Neiroķirurģijā seko pasaules tendencēm

Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas neiroķirurgs RENĀRS PUTNIŅŠ sarunas sākumā joko, atcerēdamies kādā amerikāņu seriālā dzirdētu teicienu, ka “galva ir kaste, kas pilna ar vadiem”. Sanāk, ka neiroķirurgs operē vadus. Tomēr gluži tik vienkārši nav – neiroķirurga darbības jomā ietilpst centrālās un perifērās nervu sistēmas problēmas, ar kurām nespēj tikt galā neirologs, – proti, viss, sākot ar galvas vai muguras smadzeņu audzējiem un beidzot ar karpālā kanāla sindromu. Ārstam, kas strādā šajā smalkajā ķirurģijas nozarē, ik dienu uz pleciem gulstas milzu atbildība, jo par jebkuru niecīgu kļūdu var nākties maksāt ar pacienta spēju pilnvērtīgi funkcionēt.

“Lielākais mūsu darba apjoms norit mikroskopa kontrolē, bet operācijas ilgst no divām līdz pat vairākām stundām (mans personiskais rekords ir 12 stundu ilga operācija!), tāpēc darbā nepieciešama ne vien milzīga izturība un uzmanība, bet arī laba nervu sistēma un kvalitatīvs miegs iepriekšējā naktī,” stāsta Renārs Putniņš un secina, ka viņa izturība šķiet esam uztrenēta jau rezidentūras laikā, kad jaunais ārsts 23 dienās pamanījies nostrādāt 13 diennakts dežūras.

Darbos neiroķirurgs, bet sirdī – kardioķirurgs

– Būt neiroķirurgam ir zināms izaicinājums. Protams, diez vai ir tā, ka cilvēks jau piedzimstot zina, ka viņa misija ir tieši šī specialitāte, taču pārliecība rodas ar laiku. Es pats īstenībā nekad tā īsti neesmu gribējis būt par neiroķirurgu – vienmēr esmu vēlējies kļūt par kardioķirurgu (šajā nozarē studiju laikā uzcītīgi voluntēju pie profesora Romana Lāča Stradiņa slimnīcas Sirds ķirurģijas centrā), tāpēc līdz pat otrajam rezidentūras gadam neiroķirurga specialitātē dvēselē biju ar kardioķirurģijas nozari. Turklāt agrāk, studiju laikā, strādāju par sanitāru operāciju blokā Gaiļezerā, un tieši neiroķirurgu operācijas vienmēr šķita pašas netīrākās – operāciju zāli pēc tām bija grūti satīrīt, jo uz grīdas bija ne vien asinis, bet mētājās arī sīki kaulu gabaliņi. Toreiz likās – ārprāts, cik tas ir šausmīgi! Un man tolaik neiroķirurgi neizraisīja nekādas simpātijas, jo uzskatīju, ka viņi operē ārkārtīgi šmucīgi.

Patika pret neiroķirurģiju un āķis lūpā man radās kopš reizes, kad asistēju operācijā mūsu tagadējam klīnikas vadītājam Egilam Valeinim, taču īstenais aicinājums būt par neiroķirurgu parādījās krietni vēlāk. Mēdzu pat teikt, ka darbos esmu neiroķirurgs, bet sirdī – vienmēr kardioķirurgs.

Paralēles ar galdnieka darbu

Doma nākotni saistīt ar medicīnu nāca nejauši. Esmu baltais zvirbulis savā ģimenē, jo neviena cita mediķa tuvos rados nav. Medicīnas akadēmijā iestājos uzreiz pēc arodskolas beigšanas, kur ieguvu galdnieka namdara kvalifikāciju. Un jāteic, ka starp abām iegūtajām profesijām ir zināma līdzība, jo, piemēram, zāģēt un borēt sanāk gan vienā, gan otrā nodarbē. Starp citu, kad kā piektā kursa students tikko sāku darboties neiroķirurģijā, izpētīju, ka arī daži instrumenti īsti neatšķiras no galdniecībā izmantojamiem. Tiesa, tagad gan viss ir modernizējies. 

Trijzaru nerva sāpju ārstēšana

Aktuālākās nozares neiroķirurģijā ir divas: galvas un muguras smadzeņu ķirurģija. Galvu un muguru skar gan traumas, gan tilpumprocesi (audzēji), taču bez tā ārstējam arī asinsizplūdumus, asinsvadu patoloģijas (tostarp aneirismas un malformācijas) un pavisam smalkas lietas – neirovaskulārus konfliktus (asinsvada izraisīts galvas nerva kairinājums).

Tas, kas mani savā nozarē interesē visvairāk, ir minēto neirovaskulāro konfliktu ārstēšana. Faktiski šķiet, ka esmu pašlaik vienīgais, kas šajā slimnīcā tos operē. Galvenokārt tās ir trijzaru neiralģijas, kas rodas tāpēc, ka kāda no smadzeņu artērijām ir piekļāvusies trijzaru nervam un pulsējot to kairina.

Cilvēkam trijzaru nerva kairinājums izraisa ļoti spēcīgas sāpes sejā: viņš nevar paēst, iztīrīt zobus, nodzīt bārdu un pat iziet ārā vēsā, vējainā laikā, jo tas viss izraisa stipras sāpes sejā, kas līdzinās sitienam ar strāvu.

Diemžēl problēma ir tāda, ka šis cilvēks līdz nokļūšanai pie neiroķirurga parasti iziet garu ceļu: vispirms pacients ar minētajām sūdzībām vēršas pie stomatologa, sūdzoties par zobu sāpēm. Ārsts dažkārt izrauj zobus, domājot, ka tur ir iekaisums, taču nekādu iekaisumu tomēr neatrod. Tālāk pacients visbiežāk apmeklē arī otolaringologu un varbūt vēl kādu citu speciālistu, līdz jauši vai nejauši nonāk pie mums. Un arī, nonākot līdz neiroķirurgam, viss nekļūst vienkārši, jo diagnozes precizēšanai jāveic specifiska magnētiskās rezonanses izmeklējumu sērija, kas attēlo asinsvadus un nervus (šādos gadījumos ar datortomogrāfiju vai vienkāršu magnētiskās rezonanses izmeklējumu nepietiek).

Kad smalkais izmeklējums ir veikts, varam sākt filigrānu operāciju, kuras laikā nervam pieejam caur galvaskausa mugurējo bedri (jo visbiežāk nervs tiek nospiests ar artēriju vai iespiests starp artēriju un vēnu) un veicam mikrovaskulāru dekompresiju – starp asinsvadu un nervu ievietojam tādu kā teflona gabaliņu, kas amortizē asins plūsmu un noņem no nerva pulsāciju, tādējādi atbrīvojot no kairinājuma – sāpēm.

Tieši aizvakar veicu operāciju pacientam ar dzirdes nerva neirinomu (labdabīgu audzēju), kuram izteiktu dzirdes traucējumu nebija, taču viņu mocīja sāpes sejā. Izrādījās, ka audzējs augot bija piespiedis asinsvadu pie trijzaru nerva, tāpēc vienlaikus veicu divas operācijas: izoperēju audzēju un pie reizes atbrīvoju nervu.

Mikrovaskulāras dekompresijas operācija ir vizuāli skaista un tīra, jo praktiski norit bez asiņošanas un nav izmainīta normālā anatomija (ko nevarētu teikt par audzēju operācijām), līdz ar to ir ievērojami mazāka iespēja gadīties komplikācijām un rezultāts ir izcils – līdz šim neciešamās sāpes pacientam ir praktiski kā ar roku noņemtas.

Pēc operācijas pacientam nav jālieto medikamenti, un viņš var atgriezties normālā dzīvē. 

Raksta turpinājumu par to, kā notiek smadzeņu operācijas, pacientam esot nomodā, par audzējiem, kas maina cilvēka uzvedību un par galvas traumu sekām, lasiet  žurnāla "ārsts.lv" 2017. gada februāra numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!