Kārlis Vērdiņš: Ķirurģijas da Vinči kods jeb plastiskās ķirurģijas noslēpums
Izdzirdot vārdu salikumu plastiskā ķirurģija, visspēcīgākās asociācijas cilvēkam rada stereotips, ka tā padara sievietes par bārbijām ar lielām krūtīm un slaidiem vidukļiem, vai arī prātā nāk visādas slavenības, kuru ārējais izskats nepārprotami liecina, ka te padarbojies plastikas ķirurgs, bet rezultāts nereti izraisa, ja ne izbrīnu, tad līdzcietīgu smaidu. Veselības apdrošināšanas kompānijas steidz savās polisēs plastikas ķirurgu pakalpojumus izsvītrot. Vidusmēra dāmas, saskaroties ar pirmajām novecošanas pazīmēm, mēdz vienkārši nopūsties un pat neizskata domu, ka viņu pašapziņu uzlabojoši ārstu pakalpojumi ir pieejami un sen vairs nav nedz ilgu laiku prasoši, nedz tik dārgi, lai tos atļauties varētu tikai izredzētie – slavenības un televīzijas zvaigznes. Šoreiz par dažiem mītiem un patiesību. Atklāšu jums plastiskās ķirurģijas noslēpumu.
Vispirms par pašu jēdzienu
Tiek lietoti divi nosaukumi – plastiskā ķirurģija un plastikas ķirurgs. Kurš ir pareizais, un vai tie atšķiras? Šis gan vairāk ir valodniecības jautājums. Tiek lietots gan viens, gan otrs nosaukums. Latvijas Plastikas ķirurgu asociācija ir oficiāli apstiprinājusi specialitāti plastikas ķirurgs, tāpēc būtu pareizi kā profesijas nosaukumu lietot šo apzīmējumu.
Vai plastiskā ķirurģija nodarbojas ar skaistuma operācijām
Jā un nē. Plastiskā ķirurģija ir medicīnas nozare, kas nodarbojas ar ķermeņa formu korekciju un atsevišķu orgānu funkciju atjaunošanu. Plastikas ķirurga kompetence ir veikt ķermeņa formas un traucētu ķermeņa funkciju atjaunošanu vai uzlabošanu ar plastisku operāciju, kas atjauno vai uzlabo minēto funkciju vai formu. Plastiskā ķirurģija sastāv no divām lielām apakšnozarēm – rekonstruktīvās ķirurģijas un estētiskās ķirurģijas.
Rekonstruktīvā ķirurģija pamatā nodarbojas ar funkcijas un izskata atjaunošanu. Tas nozīmē gan amputētu ķermeņa daļu replantāciju, gan krūts un sejas rekonstrukcijas pēc audzēju izgriešanas, gan iedzimtu anomāliju ārstēšanu, kroplību novēršanu, izgulējumu seku ķirurģisku ārstēšanu un tamlīdzīgas manipulācijas. Tā ietver plaukstas ķirurģiju, apdegumu un traumu seku ķirurģiju un mikroķirurģiju.
Estētiskā ķirurģija (arī kosmētiskā vai skaistuma ķirurģija) nodarbojas ar novecošanas procesu un iedzimtu ķermeņa īpatnību korekciju. Interesanti, ka šī joma veido tikai aptuveni 10% no plastiskās ķirurģijas nozares, bet rada galvenās asociācijas par plastikas ķirurgu darbu ne tikai ierindas sabiedrības locekļu izpratnē par šo nozari, bet bieži vien arī veselības apdrošināšanas uzņēmumu darbinieku un valsts ierēdņu galvās. Būtiski ir tas, ka šajā jomā nosacīti var nodalīt tā saukto iegribu ķirurģiju, kas sniedz iespēju tikt pie citas formas deguna, skaistākas formas dibena, bezgalīga izmēra krūtīm un elfu formas ausīm, tas ir, šim pakalpojumam nav nekādu medicīnisku vai estētisku indikāciju, vienīgi klienta (jo par pacientu šajā gadījumā nevar runāt) vēlme.
Starp citu, daudzi ārsti nesteidz sniegt iegribu klientiem šādus pakalpojumus. Ne tikai tāpēc, ka, par spīti pklienta vēlmēm un iegribai, tā ir un paliek riskiem pilna manipulācija, kura var izraisīt komplikācijas kā jebkura cita ķirurģiska iejaukšanās, bet arī tāpēc, ka rezultāts, ko sasniedz ārsts, ne vienmēr piepilda klienta gaidas, lai arī ārsts ir izdarījis tieši to, ko klients ir vēlējies. Ārsti izturas atbildīgi pret šādiem klientiem, jo dažos gadījumos šāda iegribu ķirurģiska apmierināšana izraisa atkarību un klients vēlas atkārtot kosmētiskas operācijas vēl un vēl, kas lielākoties nebeidzas labi ne klienta izskatam, ne veselībai kopumā. Tomēr mūsdienās plastiskā ķirurģija ir strauji attīstījusies, sociālās un estētiskās prasības bieži vien diktē stereotipus, kā jāizskatās veiksmīgam cilvēkam, daudzas profesijas nosaka ārējā izskata standartus un līdz ar to arī indivīda iespējas konkurēt darba tirgū, tāpēc robeža starp pacienta iegribām un reālu vajadzību koriģēt savu izskatu var būt ļoti šaura.
Izpratnes trūkums par visai plašo plastiskās ķirurģijas jomu bieži vien noved pie dažādām problēmām pacientu saskarē ar veselības apdrošināšanas uzņēmumiem un nodokļu institūcijām, jo pacients ar, piemēram, karpālā kanāla sindromu (iespiestu plaukstas nervu) var ārstēties gan pie neiroķirurga, gan plastikas ķirurga. Vienā gadījumā nevienam nerodas šaubas par medicīnisku indikāciju esamību konsultācijām un operācijas veikšanai. Otrā gadījumā pakalpojuma ar nosaukumu plastikas ķirurga konsultācija apmaksa no apdrošinātāju puses ar laipnu smaidu var tikt atteikta, un tikai garāki paskaidrojumi var līdzēt pacientam atgūt savu naudu vai saņemt pārmaksāto nodokļu atmaksu. Tātad vizīte pie plastikas ķirurga automātiski nenozīmē, ka cilvēks grib mazākas ausis vai lielāku dibenu. Absolūti lielākajā daļā gadījumu pacientam ir medicīniskas indikācijas plastikas ķirurga pakalpojumu saņemšanai.
Mikroķirurģija vai plastiskā ķirurģija
Mikroķirurģija atšķirībā no plastiskās ķirurģijas nav medicīnas nozare, bet gan metode, ar kādu tiek veiktas operācijas, tostarp arī plastiskās operācijas. Ar šo metodi veiktas operācijas sniedz iespēju sašūt un salabot sīkas struktūras – nervus, asinsvadus, mikroķiruģiski veikta audu izpreparēšana ir mazinvazīva, minimāli traumē apkārtējos audus, neatstāj milzīgas rētas un relatīvi ātri sadzīst. Mikroķirurgi savā darbā izmanto mikroskopu, un mūsdienās mikroķirurģijas mretodes izmanto ķirurgi teju visās ķirurģijas jomās: vispārējā ķirurģijā, oftalmoloģijā, otorinolaringoloģijā, neiroķirurģijā, pediatriskajā ķirurģijā un vēl vairākās citās nozarēs.
Nedaudz vēstures
Par modernās plastiskās ķirurģijas tēvu tiek uzskatīts sers Herolds Delfs Džillijs (Harold Delf Gillies, 1882–1960). Pirmā pasaules kara laikā viņš izstrādāja daudzas plastisko operāciju metodes un veica vairāk nekā 11 000 operāciju 5000 cilvēkiem, kas galvenokārt bija karavīri ar sejas traumām, parasti šautām brūcēm vai apdegumiem. Lielākā daļa operāciju tika veiktas sejas un žokļu funkcijas atgūšanai, tomēr daļa šo operāciju tika ierindotas "iegribu" operāciju sarakstā, lai gan faktiski tās bija plastiskās operācijas ar medicīniskām indikācijām šodienas izpratnē. Šis piemērs labi raksturo sociālo attieksmi pret indivīda vajadzībām laika gaitā, un šodien nevienam, kurš vēlētos tikt vaļā no kropļojošas apdeguma vai šāviena rētas uz sejas, netiktu pārmesta plika iegriba.
Valters Jo (Walter Yeo), jūrnieks, kurš 1. pasaules kara laikā guva smagu sejas savainojumu, tostarp zaudēja plakstiņus, ir viens no pirmajiem pacientiem, kam Sers Herolds Džillijs 1917. gadā veica plastisku operāciju ar ādas transplantāciju. Bildē pacients pirms un pēc Džillija veiktās operācijas
Vai skaistuma operācijas vienmēr pieder iegribu ķirurģijai
Par iegribu ķirurģiju var runāt gadījumos, kad ārsts nevar identificēt nevienu medicīnisku vai sociāli pamatotu iemeslu operāciju veikt. Ja klients vienkārši pasaka – vēlos izskatīties pēc Bārbijas, Elfa vai Voldemorta – vai arī paziņo, ka vēlas tik lielas krūtis kā bērnu pludmales bumbas, ķirurgs to var respektēt un pakalpojumu sniegt, bet tā absolūti ir klienta iegriba. Lielākajā daļā gadījumu tomēr kosmētiskā jeb estētiskā ķirurģija būs saistīta ar reālu vajadzību un pat medicīniskām indikācijām. Piemēram, krūšu samazināšanas operācijas veikšanai indikācijas var būt – dermatoloģiskas problēmas, kas rodas svīšanas dēļ zem lielajām krūtīm, vai muguras sāpes un problēmas, ko rada lielā slodze uz mugurkaulu krūšu daļā. Pasaulē ir gadījumi, kad krūtis samazina profesionālas nepieciešamības dēļ, piemēram, augsta ranga tenisiste, jo krūtis traucē pareizi servēt. Tāpat ir jāuzsver, ka indikācijas krūšu palielināšanai, savukārt, ir gadījumos ar iedzimtu hipoplāziju (ļoti mazām krūtīm jeb zēniskām krūtīm) vai krūšu asimetrijas gadījumā, kad krūtis var atšķirties pat par vairākiem izmēriem. Augšējo plakstiņu plastikai, ko bieži saista ar sejas izskata novecošanās attālināšanu, var būt medicīniskas indikācijas, jo nokarenais plakstiņš ierobežo redzes lauku, rada acs un pieres muskuļu nogurumu, var provocēt galvassāpes un pat pasliktināt redzi.
Ja veselību uzskatām par indivīda fizisku, emocionālu un sociālu labklājību, nevar noliegt indikācijas lielu, atļukušu ausu īpašniekam, jo šī problēma var radīt paliekošas sekas viņa darba un ģimenes dzīvē, radīt stresu un pat medikamentozi ārstējamu depresiju. Pacientiem, kas izskata dēļ pieļauj domu par pašnāvību, plastiskā operācija var būt vienīgais veids tikt vaļā no depresijas. Līdzīgi mūsdienās veido attieksmi pret dzimuma maiņas operācijām, nesasaistot to ar iegribu, bet cilvēka nepieciešamību.
Indikācijas ir arī vēdera plastiskajām operācijām pēc bariatriskajām operācijām (kuņģa samazināšana), ko pavada ātrs un iespaidīgs svara zudums, kas var izveidot nokarenu ādas lēveri vēdera zonā, zem kura veidojas izsitumi un kurš var ietekmēt muguras jostas daļu un pacienta gaitu.
Indikācijas veikt plastisko operāciju savulaik aprakstījuši daudzi, arī Latvijas plastikas ķirurgi. Tomēr diskusijas par vienotiem kritērijiem medicīnisku un relatīvi medicīnisku indikāciju noteikšanai turpinās. Šobrīd lēmumu par to, vai plastiskā operācija veicama pēc indikācijām vai bijusi tā sauktā iegriba, pieņem ķirurgs kopā ar pacientu. Bieži plastikas ķirurgi izmanto tā saukto otro viedokli (second opinion), kuru alternatīva slēdziena veidā devis otrs ārsts, lai pacientam un ārstam būtu pilnīga pārliecība par indikācijām noteiktai operācijai.
Emocionālie aspekti, psiholoģiskie aspekti, darba tirgus konkurence – šie visi jautājumi ir pat ļoti saistīti ar plastisko ķirurģiju mūsdienās. Skaistuma standarti un uzskati mainās ļoti strauji, un, piemēram, skaistuma etalons viduslaikos (dūšīgas, bālas ādas krāsas sievietes) bija ievērojami atšķirīgs no tā, kāds tas ir mūsdienās (sportiskas, nosauļojušās ar slaidu ķermeni). Mūsdienās ievērojami tiek glorificēts skaists izskats – ideālais ķermenis. Šis sabiedrības spiediens uz indivīdiem, kam ir atšķirīgs izskats, var radīt nopietnas psihoemocionālas un sociālas problēmas. Tāpēc robeža starp iegribām un reālām indikācijām arvien sašaurinās, un diskusijas par estētiskās ķirurģijas nozīmi veselībā turpinās.
Pasaulē pirmo daļējo sejas transplantāciju dzīvam cilvēkam veica mutes un žokļu ķirurgs profesors Bernārs Devošels (Bernard Devauchelle), Beļģijas plastikas ķirurgs Benuā Lenglē (Benoit Lengelé) un Žans Mišels Dibernārs no Francijas 2005. gadā. Operācija tika veikta sievietei, kuras seju bija sakropļojis suns.
Izabella Dinuāra (I. Dinoire) pēc operācijas – sieviete, kurai 2005. gadā tika veikta pirmā daļējā sejas transplantācija.
2007. gadā New England Journal of Medicine tika publicēts pirmais izvērstais ziņojums par šo transplantāciju, kurā tika iztirzāts rezultāts un gūta pārliecība par to, ka paciente ir apmierināta ar rezultātu, bet vienlaikus minēti visi sarežģījumi, ar kuriem saskārās ārsti, jo īpaši attiecībā uz viņas imūnsistēmas reakciju. Šī operācija pavēra jaunu šķautni plastiskās ķirurģijas attīstībā. Man bija tas gods noklausīties profesora B. Lenglē lekciju par šo tēmu, un viens gan bija skaidrs – lai gan ir milzīgas operācijas veikšanas atšķirības un tehnoloģiskās iespējas toreiz un tagad nav salīdzināmas, iecerētie ieguvumi un mērķi, veicot plastisko operāciju, 2017. gadā ir tādi paši, kādi tie bija sera Herolda Džillija veiktajai operācijai tālajā 1917. gadā.
