“Man vairs nav atkāpšanās ceļa”. 20 neērti jautājumi Andai Čakšai

Veselības ministre ANDA ČAKŠA ir nolēmusi reformēt veselības aprūpes sistēmu. Kas ir viņas politiskie atbalstītāji, un kādi darbi sekos šim solījumam?

ZZS runasvīrs Augusts Brigmanis nesen publiski apgalvoja, ka šogad prioritāte esot veselība, veselība un veselība. Savukārt Ministru prezidents Māris Kučinskis savā ziņojumā Saeimai pagājušā gada oktobrī sacīja, ka “2017. gads būs pirmais, kurā mēs iziesim no krīzes radītajām sekām veselības nozarē. Šobrīd valdībai ir politiskā griba turpināt reformas veselības nozarē.” Kā, jūsuprāt, izpaužas šī politiskā griba?

A. Čakša: Premjers ir ļoti ieinteresēts reformas organizēšanas darbu plānošanā. Bieži tiekamies, lai par to apspriestos, tajā skaitā arī par iespējamo veselības nozares finansēšanas modeli. Esam pārrunājuši arī šī gada darbus, jo Veselības ministrijai 1. aprīlī ir jāsniedz Ministru kabinetam skaidrs redzējums, kā tiks īstenota reforma.

Iepriekš samērā vispārīgi tika runāts par to, ka veselības aprūpes sistēmā trūkst naudas, bet šobrīd valdība ir skaidri iezīmējusi, ka veselības jomai ir jātiek līdz 12% no kopējiem valsts budžeta izdevumiem. Pavasarī jābūt skaidrai nostājai par nodokļu reformu, tad arī būs zināms veselības aprūpes finansēšanas avots.

Strukturālās izmaiņas veselības aprūpes sistēmā būs sarežģīts process, jo ne visiem tas būs pa prātam, un ministram vienmēr pats grūtākais ir parādīt ieguvumus pēc reformas īstenošanas. Tomēr esmu gandarīta, ka beidzot veselības sistēmas vajadzības valdībā ir sadzirdētas.

 Pēc runāšanas būs jāseko rīcībai, un aprīlis tiek plānots kā tāds starta punkts. Ar valdības vadītāja atbalstu vien būs par maz. Nosauciet, lūdzu, savus politiskos sabiedrotos, kad būs jāpieņem lēmums par konkrētu medicīnas finansēšanas avotu un sāksies ne visai patīkamās strukturālās izmaiņas? Cik saprotams, Veselības ministrija piedāvā novirzīt medicīnai daļu no sociālā nodokļa, šo proporciju pakāpeniski palielinot.

Par sociālo nodokli nav taisnība, jo nav vēl izstrādātas pārmaiņas nodokļu sistēmā, sasaistot tās ar veselības aprūpes finansējuma palielinājumu. Patlaban Veselības ministrija ne tikai kopā ar premjeru, bet arī Finanšu ministriju strādā, lai saprastu, kurš būtu vislabākais finansēšanas modeļa formāts.

Domāju, ka svarīgāko lēmumu pieņemšanas brīdī man noteikti blakus būs arī Augusts Brigmanis, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola… Ceru atbalstu saņemt arī no veselības aprūpes nozares.

Par reformas plānu esmu informējusi arī “Vienotības” Saeimas frakcijas deputātus, darīšu to arī turpmāk un ļoti ceru saņemt arī šīs partijas atbalstu.

 Tad sāksies pārmetumi, ka nauda medicīnai pazūd kā tukšā mucā…

Kā pierādījums tam, ka tas tā nebūs, ir “zaļais koridors” onkoloģiskajiem pacientiem. Šo procesu sakārtojot, var izdarīt būtiskas izmaiņas par labu pacientiem. Strādājot pēc šī piemēra arī citās medicīnas jomās, būs skaidri redzams, kur tā nauda tiek izlietota un kāds ir sabiedrības ieguvums.

Ģimenes ārsti patlaban ir uztraukušies, ka Veselības ministrija grasās pārbaudīt, kā ģimenes ārsti izmanto “zaļo koridoru”. To nevajag uztvert kā pārbaudi, ministrija šim jaunajam procesam vēlas sekot līdzi, lai mēs saprastu, vai tas norit pareizi un vai nav nepieciešami kādi uzlabojumi. To pašu mēs darām arī slimnīcās, kur tiek ārstēti onkoloģiskie slimnieki. Man jābūt pārliecinātai, ka piešķirto naudu izmantojam efektīvi.

Kur jūs ņemsiet tos 180 miljonus eiro, kurus esat solījusi ārstu algu palielinājumam par 15 – 20 procentiem 2018. gadā? Vai jūs zināt, cik liela ir ķirurga alga par slodzi lielākajā universitātes klīnikā?

Zinu gan – ķirurgam par slodzi pirms nodokļu nomaksas maksā 850 eiro…

Alga palielinātos par kādiem 130 eiro. Vai jūs domājat, ka ar to varēs noturēt ārstus valsts ārstniecības iestādē?

Ministrija plāno, ka, ņemot vērā paredzētos kritērijus, 2018. gadā ārsta alga par darba slodzi būs 1600 eiro jeb divreiz vairāk nekā patlaban. Tarifā tiks iekļauta samaksa arī par diennakts dežūrām, darbu nakts stundās… Tas būtu pirmais mērķis, kas mums jāsasniedz un kas būs atkarīgs no tā, kā tiksim galā ar jauno veselības aprūpes finansēšanas modeli.

Atzīstu, ka situācija cilvēkresursu jautājumā ir dramatiska. Taču jāņem vērā, ka prioritātes ārstniecības iestāžu resursu pārvaldīšanā nosaka to valdes. No valdēm ir atkarīgs, vai nauda mērķtiecīgi tiek ieguldīta algās, efektivizējot medicīnas procesus, vai gluži pretēji – valdes atrod iespēju vairāk ieguldīt betonā un mazāk atbalstīt savus cilvēkus. Šajā ziņā slimnīcu attieksme atšķiras. Būtiskākais ir saprast, ka medicīna nevar pastāvēt bez cilvēkiem, un algu jautājumā man vairs nav atkāpšanās ceļa.

 Bet kāpēc jūs skaļi neiebildāt, kad valdība pieņēma lēmumu valsts simtgades svinībām tērēt milzīgu naudas summu – 60 miljonus eiro, kamēr Igaunija trīsreiz mazāk, nemaz nerunājot par Lietuvu, kur svinībām atvēlēti deviņi miljoni? Kāpēc jūs neiebildāt, ka arī ārstu alga ir sasaistīta ar vidējo algu tautsaimniecībā, tāpat kā Saeimas deputātu un ministru? Politiķi, paaugstinot savas algas, vienmēr atgādina par šo sasaisti, bet mediķiem diemžēl nav neviena lobija ne valdībā, ne parlamentā.

Patiesībā es iebilstu gan. Vienmēr stāstu, cik liels finansējums ir nepieciešams. Bet te man jāatgriežas pie tā, ka procesi jāsakārto tā, lai nerastos šaubas par finanšu izlietojumu, ka naudu, lūk, iedos kaut kādai jocīgai sistēmai kaut kādu jocīgu lietu uzturēšanai. Vidējā personāla algas ir ļoti zemas, tāpēc medicīnas māsas strādā vairākās darba vietās, riskējot ar savu veselību un vienlaikus arī radot riskus pacientu drošībai.

Mēs vēlamies uzlabot pieejamību medicīnas pakalpojumiem, taču tajā pašā laikā ir daudz ārstu, kas atsakās nodrošināt valsts pakalpojumus un pāriet uz privāto medicīnu. Tāpēc mēs palielinājām algu par trīs eiro tiem speciālistiem, kuru darba specifikā nav iekļautas medicīniskās manipulācijas. Arī dzemdību speciālistiem par vienu dzemdību gadījumu tagad maksā par 50 eiro vairāk.

 Tie trīs eiro ir kā piliens jūrā!

Par vienu ārstniecības epizodi valsts ārstam maksāja septiņus eiro, bet patlaban tie ir 10 eiro. Ja apskatās uz kopējo summu, tad tā ir jūtama, jo ār­stam jau nav tikai viena pieņemšana dienā. Kopumā augstākminēto tarifu palielinājumam novirzīti papildu trīsarpus miljoni eiro.

Atgriežoties pie onkoloģijas, mēs redzam, ka jāpalielina ķirurgu alga, jo pretējā gadījumā nebūs ārstu, kas operē. Zinām arī, cik daudz naudas nepieciešams medicīnas māsām, māsu palīgiem, tas ir salikts ļoti precīzi. Kad mums tā nauda ir, mēs liekam klāt.

 Kā Veselības ministrija kā valsts kapitāldaļu turētājs grasās attīstīt Stradiņa slimnīcu, ja zināms, ka Rīgas Austrumu slimnīcā, kur ir palaists operāciju bloks ar 22 operāciju zālēm, to nevar nodarbināt ar pilnu jaudu, jo trūkst speciālistu, kas tajā strādā?

Tas ir jautājums par plānošanu – kādā veidā mēs saplānojam infrastruktūru, lai nodrošinātu pacientiem visu nepieciešamo. Ja mēs paraugāmies uz operāciju zāļu skaitu, kas ir “Stradiņos”, ir skaidrs, ka zāles ir morāli un fiziski novecojušas un ir nepieciešamas jaunas operāciju zāles. Taču jaunajos slimnīcas korpusos, atšķirībā no Gaiļezera klīnikas, nebūs nevienas zāles vairāk, nekā tas ir līdz šim.

 Vai Stradiņa slimnīcai beidzot būs vadītājs ar stratēģisku domāšanu?

Ilgi vairs nebūs jāgaida. Jāatzīst, ka šīs klīnikas valdes locekļu konkursi nebauda pārāk lielu popularitāti, taču nebija arī tā, ka pretendents būtu tikai viens. Par šo darbu maksā pieklājīgu algu – atkarībā no kapitālsabiedrības lieluma vairāk nekā 3000 – 4000 eiro mēnesī. Darbs ir izaicinošs, bet, manuprāt, ļoti interesants. Tomēr jāatzīst, ka interese par šo amatu varēja būt lielāka.

Svarīgi, lai slimnīcas valdē ir cilvēks, kurš ir iesaistīts veselības aprūpes plānošanā stratēģiskā līmenī. Šobrīd reformu ietvaros mēs esam skaidri noteikuši, kādi pakalpojumi kurās slimnīcās būs pieejami. Valdei ir jābūt loģiskam šīs stratēģijas turpinātājam. “Stradiņos” ir precīzi izstrādātas programmas, kuras ir jāattīsta un jāno­drošina, lai, piemēram, pacienti nesēdētu rindās tikai nesakārtotu organizatorisko jautājumu dēļ. Šo jautājumu sakārtošanai nevajag daudz naudas, atliek iekāpt pacientu kurpēs, lai saprastu, kā pacientiem nodrošināt pēc iespējas ērtāku ārstēšanu.

 Mūsu laikraksta lasītāji interesējas, vai Rīgā, attīstot divas lielas slimnīcas, kas viena no otras atrodas dažu desmitu kilometru attālumā, netiek samazināta iespēja lauku cilvēkiem saņemt elementāru medicīnisko palīdzību.

Tā nav taisnība. Stratēģiski svarīgas ir trīspadsmit slimnīcas, no kurām deviņas ir katrā reģionā. Ja mēs ņemam vērā iedzīvotāju daudzumu Rīgā, tad divas universitātes slimnīcas nosedz rīdzinieku vajadzības, kā arī dod iespēju saņemt augsti kvalificētu medicīnisko aprūpi visiem valsts iedzīvotājiem.

Dalot Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu, tika ņemts vērā, lai visos reģionos tiktu nodrošināta līdzvērtīga slimnīcu attīstība. Jāņem vērā, ka ārstēšanās slimnīcā ir dārgs pakalpojums, tāpēc ir ļoti svarīgi stiprināt ģimenes ārstu institūciju.

Abas universitātes slimnīcas nepārtraukti ir pilnas ar pacientiem, no kuriem vairāk nekā puse ir tādu, kuriem pietiktu ar ambulatoro aprūpi. Nesen biju darba vizītē Dānijā, kur man stāstīja, ka uz slimnīcu ved tikai tad, kad patiešām nav citu ārstēšanas iespēju. Diemžēl Latvijā primārā aprūpe vēl nav tā sakārtota, lai mēs cilvēkiem strauji noņemtu iespēju ārstēties slimnīcā. Pēc būtības, lai cik tas jocīgi izklausītos, slimnīca skaitās bīstama vieta, kur iespējams inficēties…

 Ar C hepatītu…

…tajā skaitā, bet mājās cilvēks dzīvo savā vidē ar saviem mikrobiem un savu floru. Ja nav jābūt slimnīcā, tad labāk tajā nebūt.

 Vai jūs atbalstāt Pasaules bankas pētījumā ieteikto, ka nākotnē trīspadsmit lokālajām slimnīcām jākļūst par labjūtes jeb paliatīvās aprūpes vietām, kur absorbēs pacientus? Vai, izsakoties saprotamāk, par vietām, kur cilvēki tiks atvesti nomirt.

Šim ieteikumam es nepiekrītu. Latvijā problēma ir hroniskie un gados vecie pacienti, ar kuriem ģimenes ārsti netiek galā mājas apstākļos – viņi ir palikuši vieni, un viņiem ir nepieciešama hospitalizācija. Nereti medicīnas problēmas nāk kombinācijā ar dažādiem sociāliem faktoriem. Apmeklējot lokālās slimnīcas, esmu pārliecinājusies, ka tur patiešām ir daudz vecu un hronisku slimību māktu cilvēku. Veselības ministrijai kopā ar pašvaldībām ir jāmeklē risinājums jautājumam, cik liela ir šī sociālā sadaļa un cik daudz ir nepieciešama veselības aprūpe.

 Runājot par reģionālajām slimnīcā, jūs taču esat pārliecinājusies, ka tās ir diezgan atšķirīgas pēc sniegto medicīnisko pakalpojumu kvalitātes? Vai tas iespaidos šo slimnīcu turpmāko likteni?

Jā, esmu pārliecinājusies. Izstrādājot šī gada līgumus ar slimnīcām, mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi, vai tur ir visi norādītie speciālisti realitātē, nevis tikai uz papīra.

Vai tad līdz šim bijis, ka uz papīra uzraksta, bet reāli nav?

Ir bijis tā, ka ne vienmēr tiek izsekots līdzi, vai valsts saņem to, ko pasūtījusi. Ja mēs runājam par kvalitātes kritērijiem dzemdību nodaļās, tad nepietiek, ka noteikumus uzraksta, tie ir reāli jāiedzīvina, lai būtu pārliecība, ka dzemdību nodaļas ir drošas gan topošajām, gan jaunajām māmiņām un viņu mazuļiem.

Ja slimnīca apgalvo, ka atbilst līmenim, kurā jābūt insulta vienībai un valsts par to maksā, tad tam jābūt ne tikai uz papīra, bet praksē. Tas nozīmē, ka nei­rologs neatbrauc šad un tad, bet vienmēr ir uz vietas. Ja slimnīca apgalvo, ka ir spējīga nodrošināt kvalitatīvu dzemdību pieņemšanu, tas nozīmē, ka uz vietas jābūt neonatologam. Un jābūt visu laiku, ne tikai uz papīra.

 Bet kā to drošību radīt, ja dzemdību nodaļās ir katastrofāls medicīnas kadru trūkums?

Lai ir mazāk ārstu, bet viņiem jāļauj strādāt kvalitatīvā vidē, kur pacientiem patiešām var palīdzēt, neriskējot ar viņu veselību.

Reģionālās slimnīcās ir jāpanāk vienāds pakalpojumu kvalitātes līmenis, tāpēc tās patlaban tiek dēvētas par stratēģiski svarīgākajām ārstniecības iestādēm. Diemžēl starp atsevišķām reģionālajām slimnīcām šobrīd pastāv ļoti liela atšķirība gan darbu organizēšanā, gan pacientu aprūpē.

Tiesa, mūsu lasītāji sūdzas, ka dažās var dabūt blusas un utis… Taču tas process nebūs viegls, jo katra pašvaldība aizstāvēs savu ārstniecības iestādi un neļaus tai pirkstu piedurt. Vai jūs spējat iedomāties, kāda pretestības aina jums pavērsies, kad centīsieties ieviest kārtību?

Esmu tikusies ar visiem pašvaldību vadītājiem, kuru pārvaldītajās teritorijās ir reģionālās slimnīcas. Arī ar tiem vadītājiem, kuru pārraudzītajās slimnīcās ir jāveic izmaiņas. Man šķiet, ka ikviena pašvaldības vadītāja lepnums ir labi sakārtota slimnīca. Esam runājuši par svarīgākajiem procesiem, kas būtu jānodrošina, lai slimnīca labi funkcionētu. Labas lietas var izdarīt diezgan ātri, vismaz divos gados, organizējot pareizi procesus. 

Reģionālās slimnīcas jums pārmet, ka Eiropas Savienības fonda finansējuma lauvas tiesa tikusi Zaļo un zemnieku savienības pārvaldīto pašvaldību ārstniecības iestādēm, ka neesat rīkojusies taisnīgi – skatījusies politiski, nevis pēc cilvēku vajadzībām. Arī Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībai, kur lielākā daļa akciju ir privātās rokās, tajā skaitā jūsu padomnieces Alīdas Vānes rokās, papildus tikuši vairāk nekā 111 tūkstoši eiro no līdzekļiem, kas paredzēti tikai valsts un pašvaldību iestādēm.

Jā, tādi pārmetumi bija, un arī par to esmu runājusi ar pašvaldību vadītājiem. Slimnīcu vajadzību liste tapa caur Lielo pilsētu asociāciju, un tajā katra slimnīca sevi bija novērtējusi. Tajā brīdī, kad viens pašvaldības vadītājs ierauga, ko uzrakstījis kaimiņu pašvaldības vadītājs, tad liekas – kur es pats biju? Slimnīcas pašas izvērtēja savas vajadzības, arī Veselības ministrija pievērsās šim jautājumam. Man nešķiet pareizi iedot naudu, ja nav zināms, kā slimnīca to apgūs. Daudzās slimnīcās ir nolietojusies aparatūra, un mēs no Veselības ministrijas puses stingri sekosim līdzi, kas tās ir par tehnoloģijām, ko slimnīcas vēlas iegādāties, kā arī tam, cik ļoti aparatūra ir nepieciešama pacientiem un vai to varēs nodrošināt ar pilnu jaudu. Mēs sekojam līdzi naudas plūsmai slimnīcās, tam, kā tiek ārstēti pacienti, kāda attieksme ir pret ārstniecību… Ir svarīgi, kā nauda tiek izlietota, bet vēl svarīgāk ir tas, cik kvalitatīva ārstniecība slimnīcā tiek nodrošināta, un tieši tam pievērsām vislielāko uzmanību.

Runājot par Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību, jāuzsver, ka līdzīgas šai ārstniecības iestādei ir vēl divas slimnīcas – Aiz­kraukles medicīnas centrs un Preiļu slimnīca, kas arī nepieder tikai pašvaldībām. Piešķirot daļu no valsts budžeta desmit miljoniem arī šīm ārstniecības iestādēm, galvenais nosacījums bija, lai slimnīca nav pilnībā privātās rokās, lai kāda tās daļa pieder arī pašvaldībai. Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienība atbilda šim kritērijam. Ar piešķirto naudu mēs ļoti ceram noturēt mediķus stacionāros, kur viņu alga nav konkurētspējīga.

Bet cilvēki uz to raugās savādāk – redz, iedeva to valsts naudu, lai tie privātie varētu vairāk iebāzt savā kabatā!

Bet šajos reģionos nav nevienas tikai pašvaldības ārstniecības iestādes, tur daļas ir sadalītas starp privātajiem investētājiem un vietējo varu. Nevajadzētu aizmirst, ka privātais kapitāls tiek piesaistīts ar pašvaldības lēmumu, lai palīdzētu atrisināt samilzušās problēmas un lai neciestu iedzīvotāji.

Kam pēc Straupes narkoloģiskās slimnīcas likvidācijas apsolīta 13. gadsimta Straupes pils?

Pašvaldībai. Veselības ministrija ir vienojusies ar Pārgaujas novada pašvaldību, ka ēka paliks pašvaldībai. Visticamāk, ka šīs ārstniecības iestādes profils tiks saglabāts, tikai tas tiks citādi organizēts – tā vairs nebūs valsts kapitālsabiedrība.

Jūsu priekštecis Guntis Belēvičs intervijās ir paudis sašutumu, ka esat­ apturējusi viņa virzīto visas valsts asinsdonoru sistēmas reformu. Kāds tam iemesls?

Reformu neesmu apturējusi. Kad reforma tika virzīta, sākās reģionālo slimnīcu iebildumi pret strukturālajām izmaiņām asinsdonoru nodaļās. Loģistika līdz galam nav izdiskutēta, tāpēc mans uzdevums ir izstrādāt skaidru un saprotamu asiņu piegādes sistēmu. Labākais risinājums vēl tiek meklēts.

Otrs jautājums bija izmaiņas darba organizācijā arī pašā Valsts asinsdonoru centrā, jo šajā iestādē bija plāns iegādāties jaunas tehnoloģijas bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma. Manā skatījumā šim mērķim bija plānots tērēt nepamatoti lielas naudas summas, tāpēc es lūdzu Valsts asinsdonoru centra vadībai veikt ekonomisko pamatojumu un aprēķinus. Par to ilgstoši diskutējām un patlaban esam nonākuši jaunā situācijā – pret Valsts asinsdonoru centra direktori Ivetu Ozoliņu ir ierosināta disciplinārlieta. Ir pieņemts lēmums par pārbaudes termiņa pagarināšanu, disciplinārlietas izmeklēšanas komisijas ziņojums tiks iesniegts februāra vidū.

Publiski izskanējis, ka centra vadītājai bijusi liela vēlēšanās iegādāties dārgu aparatūru, kura, pēc viņas ieskata, iznīcinātu asinīs visus vīrusus. Taču šī informācija nav patiesa, jo ar šo iekārtu, kuru sauc par inaktivatoru, apstaro tikai vienu asiņu sastāvdaļu – trombocītus, un tā neiznīcina visus vīrusus, turklāt pavājina trombocītu funkcionalitāti un samazina trombocītu masas derīguma termiņu. Ieguvums ar šīm lielajām papildu izmaksām nav tiks liels, lai tērētu valsts budžeta naudu. Mēs nedrīkstam vienu medicīnas jomu izraut no kopējā konteksta un pacelt kosmiskā augstumā, kamēr pārējās jomas dzīvo badā. Visās jomās jāvirzās uz priekšu un jārod iespēja iegādāties labākas medicīniskās iekārtas.

Vai esat potējusies pret gripu?

Protams, novembrī. Vakcinējos nu jau otro gadu. Godīgi atzīšos, mani spert šo soli pārliecināja valsts galvenais infektologs Uga Dumpis. Vakcinējusies ir visa mana ģimene, un pagājušajā gadā mēs neviens neslimojām. Arī šogad mēs visi esam sapotēti, un es uzskatu, ka tā ir laba izvēle.

Kā jūs sevi uzturat formā pēc stundām ilgās sēdēšanas daudzās sanāksmēs?

Uz Ministru kabinetu eju kājām. Aiz mana kabineta atrodas neliela telpa, kur es ik pa laikam uztaisu mazu fizisko vingrinājumu pauzīti.

 

Raksta avots: http://veselam.la.lv/2017/01/18/man-vairs-nav-atkapsanas-cela/2/

Foto: Karīna Miezāja