Raimonds Karls: Melanoma veselības aprūpē
Diemžēl ļoti daudz ārēji visļaunāko slimību nav ārēji acumirklī pamanāmas: tāpēc, ka cilvēki, gluži pašsaprotami, to neizrāda, un tāpēc, ka bieži vien daudzām slimībām šīs redzamās pazīmes ir grūti konstatējamas. Cik daudz cukura diabēta, vēža, sirds un asinsvadu slimnieku ikdienā dzīvo līdzās mums – daži pilnvērtīgu, daži mazāk piepildītu cilvēka dzīvi?
Tas daļēji ir atkarīgs no valsts spējas nodrošināt pilnvērtīgu un efektīvu dažādu slimību ārstēšanu, paša cilvēka spējas laicīgi reaģēt un veikt nepatīkamas, bet nepieciešamas darbības, un, protams, ievērot dzīvesveida prasības, kas bremzē un pat mazina šādu slimību sekas. Tas, ka mēs nepamanām, nenozīmē, kas tā nav un mums par to nav jāsatraucas un jādomā. Mums, tas ir, sabiedrībai un arī valstij.
Viena no šādām slimībām ir melanoma, it īpaši metastātiska melanoma. Melanoma nav tikai ļaundabīga ādas vēža forma. Metastātiska melanoma ir tā slimības stadija, kad ļaundabīgo šūnu perēkļi ir izplatījušies ārpus to sākotnējās lokalizācijas. Metastāzes var būt smadzenēs, iekšējos orgānos (plaušās, aknās) un pat kaulos. Būtiski ir tas, ka agrīni diagnosticēta melanoma ir izārstējama pilnībā, bet metastātiska melanoma ir daudz grūtāk ārstējama un pacientu dzīvildzes prognozes – daudz sliktākas nekā melanomai agrīnā stadijā.
Melanoma nav tikai ļaundabīga ādas vēža forma. Melanoma ir rādītājs, kas demonstrē, kādas Latvijā ir galvenās problēmas ar mūsdienīgu, tātad efektīvu sarežģītu slimību ārstēšanu un pacientu dzīvildzes rādītāju uzlabošanu.
Latvija ir šobrīd vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā pacientiem nav pieejama mūsdienīga metastātiskas melanomas ārstēšana. Pat mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā šo ārstēšanu apmaksā valsts, respektīvi, maksā par drošiem un patiešām iedarbīgiem medikamentiem. Metastātiska melanoma nav iesnas, kuras var ārstēt ar ķiplokiem, ingveru, citroniem vai bezrecepšu zālēm. Melanomas un audzēju ārstēšanas jautājums ir sarežģīts. Ja iesnas, vējbakas un dažas ādas vēža formas ir izārstējamas pilnībā, tad jebkura metastātiska procesa, tostarp melanomas, ārstēšanu nosaka vairāki faktori, piemēram, kā paildzināsies cilvēka mūžs, lietojot šos medikamentus (pret nelietošanu), jeb tā saucamā dzīvildze, ar kādām iespējamām blakus parādībām pacientam jārēķinās, lietojot šos medikamentus, jeb kāda būs pacienta dzīves kvalitāte terapijas laikā, kādas ir medikamentu izmaksas (farmakoekonomika) u. c.
Jā, šī ārstēšana nav lēta, un tāpēc vienmēr atgādinu par to, cik svarīgi ir savlaicīgi apmeklēt šīs jomas zinošus ārstus, veikt ādas veidojumu izmeklēšanu un pārliecināties, ka nekas nedraud, vai arī, atrodot audzēju, nekavējoties uzsākt tā ārstēšanu. Diemžēl tik agresīvs audzējs kā melanoma skaitliski mazāku rādītāju dēļ (iepretim citu ādas audzēju formām) pat nav Latvijas onkoloģijas "zaļo koridoru" gaidīts. Arī valsts noteiktā agrīnā diagnostika balstīta tikai uz apskati, ārsts izvēlas visneglītāko vai vairākus neglītos veidojumus.
Tam seko veidojumu ķirurģiska ārstēšana, jebkuru pigmentētu ādas veidojumu (dzimumzīmi) vispirms izgriež, tad to pārbauda laboratorijā. Un tādu, visbiežāk labdabīgo, veidojumu operācijas un laboratorijas izmeklējumi valstī tiek veikti desmitiem tūkstošu, pretēji tam, lai veiktu neinvazīvu veidojuma izmeklēšanu (dermatoskopiju) un tikai tad, aizdomu vai apstiprinājuma gadījumā, veiktu tā ķirurģisko ārstēšanu. Turklāt šāda izmeklēšana ļauj pāris minūšu laikā bez operācijas izmeklēt visus cilvēka ādas veidojumus, tādā veidā ietaupot ievērojamus līdzekļus valsts veselības budžetā, agrīni atpazīstot slimību.
Jautājums ir: vai arī Latvijas valstij metastātiskas melanomas ārstēšana ir jāveic tikai tāpēc, ka citur tā dara, un vai mēs varam to atļauties? Iesaku palūkoties uz to šādi: ja bez mūsdienīgām zālēm dzīvildze metastātiskas melanomas gadījumā ir vien dažas nedēļas vai mēneši, tad, saņemot mūsdienīgus un efektīvus medikamentus, šī dzīvildze pārsniedz pat 5 gadus. Bet vai tas, ko šie cilvēki spētu izdarīt valstij un sabiedrībai 5 un vairāk gadu laikā, arī ir maz? Runa nav tikai par nomaksātajiem nodokļiem, sasniegumiem sportā un racionāli neizmērāmu dalību pirmkārt savas ģimenes, tad sabiedriskās un valsts norisēs. Melanomas gadījumā mēs nereti runājam par gados jauniem cilvēkiem, kuriem ir vai var būt bērni, par cilvēkiem, kuriem ir vecāki, par cilvēkiem, kuri ir un var būt strādātspējīgi un griboši. Vai valsts pienākums nav viņiem nākt pretī? Dot iespēju realizēt sevi, nevis ļaut aiziet? Protams, mūsdienām atbilstoša slimību efektīva ārstēšana pieprasa daudz zinātniski ietilpīgāku un sarežģītāku medikamentu lietošanu. Bet runa nav tikai par naudu vai tikai par konkrētiem medikamentiem. Runa ir par valsts attieksmi un tātad gatavību spert soli pretim melanomas slimniekiem, būtībā vispār valstiski atpazīt šo problēmu.
Diemžēl šobrīd Latvijas valsts šo iespēju nedod. Šo iespēju dod pašu medikamentu ražotāju līdzjūtības programmas, privāti ziedotie vai paša slimnieka līdzekļi. Bet ne valsts.
Speciālistu aplēses liecina, ka metastātiskas melanomas izplatība dubultojas katrus 10 gadus. Piemēram, ja 1935. gadā varbūtība saslimt ar melanomu bija vienam no 1500 cilvēkiem, tad 2011. gadā šī attiecība bija jau vienam no 50. Ļaunākais ir tas, ka saslimstība ar melanomu pieaug tieši gados jaunu, tas ir, ekonomiski aktīvu, cilvēku vidū.
Cik man ir zināms, kāda no nozares nevalstiskajām organizācijām nāca klajā ar priekšlikumu mainīt valsts kompensējamo zāļu sarakstā iekļauto medikamentu apmaksas kārtību, proti, maksāt tikai par rezultātu, tas ir, par skaidri noteiktiem efektivitātes rādītājiem, kas liecina par pacienta veselības stāvokļa uzlabošanos. Izklausās saprātīgi un pareizi? Diemžēl šādas sistēmas ieviešana Latvijā ir teju vai neiespējama, jo nav Latvijā pacientu uzskaites sistēmas – datubāzes, kurā tiek uzkrāta detalizēta informācija par katra pacienta slimības gaitu, ārstēšanas efektu u. c.). Tādejādi šobrīd Latvijā nav iespējams konstatēt, vai konkrētu zāļu lietošana ir devusi rezultātus. Protams, šādas pieejas ieviešana prasa darbu, ja ne visām diagnozēm, tad vismaz sākotnēji dažām – noteikti. Pagaidām no valsts puses nav ne atsaucības, ne ieinteresētības nopietni izskatīt un virzīt šo priekšlikumu.
Mūsdienu melanomas, metastātiskas melanomas, ārstēšana ir sarežģīts un komplicēts process, tajā iesaistās daudzu specialitāšu ārsti – ķirurgi, klīniskie onkologi, ķīmijterapeiti, imunologi, dermatologi, radiologi, morfologi, šo sarakstu var turpināt vēl un vēl. Dažādas diagnostikas un ārstnieciskās manipulācijas un arī medikamentu klāsts – gan imūnterapija, gan gēnu ihnibitori, gan dažādi audzēju iznīcinošie vīrusi. Parastās ķīmijterapijas ēra ir pagājusi.
Šogad Eiropas Onkoloģijas kongresā (tas norisinājās no 8. līdz 12. septembrim Madridē) skaidri atzina, ka visredzamākais progress ārstēšanas rezultātos ir sasniegts tieši metastātiskai melanomai. Diemžēl šādu atziņu nevar sniegt par Latviju – pagaidām Latvija ir melnais traips Eiropas melanomas ārstēšanas kartē. No melanomas pasargāts nav neviens. Un valsts pienākums būtu dot iespēju metastātiskas melanomas slimniekiem dzīvot, tas ir, sniegt dzīvildzi pagarinošu terapiju. Beidzot arī Latvijā nodrošināt mūsdienīgu un efektīvu zāļu pieejamību metastātiskas melanomas ārstēšanai, kuru lietderība un drošums ir pierādīts. Tā, kā to dara Eiropā. Tā, kā to dara Igaunijā un Lietuvā.
Raksta avots: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/raimonds-karls-melanoma-veselibas-aprupe.d?id=49576459
