Bērnu neiroloģe: Mūsdienu bērni nav nepaklausīgi vai neirotiski

“Kāds izlaists bērns!” – šādu frāzi nereti var dzirdēt sabiedriskās vietās, attiecinātu uz aktīvu bērnu, kas skaļi runā un nespēj nosēdēt uz vietas. Vai tiešām šāds bērns ir “izlaists”, vai varbūt šāda uzvedība ir atbilstoša vecumam? Vai mūsdienu bērni patiešām ir trauksmaināki un aktīvāki, kā mēs bērnībā? Cik gadu vecumā bērns ir pietiekami nobriedis, lai mācītos pieklājību un lai mācītos vispār? Vai sešgadnieki ir gatavi sēsties skolas solos, kā to vēlas Izglītības un zinātnes ministrija, un, kā ātrāka mācību uzsākšana var ietekmēt bērna nervu sistēmu? Atbildes uz šiem jautājumiem sniedz sertificēta pediatre, bērnu neiroloģe ar vairāk nekā 25 gadu darba pieredzi Vizma Meikšāne.

Trauksmainākais periods bērna dzīvē

Smadzeņu garozas nobriešana un sinhronizācija starp abām puslodēm notiek pakāpeniski no divu līdz 11-12 gadu vecumam. Pieauguša, emocionāli nobrieduša cilvēka dominējošie smadzeņu viļņi ir alfa un beta, to ir iespējams noteikt ar elektroencefalogrāfijas palīdzību. Pirmajos  dzīves gados smadzeņu garozā vēl pārsvarā ir teta viļņi, kas nozīmē, ka bērni ir viegli “programmējami”, jo apzināta pasaules uztvere tikko sāk veidoties, viņus nogurdina emocionāla slodze un ir vēl nepieciešamība pēc dienas miega. Aptuveni sešu gadu vecumā teta viļņu vietā nāk alfa viļņi, notiek t.s. nopietnā smadzeņu garozas nobriešana arī  – tas ir laiks, kad bērns veidojas par patstāvīgu cilvēku, tas ir pārejas periods no neapzinātā “prāta” uz apzinātu dzīves uztveri. Katrs bērns šo periodu sasniedz individuāli, un pat pusgadam šajā attīstības periodā ir ļoti izšķiroša nozīme. Bērnam tas ir ļoti trauksmains periods – viņā pašā notiek fiziskas pārmaiņas, un tajā pašā laikā ir centieni izprast apkārtējo pasauli.

Tikai aptuveni astoņu gadu vecumā bērna smadzenēs veidojas tādi viļņi, kas jau liecina par analītiskās  domāšanas spējām. Tikai šajā periodā iestājas emocionālais nobriedums, līdz tam bērns pārsvarā atrodas t.s. neapzinātā “prāta” iespaidā, kad pieredzi iegūst stereotipiskās darbībās, vienkārši pieņemot, ka lietas tā notiek, un tā tas ir, neanalizējot notikumus, Analītiskās spējas pieaug ar smadzeņu nobriešanu, kad bērns spēj mācīto uztvert caur savu personīgo pieredzi un spēj koncentrēties mērķtiecīgai darbībai, sajūt sava darba rezultātus un gūst no tiem gandarījumu. Dati liecina, ka smadzeņu šūnu darbība pilnībā nostabilizējās tikai 11-12 gadu vecumā.

Līdz deviņu gadu vecumam bērnam jāmācās caur rotaļām

Jāņem vērā, ka bērns tikai četru gadu vecumā sāk apzināties laiku, proti, ko nozīmē rīt, parīt, vakar u.tml. Šajā vecumā, pilnveidojoties centrālai nervu sistēmai, bērns sāk apzināties, ka viņš ir “ES”, ka viņš ir kaut kas arī ārpus savas ģimenes. Sāk parādīties autoritātes, kuri nav ģimenes locekļi, sāk salīdzināt, vērtēt. To dēvē par pirmo pusaudžu periodu, otrais pusaudžu periods ir deviņu gadu vecumā, un šis posms pa vidu ir pats trauksmainākais bērna attīstībā. No piecu vai sešu gadu vecuma bērns spēj mācīties no savas pozitīvās pieredzes, kuru viņš iegūst pārsvarā rotaļās, jo vēl smadzeņu darbība nav pilnveidojusies līdz apzinātai, analītiskai un loģiskai darbībai. Tas, protams, ir ļoti individuāli, bet aptuveni līdz deviņu gadu vecumam bērns spēs uztvert un  koncentrēties  mācību vielai, ja tas notiks atbilstoši viņa attīstības procesiem un sapratnei rotaļu veidā.

Visās skolās nav emocionāli droša vide  

Sešu gadu vecumā bērnam vēl nepieciešams pieauguša cilvēka atbalsts. Šajā trauksmainajā vecumā ļoti būtisku atšķirību veido jau pusgada vecuma starpība, piemēram, ja septembrī vienā 1. klasē sāk mācīties bērns, kuram septiņi gadi palikuši janvārī vai bērns, kurš šo vecumu sasniedzis īsi pirms mācību sākuma. Un šo atšķirību ikdienā var pamanīt ļoti uzskatāmi – vecākie bērni ir emocionāli noturīgāki, ātrāk veic uzdoto darbu, ilgāk spēj stundās noturēt uzmanību, bet jaunākie ātrāk nogurst. Es gan vēlos uzsvērt, ka šie bērni nav neveiksmīgi, viņi vienkārši vēl nav sasnieguši mācībām nepieciešamo brieduma pakāpi.

Sistēma izdzen bērnu līdz spēku izsīkumam

Ņemot vērā bērnu centrālās nervu sistēmas nobriešanas stadijas, bērni līdz 8-9 gadu vecumam nedrīkstētu atrasties tādā apmācības režīmā, kāds pašreiz valda skolu sistēmā. Mācību temps ir liels, noslogojums intensīvs, pārtraukumi starp stundām īslaicīgi, bērni emocionāli izsīkst un nogurst. Nogurst no nesamērīgi lielās atbildības sajūtas, piemēram, nespējot izlasīt noteiktu vārdu skaitu minūtē. Īpaši emocionālo izsīkumu mēs varam novērot rudenī dzimušiem bērniem, kuri skolas gaitas uzsākuši, pirms sasnieguši 7 gadu vecumu. Līdz 9 gadu vecumam būtu nepieciešama speciāla apmācības programma pozitīvu rotaļu – spēļu veidā, nenoslogojot emocijas ar reitingu tabulām, nespiežot izlasīt noteiktu vārdu skaitu minūtē un neatņemot vakara stundas ar mājas darbu pildīšanu. Tādā skolu sistēmā, kāda mums ir pašlaik, bērns ir spējīgs atrasties tad, kad smadzeņu garozā  pārsvarā ir izveidojušies alfa viļņi. Par smadzeņu nobriešanu liecina  spējas ilgstoši noturēt uzmanību, kā arī emocionāla izturība, un tas notiek deviņu līdz desmit  gadu vecumā.

No nervu sistēmas traucējumiem līdz fiziskās veselības problēmām

Kādas var būt diskusijas par skolas gaitu sākšanu sešu gadu vecumā?! Bērnam ir jāļauj būt bērnam vismaz līdz deviņu gadu vecumam, kad izveidojas emocionālā nobriešana. Ieliekot sešgadīgu bērnu skolas solā, viņš vēl iekšēji turpinās izdzīvot savu bērnību. Nejūtot pieaugušā atbalstu, bērns visticamāk centīsies apspiest savas emocijas un noslēgsies. Ir jāapzinās, ka bērna piespiedu ievietošana emocionāli nepiemērotā vidē var novest pie nervu sistēmas traucējumiem, piemēram, t.s. nervu tikiem, spaidu kustībām, miega traucējumiem, ēšanas un vēdera izejas traucējumiem, stresa izraisītām galvassāpēm u.c. Diemžēl arvien biežāk mūsu praksēs vēršas bērni un viņu vecāki ar sūdzībām par neizturamu skolas slodzi, kura izraisa dažādas veselības problēmas.

Mūsdienu bērni nav nepaklausīgi vai neirotiski

Daļa sabiedrības man noteikti nepiekritīs, sakot, ka ne jau sistēma ir vainīga, bet gan, ka mūsdienu bērni ir daudz neirotiskāki un nepaklausīgāki, taču tā nebūt nav. Nav pareizi vispār salīdzināt paaudzes. Šis ir cits laikmets, ar citu dinamiku, spriedzi, ātrumu, bet bērni savā būtībā ir tādi paši bērni ar tādu pašu nervu sistēmas attīstības gaitu kā pirms 20 vai 50 gadiem. Svarīgi saglabāt bērnos bērnību un nenoslogot viņu vēl nenobriedušo nervu sistēmu ar neadekvātu atbildības slodzi, saprātīgi ievadot skolas sistēmā.

Autore: sertificēta pediatre, bērnu neiroloģe ar vairāk nekā 25 gadu darba pieredzi Vizma Meikšāne 

Foto: no personīgā arhīva