Pēteris Apinis: Nepopulārs viedoklis par aknu transplantāciju

Jaunas slimnieces nāve pēc aknu transplantācijas sacēlusi vētru sabiedriskajos medijos un sociālajos tīklos. Galvenais motīvs – valsts ir vainīga šīs jaunās sievietes nāvē, jo nav laikus nodrošinājusi viņai aknu transplantāciju.

Es valsti šajā gadījumā varētu ietērpt vienā vārdā – Belēvičs. Apsolīja kā veselības ministrs. Ierakstīja Ministru kabineta noteikumos bez finansiāla seguma. Gluži tāpat kā samazināja pacientu iemaksas un lielu daļu kopējā veselības aprūpes finansējuma novirzīja medikamentiem. Rezultāts – milzīga peļņa farmācijai un milzīgas rindas onkoloģiskiem pacientiem, bezcerīga finansiālā situācija primārajai aprūpei, samazināti tarifi par izmeklēšanu (ārsts valsts iestādē par aknu un vēdera dobuma ultraskaņas izmeklēšanu saņem 1,23 eiro, un šajā summā ietverti nodokļi. Ultraskaņas izmeklēšanu nudien nevar veikt katrs, tam vajadzīga nopietna metodes apguve, iemaņa un zināšanas). Vārdu sakot – jebkurš solījums palielināt kādai konkrētai pacientu grupai (medikamentiem C hepatīta vai HIV/AIDS ārstēšanai, konkrētām operācijām, manipulācijām, retajām slimībām utt.) naudu, nesaņemot papildu līdzekļus no valsts budžeta, ir vispārējās veselības aprūpes sistēmas graušana. 

Neesmu Andas Čakšas fans, bet viņa nenodarbojas ar tukšu populismu un nepamatotiem solījumiem.

Nekad valstij nepietiks līdzekļu visām nepieciešamajām transplantācijām. Nekad!

Visos laikos ir bijusi problēma – vai ārstam ir tiesības atteikties no kāda pacienta ārstēšanas, vai sistēmai ir tiesības atteikties ārstēt kādu pacientu. Ir virkne iemeslu, kamdēļ ārsts var atteikties ārstēt konkrētu pacientu, gluži tāpat kā pacientam būtu jābūt iespējai un pienākumam atteikties no viena vai otra ārsta. Diemžēl 21. gadsimtā viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc jāatsakās no ārstēšanas, ir naudas trūkums. Šis naudas trūkums ikdienā iejaucas ētikas jautājumu klāstā. Mūsdienu medicīnā ir ļoti daudz sarežģītu un daudzšķautņainu ētiska rakstura dilemmu, un ne vienmēr ārsti ir pietiekami kompetenti, lai tās risinātu. Jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda), kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti. Vienlaikus šeit parādās medicīnas pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvos ilgāk (sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi papildus būs vajadzīgi veselības aprūpei. Vienmēr kādam ārstniecība būs jāatsaka – vismaz tuvākajos desmit gados pie pārstādītas aknas tiks tikai katrs desmitais, kam aknu transplantācija būtu vajadzīga. Nebūs valsts budžetā pietiekami daudz līdzekļu inovatīviem medikamentiem, īpaši onkoloģijā. Turklāt allaž farmācija būs radījusi arvien jaunākus, arvien efektīvākus, arvien dārgākus medikamentus. Bet, kas ir būtiski, – cilvēki arī turpmāk mirs, kaut medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. Un ārstiem arī šajā gadsimtā nāksies atteikties no ārstēšanas ne tikai ētisku, personisku, reliģisku ieganstu, zināšanu vai prakses trūkuma dēļ, bet vienkārši tāpēc, ka līdzekļu nepietiek konkrētas slimības ārstēšanai konkrētam pacientam. Gluži tāpat ir ar valsti Veselības ministrijas personā – visu pacientu ārstēšanai nekad līdzekļu nepietiks.

Tad jautājums – kāpēc mūsu kaimiņvalstis spēj veikt aknu transplantāciju, bet Latvija – ne. Pirmā atbilde – Latvijas ķirurgi, anesteziologi un imunologi šodien aknas spētu transplantēt labāk nekā Igaunijā. Jau šodien šādai operācijai gatavas ir Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Liepājas slimnīca, un iespējams – arī Bērnu slimnīca. Tiesa, transplantācija nozīmē arī nepārtrauktu dienestu gatavību šai operācijai – septiņas dienas nedēļā 24 stundas cauru gadu. Jo vienkārši transplantācija nozīmē multidisciplināru komandu, ko itin viegli savākt darbdienā darba laikā, bet visai sarežģīti un dārgi to uzturēt diennakts režīmā. 

Kaimiņvalstīs budžets, kas paredzēts veselības aprūpei, ir ievērojami lielāks proporcionāli uz vienu iedzīvotāju. Un igauņiem atliek nauda padsmit aknu un vairāku plaušu transplantācijai. Tas viņiem nozīmē atsevišķi izdalītus 8,8 miljonus eiro šādai vajadzībai, neskaitot papildu līdzekļus Tartu universitātes slimnīcas uzturēšanai. Šo naudu viņi neatņem ģimenes ārstiem, lauku slimnīcām, Stradiņa slimnīcas uzņemšanai vai vakcinācijas programmai, kā tas notiktu, ja piepildītos plašsaziņas līdzekļu un soctīklotāju skaļā prasība paņemt naudu transplantācijai no kopējā veselības aprūpes budžeta Latvijā. Šo naudu viņiem valsts ir izdalījusi šim nolūkam speciāli. Salīdzināsim: 8,8 miljoni transplantācijai pret 20 miljoniem deputātu kvotām. Vai varbūt 8,8 miljoni transplantācijai pret miljardu Parex bankas glābšanai. Vai varbūt atcerēsimies, ka modernais tramvajs Rīgā maksā 1,5 miljonus, bet veic to pašu funkciju, ko vecais. 10 gadus šādu aknu un plaušu transplantāciju varētu veikt, ja nebūtu uzcelta VID māja, pēc tam izīrēta, pārpirkta, remontēta, bet VID ēkas celtniecības tēvi nebūt nesēž cietumā.

Un tomēr – Igaunijā, kur valsts apmaksā aknu transplantāciju, kaislības ap to ir tikpat asas kā pie mums. Jo visiem nepietiek ne transplantējamo aknu, ne naudas. Tā arī Igaunijā cilvēki mirst, veltīgi gaidot iespēju transplantēt savus orgānus, bet viņu piederīgi sēro, draugi un paziņas protestē, vaino valdību un ministru Jevgeņiju Osinovski (Latvijā labāk pazīstams ir šī politiķa tēvs saistībā ar notikumiem dzelzceļa jomā). Ja Latvijā budžetā atrastos nauda piecām aknu transplantācijām, pieļauju, ka jaunā sieviete, kuras nāvi šobrīd pārdzīvojam, nebūtu tikusi starp šiem pieciem, kam valsts būtu atradusi naudu– vienkārši medicīnā izvēli nosaka ne tikai sabiedriskā rezonanse, bet arī iespējamās komplikācijas, saderība, prognoze, blakusslimības, pacienta vispārējais stāvoklis.

Un vēl– aknu transplantācija nav panaceja. Lai pārstādītu cita, miruša cilvēka aknas, cilvēkam tiek pilnībā nobendēta imunitāte, viņš tiek pakļauts visdažādākajām slimībām. Bez tam cilvēka ārstēšana nebeidzas ar aknu transplantāciju, visu savu mūžu viņam būs jālieto ļoti dārgas zāles. Ļoti dārgā unikālā operācija parasti ir medicīnas līmeņa demonstrācija, nevis sistēmiska iedzīvotāju ārstniecība. No šāda viedokļa mums tiešām aknu transplantācijas būtu jāveic Latvijā, nevis jāvāc valsts, pašvaldības un ziedotāju nauda, lai transplantāciju veiktu kaimiņvalstīs (vislētāk aknu transplantāciju veikt Baltkrievijā, pie kam šai kaimiņvalstij ir ļoti labi rezultāti, bet citi aspekti kā attālums, pieejamība, līdzīga likumdošana, vienota valūta mums liek izvēlēties Igauniju)

Runas par to, ka reformas veselības aprūpes iekšienē vai e-veselības ieviešana atrisinās transplantācijas problēmas, ir meli un viltus.

Nekāda slimnīcu slēgšana, Pasaules Bankas ierosinātā, ar cirkuli aprēķinātā reorganizācija nekādus līdzekļus veselības aprūpei nepienesīs. Lūdzu politiķus, arī Valsts prezidentu nemaldināt Latvijas iedzīvotājus, ka reforma sistēmas iekšienē atradīs naudu dārgām operācijām. Aizslēdzot Alūksnes vai Cēsu slimnīcu, ekonomija būs nepilns procents Latvijas veselības aprūpes naudas, bet izdevumi kompensācijās, ēku uzturēšanā, slimnieku transportēšanā utt. noēdīs šo ietaupījumu. Ļoti vienkārši – vai nu Latvijas valdība un parlaments pārskata ieņēmumu tāmi – palielina nodokļus, piedzen nodokļus no nemaksātājiem, ar policijas specvienībām atņem naudu PVN shēmotājiem, – vai mums publiskas veselības aprūpes nav. Ir, protams, otrs solis – godprātīgi pārdalīt pašreizējo budžetu, samazinot finansējumu visiem tiem, kas šobrīd budžetu proporcionāli saņem vairāk – pašvaldībām, ceļu būvei, uzņēmējdarbības veicināšanai, kultūrai un izglītībai. Bet tam nu mūsu valdība nav gatava.

Es sev dažkārt uzdodu muļķīgus jautājumus, un viens no tiem ir tāds: ja man šodien būtu iespēja ietekmēt Latvijas valsts budžeta veidošanas procesu tā, lai veselības aprūpe saņemtu papildus 60 miljonus un es varētu piedalīties šīs naudas sadalē, vai es šajos 60 miljonos meklētu arī naudu aknu transplantācijai? Nē. Es sākumā izvēlētos stiprināt ģimenes ārstu dienestu, neatliekamo palīdzību, uzņemšanas nodaļas (kas to nesaprot, es iesaku saslimt un nonākt Stradiņa slimnīcas uzņemšanā), vēža skrīningu un savlaicīgu diagnostiku, atbalstu tām reģionālajām slimnīcām, kam šopavasar nauda tika atņemta, kā arī daudzas citas lietas, kur katrs ieguldītais santīms atstāj lielāku iespaidu uz visu Latvijas iedzīvotāju veselību. Bet es neesmu un nekad nebūšu veselības ministrs, un aknu transplantācija šajā gadījumā ir un paliek politiska izšķiršanās.

Mana prognoze – līdz vēlēšanām 2018. gadā aknu transplantācija Latvijā netiks veikta vai tiks veikta tikai publicitātes nolūkos, kam nav tieša sakara ar veselības aprūpi.