Pēteris Gerke, Aleksandra Kušpelo: Smagākā hroniskas vēnu mazspējas izpausme – venoza trofiska čūla

Hroniska vēnu mazspēja nav tikai kosmētiska problēma, bet gan viena no biežākajām slimībām, ar to sirgst ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Tā ietekmē dzīves kvalitāti, tāpat kā citas hroniskas slimības, un neārstēta nepiekāpīgi turpina progresēt, izraisot ādas krāsas pārmaiņas un bojājumus. Hroniskas vēnu mazspējas smagākā izpausme ir venoza trofiska čūla.

– Kā atpazīt HVM

Pēteris Gerke: – Vispirms gribētu sākt ar nelielu anatomisku ieskicējumu. Kājās ir virspusējo un dziļo vēnu sistēma. Dziļās vēnas cilvēks nevar redzēt, bet tās ir galvenās, jo nodrošina apmēram 85% asiņu atplūdi no kājām. Savukārt tās vēnas, ko mēs daļēji redzam, ir virspusējās vēnas. To bojājumu vietās rodas vēnu varikoze, kas sākas diezgan nemanāmi ar subjektīviem simptomiem, kurus var sajust dienas beigās. Parasti tā ir smaguma sajūta, tirpšana, sāpes, nogurums un tūska kājās. Jāatzīst, ka tūska bez vēnu varikozes ir daudz bīstamāka nekā izteikta kāju vēnu varikoze bez tūskas. Cilvēki bieži vien to ignorē vai nodarbojas ar pašārstēšanos, piemēram, atvēsina kājas vai atpūtina, paceļot tās nedaudz augšā. Tomēr tūska spiediena dēļ var bojāt asinsvadus, kā arī liecināt par nopietnām slimībām. Šie minētie simptomi norāda, ka slimība ir sākotnējā stadijā, kad vēl nav redzamu vai taustāmu varikozu vēnu, paplašināti, mezglaini asinsvadi. Bieži vien šīs sajūtas tiek ignorētas, un cilvēks ārstu neapmeklē. Taču tas jau ir pirmais trauksmes signāls, ka ir nepieciešama ārsta palīdzība, lai nepieļautu tālāku slimības attīstību!

– Tiek uzskatīts, ka tieši karstais laiks vasarā veicina vēnu problēmu paasināšanos, bet ziemā šī problēma netraucē.

Pēteris Gerke: – Protams, karstā laikā saasinās ne tikai vēnu problēmas, bet arī tās, kas saistītas ar tūsku. Bieži, bet ne visos gadījumos, ja satūkušas kājas, vainojamas ir tieši vēnas. Īpaši tas var būt raksturīgs cilvēkiem, kas visu dienu strādā pie datora. Cilvēkam acu priekšā ir monitors, bet pats procesors, kas, strādājot nepārtraukti, izstaro siltumu, gandrīz vienmēr atrodas pie kājām, nodrošinot paaugstinātu temperatūru. Un nav brīnums, ka šādā situācijā cilvēkam darbdienas beigās kājās sāk parādīties tūska. Kaut arī vēnām patīk aukstums, vēnu problēmas nevar dēvēt tikai par vasaras problēmu – ja tās ir, diskomforts un tūska kājās vērojama visu gadu. Vēnas ziemā neiemieg, kaite neatkāpjas, slimība tikai snauž. Venozo atteci īpaši apgrūtina sēdoša poza. Vēnas ir ļoti elastīgas, taču tajās nav muskuļu šķiedru, tāpēc tās viegli var izplesties. Ilgstoši atrodoties sēdus pozā, vēnām grūti asinis sūknēt uz augšu. Ar laiku tiek bojāti vēnu vārstulīši, kas, nespējot pilnībā noslēgties, rada situāciju, kad asinis sāk krāties kāju apakšējā daļā.

– Kādas sekas var radīt hroniska vēnu mazspēja?

Pēteris Gerke: – Venozā spiediena pieaugums rada audu iestiepumu, vēnu izstiepšanos, to sieniņas kļūst plānākas un rodas audu trofikas traucējumi. Palielinoties asinsvadu sieniņu caurlaidībai, asins sastāvdaļas – eritrocīti, leikocīti utt. – nokļūst ārpus asinsvada un tur, sairstot sarkanajiem asins ķermenīšiem, atbrīvojas hemosiderīns, kas rada izgulsnējumus ādā – brūni sārtu plankumu izskatā. Šajās zonās pasliktinās audu apgāde un veidojas neatgriezeniskas izmaiņas ādā – hemosideroze.

Pasliktinoties audu apgādei ar barības vielām, rodas pietūkums potīšu un apakšstilbu rajonā. Turklāt ilgstošs kājas pietūkums var veicināt trofisku čūlu, ādas un dziļāko audu bojājumu veidošanos, kas ir smagākā hroniska vēnu mazspējas izpausme. Tā parasti veidojas apakšstilba iekšpusē un var parādīties neatkarīgi vai arī pēc pavisam nelieliem ādas ievainojumiem. Pirms venozās trofiskās čūlas vērojamas vēl citas ādas izmaiņas – ekzēma un lipodistrofija. Čūlas pakāpeniski palielinās, un, pievienojoties infekcijai, sāpes kļūst izteiktākas, tiek apgrūtinātas kustības, pastiprinās sulošanās, un parādās nepatīkama smaka. Neārstēta hroniska vēnu mazspēja var izraisīt arī citas nopietnas komplikācijas – tromboflebītu un dziļo vēnu trombozi.

– Kas ģimenes ārstiem būtu jāņem vērā, diagnosticējot vēnu slimības?

Pēteris Gerke: – Ģimenes ārstam, kad pacients sūdzas par kaut ko kājās, nevajadzētu vienkārši uzreiz izrakstīt zināmus medikamentus vai smēres, bet gan norīkot pie flebologa uz konsultāciju. Problēma bieži ir tā, ka pacients tiek nosūtīts uz radioloģisko izmeklēšanu, ko veic radiologs. Taču, pirmkārt, ne visi radiologi labi pārzina venozas patoloģijas, otrkārt, ja kāda venoza patoloģija tiek atrasta, tāpat jādodas uz konsultāciju pie flebologa. Ārstam ir jāizmeklē pašam sonogrāfiski. Tikai, kad speciālists pats precīzi redz patoloģiju, var izvēlēties optimālo ārstēšanu. Tātad es ieteiktu ģimenes ārstiem pacientu virzīt uzreiz pie flebologa, kurš vienlaikus gan veiks sonogrāfiju, gan arīdzan konsultēs par tālāko ārstēšanu. Tas būs daudz mērķtiecīgāk un vienkāršāk arī pacientam. Saistībā ar šo – ja pacients izvēlas ārstu un vēlas, lai šis ārsts viņu operē, tad svarīgākais rādītājs attiecībā uz gaidāmās operācijas kvalitāti būs tas, vai ārsts pats veic sonogrāfiju. Ja ārsts pats sonogrāfiju neveic, tad kvalitatīvas ārstēšanas varbūtība ir niecīga; nereti notiek arī tā, ka tiek izoperētas veselās vēnas un slimās atstātas.

Visbeidzot, gribētu visiem likt pie sirds – izvēlieties veselīgāku dzīvesveidu. Vēnu slimības un to izpausmes formu smagums allaž ir saistīts ar tādiem faktoriem kā liekais svars un mazkustīgums. Tāpēc pacientam jānodrošina sev pietiekams daudzums fizisku aktivitāšu; vismaz 2–3 reizes nedēļā ir jānodarbojas ar sportu, kā arī jāseko savam ķermeņa masas indeksam. Palielināta svara gadījumā, protams, jākoriģē arī ēšanas režīms: ko, kāpēc un cikos ēst. Tas ir svarīgi gan asinsvadu slimību dēļ, gan arī domājot par locītavu kaitēm, cukura diabētu un paaugstinātu asinsspiedienu.

– Ko darīt, ja tiek konstatēta vēnu varikoze?

Pēteris Gerke: – Ja dupleksultrasonogrāfijas laikā konstatē stumbra vēnu vārstuļu mazspēju, ieteiktu veikt operāciju. Ja cilvēkam ar vēnu varikozi nav sūdzību, tas nenozīmē, ka slimība neturpinās progresēt. Jo ilgāk pacients gaidīs, jo plašākā zonā attīstīsies hroniska vēnu mazspēja un palielināsies plānotās operācijas apjoms.

Protams, ne vienmēr arī visas vēnu patoloģijas uzreiz jāoperē. Bieži vien, sevišķi slimības sākumā, pietiek ar kompresijas terapiju, fizioterapiju, zālēm, ziedēm. Nākamajā stadijā jau ir jālieto mazinvazīvas metodes – piemēram, skleroterapija, kad, bojātajā asinsvadā ievadot medikamentu, bojātais vēnas posms tiek slēgts. Iespējama arī lāzerterapija, kas iedarbojas, slimās vēnas apstrādājot caur ādu.

– Ja atgriežamies pie ķirurģiskām metodēm, kā norit šī vēnu operācija, vai ir pamats no tās baidīties?

Pēteris Gerke: – Fleboloģija kā medicīnas nozare ir gājusi uz priekšu milzu soļiem. Ārstēšanas klāsts vēnu saslimšanas jomā ir ārkārtīgi plašs. Ar katru gadu jau esošajām mūsdienīgām, racionālām vēnu ārstēšanas metodēm pievienojas jaunas – gan ārstnieciskam, gan kosmētiskam nolūkam. Pašlaik Latvijā ir pieejamas visas pasaulē zināmās vēnu operācijas. Mūsdienās no tām baidīties nevajadzētu, jo ārstēšanā priekšroka tiek dota mazinvazīvām metodēm. Runājot par ķirurģiskām metodēm, tās patlaban Veselības centrs 4 Baltijas vēnu klīnikā ir četras – endovenozas operācijas, izmantojot lāzerķirurģiju, radiofrekvenci, ūdens tvaika mikroimpulsus un biolīmi. Un nevienai no tām nav ne mazākās līdzības ar novecojušo priekšstatu par vēnu graizīšanu. Veicot šīs operācijas, tiek panākts izcils ārstnieciskais un kosmētiskais efekts, viss notiek lokālā anestēzijā.

– Kā pacientam zināt, kura no ārstēšanas metodēm ir vispiemērotākā?

Pēteris Gerke: – To, kura no metodēm konkrētā gadījumā ir piemērotākā un saudzējošākā, izlemj speciālists – asinsvadu ķirurgs, flebologs kopā ar pacientu, ņemot vērā saslimšanas formu un finansiālās iespējas. Vislabāko rezultātu var panākt tad, ja piedāvā nevis to vienīgo, kas ir, bet to, kas pacientam vajadzīgs. Pasaulē nav labākās vēnu ārstēšanas metodes, bet katrai no tām ir savs izmantojums. Piemēram, vēnu operācijas ar tvaiku ir piemērotas atkārtotām vēnu operācijām un anatomiski sarežģītu vēnu ārstēšanai. Savukārt vēnu ārstēšana ar biolīmi izmantojama visās vēnu slimības stadijās. Būtiski atcerēties, ka ideālu ārstēšanas rezultātu ir iespējams sasniegt, tikai kompleksi risinot problēmu, tāpēc nereti vienas operācijas laikā pat nākas apvienot vairākas metodes. Turklāt VC4 Baltijas vēnu klīnika saviem pacientiem izsniedz operācijas kvalitātes un garantijas beztermiņa sertifikātu, lai viņi būtu droši, ka viss izdevies, kā plānots. Ja pacientam operētajā vēnu posmā rodas problēmas vai ir atkārtota slimības epizode, klīnika to novērš bez maksas.

– Jūs pieminējāt biolīmes metodi, ar ko tā atšķiras no citām vēnu operācijām?

Pēteris Gerke: – Bioloģisko līmi jeb cianoakrilāta tehnoloģiju medicīnā lieto jau ļoti sen, kā molekula tā ir absolūti droša, pārbaudīta – nav kancerogēna, bez blakusparādībām. Ieviešot pilnīgi jaunu ķīmisku produktu, tā iedarbība līdz galam var nebūt zināma. Taču biolīmi jau 50 gadus lieto brūču aizlīmēšanai, 10 gadus – galvas smadzeņu asinsvadu aneirismu ārstēšanai, bet tagad tai atrasts izmantojums arī vēnu slimību ārstēšanā. Šī līme vēnu operāciju vajadzībām ir nedaudz modificēta, tā ir viskoza kā medus, lai vēnā tā ieplūstu lēnām.

Tas ir augstākais zinātniskais sasniegums vēnu ārstēšanā, tā ir ekskluzīva metode, kas nodrošina ļoti augstu drošības un komforta līmeni operācijas laikā un pēcoperācijas periodā. Tās efektivitāti un drošumu apstiprina veiktie klīniskie pētījumi, tā ir īpaši saudzējoša operācija, un, pateicoties mūsu ārstu augstajai kvalifikācijai, VC4 Baltijas vēnu klīnika ir vienīgā visā Austrumeiropā, kuru ir akceptējis biolīmes ražotājs.

Tehniski operācija notiek līdzīgi kā citas endovenozās operācijas, tikai nav jālieto anestēzija, jo līmes tehnikas metode ir pilnīgi nesāpīga, līdz ar to šo operāciju droši var veikt vecāka gadagājuma cilvēki un sirds slimnieki. Tāpat arī nav vajadzīgas papildu injekcijas vai atsāpināšana, jo nav termiskas iedarbības uz vēnu, apkārtējiem audiem un nerviem, kā tas ir, izmatojot lāzeru, radiofrekvences un tvaika metodi. Šī iemesla dēļ pēc operācijas nav asins izplūdumu un nepastāv iespēja, ka tiks traumēti ādas jušanas nervi un kāda ādas zona kļūs nejutīga. Pēc šīs operācijas nav jānēsā arī kompresijas zeķes. Šis ir pozitīvs aspekts gados vecākiem, korpulentiem cilvēkiem un tiem, kas sirgst ar locītavu reimatismu, kura dēļ viņiem pašiem ir grūtības tās uzvilkt.

– Vai vēnu ārstēšanu VC4 iespējams saņemt, izmantojot valsts finansējumu?

Aleksandra Kušpelo: – Diemžēl šīs modernās vēnu operācijas Nacionālais veselības dienests neapmaksā. Taču veikt kāju vēnu diagnostiku, izmantojot valsts apmaksāto programmu, pacientam piedaloties tikai ar līdzmaksājumu, ir iespējams. Tāpat šeit var ārstēt trofiskās čūlas par valsts finansējumu, līdzi ņemot ģimenes ārsta nosūtījumu. Lai atveseļošanās process būtu iespējami ātrāks, aicinu pacientus šo iespēju izmantot! Tā ir lieliska iespēja ietaupīt naudu, piemēram, pārsiešanas materiālu, kompresijas izstrādājumu un medikamentu iegādei, ko mūsu valsts pacientiem neapmaksā.

– Kad operēt vēnas labāk – ziemā vai vasarā?

Pēteris Gerke: – Agrāk centās izvairīties no plānveida operācijām pavasarī un vasarā, jo uzskatīja, ka var būt komplikācijas un sliktāk dzīs rētas. Tagad medicīnas aprūpe, piedāvāto pakalpojumu un sterilitātes standarti ir augstā līmenī, tāpēc vēnu operācijas vairs nav uzskatāmas par sezonālām. Jebkura brūce, piemēram, Veselības centrā 4, pēc operācijas tiek nosegta ar ūdensdrošiem pārsējiem, un pacients pēcoperācijas periodā var mazgāties dušā. 5.–7. dienā pēc operācijas tiek noņemti plāksteri, sīkās dūrienu vietas tiek apstrādātas ar līdzekli, kas veido aizsargplēvīti. Tas brūces papildus pasargā no mikrobiem un inficēšanās iespējas, tāpēc pacients arī vasarā var nodoties gadalaika sniegtajiem priekiem un doties peldēties.

Protams, joprojām eksistē klasiskās operācijas (flebektomijas), kuras bieži notiek vairākos etapos un pēc tām ir ilgstošs atlabšanas periods. Taču ir priecīga vēsts, ka ārstēšanas iespējas ir attīstījušās un augstais zināšanu līmenis dod iespēju izvēlēties pēc iespējas saudzējošākas metodes, kā likvidēt vēnu problēmas. Jebkuru lāzerterapiju, kas saistīta ar sīko, virspusējo asinsvadu likvidēšanu, nav ieteicams veikt vasaras sezonā, bet šīm operācijām nav svarīga ādas iesauļojuma pakāpe, jo to veic zem ādas – operācijas laikā caur katetru ar mikroatverēm galā mikroimpulsu veidā, piemēram, ar lāzeru, siltuma enerģiju, uzkarsētu ūdens tvaiku vai līmi tiek slēgta slimā vēna. Tā netiek izņemta, bet gada laikā praktiski pārveidojas saistaudos.

Protams, pēc jebkuras operācijas ir vēlams rehabilitācijas periods, tomēr pacienti pēc ķirurģiskām manipulācijām atlabst vienlīdz ātri kā vasarā, tā ziemā. Vienīgi karstā laikā pēcoperācijas periods varētu būt mazāk patīkams, jo 1–4 nedēļas jāvalkā speciālas vēnu kompresijas zeķes.

– Daudzi šo operāciju cenšas atlikt uz vasaru un izmantot atvaļinājumu... Cik ilgs ir atlabšanas laiks?

Pēteris Gerke: – Pēc visām plānveida vēnu endovenozajām operācijām pacients var doties mājās operācijas dienā! Pēc operācijas pacienta stacionārā pavada no vienas līdz četrām stundām atkarībā no operācijas apjoma un izvēlētas ārstēšanas metodes. Šā brīža veselības aprūpe piedāvā ekskluzīvas iespējas, kas ļauj atsākt darba gaitas, saglabājot savu dzīves kvalitāti, īsā laika posmā, pāris dienu laikā. Jebkurā gadījumā pēc operācijas pat ieteicams staigāt un kustēties.

Protams, nepieciešama ārsta uzraudzība pēcoperācijas periodā, un jārēķinās, ka pirmo nedēļu pēc operācijas kājā varētu būt diskomforta sajūta, un kādas pāris nedēļas varētu būt arī nelieli zilumi pa vēnas gaitu. Tas ir atkarīgs no tā, cik dziļi vēna atrodas, cik bijis sānzaru. Ja ir bojāta tikai lielā maģistrālā vēna un nav izspiedušies nekādi sānzari, tad pēc nedēļas kāja izskatās tā, it kā tai nekas nebūtu darīts.

– Ja tomēr ir izveidojusies čūla, ar ko sākt?

Aleksandra Kušpelo: – Vispirms jāveic diagnostika, kas balstās uz rūpīgas anamnēzes noskaidrošanu, klīniskajām analīzēm, apskatēm un zelta standartu slimnieku izmeklēšanā – zemādas un dziļo vēnu duplekso skenēšanu un segmentālo doplerogrāfiju. Noteikti nepieciešams uzsējums no čūlas ar sekojošu mikrofloras jutības pret antibiotikām noteikšanu. Iespējams, būs jāveic arī rentgenogrāfija, scintigrāfija, magnētiskā rezonanse, datortomogrāfija un citi izmeklējumi.

Atkarībā no čūlas veida un blakusslimībām katram pacientam tiek piemērota individuāla ārstēšana. Ja vēlas rezultātu, nedrīkst nodarboties ar pašārstēšanos un pārstāt čūlas ārstēšanu. Čūlu ārstēšana ir komplekss mērķtiecīgs pasākums un ietver lokālo terapiju, medikamentozo terapiju un arī kompresijas terapiju, it īpaši venozās izcelsmes trofiskas čūlas gadījumā. Tiek izmantota manuālā vai mehāniskā limfodrenāža un intermitējošā pneimokompresija, taču ikdienā vajadzētu lietot kompresijas (elastīgās) saites īsā iestiepumā vai II, III funkcionālās klases kompresijas zeķes.

– Cik svarīgi ir nēsāt kompresijas zeķes? Kā tās izvēlēties?

Aleksandra Kušpelo: – Gan saites, gan kompresijas zeķes ar dažādu izstiepjamību apvienojumā ar ķermeņa kustībām palielina asinsrites ātrumu aptuveni divas reizes un paātrina vielmaiņas procesus. Kompresijas zeķes piemērotas valkāšanai gan sievietēm, gan vīriešiem. Taču pirms zeķu iegādes jākonsultējas ar ārstu, kurš precīzi nomēra kāju un nozīmē atbilstošas klases kompresijas zeķes. Precīzāku mērījuma noteikšanai pieejama arī jaunās paaudzes digitālā mērīšanas iekārta BodyTronic 600, kas mēra kājas no pirkstu galiem līdz pat gurnu daļai. Izmantojot 3D attēlu, tiek aprēķināts ķermeņa apkārtmērs un garums, kas kalpo kā paraugs, lai izvēlētos vispiemērotāko kompresijas zeķes izmēru. Specifiskai ārstēšanai ir iespējams veikt arī individuālu ceļu un potīšu mērīšanu. Jāatceras, ka kompresijas zeķu efektu nosaka to kvalitāte. Izvēloties kompresijas zeķes, uzmanība jāpievērš tam, lai tās atbilst ārstniecības prasībām, nemaina noteikto spiedienu 6 mēnešus, sastāv no gaisa caurlaidīga materiāla – mikrošķiedras, nodrošina ādas aizsardzību, ir apstrādātas ar ādu mīkstinošām dabīgām vielām. Turklāt, lai kompresijas zeķes sniegtu gaidīto rezultātu, tās jānēsā regulāri, kā arī tām precīzi jāatbilst kājas formai un lielumam. Arī pēc čūlas izārstēšanas būs jāturpina tās nēsāt. Nepareiza to lietošana var izraisīt venozās atteces pasliktināšanos. Tāpēc pats pacients kompresijas terapiju sākt nedrīkst, un pirms zeķu iegādes noteikti jākonsultējas ar ārstu.

– Kā čūla tiek sadziedēta?

Aleksandra Kušpelo: – Hronisku brūču un čūlu veiksmīgas ārstēšanas pamatā lielu lomu ieņem to rūpīga attīrīšana no nekrotiskajiem (dzīvotnespējīgiem) audiem un mikrobu plēves, kas kavē brūču dzīšanu. Standarta medicīnas iestādēs izmanto dažādas čūlu attīrīšanas metodes – marli vai speciālu sūkli un antibakteriālos līdzekļus, šķēres vai skalpeli un fizioloģisko šķīdumu u.tml., kas ir ne tikai sāpīgas un traumatiskas (tiek skarti arī veselie audi un asinsvadi) metodes, bet arī nesniedz vēlamo rezultātu. Taču Latvijā ir sperts veiksmīgs solis pretim čūlu ārstēšanai, un Veselības centrā 4 ir pieejama efektīva čūlu attīrīšanas Soring tehnoloģija, kad ar zemas frekvences ultraskaņas viļņiem, izmantojot fizioloģisko šķīdumu, brūce tiek attīrīta. Procedūras laikā izmantotā ultraskaņa uzlabo skābekļa piekļuvi audiem, līdz ar to tiek sekmēta arī mikrobu bojāeja un uzlaboti čūlas dzīšanas procesi. Šī iekārta ir ļoti saudzīga pacientam – procedūru veic ambulatori vietējā anestēzijā (vai pat bez tās). Soring tehnoloģija izmanto trīs veidu uzgaļus, ar kuru palīdzību ļoti rūpīgi var attīrīt dažāda veida brūces – izgulējumu, apdegumu, diabēta pēdas čūlas, komplicētas un nedzīstošām pēcoperāciju brūces u.c. –, atdalot nekrotiskos audus un iztīrot brūču kabatas. Atšķirībā no citu ražotāju piedāvātajām iekārtām šīs tehnoloģijas uzgaļus ir iespējams sterilizēt autoklāvā un lietot atkārtoti. Tāpēc samazinās šo procedūru pašizmaksa, un tās kļūst pieejamas plašākam pacientu lokam. Izmantojot šo metodi, nepieciešamo attīrošo procedūru skaits samazinās, šī iekārta paver lielāku iespēju palīdzēt tam cilvēku lokam, piemēram, lauku iedzīvotājiem, kuru iespējas doties uz lielpilsētu un saņemt augsti kvalificētus medicīnas pakalpojumus finansiālu apsvērumu dēļ ir ierobežotas.

– Kā čūla pareizi jākopj?

Aleksandra Kušpelo: – Mūsdienās čūlu sadziedēšana ir balstīta modernos uzskatos par to ārstēšanu mitrā vidē. Pirmkārt, nekādā gadījumā nedrīkst lietot streptocīda pulveri. Diemžēl šis līdzeklis cementē čūlas virsmu. Taču čūla dzīst tad, ja tā ir pietiekami mitra. Visbiežāk lieto hidrogelus, kuru sastāvā ir infekciju kontrolējošas vielas (sudrabs vai jods) un viela, kas veicina čūlas dzīšanu.

Otrkārt, mūsdienīgiem pārsienamajiem materiāliem ir konkrētas prasības. Pārsienamais materiāls jāizvēlas, ņemot vērā čūlas klīnisko stāvokli, inficēšanas pakāpi, raksturu un dzīšanas procesa stadiju. Jāatceras, ka trofiskās čūlas ārstēšana ir dinamisks process, kas var mainīties ik dienu. Tāpēc pārsienamā materiāla izvēlei jābūt tikpat dinamiski elastīgai, jo nav pārsēja, kuru var izmantot visās ārstēšanas stadijās. Galvenais – lai materiāls ir gaisa caurlaidīgs, saudzējošs, absorbē šķidruma pārpalikumu, ļauj dziedēt čūlu mitrā vidē. Pārsienamais materiāls nedrīkst lipt pie čūlas virsmas, tam jāsamazina sāpes un jāiztur. Latvijā ir pieejami ļoti dažādi plaši pazīstamu ražotāju pārsienamie materiāli, taču konkrētā izvēle noteikti jāatstāj ārstējošā ārsta ziņā.

– Pēdējo gadu viens no perspektīvākajiem sasniegumiem medicīnā un estētiskajā dermatoloģijā ir dabiska ādas atjaunošana ar trombocītiem bagātinātu plazmas (PRP) injekcijām un trombocītiem bagātinātām fibrīnu (PRF) injekcijām. Vai šo metodi izmanto arī čūlu ārstēšanā?

Aleksandra Kušpelo: – Tiesa, tās pasaulē kļūst arvien pieprasītākas, jo sniedz acīm redzamus rezultātus, arī ārstējot nopietnas slimības, ortopēdijā, ķirurģijā, traumatoloģijā u.c. Un īpaši labi rezultāti vērojami venozu trofisku čūlu ārstēšanā. Kad brūce iztīrīta, veic PRP vai PRF (aPRF un iPRF) procedūru. Tās laikā no klienta vēnas paņem nelielu daudzumu asiņu, kuras tiek ievietotas speciālā aparatūrā un pārveidotas (centrifugētas). Cikla beigās tiek iegūta īpaša asins struktūra – fibrīns vai plazma, kas apstrādes laikā tiek aktivizēta un sāk izdalīt bioaktīvu vielu – augšanas faktoru. Ja čūla ir plaša, bet nav dziļa, to ārstē ar šo injekciju palīdzību, asins struktūru injicējot pa perimetru apkārt čūlai. Tā tiek veicināta brūces dzīšana no malām. Ja čūla ir dziļāka, bet nav plaša, tiek pagatavota speciāla membrāna (aPRF) – bioloģiskais pārsējs, ar kuru pārklāj (aizpilda) čūlu, veicinot granulācijas veidošanos un brūces dzīšanu. PRP un PRF satur ļoti daudz vērtīgas sastāvdaļas, kā olbaltumvielas, barības vielas, augšanas faktorus, kurus ievadot ādā, tiek nodrošināta jauna augstvērtīgāka kolagēna un hialuronskābes sintēze, kas stimulē apasiņošanu un veicina efektīvāku dzīšanu. Turklāt tā ir 100% dabiska tehnoloģija, jo tiek injicēts asiņu komponents no paša cilvēka asinīm. Tāpēc šīs metodes ir pilnīgi drošas un nekaitīgas, neizraisa alerģiskas blakusparādības.