Uroģenitālo infekciju laboratoriskā diagnostika

Uroģenitālās infekcijas ir diezgan bieži sastopamas urologu, ginekologu, dermatovenerologu un citu ārstu praksē. Bieži tās ir nekomplicētas infekcijas, ko var viegli diagnosticēt un arī ārstēt, tomēr ir gadījumi, kad nepieciešami sarežģītāki izmeklējumi.

Uroģenitālā trakta mikroflora
Uroģenitālajā traktā sastopami dažādu veidu mikroorganismi, ko iedala nepatogēnos, nosacīti patogēnos (noteiktos pacienta stāvokļos var izraisīt saslimšanu) un patogēnos mikroorganismos. Gan sievietēm, gan vīriešiem uroģenitālā mikroflora mainās atkarībā no vecuma, seksuālajām aktivitātēm, organisma cikliskām izmaiņām, pēc dažādu medikamentu lietošanas, pēc ķīmiskas, alerģiskas un arī emocionālas (psihosomatiskas) ietekmes. Izmeklējamo mikroorganismu spektrs ir atkarīgs no paraugu lokalizācijas vietas. Turklāt nereti uroģenitālās infekcijas izraisa dažādas mikroorganismu kombinācijas.
Speciālisti infekciju gadījumos nozīmē dažādus laboratoriskos izmeklējumus:
• mikroskopiju – mikroorganismus nosaka speciāli krāsotos preparātos;
• bakterioloģiskās analīzes – tiek veikta analizējamā materiāla uzsēšana uz specifiskām mikrobioloģijas barotnēm. Tiek identificēta mikroorganisma suga un noteikta tā antibakteriālā jutība;
• molekulārās izmeklēšanas metodes, kas ir ļoti jutīgas un ļauj diagnosticēt mikroorganismus zemās koncentrācijās (10¹–10²).
• seroloģiskās izmeklēšanas metodes – ļauj noteikt specifisku antivielu līmeni asinīs.

Seksuāli transmisīvās slimības
Infekcijas slimības, kas izplatās galvenokārt dzimumkontaktu ceļā, dēvē par seksuāli transmisīvām slimībām jeb STS. Tās ir bieži sastopamas uroģenitālo infekciju gadījumos, un patoloģiskos procesus izraisa vairāku mikroorganismu grupas.
Sifiliss
Sifiliss ir hroniska infekcijas slimība, kas var bojāt visus cilvēka orgānus. Zināma jau kopš Kolumba ceļojumiem uz Ameriku, taču slimības izraisītāju (Treponema pallidum jeb bālā treponēma) konstatēja tikai 19.gs. beigās, bet nosaukumu bālā treponēma ieguva 1905. gadā. Slimības norise ir viļņveidīga, par ko parasti liecina imunoloģiskas pārmaiņas asinīs – vērojami aktīvāki slimības periodi (sākumā rodas gļotādu un ādas bojājumi – čūlas, ādas izsitumi un bojājumi, pēc tam notiek pārmaiņas limfātiskajā sistēmā) un slēptas norises periodi, kad it kā nav slimības pazīmju.
Inficējas parasti dzimumkontaktu ceļā. Pastāv arī liels bērna inficēšanās risks no mātes. Slimības simptomi var parādīties pēc daudziem gadiem.
Sifilisa izraisītājs bālā treponēma (Treponema pallidum) ir ļoti kustīga baktērija ar specifisku, garu, izlocītu spirālveida formu. Pēc bālo treponēmu iekļūšanas organismā tās sāk strauji vairoties un izplatīties pa visiem orgāniem, visvairāk koncentrējoties cilvēka limfātiskajā sistēmā. Inkubācijas periods katram ir individuāls, var ilgt vidēji līdz 24 dienām, var būt īsāks (8 dienas) un garāks – līdz pat 100 dienām. Pēc inkubācijas perioda pakāpeniski organismā sāk parādīties specifiskas antivielas (IgM, IgG), kuras var konstatēt ar seroloģiskiem testiem. Arī pēc ārstēšanās antivielu klātbūtne organismā var saglabāties 10 gadus vai pat ilgāk. Pacientam jāinformē arī savi dzimumpartneri, lai pēc vizītes pie ārsta veiktu nepieciešamos izmeklējumus.
Šai slimībai izšķir dažādas stadijas, kuras klasificē dermatovenerologs, izvērtējot pacienta sūdzības, informāciju par seksuālajiem kontaktiem, vizuālo pacienta apskati un laboratorisko izmeklējumu rezultātus.

Visu rakstu lasi žurnāla "ārsts.lv" septembra numurā!