Vija Veisa: Mūsdienīga grūtnieces aprūpe

Ik gadu aptuveni divdesmittūkstoši sieviešu Latvijā gatavojas lielākajam notikumam savā dzīvē – bērniņa dzimšanai. Tām, kuras gaida pirmo mazuli, tas ir neziņas, šaubu, nereti arī baiļu pilns laiks, kad gribas pēc iespējas ātrāk sadzirdēt atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem – kas, kā un kāpēc notiek manā un topošā mazuļa organismā? Kas mani gaida pēc mēneša, diviem, trim? Kā noritēs grūtniecība un dzemdības? Jautājumi rodas vai ik uz soļa. Uz dažiem no tiem atbildes varat rast šajā rakstā.

Vai tiešām grūtniecība? Kā apstiprināt?

Visbiežāk par grūtniecības iestāšanos liecina aizkavējušās menstruācijas, tad tiek veikts aptiekā nopērkams grūtniecības tests, kas grūtniecību parasti apstiprina. Arī izteikti jutīgas, piebriedušas krūtis, slikta dūša un apetītes izmaiņas var būt agrīnas grūtniecības pazīmes. Grūtniecības testu veicot, urīnā tiek noteikts īpašs grūtniecībai raksturīgs hormons – hioriongonadotropīnu (hCG). Jo lielāks grūtniecības laiks, jo vairāk šī hormona hCG cirkulē sievietes asinīs un vairāk nonāk arī urīnā, tāpēc grūtniecības tests ir precīzāks. Atkarībā no ražotāja grūtniecības testu jutība uz urīnā nonākušo hCG ir dažāda, dažreiz pašā grūtniecības sākumā tests var nereaģēt uz salīdzinoši nelielo hCG daudzumu urīnā un rādīt negatīvu rezultātu, taču visbiežāk ar urīna testu grūtniecību iespējams noteikt aptuveni 6–10 dienās pēc apaugļošanās. Ja testa rezultāts ir šaubīgs, precīzāk grūtniecību apstiprinās asinīs nosakāmais hCG – šis rādītājs nekad nav viltus pozitīvs un pat nelielos skaitļos apstiprina grūtniecību. Lai apstiprinātu grūtniecību, ultrasonogrāfijas izmeklēšana agrīnā grūtniecības laikā nebūt nav obligāta.

Grūtniecības novērošana jeb antenatālā aprūpe

Bieži vien nākamais svarīgais jautājums topošajai māmiņai ir, kur “stāties grūtniecības uzskaitē” – kur izvēlēties speciālistu, kas veiks grūtniecības novērošanu.

Galvenā nozīme grūtniecības novērošanai pie ārsta vai vecmātes ir iespēja laikus novērtēt sievietes veselību un atrast iespējamus sarežģījumus, kas var ietekmēt gan sievietes pašas veselību grūtniecības laikā un dzemdībās, gan arī atstāt iespaidu uz bērniņa attīstību, augšanu un veselību. Grūtniecības laikā veiktie izmeklējumi ļauj noteikt precīzu grūtniecības laiku un paredzamo dzemdību datumu, izvērtēt, vai bērniņš attīstās un aug normāli.

Grūtniecības laiku aprēķina, skaitot nedēļas no pēdējo menstruāciju pirmās dienas. Pirmā vizīte pie vecmātes vai ārsta ir iesakāma līdz 12 grūtniecības nedēļām, tā sauktajā pirmajā grūtniecības trimestrī – parasti 7–10 grūtniecības nedēļās. Tātad tas ir aptuveni 3–4 nedēļas pēc tam, kad bijusi menstruāciju aizkavēšanās un grūtniecība apstiprināta ar grūtniecības testu. Atsevišķās situācijās, ja sievietei ir kāda hroniska slimība, parādās sāpes vēderā vai asiņošana, pie ārsta jāvēršas pēc iespējas ātrāk. Ja sieviete pirmajā grūtniecības vizītē bijusi līdz 12 grūtniecības nedēļām, maternitātes pabalsts, kuru izmaksā pirms dzemdībām, tiek aprēķināts vēl par papildu 14 dienām, tātad kopā par 70 dienām.

Ja vien sievietes izvēlētais ārsts vai vecmāte ir līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), tad grūtniecei noteiktie izmeklējumi un vizītes ir valsts apmaksāti. Pašreiz arī daudziem privātās praksēs strādājošiem ārstiem ir sadarbība ar Nacionālo veselības dienestu, un arī privātā praksē iespējams grūtniecības novērošanu veikt par valsts līdzekļiem.

Latvijā esošā grūtniecības aprūpes programma (saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem Nr. 611) ir mūsdienīga un pārdomāta, līdzīga, kāda tā ir lielākajā daļā Eiropas valstu. Katrai analīzei, izmeklējumam grūtniecības laikā ir noteikts mērķis un jēga – novērtēt situāciju, vai viss ir kārtībā, un, ja ir kādas pārmaiņas, tad rīkoties, lai pēc iespējas mazinātu māmiņas vai bērna veselības sarežģījumus.

Grūtniecības novērošana – soli pa solim

Pirmajā vizītē daļu laika aizņems saruna ar ārstu vai vecmāti par pašsajūtu un šī brīža sūdzībām, par iepriekšējām grūtniecībām un dzemdībām, ja tādas bijušas, par iepriekš pārslimotām vai esošām slimībām, par dzīvesveidu un iespējamiem kaitīgiem faktoriem, piemēram fiziski smagu vai nakts darbu, smēķēšanu vai alkohola lietošanu, jo katrs no minētajiem faktoriem var atklāt iespējamus riskus esošajai grūtniecībai. Svarīgi ir arī jautājumi gan par sievietes, gan vīrieša ģimenē novērotām slimībām. Piemēram, cukura diabēts sievietes mātei vai tēvam var norādīt uz grūtniecības diabēta attīstības risku, vairogdziedzera slimības sievietes ģimenē var būt iemesls papildu pārbaudēm arī pašai sievietei grūtniecības laikā. Ja kāds no jauno vecāku radiniekiem sirgst ar ģenētisku slimību, tas var būt iemesls papildu pārbaudēm un medicīnas ģenētikas speciālista konsultācijai grūtniecības laikā, domājot par gaidāmā bērniņa veselību.

Pirmajā vizītē tiek veikta sievietes vispārējā izmeklēšana, noteikts ķermeņa masas indekss, mērīts asinsspiediens. Ginekoloģiskās izmeklēšanas laikā novērtē grūtniecības ilgumu, ja nepieciešams, veic onkocitoloģisko uztriepi no dzemdes kakla un analīzes dzimumceļu infekciju noteikšanai.

Pirmajā trimestrī nosakāmas arī vairākas analīzes asinīs – sievietes asins grupa un rēzus piederība, pilna asinsaina, dzelzs rezerves, arī infekcijas, kas var ietekmēt bērniņa veselību – tiek veikti testi sifilisa, HIV infekcijas, B hepatīta noteikšanai.

Urīna analīze, kas tiek veikta teju katrā vizītē, ļauj atklāt urīnceļu infekciju, kas grūtniecēm ir novērojama salīdzinoši biežāk, kā arī vēlākā grūtniecībā izvērtēt, vai neattīstās ar paaugstinātu asinsspiedienu saistīti sarežģījumi, preeklampsija, kad urīnā pastiprināti izdalās olbaltumvielas. Ja sievietei agrāk bijušas biežas urīnceļu infekcijas vai ir kādi urīnceļu infekcijas papildu riska faktori, piemēram, iedzimtas urīnceļu izmaiņas, urīnceļu akmeņi, papildus jāveic urīna uzsējums, kas var precīzāk parādīt infekcijas esamību urīnceļos.

Grūtniecības laikā, ja vien nav sarežģījumu, vizītes pie ārsta vai vecmātes tiek plānotas ik pēc 4–6 nedēļām, grūtniecības beigās nedaudz biežāk – ik pēc 2–3 nedēļām. Katrā vizītē tiek pārrunāts par sievietes pašsajūtu, noteiktas ķermeņa masas izmaiņas, mērīts asinsspiediens un izvērtētas kārtējās analīzes. Bērniņa augšana tiek noteikta, izmērot dzemdes augstumu virs iegurņa, izklausot mazuļa sirdspukstus.

Grūtniecībai progresējot, palielinās dzelzs patēriņš sievietes organismā, tāpēc dzelzs rezerves tiek noteiktas otrajā un trešajā trimestrī atkārtoti un nepieciešamības gadījumā grūtniecei iesaka papildus lietot uzturā dzelzs preparātus.

Kas ir gestācijas jeb grūtniecības diabēts

Ja sieviete ir vecāka par 35 gadiem, ja ir paaugstināts ķermeņa svars, iepriekšējā grūtniecībā bijis gestācijas diabēts vai bērnu dzimšanas svars bijis vairāk par 4000 g, ja ģimenē kāds slimo ar cukura diabētu vai ir citi riska faktori, 24–26 grūtniecības nedēļās ieteicams veikt glikozes slodzes testu. Tas ļauj noteikt, vai sievietei grūtniecības laikā nav izmainīta cukura vielmaiņas regulācija, ko sauc par gestācijas diabētu. Ja tests apstiprina cukura vielmaiņas izmaiņas, tad sieviete tiek nosūtīta pie endokrinologa, kur tiek izskaidrotas uztura rekomendācijas un diētas maiņa. Līdz 80% gadījumu cukura līmeni izdodas normalizēt ar diētas palīdzību, taču svarīgi ievērot speciālista rekomendācijas, kā arī regulāri kontrolēt cukura līmeni asinīs. Ja gestācijas diabēts netiek laikus atklāts vai arī sieviete speciālistu rekomendācijām seko pavirši, mazulis grūtniecības laikā caur placentu ar mātes asinīm saņem augstāku cukura daudzumu un bērniņa organisms pierod pie nepareizas cukura vielmaiņas. Tas var radīt nepareizu bērna augšanu – lielu svaru dzimšanas laikā, taču aizkavētu, piemēram, plaušu nobriešanu, kas ir tik svarīgi elpošanai. Dažkārt pēc dzimšanas bērna organisms nespēj regulēt savu cukura līmeni asinīs un nonāk jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļā, jo pieradis no mātes asinīm grūtniecības laikā saņemt nepareizi augstu cukura līmeni. Turklāt šie visi faktori nozīmīgi ietekmē bērna veselību turpmākās dzīves laikā – ir paaugstināts aptaukošanās un cukura diabēta attīstības risks.

B grupas hemolītiskais streptokoks

B grupas hemolītiskais streptokoks ir mikroorganisms, kas atrodams 5–30% cilvēku kuņģa un zarnu traktā. Grūtniecības laikā, kad mainās gan zarnu iztukšošanās ātrums, gan palielinās asinsvadu pilnasinība iegurņa asinsvados, streptokoks var nonākt arī maksts gļotādā. Šajos gadījumos līdz 0,5–4 jaundzimušajiem no 1000 var attīstīties smagas infekcijas pašās pirmajās dzīves dienās. Tāpēc daudzās pasaules valstīs, arī Latvijā, iesaka, tuvojoties dzemdību termiņam, 35–37 grūtniecības nedēļās, noteikt, vai grūtniece ir B grupas hemolītiskā streptokoka nēsātāja. Materiāls B grupas streptokoka noteikšanai ar sterilu vates tamponu tiek paņemts no maksts apakšējās daļas un reģiona ap anālo atveri. Ja grūtniecības laikā streptokoka klātbūtne tiek atklāta, tad dzemdībās sievietei profilakses nolūkā tiek dotas antibiotikas, kas cauri placentai nonāk bērna asinsritē, tādējādi pasargājot mazuli no infekcijas dzimšanas laikā. Ja B grupas streptokoka analīzes ir pozitīvas, sākoties dzemdībām, sievietei uz stacionāru iesaka doties nevilcinoties, lai līdz bērniņa piedzimšanai paspētu ievadīt profilaktisko antibakteriālā līdzekļa devu un mazuli izdotos no infekcijas pasargāt. Sievietei ārstēšana B grupas streptokoka nēsāšanas gadījumā ne grūtniecības laikā, ne pēc dzemdībām nav nepieciešama.

Rēzus faktors un rēzus nesaderības profilakse

Grūtniecības laikā sievietes nereti mēdz satraukt iespējama mātes un bērna asiņu nesaderība – visbiežāk ar to domāta rēzus nesaderība, par kuru dažkārt dzirdēti nostāsti.

Uz sarkano asinsķermenīšu jeb eritrocītu virsmas atrodas daudz specifisku olbaltumvielu jeb antigēni, kas tiek iedalīti vairākās sistēmās. Biežākās, ko medicīnā lietojam, ir AB0 sistēma, kurā attiecīgi izšķir cilvēka piederību pirmajai, otrajai, trešajai vai ceturtajai asins grupai. Runājot par augļa un mātes asiņu nesaderību, būtiskākā ir rēzus antigēnu sistēma. Tieši specifiskā D antigēna klātbūtne uz eritrocīta virsmas nosaka, ka cilvēks ir rēzus pozitīvs (ap 85% eiropeīdās rases pārstāvju), ja D antigēna uz eritrocīta virsmas nav, cilvēks ir rēzus negatīvs.

Problēma var rasties, kad rēzus negatīvas sievietes bērniņa tēvs ir rēzus pozitīvs. Šajās situācijās pastāv iespēja, ka arī mazulis ir rēzus pozitīvs. Ir pierādīts, ka gan grūtniecības laikā, gan dzemdībās neliels daudzums bērniņa asiņu nonāk mātes asinsritē, tātad notiek mātes un bērna asiņu saskare. Tad mātes organisms D antigēnu uz bērna asins šūnām uztver kā svešu un sāk veidot antivielas, kas svešās šūnas grib iznīcināt. Pirmās grūtniecības laikā tas mazuli īpaši nepadraud, taču, gaidot nākamo bērniņu, mātes ķermenī antivielas tiek ražotas ātrāk un lielākā daudzumā, turklāt tās spēj caur placentu nonākt bērna asinsritē un sagraut bērna eritrocītus, radot t.s. rēzus imūnkonfliktu visdažādākajās izpausmēs – augļa mazasinību jeb anēmiju, palielinātas aknas, liesu, vispārēju tūsku, sirds mazspēju un pat augļa bojāeju.

Taču mūsdienās praktiski rēzus imūnkonfliktu redzam reti, jo veiksmīgi tiek realizēta tā profilakse. Tas nozīmē, ka rēzus negatīvām mammām pēc bērniņa dzimšanas tiek noteikta bērna rēzus piederība. Ja bērns ir rēzus pozitīvs, sieviete 72 stundu laikā pēc dzemdībām saņem anti-D imūnglobulīnu, lai neitralizētu iespējamo augļa un mātes asiņu saskari, kas varēja rasties dzemdībās. Tā kā arī grūtniecības laikā neliels daudzums augļa asiņu nonāk sievietes asinsritē, īpaši augstāks risks ir trešajā trimestrī, tad anti-D imūnglobulīns rēzus negatīvām sievietēm tiek ievadīts arī grūtniecības 28–30 nedēļās. Atsevišķas situācijas, piemēram, augļūdeņu paņemšana jeb amniocentēze, augļa ārējā apgrozīšana, asiņošana grūtniecības vēlākos laikos var būt papildu iemesli profilaktiskai anti-D imūnglobulīna ievadīšanai.

Kā novērtēt bērniņa attīstību un augšanu

Līdz ar ārsta vai vecmātes apstiprinājumu par esošo grūtniecību bieži vien nākamais jautājums ir: “Vai bērniņam viss ir labi?”

Ja vien sievietei nav neskaidru sāpju vēdera lejasdaļā, asiņošanas vai kādu citu zināmu veselības sarežģījumu, parasti agrīnā grūtniecības laikā ultrasonogrāfija nav nepieciešama. Netieši par progresējošu grūtniecību var liecināt krūšu jutīgums, nelaba dūša, apetītes izmaiņas, pastiprināts nogurums un emocionāls svārstīgums.

Pirmā trimestra skrīnings

Pirmā svarīgā mazuļa izmeklēšana ir I trimestra skrīnings, ko veic laikā no grūtniecības 11 nedēļām līdz 13 nedēļām un 6 dienām un kas ietver augļa ultrasonogrāfiju un īpašas analīzes no mātes asinīm. Skrīninga jeb sijājošās diagnostikas būtība ir atsijāt zema ģenētiskā riska grūtniecības, kur iespēja, ka auglim ir kāda no biežākajām ģenētiskajām patoloģijām (te pieskaita 21. hromosomas trisomiju jeb Dauna sindromu, 13. un 18. hromosomas trisomijas), ir maza, no vidēja un augsta riska grūtniecībām, kuru gadījumā nepieciešami papildu izmeklējumi bērniņa ģenētikas noteikšanai.

Pirmajā ultrasonogrāfijā precīzi tiek noteikts augļa izmērs no galviņas līdz dibenam (ap 45–84 mm), to izmantojot, visprecīzāk aprēķina gan grūtniecības laiku, gan paredzamo dzemdību datumu. Izmeklējuma laikā arī nosaka augļa sirdsdarbības biežumu, novērtē bērniņa ķermeņa un orgānu attīstību atbilstoši grūtniecības laikam. Tiek mērīts skausta krokas biezums – tā ir šķidruma uzkrāšanās zemādas slānī augļa skausta rajonā. Sabiezēta skausta kroka par vairāk nekā 2,4 mm var norādīt paaugstinātu risku ģenētiskām slimībām, iedzimtām sirdskaitēm, diafragmas trūcei.

Kad ārsts mērījumus ultrasonogrāfijas laikā ir veicis, tie tiek atzīmēti īpašā nosūtījuma veidlapā laboratorijai, uz kuru sievietei jādodas nodot asinis tajā pašā vai nākamajā dienā. Sievietes asinīs tiek noteikti divi rādītāji jeb marķieri, kas saistīti ar biežākajām ģenētiskajām slimībām: PAPP-A (pregnancy associated protein A), kas ir pazemināts Dauna sindroma, kā arī 13. un 18. hromosomas trisomijas gadījumā, otrs – βhCG (bēta horiongonadotropīns), kurš ir paaugstināts Dauna sindroma gadījumā un samazināts 13. un 18. trisomijas gadījumā.

Papildus ultrasonogrāfijas mērījumiem un mātes asinīs noteiktajiem marķieriem tiek ņemti vērā gan mātes un tēva vecums un rases piederība, gan sievietes svars, augļu skaits, ģenētiskas slimības abu vecāku radiniekiem u.c., un laboratorijas sistēma aprēķina biežāko trisomiju risku.

Ja laboratorijā aprēķinātais risks ir zems (t.i., ģenētiskas slimības iespēja ir retāk nekā 1 : 1000), tad papildu izmeklējumi nav nepieciešami un nākamā bērniņa izmeklēšana ir II trimestra ultrasonogrāfija 20–22 grūtniecības nedēļās.

Ja pirmā trimestra skrīninga rezultāti atklāj vidēji augstu risku, t.i., ģenētiskas slimības iespēja ir robežās no 1 : 50 līdz 1 : 1000, sieviete tiek nosūtīta pie prenatālās diagnostikas speciālista, kur atkārtotā ultrasonogrāfijā novērtē papildu riska rādītājus auglim (deguna kaulu, asins plūsmu cauri sirds trīsviru vārstulim, kā arī venozā vada (ductus venosus) asins plūsmu), un starptautiskā FMF (Fetal Medicine Foundation) programmā risks tiek pārrēķināts. Ja pārrēķinātais risks ir zems, tālāk seko grūtniecības aprūpe kā normālas grūtniecības gadījumā. Ja risks tomēr saglabājas augsts un norāda, ka ir liela ģenētiskas slimības iespējamība, ir jālemj par specifiskām augļa diagnostikas metodēm – horija bārkstiņa biopsiju vai amniocentēzi, kas aprakstītas turpmāk.

Ja skrīninga rezultāti liecina par augstu biežāko ģenētisko slimību risku (t.i., sievietei ar šādiem rādītājiem slimības iespēja ir lielāka nekā 1 : 50), grūtniece tiek nosūtīta papildu konsultācijai uz tuvāko Prenatālās diagnostikas nodaļu (Rīgā tas var būt Rīgas Dzemdību nams, P. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, Bērnu klīniskā universitātes slimnīca), kur tiek lemts par nepieciešamību veikt augļa ģenētiskās analīzes jeb noteikt augļa DNS un hromosomu komplektu. Šajos gadījumos mērķis ir iegūt šūnas, kas satur augļa ģenētisko materiālu, tātad – hromosomu komplektu. No 11 līdz 13 nedēļām un 6 dienām ir iespējams veikt horija bārkstiņu biopsiju – ar tievu punkcijas adatu, iedurot to caur mātes vēdera priekšējo sienu, tiek iegūtas šūnas no placentas audiem un tālāk tiek nosūtītas ģenētiskajai izmeklēšanai.

Vēlākā grūtniecības laikā – no 15 līdz 20 nedēļām un 6 dienām – nepieciešamības gadījumā tiek veikta amniocentēze, t.i., ar punkcijas adatu, iedurot caur mātes vēdera priekšējo sienu, iegūst nelielu daudzumu augļūdeņus, kur esošajās šūnās tiek analizēts augļa ģenētiskais materiāls. Katrai no procedūrām ir aptuveni 1% risks, ka grūtniecība var pārtraukties.

Mūsdienās par maksu ir pieejams arī neinvazīvs augļa ģenētikas tests – NIPT (non invasive prenatal testing). Mātes asinīs nelielā daudzumā sastopams augļa DNS, kas asinsritē nonāk no placentas šūnām un satur augļa ģenētisko informāciju, līdz ar to iespējams noteikt biežākās hromosomu patoloģijas. Paņemot sievietes asinis, izmeklējums ļauj analizēt mātes asinsritē cirkulējošo augļa DNS, lai noteiktu visbiežāk sastopamās (13., 18., un 21. hromosomas) trisomijas, sākot jau no 10. grūtniecības nedēļas.

Tas, kura metode kurā brīdī ir nepieciešama un pietiekami informatīva, kā arī pirms jebkura lēmuma pieņemšanas ar ārstu, prenatālās diagnostikas speciālistu, arī medicīniskās ģenētikas speciālistu ir rūpīgi jāpārrunā un jāizvērtē iespējamie riski un ieguvumi.

II trimestra ultrasonogrāfija

Otra svarīga bērniņa izmeklēšana grūtnieces aprūpē ir ultrasonogrāfija laikā no 20 līdz 22 nedēļām un 6 dienām, kad iespējams izvērtēt augļa anatomiju un orgānus daudz precīzāk nekā pirmajā trimestrī. Ārsts ultrasonogrāfijā izmeklē galvas smadzeņu struktūras, seju, mugurkaula veselumu, krūškurvja un vēdera dobuma attiecību, sirdi un lielo asinsvadu novietojumu, redz nieres, urīnpūsli, novērtē kāju un roku attīstību, iespējams noteikt arī augļa dzimumu. Bērniņa augšana ultrasonogrāfijā tiek noteikta, mērot galvas izmērus, vēdera apkārtmēru, augšstilba un augšdelma kaulu garumu. Ultrasonogrāfijas aparatūra pēc ārsta veiktajiem mērījumiem aprēķina mazuļa svaru un atbilstību noteiktām grūtniecības nedēļām. Šajā laikā miniatūrais cilvēks jau ir attīstījies un turpmākajā grūtniecībā turpina vien augt. Ultrasonogrāfijas laikā tiek noteikts arī placentas novietojums, augļūdeņu daudzums, nabassaites asinsvadu skaits, nepieciešamības gadījumā izmērīts arī dzemdes kakla garums, kas var būt nozīmīgs priekšlaicīgu dzemdību riska marķieris.

Ja grūtniecība norit bez sarežģījumiem, turpmāk grūtniecības laikā augļa ultrasonogrāfijas izmeklējumi nav jāveic.

Kā bērniņa augšanu novērtē turpmāk

Par grūtniecības attīstību un progresēšanu liecina augļa kustības, kuras sieviete sāk just, sākot no 16 līdz 20 grūtniecības nedēļām, un kuras turpmākajā grūtniecības laikā jājūt ik dienu. Sākot no 28. grūtniecības nedēļas, sievietei, guļot uz sāniem, vajadzētu just desmit augļa kustības 2 stundu laikā. Ja pusstundas laikā izdodas saskaitīt jau 5 augļa kustības, skaitīšanu tālāk var neturpināt – tas liecina par pietiekamu augļa aktivitāti un labu pašsajūtu. Ja augļa kustības ir vājākas vai sieviete tās nejūt, nepieciešama papildus augļa izmeklēšana ar ultrasonogrāfiju vai augļa sirdstoņu pierakstu.

Par augļa augšanu liecina dzemdes izmēru palielināšanās, kas tiek mērīta katras vizītes laikā, sākot no 24–26 nedēļām. Attālums no dzemdes augstākā punkta līdz kaunuma kaulu savienojuma jeb simfīzes augšmalai tiek mērīts centimetros un atspoguļots kā augšanas līkne gravidogrammā. Ja dzemdes augšana atpaliek no vidējiem rādītājiem, tas var liecināt par augļa augšanas aizturi, nepietiekamu augļūdeņu daudzumu u.c., un ir nepieciešama papildu ultrasonogrāfija bērna stāvokļa izvērtēšanai. Līdzīgi arī palielināti dzemdes izmēri virs vidējiem rādītājiem var būt iemesls ultrasonogrāfijai un augļa papildu izmeklēšanai.

Arī noteikti sievietes veselības stāvokļi, piemēram, asinsspiediena paaugstināšanās grūtniecības laikā, gestācijas diabēts, dzemdes rēta pēc iepriekšēja ķeizargrieziena u.c. par būt iemesls papildu ultrasonogrāfijas izmeklējumam.

Tuvojoties dzemdību laikam

Ap 35–36 nedēļām mazulim vajadzētu būt pareizā guļā, t.i., ar galviņu uz leju, tas uzskatāms par drošāko dzemdību veidu. Ja bērniņš šajā laikā guļ nepareizi, sieviete jānosūta pie speciālista, kas izvērtēs iespēju veikt ārējo augļa apgrozījumu. Nepareizas augļa guļas gadījumā ārējais augļa apgrozījums uzskatāms par ieteicamāko risinājumu, jo gan dzemdības ar augļa iegurņu priekšguļu, gan ķeizargrieziens saistīts ar nopietnākiem sarežģījumiem nekā mēģinājums bērniņu pagriezt pareizi – ar galviņu uz leju. Ārējo augļa apgrozījumu veic ārsts ultrasonogrāfijas kontrolē, kurš pirms tam rūpīgi izvērtē augļa pašsajūtu, svaru un pozu, augļūdeņu daudzumu un placentas novietojumu. Pēc ārējā apgrozījuma bērniņa pašsajūtu novērtē vēlreiz, veicot arī sirdstoņu pierakstu jeb kardiotokogrāfiju.

Ja vien grūtniecība norit bez sarežģījumiem, dzemdības var gaidīt līdz pat 41 nedēļai un 3 dienām, t.i., 7–10 dienas pēc aprēķinātā dzemdību datuma. Šajā laikā ieteicams sekot augļa kustībām, pierakstīt augļa sirdstoņus jeb veikt kardiotokogrāfiju un noteikt augļūdeņu daudzumu ultrasonogrāfiski – tas nepieciešams, lai izvērtētu bērniņa labsajūtu un izlemtu, cik ilgi var gaidīt dzemdību sākšanos. Apmeklējumu biežumu šajā laikā nosaka individuāli, protams, katrā no tiem izvērtējot arī sievietes pašsajūtu – vai neparādās tūskas, paaugstināts asinsspiediens u.c. pazīmes, kas var likt doties uz Dzemdību nodaļu nekavējoties. Ja dzemdības līdz 41 nedēļai un 3 dienām nav sākušās, grūtnieci nosūta uz Dzemdību nodaļu, lai dzemdības ierosinātu, jo, ilgāk nogaidot, palielinās risks, ka bērniņš var ciest no skābekļa trūkuma, var kļūt zaļi augļūdeņi, biežāk novēro arī apgrūtinātas dzemdības un ķeizargriezienu.

Vesels mazulis un māmiņa ir komandas darba rezultāts, kurā līdzās zinošiem speciālistiem, jutīgām un precīzām izmeklēšanās metodēm ļoti svarīga ir jauno vecāku, īpaši māmiņas izpratne par savā ķermenī notiekošo un sadarbība ar aprūpes speciālistu grūtniecības laikā.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada augusta numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!