Kā paaugstināt veselības aprūpes efektivitāti
Aldis Puķītis, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas gastroenterologs, LU asociētais profesors
Veselības aprūpes augstāku efektivitāti gan no ārstēšanas, gan piešķirto naudas līdzekļu izlietojuma viedokļa ļauj panākt inovatīvas un iedarbīgas bioloģiskās zāles. Īstermiņa perspektīvā visbiežāk tas saistīts ar lielākiem izdevumiem, tomēr ilgtermiņā spēj nodrošināt labāku rezultātu, jo ne vien palīdz pacientiem atgūt veselību un atgriezties pilnvērtīgā dzīvē, bet arī ļauj budžetā ietaupīt tos līdzekļus, kurus pretējā gadījumā valsts tērētu par katra pacienta ilgāku un sarežģītāku ārstēšanu vai dažādiem pabalstiem.
Bioloģisko zāļu terapija visiem pacientiem diemžēl nav pieejama - joprojām ir slimības, kuru efektīvu ārstēšanu kavē medikamentu cenas daļēja kompensācija. Starp šādām slimībām ir čūlainais kolīts un Krona slimība - divas ļoti nopietnas dzīvību apdraudošas iekaisīgas zarnu slimības ar neatgriezenisku invaliditāti. Līdzīgā situācijā ir arī tādas smagas autoimūnās slimības kā psoriāze pacienti. Latvija, starp citu, ir gandrīz vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā bioloģiskie medikamenti šo slimību pacientiem nav pieejami ar 100% cenas kompensāciju.
Par ierobežojumiem bioloģisko medikamentu pieejamībā Latvijas pacientiem tika runāts 26. un 27. maijā Tartu Universitātē notikušajā Baltijas valstu iekaisīgu zarnu slimību ekspertu konferencē, kurā piedalījās arī ārstu delegācija no Latvijas. Par situāciju Latvijā pamatoti sāk uztraukties arī Baltijas valstu kolēģi, tādēļ konferences ietvaros tika analizēta citu valstu pieredze un meklēti risinājumi, kā mums var palīdzēt.
2015. gadā Veselības ministrijas īstenotais zāļu cenas kompensācijas līmeņa palielinājums no 50% līdz 75% bija pareizs solis atbilstošas terapijas saņemšanas virzienā, tomēr efektīvu bioloģisko medikamentu pieejamību pacientiem ar minēto slimību vidēji smagām un smagām formām tas nav palielinājis. Ar 25% lielu līdzmaksājumu slimnieku lielākā daļa efektīvu bioloģisko zāļu iegādi nevar atļauties (gada laikā terapiju uzsākuši tikai trīs pacienti, kas spēj maksāt ap 250-300 eiro mēnesī), tādēļ spiesti lietot lētākas, taču mazāk efektīvas zāles. Visbiežāk tas palielina komplikāciju risku, kas prasa arvien lielākus izdevumus no valsts budžeta to ārstēšanai, kā arī slimības un invaliditātes pabalstiem. Pretēji priekšstatiem, tieši ārstēšanās slimnīcā, nevis zāles vai pacientu izmeklējumi, veido vislielākās izmaksas. No veselības aprūpes plānošanas viedokļa daudz pareizāk ir ārstēt laicīgi nevis tikai tad, kad cilvēks nonāk slimnīcā. Tāpat dārga valsts budžeta izmaksu pozīcija ir invaliditāte, kuru iespējams novērst, laikus sākot lietot efektīvas zāles.
Aprēķini liecina, ka komplikāciju ārstēšanas, slimības pabalstu, invaliditātes apmaksa no veselības un labklājības budžeta var veidot līdz 10 000 eiro gadā par vienu iekaisīgu zarnu slimību pacientu. Ārstēšanā lielāko izmaksu daļu sastāda slimnieka uzturēšanās slimnīcā, bet efektīvas bioloģiskās terapijas pielietošana ļauj šos izdevumus samazināt četrkārtīgi. Kompensējot zāļu iegādi 100% apmērā un nodrošinot slimniekiem pieejamu bioloģisko medikamentu terapiju, tiktu panākta dziļa slimības remisija jeb slimības pierimšana un simptomu mazināšanās, līdz ar to pacients atgūtu darbspēju, mazinātos turpmāko komplikāciju risks, stacionēšanas vai ķirurģiskas operācijas iespējamība, samazinātos citu medikamentu lietošanas izdevumi, tāpat zustu nepieciešamība maksāt slimības pabalstus, bet valsts budžets saņemtu nodokļu ieņēmumus no pacienta darba samaksas. Ņemot vērā šos ieguvumus, valsts budžeta ietaupījums var veidot līdz 1 500 eiro par vienu iekaisīgu zarnu slimību pacientu gadā, neraugoties uz lielākiem izdevumiem par medikamentu kompensāciju. Līdzīga izmaksu situācija, kā jau minēju, ir arī psoriāzes pacientiem.
Zāļu cenas kompensācijas palielināšana līdz 75% ir uzlabojusi terapijas pieejamību tikai pacientiem ar vieglu slimības formu, līdz ar to tiek pārkāpts samērības un pacientu vienlīdzības princips, jo pacienti ar smagām un komplicētām patoloģijām, kas valstij rada vislielākās izmaksas (gan atkārtota ārstēšanās stacionārā, ilgstoša darba nespēja) augstā līdzmaksājuma dēļ slimības smaguma pakāpei atbilstošu terapiju saņemt nevar.
Pacienti ar Krona slimību un čūlaino kolītu joprojām tiek diskriminēti salīdzinājumā ar vairāku citu autoimūno slimību pacientiem, kuriem efektīva zāļu terapija pieejama ar 100% cenas kompensāciju. Tāpat tiek diskriminēti bērni un viņu vecāki, jo 18 gadu vecumu nesasnieguši Krona slimības vai čūlainā kolīta pacienti terapiju, ieskaitot bioloģisko, saņem ar 100% cenas kompensāciju, bet pēc pilngadības sasniegšanas šīs tiesības tiek zaudētas. Nedodot iespēju saņemt slimības smaguma pakāpei atbilstošu terapiju, valsts katra šāda pacienta personā zaudē potenciāli darbspējīgu jaunu cilvēku.
Veselības ministrijai strādājot pie veselības aprūpes izdevumu efektivitātes paaugstināšanas, jāpatur prātā, ka medikamentu, tai skaitā bioloģisko, pieejamības paaugstināšana var palīdzēt ne tikai slimniekiem atgūt veselību, bet arī ietaupīt valsts budžeta līdzekļus.
