Kaspars Peksis, Karīna Rubule: Vājdzirdība vecāka gada gājuma cilvēkiem

Lielākā daļa no mums dzirdi uzskata par pašsaprotamu, un līdz brīdim, kamēr ar to viss ir kārtībā, mēs neaizdomājamies par tās nozīmi ne tikai spējā komunicēt citam ar citu, bet arī mūsu labsajūtas neatkarībā un dzīves kvalitātēs nodrošināšanā. Vecuma vājdzirdība ir diagnoze, termins medicīnā, kas apzīmē pakāpenisku, simetrisku sensori neirālu dzirdes pasliktināšanos novecošanas dēļ.

Kā mēs dzirdam

Skaņas sajūta rodas, skaņu vilnim izplatoties caur ārējo, vidus un iekšējo ausi. Ārējo ausi veido auss gliemežnīca, ārējā auss eja un bungplēve. Vidusauss sastāv no bungdobuma, kurā atrodas dzirdes kauliņi, pneimatizētajām deniņu kaula izauguma šūnām un dzirdes kanāla. Un iekšējo ausi veido kaulainais labirints, kas sastāv no trim daļām: priekštelpas, pusloka kanāliem un gliemeža.

Skaņas uztvere sākas, skaņas vilnim iesvārstot bungplēvi, tālāk skaņa tiek pārvadīta caur dzirdes kauliņu sistēmu, kas sastāv no trim dzirdes kauliņiem: āmuriņa, laktiņas un kāpslīša. Āmuriņa rokturis ir piestiprināts bungplēvei, bet kāpslīša pamatne – ovālajam lodziņam. Dzirdes kauliņi darbojas kā spēka sviru sistēma un nodrošina skaņas svārstības spēka intensifikāciju aptuveni 22 reizes. Svārstības spēka pieaugums notiek, arī pateicoties bungplēves un ovālā lodziņa atšķirīgajiem izmēriem, jo bungplēve ir apmēram 17 reižu lielāka par ovālo lodziņu. Vienlaikus dzirdes kauliņi un aizauss paugura pneimatizētās šūnas amortizē pārmērīgas svārstības pēkšņa trokšņa gadījumā. Kāpslītis, pie ovālā lodziņa iesvārstot perilimfu, pārvērš skaņas radītās gaisa vibrācijas par šķidruma vibrācijām gliemezī. Kaulainajā labirintā atrodas gliemeža vads, tā apakšējo sienu veido pamatplāksnīte (membrana basilaris), uz kuras atrodas Korti orgāns. Gliemezī, notiekot šķidruma viļņa kustībām, tiek ierosināta Korti orgānā esošo matiņšūnu noliekšanās, rezultātā notiek mehāniska jonu kanālu atvēršanās un šūnu depolarizācija – rodas elektrisks signāls, kas tālāk tiek nodots aferentajām nervu šķiedrām, rosinot darbības potenciālu dzirdes nervā. Dzirdes nervs tālāk šos elektriskos signālus nogādā smadzeņu garozā, un tur tie tiek pārveidoti par mums saprotamu un atpazīstamu skaņu. (1. attēls.)

Vājdzirdība

Vājdzirdību pēc tās izcelsmes mehānisma var iedalīt konduktīvā un sensori neirālā. Konduktīva vājdzirdība parasti attīstās, ja ir problēmas ārējā ausī un vidusausī. Tiek traucēta skaņas transmisija un pārveidošana mehāniskās vibrācijās. Sensori neirāls dzirdes zudums turpretī saistāms ar traucētu mehānisko vibrāciju pārvēršanu elektriskos potenciālos gliemezī un/vai dzirdes nerva bojājuma gadījumā, kad smadzeņu garoza nesaņem tai raidītos signālus. Sensori neirālu dzirdes traucējumu iemesls var būt lokalizēts arī smadzeņu garozā. Konduktīva un sensori neirāla vājdzirdība var būt vienlaikus, piemēram, hroniska strutaina vidusauss iekaisuma gadījumā.

90 procentu vecāka gadagājuma cilvēku vājdzirdības iemesls ir ar novecošanu saistīts sensori neirāls bojājums, kas notiek pakāpeniski un simetriski abās ausīs. Sākotnēji dzirde pasliktinās augstākās frekvencēs, un visvairāk tas ir jūtams trokšņainā vidē. Tomēr tas nav vienīgais iemesls, tikpat labi vājdzirdības iemesls var būt arī konduktīvs vai abu vājdzirdības veidu kombinācija. Jāņem vērā, ka vājdzirdības patiesais iemesls var būt arī kognitīvs traucējums skaņas interpretācijā.

Vājdzirdības iespējamie iemesli

Konduktīvas vājdzirdības iemesli:

Aizsprostojums jeb obstrukcija ārējā auss ejā, ko izraisa:

• sēra korķis;
• svešķermenis;
• auss ādas nolobīšanās, izdalījumi un auss sērs, kas radies ārējās auss ejas iekaisuma dēļ;
• ārējās auss ejas eksostozes (patoloģiska kaula augšana auss ejas kaulainajā daļā);
• osteoma (labdabīgs kaulaudu audzējs);
• ārējās auss ejas holesteatoma (to veido atmirušas zvīņveida epitēlija šūnas un agresīvu mikrofloru saturoša masa ar destruktīvu attīstības gaitu);
• ārējās auss ejas stenoze jeb sašaurinājums.

Traucēta bungplēves funkcija:

• bungplēves perforācija;
• timpanoskleroze – saaugumi bungdobumā.

Vidusauss slimības:

• strutains vidusauss iekaisums ar sekrēta izdalīšanos;
• vidusauss iekaisums;
• otoskleroze (dzirdes pasliktināšanas dzirdes kauliņu locītavu pārkaulošanās dēļ);
• holesteatoma;
• paraganglioma (neiroendokrīns audzējs);
• dzirdes kauliņu ķēdes bojājums, dislokācija.

Sensori neirālas vājdzirdības iemesli:

• presbyacusis (vecuma vājdzirdība);
• trokšņa radīta trauma;
• ototoksiski medikamenti:
  • aminoglikozīdi (gentamicīns);
  • ķīmijterapijas medikamenti (cisplatīns, karboplatīns);
  • cilpas diurētiskie līdzekļi u.c.;
• autoimūnas slimības:
  • sistēmiska skleroze;
  • Šēgrēna (Sjögren) sindroms (iekaisuma slimība, kas skar galvenokārt gļotādas un locītavas);
  • sistēmas sarkanā vilkēde (hroniska slimība, kas var skart jebkuru orgānu, visbiežāk ādu, locītavas, sirdi u.c.);
  • gigantšūnu arterīts (artērijas sieniņas iekaisums);
  • pyoderma gangrenosum (iekaisīga ādas slimība) u.c.
• Menjēra slimība (hroniska iekšējās auss slimība);
• mehāniski bojājumi:
  • deniņkaula lūzums;
• infekcijas:
  • meningīts;
  • labirintīts;
• neoplāzijas:
  • akustiskā neirinoma (labdabīgs nervaudu audzējs).

Vecuma vājdzirdība (presbyacusis)

Vecuma vājdzirdība ir pakāpeniska dzirdes pasliktināšanās, kas skar lielāko daļu cilvēku, viņiem novecojot. Tā kā dzirde pasliktinās ļoti pakāpeniski, bieži vien cilvēks ilgstoši nemaz neizjūt diskomfortu. Vecuma vājdzirdības gadījumā sākotnēji dzirde pasliktinās augstajās frekvencēs (vēlāk arī vidējās un zemajās frekvencēs) un skar abas ausis.

Vecuma vājdzirdībai ir četri apakštipi. Visbiežāk sastopamais ir sensors dzirdes zudums, kas attīstās, jo pakāpeniski iekšējā ausī notiek Korti orgāna matiņšūnu deģenerācija. Pārējie retāk sastopamie trīs tipi ir neirāls presbyacusis, kas attīstās, jo kādā dzirdes ceļa daļā notiek nervu šūnu atrofija; metabols presbyacusis, kas attīstās mikrovaskulāru traucējumu dēļ, kuru dēļ ir traucēta asinsplūsma iekšējā ausī, un mehānisks presbyacusis, kas attīstās, jo gliemeža vada pamatplāksnītē (membrana basilaris) notiek deģeneratīvas pārmaiņas.

Novecošanas process var skart arī ārējo un vidusausi, tomēr dominējošais vecuma vājdzirdības iemesls ir izmaiņas iekšējā ausī jeb, precīzāk, matiņšūnu atrofija. Matiņšūnas nespēj atjaunoties un, cilvēkam novecojot, to skaits pakāpeniski sarūk, tāpēc ir saprotams, ka agrāk vai vēlāk, lai cik veselīgi mēs dzīvotu, katrs no mums saskarsies ar vecuma vājdzirdību.

Simptomi

Sākotnējie simptomi var būt neizteiksmīgi – grūtības dzirdēt telefona zvanu vai putnu čivināšanu, bet vēl arvien labi var dzirdēt zemas skaņas, piemēram, mašīnu pārvietošanos pa ielu. Kļūst arvien grūtāk izšķirt klusākas skaņas. Slimībai attīstoties, cilvēku runa izklausās pēc murmināšanas un šķiet, ka izrunātie vārdi saplūst. Grūti saprast sarunu, īpaši, ja pastāv fona troksnis. Vieglāk ir saprast vīriešu teikto nekā sieviešu. Dažas skaņas šķiet pārāk skaļas un kaitinošas. Vājdzirdību var pavadīt džinkstēšana vienā vai abās ausīs.

Profilakse

Ņemot vērā, ka vecuma vājdzirdība ir deģeneratīva slimība, no tās pilnīgi izvairīties nav iespējams, tomēr var mazināt riska faktorus: jāizvairās no ototoksisku medikamentu lietošanas un no trokšņainas vides, kā arī jāatmet smēķēšana. Citi svarīgi riska faktori, kuru ārstēšana var palēnināt vājdzirdības attīstību, ir kardiovaskulāras slimības, hiperlipidēmija un cukura diabēts.

Kāpēc īpaši svarīgi vājdzirdību diagnosticēt gados vecākiem cilvēkiem

Vājdzirdība ir trešā biežāk sastopama hroniskā saslimšana gados vecākajā populācijā, to pārspēj tikai artrīts un hipertensija. Cilvēku vidējam mūža ilgumam palielinoties un palielinoties vecākā gada gājuma populācijas īpatsvaram, palielinās arī vājdzirdīgo pacientu skaits. Lai arī dzirdes pasliktināšanās ir bieži sastopama, tā ļoti bieži netiek ievērota. Vecuma grupā 60–69 gadi aptuveni viens no trim cilvēkiem saskaras ar dzirdes pasliktināšanos, bet vecumā virs 70 gadiem tā jau ir gandrīz pusei no cilvēkiem. Dzirdes pasliktināšanās ir ne tikai veselību apdraudošs faktors – cilvēks sāk nedzirdēt uz ielas mašīnu tuvošanos, dūmu detektora skaņas vai nespēj sekot ārsta norādījumiem kādā no vizītēm, jo vienkārši tos nedzird. Bet tikpat ļoti un vēl vairāk tas kļūst arī par sociālu diskomfortu. Vairs nevar izbaudīt ikdienišķās sarunas ģimenes lokā vai ar draugiem, nespēj baudīt iecienītāko mūziku vai apmeklēt teātri, kas agrāk vai vēlāk noved pie izolācijas, depresijas un samazinātas dzīves kvalitātes.

Dzirdes pasliktināšanās tik tiešam nav uzskatāma tikai par funkcionālu problēmu, bet arī psihoemocionālu. Pētījumi rāda, ka pacientiem ar sliktu dzirdi ir divarpus reizes lielāka iespēja attīstīties depresijai nekā tiem, kam dzirde ir normāla, kas skaidrojams ar sociālo izolāciju un neatkarības zaudēšanu.

Ir noskaidrots, ka pastāv saikne starp dzirdes zudumu un demences attīstību vecāka gadagājuma cilvēkiem. Cilvēkiem ar vieglu dzirdes zudumu (15–40 dB) ir divreiz lielāka iespēja demences attīstībai nekā tiem, kam dzirde ir atbilstoša vecuma normai. Vidējam un vidēji smagam dzirdes zudumam (40–70 dB) slimības attīstības iespēja pieaug jau trīs reizes, bet smagam dzirdes zudumam (> 70 dB) demences attīstības risks jau palielinās piecas reizes. Vājdzirdība neatkarīgi no tās attīstības mehānisma (konduktīva vai sensori neirāla) ir saistīta ar paātrinātu kognitīvo spēju zudumu un demences attīstību. Cilvēkiem ar sliktu dzirdi pakāpeniski notiek nervu sistēmas izmaiņas kā kompensējošs mehānisms maņas zudumam. Dzirdei pasliktinoties, palielinās kognitīvā slodze, kas tiek veltīta tieši dzirdēšanai, bet līdz ar to tiek zaudēts “smadzeņu spēks” informāciju apstrādāt un izpildīt, un tas izpaužas ar sliktāku atmiņu. Tātad vājdzirdība maina ierasto resursu sadalījumu modeli smadzenēs, notiek neiroplastiskas pārmaiņas dzirdes garozā, un mainās vizuālās un audiovizuālās informācijas apstrāde, kas maina savienojumus starp sensorās garozas dažādām daļām, tādējādi ietekmējot centrālās nervu sistēmas rezerves un kognitīvās spējas.

Vājdzirdībai ir ne tikai nozīmīga loma demences attīstībā, bet, tā kā abām slimībām ir līdzīgi simptomi, tad bieži vien tās tiek jauktas un pacientiem ar dzirdes zudumu tiek diagnosticēta demence, lai arī sākotnēji šķietamais kognitīvais deficīts patiesībā ir skaidrojams vienkārši ar nespēju uztvert informāciju dzirdes traucējumu dēļ. Jāuzsver arī tas, ka ir svarīgi vājdzirdību diagnosticēt pacientiem, kas tik tiešām slimo ar demenci, jo abu slimību līdzāspastāvēšana liek demences simptomiem izskatītās daudz nopietnākiem un slimības attīstībai noritēt daudz straujāk. (1. tabula.)

Dzirdes traucējumu diagnostika

• Anamnēze (slimības vēsture)
  • Ausu iesaiste – vienpusēja simptomātika parasti liecina par lokālu patoloģiju – auss ejas obstrukciju ar sēra korķi, bungplēvītes perforāciju utt. Abpusēja iesaiste raksturīga vecuma vājdzirdībai.
  • Slimības sākums – pakāpenisks sākums norāda uz vecuma vājdzirdību, otosklerozi vai akustisku neirinomu. Pēkšņs sākums raksturīgs bungplēves perforācijai, traumai vai nezināmas izcelsmes pēkšņam sensori neirālam dzirdes zudumam.
  • Riska faktori – ototoksisku medikamentu lietošana, traumas, infekcijas.
  • Slimībām tipiski simptomi, piemēram, dzirdes traucējumi fona trokšņu gadījumā un augstās frekvencēs, norāda uz vecuma vājdzirdību. Lēkmjveidīga džinkstēšana ausīs, slikta dūša, reiboņi raksturīgi Menjēra slimībai. Pavadošs neiroloģisks deficīts norāda, ka iespējamais dzirdes traucējumu iemesls ir audzējs.
• Otoskopija – tiek izmantota, lai apskatītu ārējo auss eju un bungplēvi. Var noteikt tādas patoloģijas kā sēra korķus ārējā auss ejā, ārējās auss ejas iekaisumu, bungplēves perforāciju, strutainu vidusauss iekaisumu u.c.
• Toņdakšu testi – izmanto, lai noteiktu vājdzirdības tipu (sensori neirāls vai konduktīvs), salīdzinot gaisa un kaulu spēju vadīt skaņu.
• Audiometrija – precīzāka izmeklēšanas metode, lai noteiktu dzirdes zuduma tipu, smaguma pakāpi un kādās frekvencēs dzirdes zudums ir visizteiktākais.

Dzirdes uzlabošanas vai zuduma kompensācijas iespējas

Vājdzirdības ārstēšanas mērķis ir normālas dzirdes atgūšana un dzīves kvalitātes uzlabošana. Efektīva terapija var ne tikai uzlabot dzirdi, bet uzlabot cilvēka emocionālo stāvokli, sociālas funkcijas, spēju komunicēt, kā arī mazināt depresijas attīstību un uzlabot kognitīvo funkciju.

Ir ne vien jāatrod piemērotākā dzirdes atjaunošanas iespēja, bet ir svarīgi arī saprast, kad kaut kas būtu jādara, lai dzirdi uzlabotu. Nav konkrēta dzirdes sliekšņa, kas nosaka, ka beidzot būtu jāsāk lietot dzirdes aparātu, noteicošais faktors ir sociālais diskomforts. Tiklīdz cilvēks sāk just, ka dzirdes pasliktināšanās viņam sāk traucēt uztvert sarunu valodu, saklausīt noteiktas skaņas, tā jāsāk domāt par dzirdes aparāta iegādi.

Dzirdes aparāts

Dzirdes aparāts darbojas kā skaņu pastiprinoša ierīce, tomēr tas būtu pārāk vienkāršs ierīces raksturojums, jo atšķirībā no skaņas pastiprinātāja skaņa netiek “pagriezta” skaļāka visam – skaņas, ko cilvēks grib dzirdēt, kļūst skaļākas, bet vienlaikus nekļūst skaļāki visi fona trokšņi. Pašlaik pieejamie dzirdes aparāti ir pielāgojami individuālam dzirdes līmenim, un tiem ir fona trokšņu un vēja klusināšanas funkcija, lai tos efektīvi varētu izmantot sociālās situācijās, piemēram, teātra starpbrīdī spētu veiksmīgi sarunāties neatkarīgi no izteiktā fona trokšņa, ko rada citu sarunas.

Vai pietiek ar dzirdes aparātu vienā ausī, vai tie vajadzīgi abām ausīm? Ja runājam par vecuma vājdzirdību, kuras gadījumā ausis tiek skartas vairāk vai mazāk simetriski, tad, protams, labāk būtu, ja dzirdes aparāti būtu abās ausīs. Pirmkārt, tas ir daudz komfortablāk, un cilvēkam nav jāgroza galva, lai pavērstu dzirdīgo ausi pret skaņas avotu un noteiktu tā atrašanos telpā. Otrkārt, dzirde otrā ausī pasliktināsies vēl vairāk, jo smadzenes “pārslēgsies” tikai uz labāk dzirdošo ausi, tāpēc otra vairs nesaņems skaņas radītos smadzeņu stimulus, un ar laiku smadzenes vairs nespēs apstrādāt saņemto informāciju, pat ja auss vēl nebūs pilnīgi kurla. Bet nevar aizmirst ekonomiskos aspektus, un viens dzirdes aparāts noteikti būs labāks nekā neviens.

Jāatceras, ka ne visi var būt kandidāti dzirdes aparātu lietošanai, piemēram, gadījumā, ja vecuma vājdzirdība kombinējas ar izteiktu bungplēves perforāciju, tad vispirms jānovērš perforācija, lai varētu lietot dzirdes aparātu. Līdzīga situācija ir pēc radikālām ausu operācijām, kad cilvēkam vidusausī nav dzirdes kauliņu, kā rezultātā skaņa no bungplēves nevar tikt novadīta līdz iekšējai ausij. Bet arī tam ir risinājumi, šajā gadījumā pat vairāki, iespējams pirms dzirdes aparāta lietošanas veikt operāciju un ievietot dzirdes kauliņu protēzi. Otrs variants ir cita veida dzirdes aparāti – izmantojot kaulu skaņas vadīšanas tehnoloģiju, dzirdes kauliņu vietā skaņa tiek pārvadīta, pateicoties galvaskausa kauliem. (2. attēls.)

Kaulu vadīšanas dzirdes aparāts

Kā jau iepriekš minēts, kaulu vadīšanas aparāti darbojas, apejot nefunkcionējošo ārējo un/vai vidusausi, un, pateicoties vibrācijai, kas rodas galvaskausa kaulos, skaņa tiek novadīta uz iekšējo ausi.

Kohleārais implants

Tās ir nelielas ierīces, kas ķirurģiski tiek ievietotas iekšējā ausī. Elektrodi, kas atrodas iekšējā ausī, stimulē dzirdes nervu šūnas, un tālāk informācija tiek nosūtīta uz smadzenēm. Šī ir izvēles metode dzirdes atjaunošanai gadījumos, kad vājdzirdība ir tik smagas pakāpes, ka dzirdes aparāti ir neefektīvi. Pieaugušajiem parasti kohleāro implantu ievieto tikai vienā ausī.

Ieteikumi ģimenes locekļiem:

• Runājiet tikai tad, kad izveidots acu kontakts, nevis no blakus istabas!
• Runājiet lēni, skaidri un saprotami.
• Pazeminiet balss tembru (tas galvenokārt attiecas uz sievietēm ar spalgu balsi).
• Nekliedziet, jo, pirmkārt, tādējādi balss kļūst vēl spalgāka un, otrkārt, tas var likt justies pazemotam cilvēkam ar sliktu dzirdi.
• Ģimenes viesībās vai citās situācijās, kur sarunā piedalās vairāki cilvēki, – runājiet pa vienam.
• Neaizmirstiet par traucējošo fona troksni – sarunas laikā izslēdziet televizoru vai radio.

Ja uz trim vai vairāk jautājumiem atbildat ar “Jā”, tad pastāv iespēja, ka jums ir dzirdes problēmas un būtu ieteicams vērsties pie speciālista.

Atsauces

1. Anne D. Walling, Gretchen M. Dickson. Hearing Loss in Older Adults. Am Fam Physician, 2012 Jun 15;85(12):1150-1156. https://www.aafp.org/afp/2012/0615/p1150.html
2. Anatomy of the Ear. https://www.fairview.org/patient-education/83594
3. Chin-Mei Liu, Charles Tzu-Chi Lee. Association of Hearing Loss With Dementia. JAMA Netw Open. 2019;2(7):e198112. https://jamanetwork.com/journals/jamanetworkopen/fullarticle/2740068
4. Ming Zhang, Nahla Gomaa, Allan Ho. Presbycusis: A Critical Issue in Our Community. International Journal of Otolaryngology and Head & Neck Surgery,2013, 2, 111-120. https://pdfs.semanticscholar.org/97f5/625ef0f2e620e37c2c9c10ee9867d0c25912.pdf
5. What Works:Hearing Loss Andhealthy Ageing. NHS https://www.england.nhs.uk/wp-content/uploads/2017/09/hearing-loss-what-works-guide-healthy-ageing.pdf
6. Sue V. Saxon, Mary Jean Etten, Elizabeth A. Perkins. Physical Change and Aging, Sixth Edition: A Guide for the Helping Professions.
7. The Free Online Hearing Test. www.audicus.com [https://www.nidcd.nih.gov/health/age-related-hearing-loss]

Foto: pexels.com

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!