Mārtiņš Malzubris: Kad īkšķis skatās greizi

Mūsdienās izplatīta problēma, kas ne vienai vien sievietei liek saraukt pieri, nespējot pielaikot skaistus apavus vai konstatējot, ka iemīļotās izejamās kurpes vairs neder, ir greizais īkšķis jeb pēdas deformācija, kas rodas, nobīdoties pirmajam pleznas kaulam un īkšķim. Medicīniski to apzīmē ar latīņu valodas terminu hallux valgus. Sīkāk par šo problēmu stāsta Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ārsts, speciālists pēdas deformāciju koriģējošu operāciju veikšanā MĀRTIŅŠ MALZUBRIS.

– Kāpēc veidojas greizie īkšķi?

– Līdzīgi kā lielākā daļa no pēdu deformācijām, greizā īkšķa rašanos veicina daudzi faktori, līdz visu šo faktoru kopēja iedarbība rada deformāciju. Protams, vienmēr var meklēt kādu galveno vaininieku deformācijai, un visbiežāk tas ir pēdas kaulus savienojošo saistaudu vājums vai pārmērīga elastība. Bieži šī deformācija ir komplektā ar citām pēdas patoloģijām, reizēm pat tās izraisot, bet reizēm būdama kādas citas deformācijas sekas. Tāpēc būtu vēlams, ka ārsts, pie kura pacients vēršas, spētu izvērtēt visas pēdas stāvokli kompleksi, ne tikai vienu pašu īkšķi. Vienīgi tad varēs veiksmīgāk piemeklēt atbilstošu ārstēšanas veidu.

– Vai taisnība pieņēmumam, ka greizā īkšķa veidošanos sievietēm veicina augstpapēžu apavu valkāšana?

– Kā jau minēju, šo problēmu rada dažādu faktoru kombinācija, bet atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša: augstpapēžu kurpju valkāšana patiešām veicina īkšķa šķiebšanos. Protams, ne jau tikai pats pieceltais papēdis ir tas vainīgais. Parasti šādi apavi ir ar izteikti šauriem un neērtiem purngaliem, kas, spiežot pirkstus kopā, rada deformācijas pēdā. Bet kā mēdz teikt – mode prasa upurus! Jāuzsver, ka šis jautājums vienmēr tiek izvērtēts individuāli. Piemēram, ir situācijas, kad dāmas gadu desmitiem ir staigājušas vienīgi augstpapēžu apavos un bez tiem gandrīz vairs neprot pārvietoties. Tas ir saprotams, jo pēdas locītava ir pieradusi pie viegli uz leju noliekta stāvokļa un jau ir izveidojies relatīvs apakšstilba mugurējās muskuļu grupas saīsinājums, tāpēc, staigājot bez papēžiem, pēdu gandrīz nevar nolikt normāli (bez noliekuma) uz leju. Šādi staigājot, ir ļoti liela slodze pēdas priekšējai daļai, tāpēc arī sāpes, ko arī pats par sevi rada greizais īkšķis, pastiprinās.

– Vai greizais īkšķis var iedzimt?

– Pats par sevi tas neiedzimst, taču to izraisošie atsevišķi faktori gan ir pārmantojami no vecākiem. Piemēram, vieni no galvenajiem faktoriem – saistaudu elastības īpatnības un pēdas anatomiskā formas varianti – ir tie, ko mantojam no vecākiem. Tālākais dzīves laikā ir atkarīgs no paša cilvēka, proti, šie faktori var tikt vai nu pastiprināti vai nomākti.

Lai izprastu greizā īkšķa veidošanos, ir svarīgi saprast, ka nevis lielais pirksts ir tas, kurš pats nobīdās uz otrā pirksta pusi, bet gan uz ārpusi izbīdās pirmais pleznas kauls, un attiecīgi cīpslas un saites, turot pirmo pirkstu uz vietas, rada it kā pirksta nošķiebšanos (lai gan tas īstenībā ir vienkārši palicis uz vietas). Pirmais pleznas kauls nobīdās, jo to vietā nenotur kaula pamatnē esošie saistaudi. Attiecīgi bieži pirmais pleznas kauls izbīdās ne tikai uz ārpusi, bet arī paceļas uz augšu, tādējādi radot ne tikai greizo īkšķi, bet arī plakano pēdu, jo tad staigājot pēda it kā gāžas uz iekšpusi. Šajos gadījumos runā par pēdas priekšējās daļas izraisītu plakano pēdu.

Un arī gluži pretēji – iedzimta plakanā pēda, kas var ar laiku veicināt greizā īkšķa attīstību, jo nepareizi sadala slodzi pēdā un veicina īkšķa šķiebšanos. Tāpēc arī pēdas slimības, to diagnostika un ārstēšana ir tik interesanta – katrs gadījums ir jāvērtē individuāli un jāmeklē pareizākie risinājumi.

– Kas jādara, lai izvairītos no šīs problēmas attīstīšanās?

– Ja ir daudz pēdas deformāciju rosinošo faktoru, tad, visticamāk, izvairīties no greizā īkšķa rašanās nevarēs, taču var ilgstoši ar šo problēmu sadzīvot (tas, starp citu, attiecas ne tikai uz šo problēmu, bet arī uz citām pēdu deformācijām). Jāsaprot, ka cilvēka ķermenis ir spējīgs daudz kam pielāgoties un ar saišu, muskuļu, cīpslu aparātu var diezgan ilgu laiku kompensēt deformācijas. Protams, kādā brīdī šie kompensācijas mehānismi izsīkst – tad deformācija sāk strauji progresēt, un parādās arī izteiktas sūdzības. Tas ir arī biežākais brīdis, kad pacienti vēršas pēc palīdzības pie ārsta, stāstot, ka “visu laiku jau tā pēda šķiebās, bet nu tagad (pēdējā gada laikā) kļuvusi pavisam greiza un arī sāp”. Tāpēc, lai pēc iespējas pagarinātu šo periodu, kurā vēl strādā kompensējošie mehānismi, jārada maksimāli ērti apstākļi pēdai, proti, jālieto ortopēdiskās zolītes, jāveic pēdu masāža un vingrojumi, kas var palīdzēt stiprināt muskulatūru. Lietojot pielāgotās ortopēdiskās zolītes, arī pacientu pašsajūta ir daudz labāka, mazāk tiek bojāta gaita un attiecīgi arī pārējās locītavas. Pēdas stabilitāte un novietojums ir ļoti svarīga visa ķermeņa stājā un stabilitātē, jo, pēdai šķiebjoties uz vienu vai otru pusi, tiek šķiebtas arī augstāk esošās ceļa, gūžas un mugurkaula locītavas. Vēl īslaicīgu efektu var dot dažāda veida pirkstu starplikas, kuras ievieto starp īkšķi un otro pirkstu. Starplikas nevar izārstēt deformāciju, taču, mehāniski balstot pirkstu, tās mazina diskomfortu un labāk notur pārējos pirkstus pareizā pozīcijā. Par citiem brīnumlīdzekļiem un tautas metodēm es šoreiz neizteikšos.

– Ko iesākt, ja jau attīstījusies izteikta kājas īkšķa deformācija?

– Noteikti būtu vēlama traumatologa, ortopēda (kas nodarbojas ar pēdu deformāciju ārstēšanu) konsultācija. Konsultācijas laikā ir jānoskaidro, kāda veida deformācija tā ir, vai nav citas papildu pēdas deformācijas un cik ļoti šī deformācijas pacientam traucē. Raugoties vienīgi no medicīniskām indikācijām, iemesls ķirurģiskai ārstēšanai ir sāpes, mīksto audu bojājums ar čūlām vai grūtības piemeklēt apavus. Vizuālais izskats šoreiz tomēr paliek otrā plānā.

Gandrīz visos gadījumos ārstēšanu sāk konservatīvi – pacientam iesakām valkāt ērtus apavus ar ortopēdiskām zolītēm, bet locītavu vai cīpslu iekaisumu gadījumā var veikt injekcijas jeb tā sauktās blokādes. Ja ar šīm metodēm sūdzības izteikti mazinās vai pāriet, tad laiku līdz operācijai var paildzināt, vai tā vispār nav nepieciešama. Ir gadījumi, kad arī uzreiz tiek rekomendēta ķirurģiska ārstēšana, lai novērstu tālāku pēdas vai pēdas locītavas neatgriezenisku bojājumu.

– Ko nozīmē ķirurģiska ārstēšana? Ko operācijas laikā ārsts veic?

– Pastāv dažādas operāciju tehnikas un metodes atkarībā no deformācijas pakāpes un pārējās pēdas stāvokļa. Viens no pēdējiem modes kliedzieniem pēdas ķirurģijā ir tā sauktā. minimāli invazīvā ķirurģija, kad kaulu korekciju ar speciāliem instrumentiem, tostarp smalkiem zāģīšiem, veic caur nelieliem ādas griezieniem. Lai gan operācijai ir labs kosmētiskais efekts, šī pieeja dažādu iemeslu dēļ nav guvusi pārāk lielu popularitāti. Klasiskās ķirurģijas metodes ar vaļēju pieeju ir pierādījušas sevi ilgtermiņā, un par to vēlīniem rezultātiem ir pieejami pietiekami daudz pētījumu.

Vienkāršākā metode ir pirmā pleznas kaula izauguma noņemšana un šuvju uzlikšana deformētajai locītavas kapsulai, tādējādi iestiepjot vietā pirmo pirkstu, taču šī metode īsti piemērota ir retos gadījumos, kad vairāk traucē izveidojies kaula izaugums un nav notikusi pleznas kaula nobīde.

Bieži lietota metode ir pirmā pleznas kaula tālākā gala vai visa pleznas kaula osteotomija jeb pārzāģēšana un nobīdīšana atpakaļ oriģinālajā vietā (tuvāk otrajam pleznas kaulam). Pēc vēl dažu papildu manipulāciju veikšanas galarezultātā pirmais pirksts veiksmīgi nostājas vietā pats.

Gadījumos, kad pirmais pleznas kauls ir gan izbīdījies, attālinoties no otrā pleznas kaula, gan arī pacēlies uz augšu, ir nepieciešama operācija, jau iedarbojoties uz pirmā pleznas kaula pamatnes locītavu pēdas vidusdaļā (šo locītavu izzāģē, koriģējot kaula asi, slēdz un padara to nekustīgu). Šī operācija ir nedaudz lielāka apjoma, taču tās priekšrocība ir tā, ka vienlaikus tiek koriģēta arī pēdas priekšējās daļas izraisīta plakanā pēda. Protams, arī pirmais pirksts tiek novietots savā vietā. Papildu šīm manipulācijām ar pirmo pleznas kaulu tiek izvērtēts, vai ir nepieciešams veikt 2.–5. pirksta vai pleznas kaulu korekcijas, jo bieži vien greizais īkšķis papildus rada arī pārējo – mazāko – pirkstu deformācijas.

– Kā norit pēcoperācijas periods, un vai pacientam jābaidās, ka tā laikā var rasties kādi sarežģījumi?

– Atlabšana pēc operācijas ir atkarīga no tā, kāda ķirurģiska metode pacientam izmantota. Ja operācija tika veikta tikai pēdas kaulu priekšējai daļai vai pirkstiem, pacients uzreiz pēc operācijas var staigāt, balstoties uz pilnas pēdas (lietojot speciālu vai reizēm – arī parastu apavu).

Ja operāciju veic pēdas kaulu pamatnei, tad nepieciešams līdz pat 3 mēnešiem ilgs miera periods, no kura pirmās 6 nedēļas parasti ir jāpavada, pārvietojoties ar kruķiem un kāju turot ģipša fiksācijā. Jāsaprot, ka pēdas kauli pēc izmēra ir salīdzinoši nelieli, taču slodzi, kas tiem jānes, veido visa ķermeņa masa. Tāpēc, lai izvairītos no kaulu nesaaugšanas komplikācijām, jābūt drošam par pilnīgu konsolidāciju.

Protams, līdzīgi kā jebkurā ķirurģiskā specialitātē, iespējamas arī ar operāciju saistītas komplikācijas (risks ir aptuveni 1–1,5%).

Daudzus pacientus interesē, vai greizais īkšķis var atjaunoties nākotnē. Jāteic, ka arī tas ir atkarīgs no veiktās operācijas un pacienta faktoriem. Operācija, kas veikta pleznas kaulu pamatnei, ir ar nemainīgu rezultātu ilgtermiņā, jo ir panākta kaulu pilnīga saaugšana un nekustīgums pamatnes locītavā. Turpretim pēdas priekšējai daļai veiktās operācijas ir ar risku, ka kaulus saturošie saistaudi var turpināt stiepties un deformācija var atkārtoties. Parasti gan tas notiek pēc vairākiem gadu desmitiem.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!