Veselības aprūpes nepieejamība– galvenā Latvijas valsts problēma
Šo tabulu („Neapmierinātas veselības aprūpes vajadzības starpvalstu un iekšvalstu skatījumā”) un skaidrojumu publicēju galvenokārt cerībā, ka daļa no politiķiem prot lasīt un analizēt. Angliski es šo tabuliņu publicēju tālab, lai Guntis Belēvičs un viņa advokāts Viktors Tihonovs man nepārmestu voluntārismu vai tendenciozitāti un arī šo rakstiņu nenestu pie tiesas, jo informāciju katrs var gūt EUROSTAT un Health for all datubāzēs.
Es nevēlos norādīt, kurā vietā šajā tabulā atrodas Latvijas veselības aprūpe. Sākumā vēlos norādīt, ka valsts vidējos skaitļus jāskatās uz zilās lodītes, un pēc šā rādītāja Latvija atrodas ES pēdējā vietā, proti, vairāk nekā 12% veselības arūpe Latvijā nav pieejama tās dārdzības, attāluma un gaidīšanas ilguma dēļ. Un šis cipars tiešām attiecas uz finansējuma trūkumu. Visiem tiem, kas manu rakstu lasa lai noskaidrotu– vai mums vajag vairāk solidārās (valsts budžeta) naudas veselības aprūpei, varu atbildēt– ļoti vajag, jo vienkārši mēs atrodamies pēdējā vietā pēc pieejamības.
Bet tālāk aicinu Jūs pievērst uzmanību izkliedei starp bagātākajiem un nabagākajiem Latvijas iedzīvotājiem. Un šī izklaide liecina, ka bagātākie (izglītotākie, situētākie, jaunākie rīdzinieki) veselības aprūpi var gūt pat vieglāk nekā bagātākie igauņi vai poļi. Savukārt nabagākajiem (ar zemāku izglītību, ienākumiem, veselības pratību, perifērijā dzīvojoši) latviešiem ceturtajā daļā gadījumu veselības aprūpe nav pieejama. Un šis rādītājs Eiropā ir salīdzināms tikai ar Grieķiju, bet PVO Eiropas biroja telpā– tikai ar Ukrainu, Tadžikistānu un Kirgizistānu. Šie rādītāji šobrīd mums ir sliktāki par Krieviju, Gruziju, Baltkrieviju, Moldovu.
Skatoties uz šo tabuliņu Eiropas eksperti prāto: vai tiešām Latvijas valsts (ministrs) vēlas, lai ceturtā daļa no nabagajiem mirst nost, ja jau viņiem tāpat aprūpe nav sasniedzama.
Tieši šāda izkliede liecina, ka ir neiespējami samazināt mātes un grūtnieces mirstību, zīdaiņu mirstību un citus tikpat traģiskus rādītājus Latvijā, jo šajā ceturtdaļā iekļaujas arī slikti situētās jaunās māmiņas, kas nav skolā apguvušas veselības mācību, kam nav veselības pratības (Health Literacy), kam līdz ģimenes ārstam, kur nu vēl līdz ginekologam un endokrinologam tālu, dārgi un grūti tikt.
Šī milzīgā izkliede varētu būt iemesls secinājumam– miljonāru, kas par miljonu pērk dzīvokli un simtiem tūkstošiem– tā iekārtojumu, nedrīkst likt par veselības ministru, jo viņš nabagos nesaprot un nesapratīs (nesaprot pacientus, bet nesaprot arī māsas un rehabilitologus, kas saņem 400 eiro mēnesī). Šī izkliede tieši Gunta Belēviča laikā ir pieaugusi nopietnāk nekā naudas trūkums. Bet šī izkliede mums liek domāt arī par to, ka nepietiek ar kliedzienu: „naudu, naudu, finansējumu, finansējumu”. Latvijas veselības aprūpes nozarei ir nepieciešamas gan reformas, gan nauda. Pašreizējos apstākļos, bez skaidri definēta un caurskatāma veselības aprūpes pakalpojumu groza, kā arī pamatota un aktuāla tarifu/cenu aprēķina, pat trūkstošā finansējuma apjoma noteikšana nav viegli paveicams uzdevums. Tādēļ pakalpojumu groza un aktuālu tarifu/cenu noteikšana ir darbības (jeb reformas) ar visaugstāko prioritāti. Galvenās problēmas valsts vai apdrošināšanas finansējuma piesaistei ir tas, ka realitātē mums nav ne pozitīvais, ne negatīvais grozs, vēl mazāk– kvalitātes kritēriji. Reformas, pirmkārt, nozīmē sakārtotu likumdošanu, otrkārt, profesionālu vadību, treškārt– caurskatāmu struktūru, ceturtkārt, ģeopolitisku skatījumu. Pusotrs gads ministra Gunta Belēviča vadībā parādījis, ka nav iespējams ne pirmais, ne otrais, ne trešais, ne ceturtais.
Paskatamies vēlreiz uz tabuliņu– ceturtajai daļai nabadzīgāko cilvēku veselības aprūpes pakalpojumi nav pieejami, tātad viņiem būtu jāmirst nost.
*Tuvākajā laikā gatavojos publicēt arī citus starptautisku organizāciju aprēķinus tabulu veidā ar skaidrojumu. Citas tabulas Latvijas Veselības ministrijai ir vēl mazāk glaimojošas.