Lelde Liepiņa: Būtiskākais par neiroinfekciju

Kas ir meningīts un meningoencefalīts

Meningīts ir galvas smadzeņu apvalku iekaisums, bet meningoencefalīts ir galvas smadzeņu apvalku un galvas smadzeņu vielas iekaisums. Meningoencefalīta gadījumā meningītam raksturīgā klīnika (galvassāpes, drudzis, sprandas stīvums) kombinēsies ar encefalītisku sindromu – apjukumu, dezorientāciju, apziņas traucējumiem, komu, ar saslimšanas epizodi saistītām krampju lēkmēm. Meningoencefalīts ir bīstama slimība pilnīgi visās vecuma grupās, tā pārslimošana var rezultēties ar nopietnām un paliekošām sekām – sākot ar dzirdes zudumu vai traucējumiem, medikamentozi rezistentas epilepsijas attīstību, kustību traucējumu attīstību, kā arī nopietnākos gadījumos – nāvi.

Meningītu vai meningoencefalītu diagnosticēt ir relatīvi viegli, taču pavisam maziem bērniņiem vai, pretēji, – seniora vecuma pacientiem simptomi mēdz būt nespecifiski. Dažu nedēļu vai mēnešu veci bērni var kļūt izteikti raudulīgi, var kļūt kūtri uz ēšanu, raudiens kļūst ļoti spalgs un skaļš vai, pretēji, – ja ir drudzis un spēku izsīkums, – pavisam kluss un gļēvs. Muskuļu tonuss pazeminās, bērniņš ir izteikti jutīgs uz skaņu, gaismu, uz pieskārienu, lielais avotiņš var būt uzspriegts un izvelvēts, smagākos gadījumos var attīstīties izteikti izliekta ķermeņa poza (“opisthotonus”) vai pat krampji. Drudzis nebūt nav būtiskākā slimības pazīme, smags meningoencefalīts var norisināties arī bez tā, īpaši pacientiem ar pazeminātu vai medikamentozi nomāktu imunitāti.

Kas izraisa meningoencefalītu, un kā to ārstē?

Centrālās nervu sistēmas (CNS) iekaisumu var izraisīt neskaitāmi infekciju ierosinātāji – vīrusi, baktērijas, sēnes un citi. Pats meningoencefalīts vai meningīts ir “simptoms” jeb izpausme, tāpēc ļoti nozīmīgi ir noteikt tā ierosinātāju (cēloni). Epidemioloģiski analizējot – katrā pasaules vietā ir savi biežākie centrālās nervu sistēmas infekciju ierosinātāji, kā arī katrā vecuma grupā ir zināmi biežākie ierosinātāji, konstatējot meningītu vai meningoencefalītu, veicams plašs analīžu klāsts diferenciāldiagnostikai (gan asins analīzes, gan lumbālpunkcija), lai galu galā varētu izmantot atbilstošu terapiju.

Vairākumā gadījumu tieši pret ierosinātāju (piemēram, ērču encefalīta vīrusu, enterovīrusu) vērsta terapija nemaz nav pieejama, iespējama tikai simptomu atvieglošana – zāļu nozīmēšana pret galvassāpēm, vemšanu, sliktu dūšu. Taču ir arī tādas neiroinfekcijas, kuras ir jāārstē ar specifisku terapiju, piemēram, HSV (herpes simplex virus) un VZV (varicella zoster) infekcijas ārstē ar pretvīrusu medikamentu – aciklovīru, vai, piemēram, neiroboreliozi ārstē ar noteiktām antibiotikām (ceftriaksonu vai cefotaksīmu), neirotuberkulozi – ar specifiskām prettuberkulozes antibiotikām.

Profilakse – jeb kā nesaslimt

Pret daudziem ierosinātājiem ir iespēja vakcinēties, respektīvi, ja gadījumā būs saskarsme ar attiecīgo ierosinātāju, cilvēks, kas būs vakcinēts, pārslimos infekciju vieglā formā vai nesaslims nemaz. Vakcinācija iespējama pret vairākiem bakteriāla meningoencefalīta ierosinātājiem (Neisseria meningitidis, Haemophilus influenzae B un Streptococcus pneumoniae), kā arī ir iespēja vakcinēties pret ērču encefalītu. Pārrunājiet to ar savu ģimenes ārstu!

Kā saslimst ar meningītu un meningoencefalītu

Izplatīšanās (augšējie elpceļi, kuņģa un zarnu trakts, ēdiens, ērces utt.) ir atkarīga no ierosinātāja veida. Vīrusi un baktērijas “ceļo” no dzīva organisma uz dzīvu, daži izņēmumi, piemēram, Escherichia coli un Listeria monocytogenes, var izplatīties arī ar kontaminētu pārtiku. Svarīgi saprast, ka jebkurš no mums var būt kādas infekcijas ierosinātāja “nēsātājs”, kas pats nekad nesaslimst, bet var inficēt citus, uzņēmīgākus cilvēkus, īpaši pacientus, kam ir pazemināta imunitāte.

Piemēri inficēšanās veidiem:

  • B grupas Streptococcus un Escherichia coli – māmiņas, kas ir šo ierosinātāju “nēsātājas”, var inficēt savu bērniņu dzemdību laikā – vertikālās pārneses ceļš;
  • Haemophilus influenzae B un Streptococcus pneumoniae infekcijas izplatās klepojot un šķaudot – aerogēnā pārnesē jeb gaisapilienu ceļā;
  • Neisseria meningitidis – ar šo ierosinātāju var inficēties, esot ciešā kontaktā ar inficētu personu sekrētiem – klepojot, skūpstoties (arī gaisapilienu ceļā);
  • Escherichia coli – ar šo ierosinātāju inficējas tie, kas, piemēram, ēd inficētas personas sagatavotu maltīti, tātad ar kontaminētu pārtiku, ūdeni.

Listerioze!

Grūtniecēm ir paaugstināts risks saslimt ar listeriozi (izraisa Listeria monocytogenes), parasti grūtniecei šī infekcija norit vieglā formā, temperatūras pacēlums ilgst dažas dienas, bet bērniņam izraisa smagu granulomatozu saslimšanu, kas skar daudzus orgānus: plaušas, acis, centrālo nervu sistēmu. Māmiņa gaidībās var mazināt risku saslimt ar listeriozi, ierobežojot pārtikā konkrētus produktus vai adekvāti tos termiski apstrādājot/sagatavojot.

  • Mīkstais siers (Camembert, Brie), kas taisīts no nepasterizēta piena.
  • Svaigi diedzēti asni – to audzēšanai nepieciešami mitri un silti apstākļi, tieši tādi, kas patīk ne tikai listērijām, bet arī salmonellām un zarnu nūjiņām.
  • Melone – nevajadzētu ēst meloni, kas stāvējusi istabas temperatūrā ilgāk par 4 stundām. Ja esi iegādājies meloni veikalā, kas stāvējusi augļu plauktā, tā būtu jāpatur ledusskapī (5 °C) vismaz septiņas dienas un pēc tam jāēd tūlīt pēc izņemšanas no ledusskapja.
  • Hotdogi, aukstās gaļas plates, cita veida gaļa, kas varētu būt nepietiekami termiski apstrādāta – grūtniecēm no tā visa būtu jāatturas, ja nav zināma detalizēta informācija par produktu sagatavošanas apstākļiem, bet, ja izvēlas to lietot – tad tikai svaigu produkciju un, vēlams, termiski apstrādātu (70–80 °C).
  • Kūpināta zivs un jūras veltes, suši – grūtniecēm neiesaka auksta kūpinājuma produkciju, tā var tikt marķēta ar “nova-style”, “lox”, “kippered”, “smoked”, “jerky” nosaukumiem.
  • Nepasterizēts piens – viens no visaugstākā riska pārtikas produktiem, arī pasterizētus piena produktus drīkst lietot tad, ja tie ir adekvāti uzglabāti (ledusskapis (5 °C), derīgā termiņā).

B grupas Streptococcus (GBS)!

B grupas streptokoks ir baktērija, kas cilvēkiem var būt normālas mikrofloras sastāvdaļa un infekciju saimnieka organismā nemaz neierosināt, taču mazulis, kas dzimst māmiņām – “GBS nēsātājām”, ir ar paaugstinātu risku saslimt ar ne tikai smagu neiroinfekciju, bet arī pneimoniju un sepsi. Iedala agrīna (0–6 dienas) un vēlīna (7–90 dienas) sākuma GBS infekciju. Tāpēc ir svarīgi veikt skrīninga analīzes 36.–38. grūtniecības nedēļā, lai varētu diagnosticēt visas riska māmiņas un sekundāri riska mazuļus, nepieciešamības gadījumā riska māmiņām vienreizēji dzemdību laikā tiek ievadītas antibiotikas intravenozi, kas samazina bērniņa risku saslimt ar agrīna sākuma GBS.

Foto: pexels.com
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada decembra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!