Kā bērnam nenonākt intensīvajā terapijā

Tā nu tas dabā ir iekārtots, ka daži slimo biežāk, citi retāk. Dažam ir nepieciešama intensīva aprūpe slimības dēļ, citam – sarežģīta operācija un ārstēšana reanimācijas nodaļā. Vecākiem un vecvecākiem vissarežģītākais brīdis dzīvē šķiet, kad operāciju zālē, intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļā nonāk bērns. Vecākiem un vecvecākiem tad rodas virkne sarežģītu un nereti neatbildamu jautājumu, kas sākas ar “kāpēc”. Viņi taujā pēc padoma, pēc skaidrojuma, pēc atbalsta. Un ārsts, kam bieži nākas atbildēt uz vissarežģītākajiem jautājumiem, ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārsts VILNIS GRĪNBERGS, kas daudzus gadus vadījis reanimācijas nodaļu šajā slimnīcā un apvieno ikdienas darbu reanimatoloģijā ar slimnīcas darba vadīšanu, lasa lekcijas, apmāca kolēģus. Vilnis Grīnbergs ikdienā runā gan ar saviem mazajiem pacientiem, gan – un biežāk – ar viņu vecākiem. Apvienojot ārsta darbu ar slimnīcas darba vadīšanu, nereti nākas skatīt veselības aprūpi, slimnīcu un pacientu caur plašāku prizmu.

Operācija bērnam

Jebkura ķirurģiska operācija nozīmē lielāku vai mazāku iejaukšanos organismā. Pacients, kam nepieciešama operācija, prasa ilgstošu uzraudzību, intensīvu korekciju, ko ārsts saprot kā šķidruma un sāļu balansu, skābju un sārmu balansu, sabalansētu olbaltumu, taukvielu un ogļhidrātu uzņemšanu. Piemēram, sirds operācija pati par sevi ir tikai daļa no ārstēšanas. Otra daļa ir periods pēc operācijas, un šī daļa ir ne mazāk svarīga. Tad organismam jāsniedz atbalsts un aprūpe, jāpalīdz uzturēt dzīvībai svarīgās funkcijas, lai veicinātu atlabšanu.

Varam diagnosticēt slimības bērnam mātes miesās, varam operēt bērnu mātes miesās

Medicīna attīstās neticami strauji. Mūsdienās varam sniegt operatīvu palīdzību bērnam, kas vēl attīstās mātes organismā. Tādi gadījumi ir un kļūst arvien biežāki, jo attīstās iespējas palīdzēt. Tad nu bērns pēcoperācijas periodu pavada reanimācijas nodaļā, kas ir mātes dzemde. Mūsu zināšanas un varēšana intensīvajā terapijā tiek sniegta caur mātes ķermeni.

Lai laikus atrastu patoloģiju, ko var izoperēt, bērnam atrodoties vēl mātes ķermenī, bet būtu par vēlu operēt jau pēc bērna dzimšanas (piemēram, anatomisks defekts, kas bērnam neļautu elpot), milzīga loma ir perinatālajai diagnostikai – diagnostikai, bērnam vēl atrodoties mātes miesās. Tikai perinatālā diagnostika ļauj agrīni un laikus noteikt iedzimtas un pārmantotas problēmas. Tas ir svarīgs brīdis, kad vecākiem jāpieņem atbildīgi lēmumi par savu atvasi, kas vēl nav dzimusi. Lēmums jāpieņem kopā ar ārstu, lai laikus plānotu dzemdību veidu, vietu un pieaicinātu visus nepieciešamos speciālistus brīdī, kad bērniņš nāks pasaulē. Diemžēl ne visas iedzimtas kaites var atklāt pirms bērna dzimšanas.

Bērnu traumām raksturīga sezonalitāte

Visbiežāk gan publiski, gan ārstu kolektīvā satraucamies par bērnu traumām. Pārāk bieži Latvijā bērni iet bojā vai gūst ļoti smagus bojājumus traumu dēļ. Pārāk daudz traumu ir tieši vecāku neuzmanības sekas.

Runājot par bērnu traumu sezonalitāti, svarīgākais laiks neglābjamu traumu prevencijai ir vasaras un arī ziemas brīvlaika sākums. Tieši brīvlaika pirmajās dienās bērni kļūst aktīvi un metas vairāk laika pavadīt savā nodabā. Protams, ka bērnam visur spilvenu nenoliksi, bērns atrod iespēju nokrist pat tur, kur tas šķietami nav iespējams. Bērni ir kustīgi, viņiem ir jāiet un jākrīt, un katram ir savi puni. Mums ir jāpasargā bērni tik lielā mērā, lai šo punu nebūtu pārāk daudz. Vecākiem tomēr ir jādara viss, lai bērns dzīvotu drošā vidē.

Tā kā sabiedrība aktualizē bērnu drošības jautājumus, tad pēdējos desmit gados ir ievērojami samazinājies to bērnu skaits, kas guvuši smagas traumas. Tiesa, ievērojami samazinājies arī mūsu valstī dzīvojošo bērnu skaits.

Sargāt bērnu no infekcijas slimībām, censties laikus ieraudzīt un pamanīt

Intensīvās terapijas jeb reanimācijas nodaļas visgrūtākais kontingents ir bērni ar smagām infekcijas slimībām. Arī pieredzējušam ārstam grūti paredzēt smagas infekcijas slimības norisi, kur nu vēl lai to spētu vecāki. Domājot par bērnu veselību, vecāku raizes ir vērā ņemamas, tas nu reiz ir pierādīts. Vecāku satraukumam gandrīz vienmēr ir pamats. Ja redzu mammu, kas īpaši satraukusies par kādu it kā mazsvarīgu simptomu, vienmēr šim simptomam pievēršu lielāku uzmanību.

Lielākās nelaimes notiek, kad kaut kas netiek laikus ieraudzīts vai pamanīts. Tāda ir cilvēka daba, ka mēs nevaram visu redzēt, visu ievērot un būt absolūti un perfekti, mēs nevaram nekad nekļūdīties. Vēl vairāk – nav iespējams prasīt nekļūdīties ne no viena cilvēka, vai tas būtu bērna vecāks, medicīnas māsa vai ārsts. Mēs neviens neesam perfekts, visi esam cilvēki, un kļūdīties ir cilvēcīgi.

No šīs cilvēku dabas arī izriet ziņa, ka ārstam, māsai un vecākiem jāstrādā kopā, īpaši tad, kad notiek liela nelaime vai smagas pacienta slimības dēļ būtu nepieciešama intensīvā terapija. Mēs slimnīcā daudz domājam un darām, lai pastāvētu sistēma, kas pasargātu no cilvēciskām kļūdām. Dažas slimības noris tik strauji, ka pacienti nonāk intensīvās terapijas nodaļā, par spīti drošības sistēmām. Nāvējošas jeb fatālas slimības noris dažu stundu laikā. Un neviens cilvēks, neviens vecāks un pat ārsts to nevar paredzēt. Svarīgi, lai tiktu atpazītas šīs bīstamās situācijas, kad slimības norise var pasliktināties. Un otrādi – laikus saņemot atbilstošu, bieži nelielu palīdzību, intensīvā terapija nebūs nepieciešama.

Kad ārstēties intensīvās terapijas nodaļā, bet kad - mājās, lasi žurnāla "ārsts.lv" septembra numurā!