Jānis Eglītis: Cīņa ar audzējiem jārisina valstiskā līmenī

Mūsu valsts prestižāko apbalvojumu medicīnā – profesora Ilmāra Lazovska balvu par nozīmīgu ieguldījumu medicīnas attīstībā – pērn saņēma Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra Krūts ķirurģijas nodaļas vadītājs, LU Medicīnas fakultātes vadošais pētnieks, Onkoloģijas katedras vadītājs un asociētais profesors, Latvijas Onkologu asociācijas prezidents, Latvijas ķirurgu asociācijas biedrs un Latvijas Krūts slimību asociācijas valdes loceklis Dr.med. Jānis Eglītis. Pazīstamais ķirurgs un onkologs-ķīmijterapeits šoreiz ir mūsu rubrikas „Mēneša pētnieks” viesis.

Apsveicu ar prestižo balvu. Bet kā sākotnēji radās interese par medicīnu un vēlāk par specializāciju sarežģītajā un smagajā onkoloģijas jomā? Varbūt nākat no mediķu dinastijas?

No mediķu dinastijas nenāku, nosvēršanās par labu studijām medicīnā notika tikai vidusskolā. Līdz tam pamatdoma bija par jurisprudenci. Lai gan, iespējams, kādas domas par medicīnu cirkulēja arī ātrāk, jo, aktīvi sportojot, guvu vairākas traumas, kuru dēļ ilgstošāk nācās uzkavēties slimnīcu traumu nodaļās. Vidusskolas laikā daži komandas biedri samērā aktīvi interesējās par medicīnu, vasaras sporta nometnēs viņiem bija līdzi grāmatas par to, kuras arī es sāku šķirstīt un radās doma, ka tieši medicīna varētu būt joma, kur darboties. Pašam nedaudz dīvaini liekas, ka, pirmo reizi aizejot uz publisko bibliotēku 6. vai 7. klasē, es nezin kāpēc ieklīdu medicīnas sadaļā un biju paņēmis kādu grāmatu par onkoloģiju, kaut toreiz man nebija lielas nojēgas par šo jomu un vairāk interesēja piedzīvojumu literatūra, dabas pētnieku grāmatas u.tml. Tā ka var jau būt, ka darbošanās šajā jomā man bija zvaigznēs ierakstīta.

Iespējams, manu izvēli ietekmēja arī tas, ka nu jau 40 gadus atpakaļ traģiski zaudēju mammu, kam par iemeslu bija mediķu palīdzības neesamība, jo viņas traumas absolūti nebija tādas, kuru dēļ cilvēkam būtu jāiet bojā. Turklāt, beidzot 6. kursu, zaudēju arī savu labu paziņu – brāļa draugu, kurš 25 gados šķīrās no dzīves saistaudu ļaundabīgā audzēja dēļ. Viņa slimošanas laikā mēs diezgan bieži tikāmies, runājāmies. Viņš aizgāja līdz ar laiku, kad kārtoju studiju beigu valsts eksāmenus, tad viņa ārstējošais ārsts ieteica man padomāt par šo jomu.

Kam ir veltīti jūsu jaunākie akadēmiskie pētījumi LU, kāda ir to ievirze un rezultāti?

Pašlaik tapšanas procesā ir pētījums sadarbībā ar Biomedicīnas pētījumu un studiju centru saistībā ar specifisku marķieru noteikšanu krūts vēža pacientēm, lai varētu izvērtēt slimības gaitu, ātrāk paredzēt slimības atgriešanās iespējamību, tādējādi ātrāk uzsākt terapiju un panākt labākus ārstēšanas rezultātus. Pēdējos gados pasaulē notiek daudz pētījumu saistībā ar audzēju ģenētisko izpēti, kur tiek analizēti vairāki simti dažādu gēnu. Tad šī informācija tiek korelēta ar to, ko iegūstam rutīnas morfoloģiskajos izmeklējumos. Pēc tam, liekot kopā visu šo informāciju, tiek prognozēta slimības gaita, iespējamā terapijas un medikamentu, kurus vajadzētu lietot, efektivitāte. Mūsu sadarbības projekta ietvaros, iespējams, Biomedicīnas centrā varētu veikt ģenētiskās analīzes. Teorētiski tās varētu veikt arī ārpus valsts, konstatēt konkrēta audzēja iezīmes un pēc tam tās meklēt jau parastajās asins vai urīna analīzēs vai jebkurā cilvēka sekrētā, kas, pirmkārt, ir daudz mazāk invazīvi, otrkārt, tikpat informatīvi un, treškārt, bieži vien ātrāk nekā mēs spējam slimības atgriešanās iezīmes redzēt kādu izmeklējumu veidā, veicot kompjūtertomogrāfiju, magnētisko rezonansi vai kā savādāk.

Mums ir arī viens ļoti aktīvs un darboties gribošs doktorants, kurš gan nāk no Rīgas Stradiņa universitātes, bet pamatā darbojas pie mums Onkoloģijas centrā, un viņa darba tēma ir fiziskās slodzes un treniņu ietekme uz pacientu spēju labāk panest komplekso ārstēšanu. Šajā pētījumā gan ir diezgan daudz subjektīvisma, bet līdzīga rakstura pētījumi ir veikti gan Skandināvijā, gan ASV, par to, ka varētu būt saikne starp cilvēka fizisko aktivitāti un sevis uzturēšanu labā fiziskā tonusā un spēju daudz labāk panest grūtības, kas saistās ar sarezģīto vēža ārstēšanas procesu.

Jūs esat atzīmējis tendenci, ka pat pacientēm, kuras regulāri pārbauda savu veselību, nereti audzēju konstatē ne vairs pirmajā, bet jau otrajā un pat trešajā stadijā. Kā to izskaidrojat – vai vainojamas nepilnības diagnostikā, dažu speciālistu neprofesionālisms un formāla attieksme, vai kas cits –, un kā to novērst?

Diemžēl tā patiešām notiek, arī nesen bija gadījumi, ka samērā jaunām sievietēm, kuras regulāri veikušas izmeklējumus, krūts audzēju diagnosticēja vairs ne pirmajā stadijā. Te, manuprāt, viens no iemesliem ir tas, ka cilvēks tiek skatīts fragmentāri. Respektīvi, ja runājam par krūts vēzi, piemēram, veicot mamogrāfiju, bildi uztaisa rentgena laborants, kurš fiziski redz šo sievieti. Ārsts, kurš pēc tam bildi apraksta, šo sievieti pat nav redzējis. Otrs jautājums saistās ar to, ka krūšu izmeklēšanai bieži tiek izmantota ultraskaņa. Un te ir jājautā – cik bieži speciālisti, kas to dara, veic šos izmeklējumus krūts dziedzeriem un kāda ir viņu pieredze? Jo krūts dziedzeru ultraskaņa ir diezgan sarežgīts izmeklējums un tur var būt līmenī tikai tad, ja to dara diendienā un ļoti daudz. Ja tie ir tikai atsevišķi izmeklējumi dienā vai pat nedēļā, tad par labu līmeni mēs runāt nevaram. Trešais jautājums ir tas, ka šīs pacientes fiziski redz un ar viņām runā ginekologs, varbūt kādreiz arī krūšu slimību speciālists vai onkologs, un tad no visiem šiem puzles gabaliņiem kaut kas ir jāliek kopā, un tas kopskats īsti nesanāk. Optimāli visiem izmeklējumiem – mamogrāfijai, sonoskopijai, kā arī klīniskajai krūts izmeklēšanai un konsultācijai vajadzētu notikt vienuviet, varbūt arī vienā reizē, lai skats būtu komplekss.

Kur šie izmeklējumi būtu jākoncentrē?

Ja runājam par onkoloģiju, te valsts lielā mērā ir iezīmējusi šos ceļus. Ir piecas medicīnas iestādes, kas ar to pamatā nodarbojas un kur, manuprāt, vajadzētu koncentrēt izmeklējumus, – Onkoloģijas centrs, Stradiņi, Liepājas reģionālā slimnīca, Liepājas piejūras slimnīca un Daugavpils reģionālā slimnīca. Diemžēl šo vietu kapacitāte dotajā brīdī neļauj veikt visus izmeklējumus, bet, iespējams, ja medicīnu postulē kā prioritāti, nākotnē to var panākt.

Protams, ir arī gadījumi, ka sievietes nejauši vai saņēmušas uzaicinājumu, aiziet uz mamogrāfiju un viņām atrod audzējus, kuri ir tikai dažus milimetrus lieli. Te ir jārunā konkrēti par kvalitāti. Un kvalitāte medicīnā Latvijā, man liekas, ir neteiksim – svešs termins, bet jauns un neapgūts termins. Līdz šim mēs pamatā sniedzam pakalpojumus, dažādus izmeklējumus, kosultācijas, operācijas, bet ļoti maz analizējam rezultātus, kas būtībā ir galvenais.

Cik efektīvi, jūsuprāt, mūsu valstī tiek veiktas skrīninga programmas?

Mums ir trīs skrīninga programmas, no kurām neviena īsti labi nestrādā. Resnās un taisnās zarnas audzēju skrīnings, izmantojot slēpto asiņu testu, tiek īstenots caur ģimenes ārstu institūciju, kur atsaucība ir ap 10 procentiem, tā ka tas ir diezgan bezjēdzīgi. Savukārt krūts audzēju skrīningā ir otra galējība – to sniedz vairāki desmiti juridisku personu, līdz ar to tur nav savstarpējas koordinācijas un pēctecības. Jo, manuprāt, arī ārstiem, kuri nodarbojas ar krūts patoloģiju, ir ļoti būtiski redzēt radioloģiskos izmeklējumus un korelēt šīs atradnes ar to, ko pēc tam iegūst biopsijā vai operācijā. Tikai tādā veidā mēs varam pilnvērtīgi izglītoties. Nekad nebūs tā, ka katrs varēs pastāvēt par sevi un būt ļoti augstā līmenī, ir jābūt komunikācijai un komandas darbam. Rietumos ļoti populāri ir reģionālie, multidisciplinārie konsīliji – no kāda apgabala sabrauc visi speciālisti, kas nodarbojas ar konkrēto tēmu, un tiek izanalizēts viss, kas ir redzēts izmeklējumos, histoloģiski, tas, kādi ir rezultāti pēc ķīmijterapijas un citiem ārstēšanas veidiem. Tādējādi viņi saņem atpakaļsaiti, kā tas viss norisinās.

Ir arī tā, ka cilvēki īsti neredz, ko viņi varētu iegūt no šiem skrīningiem. Tur varētu būt kāda sasaiste ar veselības apdrošināšanu u.tml. Savukārt, veicot skrīningus, būtu optimāli – ja atradne rada kādas aizdomas, tad tūlīt veikt visus tālākos izmeklējumus un dot rekomendācijas par turpmāko. Lai nebūtu tā, ka pacients atnāk ar skrīninga vēstuli un tālāk nekas nenotiek. Bet tas atkal prasa papildus cilvēkus, un, zinot, cik maz ir speciālistu, kas varētu ar to nodarboties, ir diezgan problemātiski. Runājot par krūts vēža skrīninga aprakstīšanu, pirmais līmenis varētu būt tur, kur to veic. Otru atbildi vajadzētu sniegt kādam no reģionālajiem atbildīgajiem centriem. Tie būtu jāiezīmē, jāparedz papildus finansējums un cilvēkresursi. Un, ja perifērijā cilvēks ir saņēmis vienu slēdzienu, bet centrā, to pārskatot, rodas kāda nesakritība, ir jāmeklē cēloņi. Jo pašreiz mēdz būt samērā lielas neatbilstības – it kā ir ļoti laba skrīninga atbilde, savukārt tiek atrasts vai sataustīts kas pilnīgi cits. Vai arī otrādi – ir slikta atbilde, bet, meklējot padziļināti, to, ko tur it kā redz, neatrod. Turklāt atbildes var dinamiski mainīties. Tādēļ šos skrīningus ir jēga veikt noteiktās vecuma grupās, lai – ja arī tur kaut kas attīstās, to atklātu pēc iespējas agrāk. Skrīnings negarantē, ka spējam izvairīties no audzēja. Tas dod iespēju audzēju atklāt tad, kad to vēl nevar ne sataustīt, ne kā citādi pamanīt.

Runājot par abām citām skrīninga programmām, tad tur, ja viss norisinātos pilnvērtīgi un kvalitatīvi, var cerēt uz būtisku gan dzemdes kakla audzēja, gan resnās un taisnās zarnas audzēja pacientu skaita samazinājumu, atklājot slimību agrīnās stadijās. Resnās un taisnās zarnas vēža gadījumā pašlaik diemžēl 60 procentiem cilvēku to atklāj 3. un 4.stadijā.

Atgādiniet, lūdzu, biežākās audzēja lokalizācijas.

Ja gadā ir apmēram 11 tūkstoši saslimšanas gadījumu, tad 6 tūkstošus no tiem veido saslimšanas ar ādas, krūts, prostatas, resnās un taisnās zarnas un plaušu audzējiem. Katrā šajā grupā ir vairāk kā tūkstotis saslimšanu katru gadu. Vēl no pirmā desmitnieka tur klāt nāk nieru, urīnpūšļa, aizkuņģa dziedzera, dzemdes ķermeņa un kuņģa vēzis. Bet šajās grupās saslimšanas gadījumu ir krietni mazāk – no 400 līdz 600.

Kādā mērā dzīvesveids var ietekmēt, provocēt vai novērst audzēja rašanos, un cik liela ir ģenētiskās pārmantojamības iespēja?

Ja runājam par audzējiem, kuri saistās ar Rietumu dzīvesveidu, kas raksturīgs ar lieko svaru, mazkustīgumu, disproporcionālu ēšanu ,– pie šiem audzējiem pieskaita krūts, resnās un taisnās zarnas, prostatas, zināmā mērā arī aizkuņģa dziedzera un plaušu vēzi– tad, ja cilvēki tiešām sekotu tam, ko viņi dara, kā kustas, ko ēd, riskus varētu samazināt par 30-40 procentiem. Tā nav garantija, bet tomēr ļoti būtisks ieguldījums savā veselībā, kas cilvēkam ir svarīgākais, kas dzīvē dots. Tas ir arī jautājums par sabiedrības izglītošanu. Piestrādājot pie tās, izskaužot smēķēšanu, samazinot alkohola lietošanu un citas lietas, var iegūt daudz vairāk nekā ieliekot milzīgu naudu pacientu ārstēšanā. Protams, pacienti ir jāārstē tagad un tūlīt, bet izglītojošā darbība efektu varētu dot pēc gadiem pieciem, desmit vai piecpadsmit. Tā ka būtu jāstrādā abos virzienos. Vajadzētu būt kvalitatīvai ārstēšanai, cilvēcīgai attieksmei un sapratnei pret tiem, ko slimība ir skārusi tagad un kas arī varbūt ir darījuši visu, lai tā nenotiktu. Un, izglītojot jauno paaudzi, varam cerēt, ka nākotnē spēsim saslimstību samazināt vai atklāt ļoti agrīnās stadijās.

Kas attiecas uz ģenētiski pārmantotajiem audzējiem, tie sastāda 5-10 procentus no visiem saslimšanas gadījumiem. 90. gados, kad tika atklāti pirmie gēni, kas varētu atbildēt par audzēju attīstību, bija eiforija un likās, ka varēs dabūt vēl vairākus desmitus gēnu un ar to palīdzību veselam indivīdam noteikt, vai ir risks dzīves laikā saslimt. Tomēr beigu galā tādu ļoti stingru gēnu, kuru analīzi varētu veikt un kaut kādā mērā kolerēt ar audzēju attīstību dzīves laikā, nav neko vairāk par desmit.Tā ka lielākoties pamatcēlonis ir tas, ko mēs darām dzīves laikā, ko domājam, kā ēdam, kā kustamies, kāda ir apkārtējā vide, kā tas viss mijiedarbojas un kādas sekas rada. Tā ir vairāk multifaktorāla ietekme. Ir lietas, ko spējam modificēt un samazināt, un lietas, ko spējam ietekmēt tikai ļoti mazā mērā vai nemaz. Piemēram, pētījumi par mūsdienu pārtikas, konservantu, e vielu u.tml. ietekmi uz veselību vēl tikai top, jo visas šīs lietas nav tik senas, lai spriestu, kā tās ietekmē paaudzes, kas ar to tagad saskaras.

Saistībā ar onkoloģiju kādas ir nākotnes prognozes attiecībā uz pacientu skaitu?

Diemžēl tiek prognozēts diezgan dramatisks pacientu skaita pieaugums. Šķiet, pasaulē līdz šī gadsimta 30. gadiem paredz ap 40 procentu onkoloģisko pacientu pieaugumu. Viens no iemesliem tam ir arī pozitīvā ziņa, ka indivīdi sabiedrībā vidēji dzīvo ilgāk, tomēr līdz ar to pieaug vēža attīstības iespējamība. Kaut gan, protams, slimo arī jauni cilvēki, kuriem šīs slimības norisinās daudz agresīvāk.

Kādas ir pašreizējās galvenās tendences audzēju diagnostikā un ārstēšanā, šīs jomas aktualitātes?

Diagnostikā aktualitāte ir daudz augstāka audzēju pierādīšana pirms ārstēšanas uzsākšanas, kad jau ir saņemta morfoloģiska atbilde un mēs esam ieguvuši audzēja parametrus un individuālās iezīmes, kas varētu līdzēt terapijas izvēlē. Respektīvi, uzlabojas morfoloģiskā diagnostika. Ir ļoti būtiski, lai valstī izveidotos viens centrs, kur būtu pietiekami mūsdienīga diagnostika. Te ļoti daudz nāk iekšā gan molekulārā bioloģija, gan dažādas imūnhistoloģiskās izmeklēšanas metodes, kas ļoti precīzi par audzēju var pateikt daudzas lietas. Arī Latvijā pēdējos gados jau ir pieejami pozitronu emisijas tomogrāfijas izmeklējumi, kurus veic kopā ar kompjūtertomogrāfiju. Latvijā tagad ir divas tādas iespējas: viena ir RSU Nukleārās medicīnas centrā, otra – Jūras medicīnas centrā. Šai metodei ir būtiska loma pie asinsrades vai asinsšūnu audzējiem, arī situācijās, kad ar konvencionālām metodēm nespējam pierādīt slimības izplatību. Vai arī, uzsākot ārstēšanu, ir jāizvērtē slimības izplatība, ne pie agrīnajām stadijām – cik daudz un plaši ir bojājumi. Jācer, ka šī metode arī praksē parādīsies ne tikai pacientu apmaksāta, bet to varēs finansēt Nacionālais veselības dienests.

Audzēju ārstēšanā ir jārunā par trim pamatārstēšanas veidiem. Pirmā un nozīmīgākā ir ķirurģiskā ārstēšana. Ja diagnosticējam audzējus ļoti agrīni, daudzus pietiek tikai izoperēt, un nav vajadzīga nekāda papildu terapija – ne sistēmiskā terapija, kas ietver ķīmijterapiju, hormonālo un mērķterapiju, ne staru terapija. Savukārt, ja ir vajadzīga papildu ārstēšana, tad atkarībā no audzēja veida tiek kombinēta staru un sistēmiskā terapija, kur pēdējos gados parādās jaunie specifiskie molekulārie marķieri. Tas nozīmē, ka šī terapija ir daudz selektīvāka, iespējams, efektīvāka, bet arī daudz dārgāka. Modernie medikamenti maksā daudz lielākas summas nekā vēsturiski lietotie.

Ja audzēju izdodas konstatēt agrīni, pēc iespējas tiek veiktas arī orgānus saudzējošas operācijas – gan krūts, gan gremošanas orgānu audzēju gadījumā: pie kuņģa, barības vada vai resnās zarnas vēža. Ja audzējs ir lokāli izplatīts, kā tas ir gremošanas trakta un ginekoloģisko audzēju gadījumos, tiek veiktas plašas multiorgānu, dažādu limfmezglu grupu izdalīšanas operācijas, kuras ilgst daudzas stundas un kurās bieži piedalās vairāki ķirurģiskā profila speciālisti.

Saistībā ar staru terapiju – ja gadus astoņus atpakaļ mūsu tehnoloģijas šeit bija augstā līmenī, tad tagad tās savu ir nokalpojušas un ir pienācis laiks mainīt pret jaunām, kuras ir vēl precīzākas un efektīvākas. Valstij centralizēti jādomā, kā tās iegādāt.

Esat minējis intraoperatīvās staru terapijas ieviešanu, kāda varētu būt tās loma audzēju ārstēšanā?

Tai pielikšanas punkts varētu būt agrīni diagnosticēti krūts audzēji gados vecākām sievietēm, kur tie nav tik ļoti agresīvi. Tādējādi varētu izvairīties no pēcoperācijas staru terapijas, kas aizņem mēnesi diendienā. Viena starošanas reize, ko veic operācijas laikā, varētu būt ekvivalenta šai mēneša ārstēšanai. Tās varētu būt apmēram 150 pacientes gadā Onkoloģijas centrā, kurām šādi varētu palīdzēt. Turklāt tā būtu arī līdzekļu ekonomija. Intraoperatīvā staru terapija var tikt izmantota arī aizkuņģa dziedzera un, iespējams, taisnās zarnas audzēju ķirurģiskajā ārstēšanā.

Tāpat atsevišķu audzēja formu gadījumos varētu izmantot intraoperatīvo ķīmijterapiju, kura tiek dota pie paaugstinātas temperatūras. Šādas procedūras jau tiek veiktas Igaunijā, mums arī tas būtu jāsāk. Ir vesela grupa pacientu, kuriem tas ir vajadzīgs, – pie olnīcu un metastātiskā resnās un taisnās zarnas vēža, kur tas pacientiem dotu stāvokļa stabilizāciju un papildu cerības. Tās ir jomas, ko tuvākajā nākotnē vajadzētu attīstīt.

Vai arī medikamentozajā terapijā ir notikušas pozitīvas pārmaiņas?

Minimāli un ļoti lēni. Lēmumu pieņemšana, ekonomiskais pamatojums un finanšu meklēšana būtu jāveic kaut kā savādāk, jo mēs aizvien vairāk atpaliekam no kaimiņiem un citām Austrumeiropas valstīm. Acīmredzot tur ir jābūt nacionālam plānam prioritārajiem medikamentiem. Nacionālais veselības dienests tos jau ir apzinājis, ekonomiski pamatoti ir vairāki desmiti jaunu medikamentu, kas būtu jāiekļauj, bet tas prasa vairākus desmitus papildu miljonu eiro gadā.

Cik lielā mērā pacientiem ir pieejami šie mūsdienīgie ārstēšanas līdzekļi?

Ārsti par tiem informē, bet naudas nav. No mērķterapijas līdzekļiem tiek apmaksāti daži, valsts individuāli kompensē līdzekļus 14 tūkstošu eiro apmērā gada laikā, tas ir nedaudz vairāk par tūkstoti mēnesī. Bet modernie medikamenti var maksāt trīs, četrus un pat desmit tūkstošus eiro mēnesī. Diemžēl nav daudz pacientu, kuri spētu to apmaksāt. Protams, jāskatās, kādas ir audzēju lokalizācijas, prognozes, bet – ja, lietojot šos medikamentus, cilvēki var dzīvot gadiem, būt sabiedrībā, ģimenē, varbūt arī strādāt, – te jautājumi un kaut kādas rēķināšanas ir liekas. Cīņa ar audzējiem ir jārisina valstiskā līmenī, jāpieņem nacionāla programma un jāparedz līdzekļi. Varbūt ne visam uzreiz, bet vismaz ir jābūt pozitīvai virzībai.

Jūs strādājat arī ar studentiem. Vai studenti laika gaitā mainās, kādi ir mūsdienu studenti?

Ir atsķirība, vai tie ir latviešu plūsmas studenti vai ārzemnieki, kas, manuprāt, ir vairāk motivēti. Iespējams arī, ka viņiem ir vairāk brīva laika, ko veltīt mācībām, jo daudzi vietējie studenti paralēli mācībām strādā, lai izdzīvotu, varbūt uzturētu ģimeni vai būtu kāda kabatas nauda. Tagad esam nonākuši pie Rietumu standarta, kur medicīnas pamatizglītība ir sešu gadu studijas, pēc tam vēl – rezidentūra, kas atkarībā no speciālitātes ilgst no 4 līdz 6 gadiem. Grūti atbildēt, vai viss bija tik strauji maināms un vajadzīgs arī Latvijai. Analizējot situāciju vairāk kā pirms 20 gadiem, kad es beidzu studijas, un tagad, – man liekas, toreiz mēs bijām daudz vairāk gatavi sākt strādāt un reāli kaut ko darīt. Pašlaik iznāk, ka akadēmiskā izglītība, kur var saņemt ārsta diplomu, ir viens, bet tālākā specializācija, rezidentūra – kaut kas cits. Manuprāt, tas, ko varētu veikt īsākā posmā, mākslīgi tiek izstiepts garākā. Tas atkal ir jautājums par izglītības atbilstību kaut kādām Eiropas regulām gan pamatizglītības, gan rezidentūras gadu ziņā. Taču te droši vien varētu būt arī kādas individuālās īpatnības, jo medicīnas speciālisti ir vajadzīgi ātrāk, un rezidentūras procesus varētu veidot koncentrētākus un īsākus.

Jūsu ikdiena ir ļoti saspringta un noslogota – kā relaksējaties, vai arī tagad sportojat?

Tagad es vairs nevaru intensīvi sportot, jo pēc aktīvās sportošanas ir problēma ar celi, kas tika operēts. Tomēr problēma ir un nekur nepaliks. Līdz ar to manas fiziskās aktivitātes pašlaik aprobežojas ar peldēšanu, distanču slēpošanu, riteņbraukšanu un pastaigām ar suni.

Vai arī jums kā lielai daļai cilvēku, jaunu gadu sākot, ir kādas jaunas apņemšanās?

Jā, ir divas apņemšanās, kurām jau kādu laiku atpakaļ biju nolēmis pievērsties: vairāk laika atlicināt jau minētajām fiziskajām aktivitātēm un svešvalodām. Tā ka mērķis ir, kā būs ar realizāciju – redzēsim pēc gada.

Raksta avots: https://www.lu.lv/zinas/t/52448/ 

Raksta autors: Baiba Kalna