Latvijai vajag: Mediķus

Latvijas Gada balvu medicīnā kā labākā māsa nule saņēmusi Valda Caune. Kas motivē strādāt profesijā, no kuras citi bēg, un kas veselībai palīdz vislabāk? Pieredzējušajai medmāsai nav visu atbilžu, taču viens ir skaidrs – ļoti daudz kas ir atkarīgs no noskaņojuma.

Valda Caune joprojām jūtas samulsusi. Viņas mājās Ogrē ir klēpjiem ziedu, ko kolēģi sadāvinājuši, apsveicot ar apbalvojumu. Nu jau 46. gadu Valda strādā vienā darbavietā – Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikā. Lai gan nu arī pensionējusies, viņa nevar sagaidīt rītdienu, kad atkal varēs doties uz "otrajām mājām" Stradiņiem pie saviem, kā pati saka, slimnieciņiem. "Es taču sajuktu prātā, ja nestrādātu!" viņa atzīstas. Tiesa, ja Valda aizietu, visticamāk, slimnīcai būtu vēl grūtāk, jo jaunu māsu ir maz un tās bieži mainās.

Bišu vietā uzklausa citus

Valdas kundze jau kopš agras jaunības ļoti gribējusi kļūt par medicīnas māsu. Tik ļoti, ka samelojusi savai mammai, kura savukārt vēlējusies, lai meita mācās biškopību. Pateikusi mammai, ka biškopju iestājeksāmenos izkritusi, Valda iestājās Medicīnas skolā un kopš 1973. gada strādā Stradiņos.

Viņai nekad nav bijušas domas par to, ka jāiet prom, ka alga maza, ka darbs smags. Kāpēc? "Man vienkārši ļoti, ļoti patīk," atbild Valda. Patīkot slimnīca, patīkot strādāt ar cilvēkiem. Viņa atzīst, ka šad tad mēdzot būt arī stingrāka – lai ieviestu kārtību.

Kad uzzinājusi, ka viņa – vienlaikus ar vēl divām citām māsām – izvirzīta Gada balvai medicīnā, bijis liels pārsteigums, bet, kad, stāvot uz skatuves, nosaukts tieši viņas vārds, nav varējusi pat parunāt – gan no uztraukuma, gan saviļņojuma. "Man tas bija šoks, es par to nezināju. Kādreiz gan man jautāja – Valda, kad tu tur būsi? Tu taču visu mūžu brauc no Ogres uz Stradiņiem, tādā nodaļā!" Pēdējos gadus pacientu novērtētā māsa uz slimnīcu brauc ar savu mašīnu, kas agrāko divu stundu ceļu līdz darbam ļauj saīsināt uz pusi. Valdai arī nepatīk uzskats, ka Onkoloģijas nodaļa ir kaut kādā ziņā smagāka par citām. Arī citur taču esot grūtas slimības, turklāt vēzis mūsdienās ir ārstējams. Valda ik pa laikam satiek pacientus, kas sen jau izārstējušies. Ja gadoties būt slimnīcā, bijušie pacienti ienākot, sasveicinoties. Atšķirība gan esot tajā, ka tā nav liela nodaļa un slimnieki tur parasti uzturas ilgāk, izveidojas ģimeniskākas attiecības. Medicīnas māsa bieži ir tā, kas visu uzzina pirmā – gan priecīgas, gan skumjas ziņas –, kā arī uzklausa pacienta dusmas un sāpes. Valda tā izdzīvojusi daudzu dzīvi. Vissāpīgāk ir tad, kad zāļu terapija kādam nepalīdz, jo īpaši, ja cilvēkam ir vēl mazi bērni.

Nereti cilvēki jautājot, vai viņai nav bail strādāt tādā nodaļā. Taču no kā baidīties? Vēzis nepielīp, tad jau būtu jābaidās arī tramvajā braukt. 46 gadu laikā, kopš Valdas kundze strādā ar vēža slimniekiem, viņa arī redzējusi, kā mainījusies onkoloģija. Arī Latvijā nu ir modernas terapijas un ļoti labi ārsti, taču pacienti gadu gaitā kļūstot aizvien jaunāki.

Labāk bez dāvanām

Kādai ir jābūt labai māsai? "Apzinīgai, profesionālai un laipnai, tai pašā laikā tu visiem nevari patikt," domā Valda. Ikdienā novērojusi, ka bieži jaunajām māsām nav vairs tādas intereses par darbu kā savulaik. Pati agrāk, kad tikko sākusi strādāt, sekojusi līdzi pieredzējušākām medmāsām kā ēna, tagad tā bieži vairs neesot un blakuslietas jaunajiem ir interesantākas.

Valda arī atzīst, ka nevarētu kā citi kolēģi strādāt vairākās darbavietās. Kas tad tā par strādāšanu, ja atnāc uz darbu un neesi atpūties? Viņa gan saprot, ka situācijas ir dažādas, un priecājas, ka pašas bērni izauguši bez maksām par privātskolotājiem un studijām. Abi labi mācījušies, tikuši budžeta grupās augstskolā.

"Man vīrs kādreiz jaunībā teica, ko es tur strādāju par tām kapeikām. Taču es nestrādāju naudas dēļ un par to nekad tā neesmu domājusi," atzīstas sieviete. Šomēnes bijusi šokēta, saņemot īsziņu par jauno, palielināto algu – par 300 eiro lielāka nekā pirms tam! Tas arī citiem kolēģiem esot bijis patīkams pārsteigums. Pieredzējusī medmāsa vēl piebilst, ka šodien strādāt slimnīcā ir vieglāk, jo ir arī māsu palīgi, kas ir liels atspaids. Viņai pašai tagad sanāk strādāt apmēram deviņas diennaktis mēnesī.

Ar Valdas kundzi našķojamies ar konfektēm, kas sadāvinātas, saņemot apbalvojumu, taču ikdienā slimnīcā viņai nepatīkot, ja pacienti nes dāvanas. "Es tad jūtos ļoti slikti. Es tomēr par savu darbu saņemu algu – esmu nākusi strādāt, nevis dāvanas vākt," saka medmāsa.

Lauzta kāja nav šķērslis

Vai Valdai ir kāds veselīgas dzīves noslēpums, ar ko varētu dalīties? Pati viņa vasarās brauc ar riteni un iet peldēt, protams, dara darbu, kas patīk. Labprāt rosās dārzā. Vēl pirms diviem gadiem audzējusi arī tomātus, taču tagad nav, kas tos īsti ēd, bērniem nevajagot. Un no rītiem arī gana agri jāizbrauc uz darbu, kad vēl siltumnīcu atstāt vaļā nedrīkst. Auksts. Taču, ja tā visu dienu ciet, tomātu stādi ātri sāk bojāties.

Darbā ar slimniekiem viņa novērojusi, ka ārstēšanās labāk padodas, ja pacients ir optimistisks, priecīgs un labestīgs. Ļoti daudz kas esot atkarīgs no noskaņojuma.

Varbūt Valdai ir kāds padoms, kā ieinteresēt jaunus cilvēkus mācīties un pēcāk strādāt slimnīcā? Viņas atbilde ir īsa – vienkārši jādara tas, kas patīk. Viņai tik ļoti patīk, ka vienreiz pat atnākusi uz darbu ar lauztu kāju. Paslīdējusi uz trepēm pie mājām, bet piecēlusies, aizgājusi līdz vilcienam, tad vēl no stacijas ceļš līdz slimnīcai Pārdaugavā. Ik pa laikam gan piezagusies doma: "Valda, tev ir lauzta kāja!" Slimnīcā uztaisījusi rentgenu, un bažas izrādījušās pamatotas. Dēli smējušies, ka tikai viņa tā varot.

Raksta avots: https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/latvijai-vajag/latvijai-vajag-medikus-14191513

Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji