Ūdens

Cilvēkam nepieciešams normālai organisma fizioloģisko procesu norisei, kā arī sanitāri higiēniskajām un saimnieciskām vajadzībām. Cilvēka organismā apmēram 65% ir ūdens, kas tajā piedalās barības vielu šķīdināšanā un tālākā pārnešanā ar asinīm, anabolisma un katabolisma procesos, sārņu izvadīšanā un arī ķermeņa t° regulēšanā. No cilvēka organisma ūdens izdalās ar sviedriem, izelpoto gaisu, urīnu un izkārnījumiem. Lai apmierinātu visas organisma prasības, atkarībā no klimata apstākļiem, veicamā darba smaguma un apkārtējās gaisa t° pieaugušam cilvēkam dienā jāuzņem 2,5-3 l ūdens gan dzeramā ūdens veidā, gan ar pārtikas produktiem. Ja cilvēks neuzņem pietiekami daudz ūdens, mainās osmotiskais spiediens starpaudu šķidrumos un arī daudzas vielmaiņas reakcijas. Ja cilvēks nesaņem nemaz ūdens, jau pēc dažām dienām var iestāties nāve. Kaitīga ir arī ūdens pārmērīga uzņemšana, jo mainās ūdens un minerālvielu līdzsvars organismā, palielinās asinsrites sistēmas, nieru u.c. orgānu slodze.

Bez dzeramā ūdens cilvēkam vēl nepieciešams ūdens saimnieciskām un sadzīves vajadzībām; to izmanto personiskajai higiēnai, norūdīšanās procedūrām, dzīvojamo telpu un drēbju tīrīšanai, ielu laistīšanai u.c. vajadzībām. Saimnieciskām un sadzīves vajadzībām paredzētā ūdensapgādes norma iedzīvotājiem atkarīga galvenokārt no apdzīvotās vietas labiekārtojuma, t.i., vai apdzīvotajā vietā ir daļēja vai pilnīga ūdensvada un kanalizācijas sistēma vai arī vietējā ūdensapgādes sistēma. Ūdens patēriņa norma diennaktī uz 1 cilvēku: pilsētās, kur ierīkots ūdensvads un kanalizācija, ir 150 l; pilsētās, kur ir ierīkota daļēja kanalizācija, - 90 l; pilsētās, kur nav kanalizācijas, pilsētciematos un uz laukiem - 40-60 l. Lielākās labiekārtotās pilsētās - 200-500 l.

Ūdenim ir liela epidemioloģiska nozīme. Ar netīru ūdens var izplatīties dažādas zarnu infekciju slimības (holera, vēdertīfs, dizentērija u.c.), kā arī helmintozes. Ūdensapgādes avots var inficēties no slimu cilvēku un baktēriju nēsātāju izdalījumiem. Bīstami šajā ziņā var būt slimnīcu (sevišķi infekciju slimnīcu) notekūdeņi. Par ūdensapgādes avota inficēšanās cēloni var būt arī kuģu netīro ūdeņu ieplūdināšana, veļas mazgāšana ūdenstilpē u.tml. Patogēnie mikroorganismi, zarnu infekciju slimību ierosi var saglabāt savu virulenci vaļējos ūdensapgādes avotos vairākus mēnešus, kaut arī to lielākā daļa aiziet bojā pirmajās nedēļās. Ar ūdeni var izplatīties arī antropozoonozes, piem., leptospirozes, tularēmija, bruceloze u.c. Ūdensapgādes avotā slimību ierosinātāji var iekļūt ar slimu grauzēju vai citu dzīvnieku izdalījumiem.

Cilvēks var inficēties dažādi - dzerot šādu netīru ūdeni, peldoties, mazgājot veļu utt. Lai dzeramais ūdens atbilstu sanitāri higiēniskajām prasībām, tam jābūt atsvaidzinošam (t° 8-l2°), caurspīdīgam, bezkrāsainam, bez piegaršas un smakas. Tas nedrīkst būt kaitīgs cilvēka veselībai (saturēt indīgas vai radioaktīvas vielas, patogēnus mikroorganismus vai citus slimību ierosinātājus). Arī nepatogēniem mikroorganismiem jābūt ierobežotā daudzumā. Šīs prasības ir apkopotas dzeramā ūdens Valsts standartā.

Dzeramajam ūdenim ūdensvada tīklā jāatbilst šādām prasībām: duļķainībai, salīdzinot pēc standarta skalas, jābūt ne lielākai par 1,5 mg/l; krāsainība nedrīkst pārsniegt 20 grādus; garšas un smakas intensitāte nedrīkst pārsniegt 2 balles. Novērtējot centralizētā ūdensvada ūdens ķīmisko sastāvu, nosaka tajā izšķīdušās minerālvielas. Kalcija un magnija sāļi nosaka ūdens cietības pakāpi, kuru izteic grādos vai miligramekvivalentos uz litru; dzerāmā ūdens cietība nedrīkst pārsniegt 7 mg-ekv./l. Ja ūdens cietība palielināta un tam ir nepatīkama piegarša, tas nav piemērots saimnieciskām vajadzībām. Palielināts hlorīdu un sulfātu daudzums piešķir ūdenim sāļi rūgtu piegaršu un nomāc kuņģa sekrēciju. Hlorīdu daudzums dzeramajā ūdens nedrīkst pārsniegt 350 mg/l, sulfātu - 500 mg/l. No augsnes ūdenī var ieskaloties arī dažādi mikroelementi, no kuriem sīkāk izpētīti fluors un jods. Ūdenī to nedrīkst būt par maz, bet arī ne pārāk daudz. Ja cilvēka organisms uzņem maz fluora jonu, rodas fluora nepietiekamība, kas veicina zobu kariesa rašanos. Pieļaujamā fluora jonu koncentrācija ūdenī ir 0,7- 1,5 mg/l. Ja fluora jonu daudzums pārsniedz pieļaujamo, cilvēkiem, kas lieto šādu ūdeni, cieš vispirms zobi; ja fluora jonu daudzums ūdenī pārsniedz 5 mg/l, cieš visa kaulu sistēma - izveidojas fluoroze. LPSR augsnē un arī ūdenī ir samazināts fluora jonu daudzums. Mikroelements jods ir nepieciešams vairogdziedzera normālai darbībai. Apvidos, kur augsnē un līdz ar to arī ūdenī maz joda, iedzīvotājiem novērojama vairogdziedzera slimība - endēmiskais kākslis.

Dažādu toksisko vielu piejaukums dzeramajā ūdenī saistīts ar rūpnīcu notekūdeņu ieplūdināšanu ūdenstilpēs. Padomju higiēnisti izstrādājuši maksimālo pieļaujamo koncentrāciju ūdenī svinam, arsēnam, cinkam u.c. Katras vielas maksimālā pieļaujamā koncentrācija ir norādīta dzerāmā ūdens kvalitātes Valsts standartā.

Ūdens tīrības raksturošanai izmanto netiešus bakterioloģiskos rādītājus, nosakot ūdenī zarnu nūjiņas (Escherichia coli) daudzumu. Analīžu rezultātus izsaka ar kolititru vai koliindeksu. Kolititrs ir mazākais ūdens daudzums, kurā atrod 1 zarnu nūjiņu; jo mazāks kolititrs, jo lielāka ir ūdens piesārņotība. Koliindekss rāda zarnu nūjiņu skaitu vienā l ūdens. Pēc ūdensvada ūdens Valsts standarta, kolititram jābūt ne mazākam par 300 ml, koliindeksam - 3, saprofītisko baktēriju skaitam - ne vairāk par 100 vienā ml ūdens. Šis standarts neattiecas uz ūdens kvalitātes novērtēšanu šahtveida akās, kur jāņem vērā šādi noteikumi: caurspīdīgumam jābūt ne mazākam par 30 cm, krāsas intensitātei - ne lielākai par 40 grādiem, garšai un smakai - ne vairāk par 2 ballēm, cietībai - 14 mg-ekv./l, kolititram - ne mazākam par 100 ml. Ūdens kvalitātes raksturošanai izmanto arī ķīmiskos rādītājus, pēc kuriem spriež, vai augsne, kurai cauri filtrējas ūdens, piesārņota ar organiskām vielām un to sadalīšanās produktiem (amonjaku, nitrītiem, nitrātiem). Organisko vielu daudzumu ūdenī raksturo t.s. oksidēšanās skaitlis, kas nedrīkst pārsniegt 4 mg O2/l. Amonija sāļu daudzums nedrīkst pārsniegt 0,1 mg/l, nitrītu - 0,002 mg/l, nitrātu - 10 mg/l.