Pēteris Apinis: Globālā nesmēķēšanas diena - 31. maijs un Latvijas ekonomika
Katru gadu smēķētājiem Latvijā nogriežam (amputējam) aptuveni 1000 kāju (600 no tām– virs ceļa locītavas). Tiesa, liela daļa no viņiem ir diabēta un aterosklerozes slimnieki, bet arī šo slimību attīstībā smēķēšana likusi lielāko artavu.
Patiesībā kāju var amputēt ļoti ātri– ar visu narkozi pusstunda nesanāk. Pazīstu kādu bijušo politiķi– smēķētāju un tabakas akcīzes pretinieku, šobrīd jau bez kājas. Žēl man viņa– īpaši jau tālab, ka savulaik diskusijas karstumā arī viņu pabaidīju ar kājas asinsvadu fatālu aterosklerozi. Šī nav norāde uz valstsvīriem– smēķētājiem (nav jau noslēpums, kurā Ministru kabineta smēķētavā tiek pieņemti būtiski lēmumi), bet man viņiem divi piedāvājumi:
• pašiem tūlīt atmest smēķēšanu, jo mums nudien nav vajadzīgi valstsvīri ar infarktu, vēzi vai nogrieztu kāju. Bez tam, oglekļa dioksīds smēķētāja smadzenēm vienkārši liek strādāt sliktāk. Smēķēšana liedz pieņemt lēmumus, proti, smadzenēm darboties aktīvā režīmā;
• palielināt akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem līdz Igaunijas līmenim. Darīt to tūlīt, lai glābtu Nodokļu reformu, jo citādi Eiropas Padome vienkārši nepiekritīs nodokļu samazinājumam iedzīvotāju ienākumu nodoklī (IIN).
Jebkuras runas par legālas tabakas pozitīvu ietekmi uz ekonomiku ir meli. Tabakas lietošana ir viens no briesmīgākajiem tautsaimniecības slogiem. Latvijā tabakas izstrādājumu naudiskais apgrozījums ir aptuveni 500 miljoni eiro, tikai nedaudz mazāk par summu, ko valsts tērē medicīniskiem pakalpojumiem. Smēķētājs gadā nokūpina 600– 1200 eiro. Smēķētājam nav tiesību gausties par sliktu valsts ekonomisko stāvokli, jo tieši šādā veidā nauda „aizplūst” no Latvijas (tabakas izstrādājumus Latvijā neražo). Eiropas Savienības Baltā grāmatā teikts, ka 24– 32% valsts veselības aprūpes izdevumu rada tādu slimību ārstēšanu, ko tiešā veidā izraisījis alkohols un tabaka. Nav iemesla domāt, ka Latvijā tas ir savādāk, tātad– ap 200 miljoniem eiro Latvijas medicīnas naudas aiziet smēķēšanas problēmu radītu slimību ārstēšanai.
No ārsta viedokļa smēķētājs ir grūti ārstējams pacients. Amputēta kāja, izgriezts plaušu vēzis, starošana un ķīmijterapija kuņģa vēža gadījumā– tas viss smēķētājiem uz līdzcilvēku nodokļu rēķina. Smēķētājs vairāk slimo, bet šajā laikā nestrādā, nerada pievienoto vērtību, bet pārtiek no sociālā budžeta, kas ir nodokļu maksātāju nauda. Smēķētāju darba ražīgums ir mazāks par nesmēķētāju darba ražīgumu. Pie stūres smēķētājs ir potenciāls slepkava, jo samazinātais skābekļa daudzums asinīs (līdz ar to smadzenēs) rada uzmanības deficītu un reakcijas traucējumus.
Un galu galā smēķētāji nodedzina mūsu valsti. 1/3 visu ugunsgrēku (vairāk kā 300 mājas, lauksaimniecības un ražošanas ēkas) izraisa smēķēšana, bet daudzos gadījumos vienkārši smēķēšanu kā ugunsgrēka ieganstu nevar pierādīt. Vairāk kā 1/2 meža ugunsgrēku izraisa nomesta cigarete.
1/2 no dzīvi sadegušajiem (80–90 gadā) ir smēķētāji, kas ugunsgrēku paši piesmēķējuši vai aizmiguši ar degošu cigareti. Vidēji gadā Latvijā smēķēšanas izraisītos ugunsgrēkos sadeg četri– seši mazi bērni.
Smēķētājs, kas apsmēķē savu bērnu, patiesībā novēl šim bērnam smagu slimību, jo pasīvā smēķēšana ir gandrīz tikpat kaitīga kā paša dūma vilkšana caur cigareti vai caur ūdens pīpi. Elektroniskā cigarete nav glābiņš– tā vienkārši radīta kā metode, lai smēķēšanai piesaistītu jaunus klientus, īpaši bērnus.
Cigarešu tirgotājs ir slepkava neatkarīgi no tā– kur viņš tirgo savas cigaretes– tirgū ar vārdiem „spirķik, sigareti” vai piespiežot veikaliem tirgot cigaretes mazumtirdzniecībā (es nepārmetu lielveikalu pārdevējām, par slepkavām jāuzskata vairumtirgotājus, lielveikalu īpašniekus un menedžerus). Bet arī pārdevējai vajadzētu saprast– tirgojot cigaretes, viņa tirgo nāvi.
Foto: PantherMedia/Scanpix
