Medus

Medus – uzturlīdzeklis ar saldu garšu, kuru no ziedu nektāra izstrādā bites. Medus ķīmiskais sastāvs: apm. 80% ogļhidrātu (glikoze un fruktoze apm. vienādās daļās – 70–75%, saharoze – 1,5–3%), 0,4% olbaltumvielu, 16–20% ūdens, 0,03–0,2% organisko skābju (pienskābe, citronskābe, ābolskābe, skābeņskābe), 0,1–0,8% minerālvielu (kalcijs, nātrijs, kālijs, magnijs, dzelzs u.c.). Medus satur arī enzīmus, B2, B6, K, C, E, PP vitamīnu, karotīnu un aromātiskās vielas. Bioloģiski vērtīgāks ir medus ar lielu ziedputekšņu daudzumu (tajos atrodas vitamīni). Medu attīrot un karsējot, ziedputekšņi tiek atdalīti un enzīmi aiziet bojā. Medu plaši lieto uzturā. Medus uzturvērtību nosaka viegli izmantojamie cukuri (fruktoze un glikoze). Medus satur daudzi medikamenti un kosmētiskie līdzekļi. Ik dienu mēreni lietots, tas labi regulē zarnu darbību. Ja dienā lieto vairāk nekā 20–30 gramus ◊, pārējo saldvielu daudzums uzturā jāsamazina. Tautas medicīnā ◊ lieto kuņģa, aknu, plaušu slimību, sirds un asinsvadu, kā arī nervu sistēmas darbības traucējumu gadījumā. Medu glabā vēsā (5–10 °C), sausā, vēdināmā telpā. ◊, tāpat kā cukurs, var veicināt zobu kariesa attīstību.