Aizkuņģa dziedzeris

Aizkuņģa dziedzeris – dziedzeris, kas veic gan iekšējās, gan ārējās sekrēcijas funkciju.

Atrodas aiz kuņģa pie vēdera dobuma mugurējās sienas. ◊ ir garens, ar nelīdzenu virsmu; masa apmēram 70–80 gramu. Dziedzerim šķir galvu, ķermeni un asti. Galva atrodas divpa-dsmitpirkstu zarnas izliekumā, bet aste sasniedz liesu. ◊ ārējās sekrēcijas daļu veido pūslīši (alveolas), kas sakopoti daiviņās. Alveolas izdala ◊ sulu (apmēram ½–¾ litra diennaktī), kas pa sīkiem izvadkanāliņiem saplūst ◊ izvadkanālā.

Tas stiepjas visā ◊ garumā, tad saplūst ar kopējo žultsvadu, izveidojot nelielu paplašinājumu, kas atveras divpadsmitpirkstu zarnā. Tā tiek regulēta žults un ◊ sulas ieplūšana divpadsmitpirkstu zarnā barības sagremošanas laikā. ◊ sulā ir daudzi enzīmi, kas šķeļ olbaltumvielas (tripsīns, himotripsīns, ribonukleāze), taukus (lipāze) un ogļhidrātus (amilāze jeb diastāze, maltāze).

Šie enzīmi piedalās barības vielu šķelšanā zarnās. ◊ iekšējās sekrēcijas daļu veido īpašas šūnas, kas izvietotas nelielās grupiņās, kuras sauc par Langerhansa saliņām. Šīs saliņas ir izvietotas pa visu ◊ starp alveolām, un to izstrādātie hormoni insulīns un glikagons ieplūst tieši asinīs. Langerhansa saliņu α šūnas veido glikagonu, bet β šūnas veido insulīnu. Paaugstināta glikozes koncentrācija asinīs veicina insulīna sekrēciju, bet kavē glikagona izdalīšanos. Glikagons izraisa aknās glikogēna sadalīšanos par glikozi, normalizējot asinīs glikozes daudzumu. Glikagona darbība ir pretēja insulīna darbībai: glikagons glikozes daudzumu asinīs palielina, bet insulīns, veicinot glikozes saistīšanos un izmantošanos audu šūnās, to samazina. Tādējādi abi ◊ iekšējās sekrēcijas hormoni regulē glikozes daudzumu asinīs. Speciālas, gar ◊ izvadiem novietotas šūnas producē lipokaīnu, kas izdalās divpadsmitpirkstu zarnā, tad uzsūcas asinīs, nonāk aknās un veicina tauku oksidāciju un izdalīšanos no aknām. Šķir šādus ◊ darbības traucējumus:

• iekšējās sekrēcijas traucējumi (var rasties cukura diabēts, ja trūkst insulīna, vai hipoglikēmija, ja trūkst glikagona);
• ārējās sekrēcijas traucējumi, ko rada pankreatīts, audzējs u.c.;
• enzīmu iekļūšana asinīs vai audos (var rasties audu nekroze).