Inta Kusiņa: Dzīvnieku ādas slimības cilvēkiem
Slimību grupu, ko cilvēki iegūst no mājas un savvaļas dzīvniekiem, sauc par zoonozēm. Lielākoties šādas slimības ir infektologa darbības lauciņš, turpretim neliela daļa – galvenokārt sēnīšu infekcijas – ir dermatologa pārziņā. Sēnīšu infekciju biežums pieaug vasarās un rudeņos – laikā, kad bērni biežāk ir dabā un kontaktā ar dzīvniekiem.
Starp ādas slimībām visbiežāk sastopama sēnīšu infekcija mikrosporija, kas iegūstama, glaudot slimības skartu dzīvnieku. Agrāk uzskatīja, ka inficēties var, glaudot kaķus, bet mūsdienās kļuvis skaidrs, ka šo sēnīšu infekciju var pārnēsāt arī suņi, mājas seski, kāmīši vai cits mīļdzīvnieks.
Ja mājās ir jebkāds četrkājains mīlulis, saimniekiem būtu jārūpējas par viņa veselību – jāpievērš īpaša uzmanība dzīvnieka kažoka veselīgumam, it īpaši, ja šis dzīvnieks pats iet ārā pastaigās. Protams, ja mājas mīlulim ir problēmas ar apmatojumu, tas nebūt nenozīmē, ka tā noteikti ir sēnīšu slimība, toties vienmēr liecina par nepieciešamību piesardzības nolūkos konsultēties ar veterinārārstu.
Ādas izpausmes
Ja gadījies inficēties ar mikrosporiju, izpausmes uz cilvēka ādas var parādīties jau nākamajā dienā pēc kontakta ar slimo dzīvnieku vai pat līdz piecām dienām pēc dzīvnieka glaudīšanas.
Slimības izpausmes parasti sākas ar sārtu plankumu uz ādas, kurš pakāpeniski palielinās izmēros un no centra bālē, kļūstot gredzenveida (perifērijā ir iekaisums un zvīņošanās). Šie izsitumi var traucēt, niezēt, taču visbiežāk īpašu diskomfortu nerada. Plankums sākotnēji var būt viens, bet pēc tam pievienojas arī citi.
Ja sēnīte nokļuvusi galvas matainajā daļā, tur parasti redzams apsārtums, zvīņošanās un perēkļaina matu izkrišana.
Parasti ar mikrosporiju inficējas tieši bērni, jo bērniem ādas imunitāte nav tik spēcīgs imunoloģisks aizsargmūris kā pieaugušajiem, kam tā parasti neļauj attīstīties nedz sēnītēm, nedz ādas infekcijām. Bērniņiem šī imunitāte nav tik izteikta, tāpēc sēnes diezgan ātri spēj savairoties un izpausties.
Ar simptomiem – pie dermatologa
Biežākā kļūda, kas tiek novērota praksē, ir tā, ka cilvēki nevis uzreiz vēršas pie ārsta, bet gan sākotnēji mēģina šos izsitumus ar kaut ko pasmērēt un apārstēt paši. Šādos gadījumos mums ir apgrūtināta diagnostika. Parasti, ja redzam uz ādas jebkuru sārtu, norobežotu plankumu, viena no pirmajām rīcībām ir veikt sēnīšu analīzi vai apskatīt plankumu ar speciālo Vuda lampu, taču, ja pacients pirms tam ir lietojis dezinficējošus vai pretsēnīšu līdzekļus, vēl divas nedēļas pēc minēto līdzekļu lietošanas pārtraukšanas diagnostiku nav iespējams veikt kvalitatīvi.
Tātad ar iepriekš aprakstītajām sūdzībām noteikti būtu uzreiz jāvēršas pie speciālista – dermatologa, nevis jāuzsāk ārstēšanās patstāvīgi.
Ārstēšanās – jo ātrāk, jo veiksmīgāk
Ārstēšanas process atšķiras atkarībā no tā, vai ir viens vai vairāki bojājumi uz ķermeņa ādas vai tie lokalizējas galvas matainajā daļā. Ar infekciju uz ķermeņa var tikt galā, lietojot pretsēnīšu krēmus vai ziedes, savukārt, ja infekcija nokļuvusi galvas matainajā daļā, kā jau iepriekš minēts, radot perēkļainu matu izkrišanu, ārstēšana būs nopietnāka – noteikti nāksies lietot pretsēnīšu līdzekļus ne vien uz ādas, bet arī iekšķīgi.
Ārstēšanās ilgums ir atkarīgs no tā, cik daudz ir bojājuma perēkļu. Jo ātrāk tiks sākta ārstēšana, jo tā būs veiksmīgāka. Parasti jāārstējas 2–4 nedēļas, taču, ja medikamenti jālieto iekšķīgi, ārstēšanās var ieilgt. It īpaši, ja bojājums bijis galvas matainajā daļā, ir svarīgi to izārstēt kārtīgi un veikt kontroles analīzes pēc ārstēšanās.
Ja ģimenē ir vairāki bērni vai, ja bērns draudzējas ar citiem bērniem, viņš diezgan ātri var aplipināt savus draugus, tāpēc, ja vienam ir konstatēta sēnīšu infekcija, tad gan ģimenē pārējie bērni, gan draugi, ar kuriem bērns rotaļājas kopā, jāapskatās un jānovērtē, vai nav atrodami bojājumi, kas liecinātu par sēnīti.
Bērns ārstēšanās laikā nedrīkst apmeklēt bērnu kolektīvus – nometnes, skolu, bērnudārzu un citus –, savukārt mājās jāievēro higiēnas prasības – regulāri jāmaina un jāmazgā veļa un dvieļi, un, kamēr slimo, nedrīkst dalīties ar pārējiem ģimenes locekļiem ar savām drēbēm, dvieļiem.
Elementāra pasargāšanās
Bērniem būtu jāmāca pirms glaudīšanas rūpīgi nopētīt glaudāmā zvēriņa kažoku un, ja tas īsti vesels neizskatās, labāk neglaudīt vispār. Protams, bērniem bieži gribas paglaudīt dzīvnieciņus, arī tādus, ko atrod pagalmā vai laukos, īpaši nepievēršot uzmanību dzīvnieka veselībai, tāpēc svarīgākais ir higiēnas pasākumi pēc draudzēšanās ar dzīvnieku.
Pasargāties no inficēšanās ar mikrosporiju var ļoti vienkārši – ik reizi pēc kontaktēšanās ar jebkuru dzīvnieku nomazgājot rokas ar ūdeni un ziepēm.
Roku mazgāšana palīdzēs izvairīties arī no inficēšanās ar zarnu parazītiem, kuru oliņas glaudot var iegūt no zvēriņu kažoka un pēc tam iebāžot pirkstiņus mutē. Parazīti, starp citu, ir arī viens no biežākajiem nātrenes iemesliem bērniem.
Foto: pexels.com
