura diametrs ir apmēram 2,5 cm, atrodas acs dobumā (orbītā), ko norobežo galvaskausa kauli un izklāj taukaudi (amortizatora nozīme). Acs dobums pasargā aci no traumām un dažādiem nevēlamiem kairinājumiem. Acābolam šķir priekšējo un mugurējo polu. Līniju, kas savieno polus, sauc par acs optisko asi. Tai perpendikulāra plakne dala acābolu priekšējā un mugurējā daļā. Acābolam ir trīs apvalki. Ārējais ir šķiedrainais apvalks, kam ir divas daļas – cīpslene un radzene. Cīpslene jeb sklēra (sclera) ir šķiedrainā apvalka lielākā (⅘), mugurējā daļa, kas veidota no blīviem, necaurspīdīgiem saistaudiem, piešķir acābolam formu un aizsargā iekšējos slāņus (tautā to sauc par acs baltumu). Tai cauri iet redzes nerva šķiedras, redzes nerva apvalka šķiedras, kā arī acābola muskuļu cīpslas. Šķiedrainā apvalka priekšējā daļa – radzene (cornea) – ir caurspīdīga, apaļa, vertikāla plātnīte, kas ir izliekta līdzīgi pulksteņstiklam. Radzeni veido blīvie saistaudi; tajā nav asinsvadu, bet ir daudz nervgaļu; no ārpuses (priekšpuses) un no iekšpuses (mugurpuses) to klāj konjunktīva jeb epitēlijaudi. Konjunktīva izklāj arī plakstiņus, un to apskalo asaras, kas mitrina aci. Vidējais apvalks ir asinsvadu apvalks, kura lielākā, mugurējā daļa, kas cieši pieguļ cīpslenei, ir dzīslene (chorioidea). Starene jeb ciliārais ķermenis (corpus ciliare) ir dzīslenes turpinājums uz priekšpusi. Tā sastāv galvenokārt no dažāda virziena gludajām muskuļšūnām, kas veido starenes (akomodācijas) muskuli. Asinsvadu apvalka priekšējā daļa, kas nepieguļ acābola ārējam apvalkam, ir varavīksnene (iris). Tā ir muskuļaudu gredzens starp radzeni un lēcu ar atveri – zīlīti – vidū. Varavīksnenē ir daudz asinsvadu, pigmenta (jo vairāk ir pigmenta, jo acis ir tumšākas) un gludo muskuļšūnu. Varavīksnene bez pigmenta sastopama ļoti reti (albīniem); tad tā ir sārtā krāsā, jo cauri spīd asinsvadi. Muskuļšūnas varavīksnenē iet divos virzienos – cirkulāri un radiāli. Radiālās šķiedras veido zīlītes paplašinātājmuskuli, bet cirkulārās – zīlītes sašaurinātājmuskuli. Gludās muskulatūras reflektoriskā darbība regulē gaismas iekļūšanu acī – spilgtā gaismā zīlīte sašaurinās, bet vājā gaismā paplašinās. Zīlīte paplašinās arī īpašā emocionālā stāvoklī, piemēram, sāpēs, bailēs, šausmās. Iekšējais acābola apvalks ir tīklene (retina), tajā atrodas īpaši gaismas staru uztveršanas elementi jeb fotoreceptori. Gaismjutīgie elementi ir tikai tīklenes mugurējā daļā, kas atbilst dzīslenei. Šo tīklenes daļu var apskatīt ar speciālu ierīci – oftalmoskopu. Fotoreceptori ir nūjiņas un vālītes, turklāt nūjiņu ir apmēram 18 reižu vairāk nekā vālīšu. Vālītes uztver krāsas un ļoti spilgtu gaismu, nūjiņas – tikai gaismas spilgtumu. Vājā gaismā cilvēkam darbojas tikai nūjiņas, tāpēc tumsā viņš atšķir tikai baltu un melnu krāsu. Nakts dzīvniekiem (sikspārņiem, pūcēm) ir tikai nūjiņas, bet dienas dzīvniekiem (vistām, baložiem) – gandrīz tikai vālītes. Gaismas radīto kairinājumu no šiem receptoriem uz kortikālo redzes centru, kas atrodas galvas smadzeņu lielo pusložu pakauša daivas garozā, pārvada redzes nervs. No tīklenes redzes nervs iziet nedaudz sāņus (deguna virzienā) no acābola mugurējā pola, šo vietu sauc par redzes nerva disku. Tā apvidū nav gaismjutīgu elementu, tāpēc to sauc par aklo plankumu. Galvaskausa dobumā 50% redzes nerva šķiedru krustojas ar tādām pašām pretējās puses redzes nerva šķiedrām, tāpēc katrā galvas smadzeņu lielajā puslodē nonāk redzes nervu šķiedras no abām acīm. Apmēram 4 mm deniņu virzienā no redzes nerva diska, gandrīz mugurējā pola apvidū, tīklenē ir t.s. dzeltenais plankums ar centrālo bedrīti, kur atrodas tikai vālītes. Tā ir tīklenes visjutīgākā vieta. Acābola apvalkos ietvertas gandrīz visas acs optiskā aparāta daļas (izņemot radzeni). Gaismas starus lauž radzene, acābola kameru šķidrums, lēca un stiklveida ķermenis. Lēca sastāv no caurspīdīgas olbaltumvielas, ir abpusēji izliekta, bet priekšējā virsma ir plakanāka nekā mugurējā. Lēcā nav ne asinsvadu, ne nervu. Tā atrodas aiz zīlītes un varavīksnenes, ietverta kapsulā, ko ar starenes (akomodācijas) muskuli saista cirkulāra lēcas saite (starainā josliņa). Starenes muskulim kontrahējoties, lēcas saite un kapsula atslābst un lēcas priekšējā virsma vairāk izliecas; muskulim atslābstot, notiek pretējs process. Tā acs pielāgojas (akomodējas), lai varētu saskatīt dažādā attālumā esošus priekšmetus. Ar lēcu ir saistītas acābola kameras. Priekšējo kameru no priekšpuses norobežo radzenes mugurējā virsma, bet no mugurpuses – varavīksnenes priekšējā virsma un lēcas priekšējās virsmas daļa (zīlītes apvidū). Mugurējā kamera ir cirkulāra sprauga, kas aptver lēcas malu. Tās priekšējo sienu veido varavīksnenes mugurējā virsma, bet mugurējo – lēcas saite un starenes muskulis. Abas kameras savieno zīlīte. Acābola kamerās atrodas caurspīdīgs šķidrums. Stiklveida ķermenis ir recekļaina masa, ko apņem plāns, ļoti vārīgs apvalks; tas piepilda acābolu aiz lēcas un cieši pieguļ tīklenei. Tā priekšējā virsmā ir neliels iedobums, kurā ieguļ lēca. Acs palīgorgāni ir vairāki, gandrīz visiem ir aizsargnozīme. Acābola muskuļi: četri taisnie muskuļi (augšējais, apakšējais, iekšējais un ārējais), divi slīpie muskuļi (augšējais un apakšējais) un augšējā plakstiņa cēlējmuskulis. Gandrīz visi tie sākas no radzenes nerva kanāla sienas, bet beidzas cīpslenē. Tie ir šķērssvītrotie muskuļi, tātad pakļauti cilvēka gribai. Abu kustības ir saskaņotas. Augšējais un apakšējais plakstiņš (palpebra) aizsargā un tīra acis. Tos veido blīvu šķiedraino saistaudu plātnīte, ko no ārpuses klāj āda, bet no iekšpuses plāns epitēlijaudu apvalks – konjunktīva. Plakstiņos atrodas acs gredzenveida muskuļa daļa, bet augšējā plakstiņā arī augšējā plakstiņa cēlējmuskulis. Uz plakstiņu malām ir īsi matiņi – skropstas, kas aizsargā radzeni no putekļiem un citiem svešķermeņiem, bet aci – no tiešiem gaismas stariem. Konjunktīva (tunica conjunctiva) ir gļotu membrāna, kas klāj plakstiņu iekšējo virsmu, pāriet uz acābolu un sedz tā priekšdaļu līdz radzenei. Starp plakstiņu konjunktīvu un acābola konjunktīvu veidojas spraugveida telpa – konjunktīvas maiss. Tajā atrodas asaras, kas, plakstiņiem aizveroties (mirkšķinot aci), mitrina radzeni.