Stress bērnam 1. septembrī pirms bērnudārza vai skolas

Bērna aizvešana uz bērnudārzu un pēc tam uz skolu ir saistīta ar zināmu stresa paaugstināšanos gan vecākiem, gan pašam bērnam. Socializēšanās agrāk vai vēlāk notiek ar katru, un labi, ja par to padomā jau pirms veidojas sociālās attiecības vienaudžu grupā.

Stress ir cilvēka organisma un psihes nespecifiska kompleksa reakcija uz emocionāli ļoti spēcīgu kairinājumu, signālu vai problēmsituāciju. Tā ir neatbilstība, līdzsvara trūkums starp situācijas prasībām un spējām, dabiska atbildes reakcija situācijā, kad piedzīvojam pārāk lielu sasprindzinājumu vai spiedienu.

Ievērojamais ungāru izcelsmes ārsts, zinātnieks un medicīnas zinātņu doktors Hanss Selje lielu savas dzīves daļu veltījis stresa pētīšanai. Stress ir cilvēka dzīves ikdienas neiztrūkstoša sastāvdaļa, taču tas ievērojami atšķiras pēc iedarbības, dziļuma, spēka un ilguma, un attiecīgi atšķiras iedarbības izpausme uz organismu.

Ne viss stress dēvējams par sliktu un kaitīgu. Selje apraksta divus atšķirīgus stresa paveidus – eistresu un distresu. Distress ir tā sauktais sliktais stress, kas rada iekšēju diskomfortu, bailes, lielu nedrošību, dažkārt pat izmisumu un apziņu, ka neko vairs neesi spējīgs izdarīt.

To, ka bērnu pārņēmis sliktais stress kā reakcija uz pārdzīvojumu, ka jāšķiras, jāpaliek svešā vidē, ir bailes (gan dienā, gan naktī – negrib gulēt vairs savā gultiņā, slikts miegs), pastiprināta pieķeršanās vecākiem, regress uzvedībā un spējās (nevar paiet, prasās uz rokām, atsāk sūkāt īkšķi vai mānekli, raud, atsāk čurāt biksēs), parādās arī līdz šim nepiedzīvota agresivitāte – ne no šā, ne no tā bērns lieto rupjus vārdus, atbild asi un strupi vai klusē, ir sācis kauties, mētāties ar rotaļlietām un citiem priekšmetiem, draud citiem. Vairāki vecāki stāsta, ka bērns it kā bez iemesla apvainojas, var sākt raudāt un niķoties par niecīgāko iemeslu, bet tad – tieši pretēji – kļūst pārāk agresīvs, piemēram, sācis darīt pāri jaunākajai māsai/brālim vai nevērīgi izturēties pret mīļo mājdzīvnieku. Vecākiem bērniem bieži var rasties histērijas, depresīvs noskaņojums, kas var turpināties vairākas dienas vai pat nedēļas. Vecāki novēro, ka bērns biežāk ir saguris, neizrāda interesi par apkārt notiekošo, ir izklaidīgs, ir tendence izolēties, nepiedalās kopējās vienaudžu spēlēs. Smagākos gadījumos vecāki sūdzas par apetītes zudumu vai, gluži pretēji, negausīgu ēšanu, traucētu miegu, neirotisku simptomu parādīšanos vai biežu slimošanu (vienu, divas dienas dārziņā, nedēļu mājās, un tad atkal tas pats).

Savukārt eistress ir labais stress. Eistress ir kā nepieciešama dzīves garšviela, kas arī rada zināmu nedrošību, bailes, satraukumu (dažkārt patīkamu), taču mudina saņemties, koncentrēties, sasniegt izvirzītos mērķus, bet nenodara pāri organismam. Kaitīgs un bīstams ir tikai pārmērīgs distress. Tātad stresu var aplūkot gan kā pozitīvu adaptīvo faktoru, kas ļauj piemēroties mainīgajiem apstākļiem, gan kā organisma dažādo sistēmu (centrālās nervu, endokrīnās, imūnās u.c. sistēmu) rezerves spēju izsīkuma pazīmi.

Katrs savas skolas gaitas un iešanu uz bērnudārzu atceras dažādi. Vienam tas ir bijis satraucošs, bet interesants pasākums, citam – grūts sākums, bet tad viss bija labi, citam – ilgstošs nepanesamu skumju, bezspēcīgu dusmu laiks. Vēl kādam tas bijis tik nepanesami, ka itin bieži nācās aizbēgt slimībā, lai izvairītos no bērnudārza vai skolas apmeklējuma.

Bērna piedzimšana un ienākšana ģimenē ir priecīgs notikums. Pirmo bērniņu gaidot, jaunie vecāki domā, sapņo, iztēlojas, cer un tic, ka tas būs tik skaisti, mīļi un saskanīgi, kā tajā pasakā: un tad viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Pastiprināti tiek vēroti citi mazuļi, vecāki pievērš uzmanību radu, draugu un kaimiņu bērniem, ko tie spēj, kā uzvedas, kādas attiecības tiek veidotas starp bērnu, vecākiem un apkārtējiem. Ieraugot kādu situāciju, kurā bērni niķojas, neklausa, brēc, kaujas, mēdās, sit otram vai, gluži pretēji – sarāvies kaktiņā klusi raud, grauž nagus, ne ar vienu nerunā, ieķēries mammas drēbēs, un kliedz, katrs vecāks nodomā: nē, mums tā nebūs.

Kāpēc tā notiek? Kāpēc viens bērns uz bērnudārzu aiziet priecīgs, labi satiek ar citiem bērniem, nav sevišķi lielu problēmu ievērot noteikumus, bet cits savu protestu izpauž veidā, kas sagādā vecākiem kauna, vainas izjūtu, dusmas vai dažreiz pat bailes un izmisumu.

Iemesli mēdz būt dažādi un ļoti individuāli, tomēr zināmas kopsakarības ir un biežākos uzvedības modeļus var vispārināt. Svarīgi būtu paskatīties uz situāciju saskaņā ar medicīnā lietojamo biopsihosociālo pieeju.

Bioloģiskais jeb fizioloģiskais komponents. Katra bērna fiziskā attīstība notiek individuāli, to nosaka ģenētiskie faktori, temperaments, aprūpes kvalitāte un citi faktori. Viens bērniņš vairāk līdzinās salātlapiņai, cits mazam spēkavīram, cits apaļam kukulītim. Realitāte ir tāda, ka mūsdienās šo faktoru nevar neņemt vērā, un vecākiem būtu jāpadomā par to, ka pašcieņa un pašvērtība, kvalitatīvas saskarsmes prasmes un draudzīgu uzvedības modeļu apgūšana ir svarīgāka par dizaina apģērbu un “visu, ko vēlies!” apmierinājumu.

Katrs savā dzīves laikā piedzīvo neskaitāmas šķiršanās un jaunas satikšanās. Mainās vecums, laiks, pieredze, bet bāziski šķiršanās trauksme jeb bailes no svešinieka agrīnajā zīdaiņa vecumā ieliek pamatu tam modelim, kā cilvēks turpmākajā dzīves laikā reaģēs uz šķiršanos, zaudējumu vai kā jauna ieguvumu. Svešinieka jeb šķiršanās (separācijas) trauksme kā normāla simbiotiskā attīstības posma sastāvdaļa sākas ap septīto dzīves mēnesi, kulminācija ir 10–18 mēnešu vecumā un tad pakāpeniski izzūd līdz 2–3 gadu vecumam.

No 5 līdz 10 mēnešu vecumam, būdams mātes apskāvienos, bērns sāk pētīt mātes seju, ķermeni, sāk salīdzināt ar citiem cilvēkiem (meklē savas robežas), ziņkārība par nezināmo kļūst izteikta, bērns sāk saredzēt atšķirību starp pazīstamiem un svešiem.

Bērns atklāj, ka māte, kas viņu apmierina, un tā, kura viņu neapmierina (frustrē), ir viena un tā pati persona, un tas rada stāvokli, kad ļaunais sāk integrēties ar labo.

Pieredze parāda, ja māte ir “pietiekami laba”, tad “ļaunais” bērnā nevar sagraut to, ko pārstāv māte, un bērns izveido gaidas attiecībā pret dažādām situācijām un personām.

No 10 mēnešiem līdz pusotram gadam māte ir kā pamats, kur bērns var uzlādēt baterijas drošībai un gūt pastiprinājumu izjūtai, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Bērns sāk pirmo trenēšanos atšķirtībai, bet joprojām domā, ka pats nosaka to, kas notiek – viņš ir visvarens (omnipotents), visspēcīgs savā priekšstatu pasaulē ar gluži egocentrisku pasaules ainu un domā, ka mātei pašai nav savas gribas. Šajā posmā notiek es funkciju – motorikas, domāšanas, un atmiņas strauja attīstība. Bērns aktīvāk izpēta apkārtni attālinoties no mātes, atkal atgriežoties trenē savu spēju būt pastāvīgam. Svarīgākais ir tas, ka māte nekur pēkšņi nepazūd un neuzrodas. Tādēļ tik svarīgi ir atvadīšanās rituāli, kas ir jāiztur vecākiem. Vairākas reizes ir jāstāsta, ka mamma tagad aizies tur un tur, tikmēr bērnu pieskatīs, piemēram, omīte, opis vai auklīte, un māte atgriežas, kā solījusi. Turklāt aiziešanai šajā vecuma periodā ir jābūt salīdzinoši īsai un retai, lai bērns spētu izturēt prombūtni un justies laimīgs, kad māte ir atgriezusies.

No pusotra līdz gandrīz divu gadu vecumam bērnam sāk mazināties un izzust visspēcības sajūta, bērns ir skaidrībā par savu fizisko atšķirtību, it kā palielinās atkarība un pieķeršanās, tomēr īslaicīgi. Valoda dod iespēju izzināt un kontrolēt apkārtni jaunā veidā, bērns ieiet simbolu un refleksiju (apceres) pasaulē, notiek laba mātes tēla iekļaušana bērna uztverē, kas dod pamatu spējai attīstīt savu individualitāti un darīt to bez bailēm, attīstās iniciatīva.

Ja šajā agrīnajā attīstības posmā līdz divu gadu vecumam bērna pamatvajadzības netiek ilgstoši apmierinātas, tad pieauguša cilvēka vecumā tas paaugstina jutīgumu pret stresu, mazina noturību pret dzīves grūtībām, tostarp ir grūtības mācīties, jo nevar noticēt tam, ko māca, grūtības pielāgoties pārmaiņām, uzticēties sev pašam, savām spējām un citiem cilvēkiem. Tādiem cilvēkiem piemīt pārmērīga vēlme visu kontrolēt, piemīt bažīgums un sliktu notikumu paredzēšana, hipohondrija. Pasaule tiek uztverta kā nedroša vieta, un biežāk attīstās trauksme, depresija, izsīkuma stāvokļi, atkarības no apreibinošām vielām, psihoze un psihosomatiski traucējumi, kas saistīti ar gremošanas trakta augšējo daļu, aptaukošanās un ādas problēmas.

No divu līdz trīs gadu vecumam strauji pieaug spējas un prasmes. Ir vēlme lēkt, skriet, kāpt, rāpties, zīmēt, līmēt, mīcīt, lipināt un krāsot. Bērns mācās pats paēst, ģērbties, tiek apgūta podiņa lietošana. Izdošanās sagādā lepnumu par savu varēšanu, bet parādās kauns par neveiksmēm. Notiek sava es apzināšanās un vēlme to apliecināt.

Katrs vecāks ir pamanījis arī rakstura pārmaiņas. Parādās nepaklausība, pretī runāšana, spītība un vēlme paturēt galavārdu, visu darīt pašam. Bieži vecāki saka, ka bērns ir samainīts, un jautā, kur palicis tas mīļais, mazais, paklausīgais un, būsim reālisti, bezpalīdzīgais bērns.

Šajā vecuma posmā ir ļoti būtiski akceptēt šo nepakļaušanos, jo līdz ar to veidojas patstāvība, neatkarība – spēja pieņemt neatkarīgus lēmumus, iniciatīva, drosme ieņemt atšķirīgu pozīciju un spēja atdalīties. Ja vecāki palaiž, bērns ir spējīgs iet. Viņam vieglāk iekļauties vienaudžu kolektīvā, jo ir sajūta, ka māte pati tiks galā ar sevi, nesabruks, nepazudīs. Bērna un vecāku, īpaši mātes starpā veidojas, tā saucamā drošā piesaiste. Drošā piesaiste bērnībā ir pamats nākotnes attiecībām caur emocionāli drošu veidu, iespēju attīstīt iekšējo patības izjūtu, spēju pieķerties un izrādīt pieķeršanos savstarpējās attiecībās. Bērns apgūst to, ka var iet pasaulē, darīt varenas lietas un atgriezties tur, kur vienmēr tiek gaidīts. Stress pamest māti ir panesams.

Ja māte ir pielīpoša, bailīga, biedē ar šķiršanos – “ja tu tā darīsi, es iešu prom”, dara bērna vietā to, ko viņš var pats, vai nepārtraukti kaunina, vaino, noniecina, soda, rodas pastāvīgs kauns un šaubas par sevi – tendence piekāpties, grūtības pateikt “nē”, pakļaušanās vairākumam, grūtības pieņemt lēmumu – šaubas, bailes kļūdīties visu mūžu. Skolas vecumā šie bērni izjūt apsaukāšanos, izstumšanu no vienaudžu vidus, ignoranci vai pat ņirgāšanos dažādos veidos. Līdzīgas sekas, kas vēl papildinās ar agresiju un/vai antisociālu uzvedību, veidojas tad, ja vecāki autoritāri pieprasa pakļaušanos, ir pārlieku stingras prasības, prasa no bērna to, ko viņš vēl nevar izdarīt, pārāk agri un stingri radina pie podiņa. Kā atbildi saņem no bērna spītību, ātras dusmas, nepaklausību, provokācijas. Tādi bērni skolas vecumā kļūst par kaušļiem, noteikumu pārkāpējiem un pāri darītājiem.

Šīs bērna attiecības ar māti sauc par nedrošo piesaisti. Nedrošās piesaistes gadījumā, izpaužas emocionālā nedrošība, izplūdusi patības izjūta. Saglabājas bailes par iespējamo attiecību saišu zaudēšanu, kas summējas vai nu dusmās un agresijā, vai arī trauksmē. Nedrošas piesaistes gadījumā bērna un arī vecāku stress šķiršanās dēļ, uzsākot bērnudārza gaitas, ir ļoti spēcīgs un grūti izturams abām pusēm.

Saskaņā ar personības attīstības psihoanalītiskajām teorijām bērns ir gatavs socializēties, proti, apmeklēt bērnudārzu, aptuveni trīs gadu vecumā. Bērnam ir izveidojies priekšstats par objekta nemainīgumu, pastāvīgs nemainīgs mātes tēls bērna iekšējā pasaulē, bērns ir jau sevi izdalījis no apkārtējās vides (bērns par sevi runā 1. personā), un izzudušas trauksmainās šķiršanās bailes.

Ģimenē bērns ir bijis mīlošu, saprotošu, atsaucīgu, bieži vien visu atļaujošu vecāku un/vai ģimenes aprūpē. Arvien biežāk nākas saskarties ar gadījumiem, kad bērns ir pāraprūpēts. Proti, bērnam nav liktas nekādas robežas, kas rada viņā zināmu apjukumu un izveido iestrēgšanu agrīnajā visvarenības sajūtā.

Sākot bērnudārza gaitas, rodas situācija, kad jāveido attiecības vienaudžu grupā un jāspēj respektēt cita pieaugušā prasības. Veidojas spēļu uzvedība, kur svarīgas kļūst tādas prasmes kā spēja sadarboties, piekāpšanās, pacietība, iniciatīva un spēja tikt galā ar zaudējumu. Šajās spēlēs, protams, tiks piedzīvota sāncensība, greizsirdība, arī vilšanās, cīņa par varu un vēlme ierindoties pēc iespējas augstākā rangā. Visvarenības sajūtās esošais bērns piedzīvo smagu vilšanos, bailes un nepanesamas dusmas, ka viss nenotiek pēc viņa prāta, sagādājot ļoti daudz pārdzīvojumu sev un ģimenei kopumā. Vecāki, tāpat kā bērns, jūtas nesaprasti, nepieņemti, atstumti un vientuļi savā samilzušajā problēmā.

Svarīgi, ka bērns pēc kārtējās sāncensības dienas var atgriezties pie vecākiem, kas spēj sniegt ne tikai māju, drošību, ēdienu, bet galvenokārt mierinājumu. Vecāku atbalsts, uzmundrinājums, mīlestības apliecinājums vārdos ir tikpat svarīgs kā bez steigas, ar nedalītu uzmanību, skatoties acīs pārrunāt tās situācijas un konfliktus, kas radušies bērnudārzā vai skolā ar vienaudžiem, audzinātājām vai skolotājiem. Vecāku ieinteresētība, līdzpārdzīvojums un konkrēti rīcības varianti noteikti mazina bērnu stresu, kas bērnudārza ikdienas dzīvē rodas itin bieži.

Ja bērns mājās ir apguvis pieredzi, ka maisās pa kājām, ka viņa rotaļas ir muļķīgas, jautājumi uzbāzīgi un stulbi, viņam ir sajūta, ka nav nevienam vajadzīgs, un pastāvīga kauna un vainas izjūta, arī sākot bērnudārza gaitas, stress būs paaugstināts, kas izpaudīsies ar tieksmi uz izolāciju, depresiju, nakts un/vai dienas enurēzi (urīna nesaturēšanu), enkoprēzi (fēču nesaturēšanu), paškaitējumu (grauž nagus, plēš matus, ausis, knibina degunu utt.), neirotiskiem simptomiem (matu virpināšana, roku trīcēšana, galvas šūpošana, plecu raustīšana, uzmācīgs klepus, spēlēšanās ar dzimumorgāniem, stostīšanās), somatizāciju (pēkšņi paaugstināta temperatūra, vēdersāpes) vai pretēji – agresīva uzvedība.

Visbiežākais stress, ko vecāki pieredzējuši un ko grūti pārdzīvot, ir bērnu raudāšana, bailes, lūgšanās, lai neatstāj, līdz pat histērijām, kad audzinātājas atplēš bērnu no vecāka un ieved viņu grupiņā. Grūti iedomāties, ka tā no bērna atvadījies vecāks spēj produktīvi un radoši strādāt savā darbā.

Ko darīt? Kā mazināt stresu, ko izraisa šķiršanās?

Pirmkārt, iespēju robežās izvairīties no pāragras (ātrāk par trim gadiem) bērna šķiršanas no viņam nozīmīgiem pieaugušajiem, proti, mātes un tēva. Vairāk nekā 20 ievērojamu pētījumu rezultāti liecina, ja bērns tiek socializēts agrāk nekā 3–4 gadu vecumā, uzvedības problēmu ir vairāk.

Jāpiebilst, ka otro, trešo un sekojošo bērnu socializācija parasti notiek vieglāk. Gan bērns, gan vecāki ir pieredzējuši un prot atrast adaptīvākus veidus, saprotamākus vārdus, lai skaidrotu bērnam, ka šķiršanās ir īslaicīga un atkal kopā būšana būs droša, paredzama un nemainīga.

Otrkārt, līdz dienai, kad bērnam būs jāsāk apmeklēt bērnudārzu, jāveido tādas attiecības, kas nepārprotami stiprina bērnā pārliecību, ka viņš ir mīlēts, saprasts un pieņemts, bet arī jātrenē bērns uz patstāvību. Audzināšanas procesā prasībām pret bērnu jābūt saprotamām, pieņemamām, taisnīgām, tādām, kas nerada iekšēju protestu.

Patstāvību var iegūt, ja:

• māte neatbild ar agresiju uz bērnu agresiju;
• piedāvā bērnam izvēli, lai bērns justu, ka viņš izlemj;
• aizliegumus ievieš no rūpju pozīcijas;
• atšķir mīlestību no atzinības;
• atšķir mīlestību no rūpēm – rūpes var atdot pašam bērnam, bet mīlestība paliek nemainīga.

Treškārt, ļoti svarīga ir bērnu agrīnā pieredze, ko viņi iegūst, vērojot vecākus, ko viņi runā, kā izskatās un uzvedas kontekstā ar pašu socializēšanos. Bieži vecāki saka: es iešu uz savu darbiņu, tev jāiet uz savu – proti, bērnudārzu. Ja vecāks pēc darba izskatās nelaimīgs, izsīcis vai dusmīgs, bezspēcībā iekrīt dīvānā vai ar nopūtām un piespiešanos gatavo vakariņas vai veic kādu mājas soli, nemitīgi runā un vaimanā, cik grūti, neciešami un briesmīgi ir strādāt, tad nav ko brīnīties, ka bērns negrib vai spēcīgi protestē būt ārpus mājas. Bērns spēj fantazēt, iztēloties un baidās, ka slikti būs gan viņam, gan jūtas noraizējies par vecākiem, kuri “aizies bojā” cīņā ar ikdienas briesmām un neatnāks pakaļ viņam uz bērnudārzu.

Skolas gaitu sākums septiņu gadu vecumā ir psihoemocionāli stabilāks. Šajā vecuma posmā bērns ir priecīgs, paklausīgs, aktīvs, parādās motivācija un vēlme izzināt, mācīties un prieks par sasniegumiem. Ja bijusi neveiksmīga agrīna psihoemocionāla attīstības norise un ilgstošs distress, kas saistījās ar pārmaiņām, tad bērna pašsajūta rezultējas ar mazvērtību, tendenci izvairīties, noslēgties vai, gluži pretēji, kļūst agresīvs. Diemžēl bērni diezgan bieži sliktā stresa reakciju aktivizē ar emocijām un satraucošām domām – piemēram, par kaut ko, kas varētu notikt nākotnē, kā rezultātā organismā visu laiku saglabājas augsts kortizola – stresa hormona – līmenis, kas rada ilgstošu – hronisku, pat toksisku stresu un tādas slimības kā diabēts, aptaukošanās, sirds un asinsvadu slimības, kuņģa un zarnu trakta problēmas, atmiņas un augšanas traucējumus.

Ja bērnam ir bijusi droša piesaiste, pietiekami augsta pašvērtība, pamatuzticēšanās, nav patoloģiskas kauna un vainas apziņas, skolas gaitas sākot, stresa līmenis būs normas robežas un pārvarams. Bieži jautā, vai bērnu palaist uz skolu vai paturēt mājās, ja dzimšanas diena ir pēc 1. septembra līdz gada beigām. Pieredze rāda, ka labāk skolu sākt pilnu septiņu gadu vecumā, īpaši zēniem.

Stress pirms ikgadējā skolas gada arī ir atšķirīgs, jo bērns jau apguvis pamatiemaņas saskarsmei ar vienaudžiem un pie varas esošu pieaugušo, proti, skolotāju. Pirmklasnieku trauksmes līmenis, protams, ir lielāks, bet nākamajās klasēs tas vairāk balstās uz iepriekšēju pieredzi. Der atcerēties, ja bērnam ir slikta iepriekšējā pieredze attiecībās ar bērnudārzu vai skolu, vasara nav brīnumspogulis, kuram izejot cauri viss sliktais pazūd. Jācenšas laikus pārrunāt un saprast, kā bērns jūtas un vai spēs tikt galā ar gaidāmo jauno mācību gadu sākumu bez pārlieku traumējošā stresa? Ja ne, meklējiet palīdzību.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada augusta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!