Jānis Lapiņš: Estētiskā krūšu korekcija ar silikona implantiem. Mīti un patiesības

Estētiskā krūšu ķirurģija sākās krietni pirms silikona implantu radīšanas. Jau 19. gadsimta beigās krūšu palielināšanai izmantoja eļļas, parafīnus, vēlāk 20. gadsimtā, pēc 2. otrā pasaules kara, japāņu sievietes ļāva sev injicēt krūtīs šķidro silikonu, lai izpatiktu amerikāņu karavīriem.

Krūšu palielināšanas metode attīstījās tālāk, tai tika izmantoti saldēti līķa tauki, līdz 1963. gadā amerikāņu ķirurgi Tomass Kronins un Frenks Džerovs radīja pirmo silikona krūšu implantu, kādu to pazīstam šodien. Un radīšanas stāsts ir interesantu nejaušību rezultāts. Laikā, kad ASV asins bankas pārstāja izmantot stikla pudeles asins komponentu uzglabāšanai, tā vietā priekšroku dodot plastikāta maisiem, F. Džerovs tika sūtīts pēc asins preparāta. Transportējot to uz nodaļu, piespiedis pie sava ķermeņa, F. Džerovs apjauta, ka asinīm pildītais plastikāta maisiņš stipri atgādina sievietes krūti. Ap to laiku viņa kolēģis T. Kronins plastikas ķirurgu kongresā satika kādu savu bijušo rezidentu, kas pastāstīja par uzņēmumu, kurā ražo ar cilvēka organismu saderīgu materiālu, turklāt to iespējams ražot dažādā viskozitātē – no šķidra līdz pat cietam.

1962. gadā teksasiete Timmija Džīna Lindsija kļuva par pirmo sievieti, kurai veikta krūšu korekcija ar silikona implantiem. Kopš tā laika ir pagājuši vairāk nekā 50 gadu, un estētiskā krūšu korekcija ar implantiem ir kļuvusi par populārāko estētisko operāciju pasaulē. Pa šo laiku ir nomainījušās vairākas implantu paaudzes, implanti ir bijuši aizliegti ASV no 1992. līdz 2006. gadam, Eiropā 2010. gadā ir bijis tā sauktais PIP (Francijas implantu ražotājs Poly Implant Prothèse) implantu skandāls, pasaules un pašmāju laikrakstus un dzelteno periodiku ik pa brīdim saviļņo skandalozi virsraksti par silikona implantu “tikšķošajām bumbām ar laika degli”, kā arī interneta plašajās ārēs lasāmi dažnedažādi mīti un leģendas, kam pretī ir gaužām maz profesionāļu komentāru. Tāpēc dažus no populārākajiem mītiem apskatīsim šajā rakstā.

1. mīts. “Uzlabotas krūtis” izskatās mākslīgi

Nenoliedzami, skaistuma izpratne un etaloni ir ļoti dažādi, tos iespaido daudz faktoru. Arī popkultūra diktē savus noteikumus. 70.–80. gados Rietumeiropā un ASV plašā pornogrāfijas pieejamība diktēja savu stilu, kur lielākas, mākslīgākas krūtis ļāva aktrisei izcelties un “palikt atmiņā” patērētājam. Mūsdienās šāda klaji kliedzoša vulgaritāte drīzāk asociējas ar sliktu gaumi, un modē ir proporcionāli ķermeņa izmēri. Lielākoties pacientes vēlas uzlabot krūšu formu un izmēru tā, lai tas būtu “dabisks”, bet par 1–2 izmēriem lielāks. Mūsdienu implantu izmēri, formas, pildījumi ļauj panākt šo efektu, kad vienīgais, kas liecina par operāciju, ir maza rētiņa specifiskā lokalizācijā. (1. attēls.)

Pirms un pēc operācijas- silikonu ievietošana

2. mīts. Identiski implanti nozīmē identisku estētisko rezultātu

Reizēm konsultācijā paciente zina stāstīt, kādas formas, tilpuma un novietojuma implanti ir viņas draudzenei, un viņai ļoti patīk gala rezultāts, tāpēc lūdz veikt identisku operāciju ar identiskiem implantiem identiska rezultāta iegūšanai.

Ļoti retos gadījumos tas varētu būt iespējams – ja ir identiska ķermeņa uzbūve, anatomiskie raksturlielumi un pati sākotnējā krūts forma ir vienāda, taču parasti tā nav. Pat nelielas atšķirības tauku slāņa biezumā var būtiski mainīt gala rezultātu, nemaz nerunājot par, piemēram, atšķirībām krūškurvja platumā un krūšu novietojumā uz krūškurvja. Jāpiebilst, ka starp manām pacientēm ir bijušas vairākas māsas, kuru ķermeņa uzbūve savstarpēji ir ievērojami atšķirīga. 2. attēlā (pirms operācijas) un 3. attēlā (pēc implanta ievietošanas) redzamas trīs dažādas pacientes, kurām ir ielikts identisks implants un gala rezultāts ne tuvu nav līdzīgs.

3. mīts. Ar implantiem var panākt jebkuru bļodiņas izmēru

Lielākoties pacientes vēršas pie plastikas ķirurga ar salīdzinoši maza izmēra krūtīm, vēloties tās palielināt par kādu noteiktu izmēru. Bieži dzirdēts, ka paciente vēlas, lai pēc operācijas būtu, piemēram, C izmērs. Veicot pirmsoperācijas antropometriskos mērījumus, konstatē, ka viens no svarīgākajiem izmēriem – krūts platums – ir ļoti mazs. Tas būtiski ietekmē implantu izvēli, lai operācijas rezultāts būtu iespējami drošs, prognozējams un ar pēc iespējas mazāk komplikācijām. Šajā gadījumā ar implantu palīdzību mēs nevaram piepildīt pacientes vēlmes pēc kārotā C izmēra, kas paredzētu izvēlēties implantu, kura platums krietni pārsniedz sākotnējo krūts platumu un visai droši dotu neestētisku gala rezultātu, kā arī radītu grūti koriģējamas komplikācijas. Katrai pacientei, ņemot vērā viņas ķermeņa uzbūvi, ir savs maksimālais drošais implanta lielums, ko var izmantot. Turklāt arī dažādu krūšturu ražotāju bļodiņu izmēri atšķiras. Kas vienam zīmolam būs, piemēram, 75B, citam var izrādīties 75C.

 

Pirms un pēc krūšu palielināšanas

4. mīts. Anatomiskas formas implanti ir labāki

Pašlaik tirgū ir lielākoties divu dažādu formu implanti – apaļi un pilienveida jeb anatomiski. (4. attēls.) Atšķirība ir tajā, ka apaļajiem implantiem maksimālā projekcija, skatoties no sāna, ir pa vidu, kā arī no priekšpuses implanta forma ir apaļa ar vienādu diametru visos virzienos. Anatomiskajiem implantiem maksimālā projekcija ir novirzīta uz leju, no sāna atgādinot piliena formu, arī no priekšpuses skatoties, tie var būt gareniski iztiepti, apaļi vai sāniski izstiepti.

Ilgu laiku implantu ražotāji pārliecināja gan plastikas ķirurgus, gan pacientus, ka anatomiskie implanti dod iespējami dabiskāku krūts formu, savukārt apaļie implanti izmantojami mākslīgāka efekta radīšanai.

Pēdējos gados šis apgalvojums ir īpaši pētīts, un ir vairākas publikācijas respektablos plastikas ķirurģijas žurnālos, kurās secināts, ka, esot noteiktiem parametriem, vizuāli nav nekādas atšķirības starp apaļiem un anatomiskiem implantiem. Dažos secināts, ka pat plastikas ķirurgi pēc foto nespēj nekļūdīgi noteikt, kāda veida implants izmantots. Šī ir visnotaļ interesanta lasāmviela profesionālim, tomēr nav mērķēta pacientēm, kas var izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, līdz galam neizprotot pētījuma nianses. Tāpēc vispareizāk ir uzticēties sava ārsta kompetencei, precīzi formulējot savas vēlmes.

Silikona implantu veidi

5. mīts. Krūts barošana pēc operācijas nav iespējama

Krūts barošana pēc krūšu korekcijas ar implantiem ir iespējama biežāk nekā 95% gadījumu. To apstiprina pētījums, kurā salīdzinātas krūts barošanas spējas sievietēm ar un bez krūšu implantiem ar līdzīgiem antropometriskiem rādītājiem vienā laika nogrieznī.

Otrs jautājums, kas varētu uztraukt veiksmīgas krūts barošanas gadījumā, – vai mātes pienā nenonāk silikons no implantiem un nekaitē bērnam? Pētnieki salīdzināja silīcija (silikona polimēra pamatelements) līmeni mātes pienā un asinīs sievietēm ar implantiem un sievietēm bez implantiem. Atšķirība netika konstatēta. Savukārt silīcija līmenis veikalā nopērkamā govs pienā 12 reizes pārsniedza mātes piena līmeni, bet komerciālos zīdaiņu maisījumos – pat 80 reizes.

6. mīts. Implanti pēc 10 gadiem ir jāmaina

Pašlaik lielākie implantu ražotāji dod 10 gadu garantiju implantu plīšanas gadījumiem un kapsulas kontraktūras gadījumiem (sabiezēta saistaudu kapsula). Tas nenozīmē, ka implants šajā laikā nevar saplīst vai nevar attīstīties kapsulas kontraktūra. Šī garantija nozīmē to, ka šajā laikā implantu ražotājs atkarībā no uzņēmuma piegādā jaunu implantu un atsevišķos gadījumos sedz daļu no operācijas izmaksām, lai plīsušo vai kapsulas kontraktūras skarto implantu nomainītu. Ja pēc 10 gadiem implants ir vesels, krūts ir mīksta, nav iemesla implantu mainīt. Veselībai tas risku nerada, vēlams reizi gadā veikt ultrasonogrāfiju krūtīm vai reizi divos gados magnētisko rezonansi, lai pārliecinātos, ka ar implantu viss ir kārtībā.

7. mīts. Implanti izraisa autoimūnas slimības

Šis ir iemīļots virsraksts dažādiem medijiem visā pasaulē, lielākoties ASV, kur “sliktas ziņas pārdod labāk/vieglāk”. Arī pašu mājās skandalozi virsraksti dominē.

Kopš 2. pasaules kara, kad tika radīts medicīniskais silikons (polidimetilsiloksāns), tas tiek izmantots ļoti plaši, sākot no lubrikantiem un injekcijas šļircēm, līdz dažādiem implantiem – ne tikai krūšu. Jau no pašiem pirmsākumiem tika pētīts, vai šis silicija oksīda polimērs ir drošs saskarē ar cilvēka audiem. Jau 70. un 80. gados tika atzīts, ka tas ir drošs un neizraisa sistēmiskas slimības. Tomēr, lai gan jau publicēti pētījumu rezultāti, ASV 1992. gadā Pārtikas un zāļu pārvalde izsludināja silikona krūšu implantu moratoriju, kas nozīmēja, ka silikona gela implantus kosmētiskos nolūkos izmantot nedrīkstēja (fizioloģiskā šķīduma implantus, kuru ārējais apvalks bija tas pats silikons, drīkstēja). Turklāt ASV Pārtikas un zāļu pārvalde turpināja reģistrēt jaunus šķidrā silikona preparātus, piemēram, acu ķirurģijai. Iemesls, visticamāk, politisks un finansiāls, jo uz aizlieguma pieņemšanas brīdi nebija neviena zinātniska pamatojuma šādam lēmumam. Pietika ar viena tiesneša lēmumu, kas pamatots mūsdienu zinātnes principiem neatbilstoša “konsultanta” slēdzienā, lai uz 14 gadiem no tirgus izņemtu šos implantus. Tas pamudināja vairāku valstu veselības institūtus sākt jaunus, no ražotājiem neatkarīgus pētījumus, kas tomēr pierādīja un apliecināja, ka silikona implanti ir droši, tie neizraisa autoimūnas slimības un krūts vēzi.

 

Mēs dzīvojam informācijas plūdu laikmetā. Ne vienmēr šī informācija ir patiesa, bieži tā ir klaji maldinoša. Arī medicīniska rakstura pētījumi jāvētī caur skrupulozu sietu, ko reizēm pat ārstam, kurš nav pieradis lasīt zinātniskus rakstus un analizēt tos, ir sarežģīts uzdevums, lai atlasītu graudus no pelavām. Tāpēc aicinu akli nepaļauties uz “britu zinātnieki ir atklājuši” vai “ko ārsti tev nestāsta” virsrakstiem, bet uzdot jautājumus savam ārstam, lūdzot skaidrot interesējošos jautājumus!

 

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada janvāra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!