Ingrīda Māgure: Elpošanas sistēma un ar to saistītās nopietnākās slimības

Elpošanas orgānu sistēmas galvenais uzdevums ir nodrošināt organisma pastāvīgu gāzu apmaiņu ar ārējo vidi, skābekļa uzņemšanu un ogļskābās gāzes izdalīšanu, kas ir viens no dzīvības uzturēšanas pamatnosacījumiem, kā arī termoregulāciju un skaņas radīšanu.

Izšķir augšējos un apakšējos elpceļus. Augšējie elpceļi ir deguna dobums, rīkle un balsene. Apakšējie elpceļi ir traheja un bronhi. Traheja sadalās divos galvenajos bronhos, kas ieiet plaušās un sadalās arvien sīkākos bronhos (bronhiolās), veidojot bronhiālo koku. Vissīkāko bronhu zariņu galos atrodas ļoti mazu plaušu pūslīšu jeb alveolu ķekari. Caur deguna dobumu, rīkli, balseni, elpvadu jeb traheju un bronhiem plūst gaiss, kas tiek sasildīts, samitrināts un attīrīts no mehāniskā un mikrobiālā piemaisījuma. Šo attīrīšanu palīdz veikt gļotādā esošais skropstiņepitēlijs.

Pastāv divu veidu elpošanas. Gāzu apmaiņu starp ārējo vidi un venozajām asinīm plaušu kapilāros sauc par ārējo elpošanu, bet gāzu apmaiņu starp arteriālajiem kapilāriem un audiem par iekšējo elpošanu. Cauri elpošanas ceļiem diennaktī iziet aptuveni 20 m3 gaisa. Gaisa 1 cm3 satur vidēji 10 tūkstošus putekļu daļiņu. Pateicoties skropstiņepitēlijam, cilvēks mūžā no plaušām izvada 5–40 kg putekļu.

Pastāv daudz un dažādu nopietnu elpošanas sistēmas slimību, kā, piemēram, bronhiālā astma, hroniska obstruktīva plaušu slimība jeb HOPS, pneimonija, tuberkuloze u.c.

Bronhiālā astma ir elpošanas sistēmas alerģiska slimība, kas izpaužas ar hronisku elpceļu iekaisumu. Tā dēļ rodas dažādas bioloģiski aktīvas vielas, kuras pēc noteikta kairinātāja (alergēna) iekļūšanas bronhu gļotādā liek sarauties bronhu muskuļiem (veido bronhu spazmas), kas ir atgriezeniskas, kā arī liek pastiprināties bronhu gļotādas tūskai un izdalīties biezām staipīgām krēpām, kas nosprosto bronhu atveres un izraisa elpas trūkuma lēkmi. Astmas galvenie simptomi, kas veidojas no bronhu sašaurināšanās, ir elpas trūkums, saspiestības sajūta krūtīs, svilpošana vai čīkstēšana krūtīs, ko dzird arī pats pacients, sēkšana, klepus lēkmes, īpaši naktīs un agri no rīta. Astma ir mainīga slimība, tā var mazināties vai pāriet pavisam, tomēr ar laiku elpceļos rodas neatgriezeniskas pārmaiņas, jo slimība ir progresējoša. Ar bronhiālo astmu slimo visu vecumu cilvēki, aptuveni 10–15% bērnu un 5–10% pieaugušo, turklāt saslimstībai ir tieksme pieaugt, kas izskaidrojams ar alergēnu daudzumu pieaugumu apkārtējā vidē. Nosaukt skaidrus astmas rašanās iemeslus ir grūti. Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka šo slimību izraisa kompleksu faktoru kopums, kuru var iedalīt divās grupās: iekšējos un ārējos faktoros.

Iekšējie faktori (organisma īpašības):

  • ģenētiskā nosliece – ja vienam vai abiem vecākiem ir astma, bērnam ir ļoti lielas iespējas, ka attīstīsies astma;
  • aptaukošanās;
  • dzimums, vecumā līdz 14 gadiem ar astmu vairāk slimo zēni, savukārt ar pieaugušajiem ir pretēji, vairāk slimo sievietes, izskaidrojums tam vēl nav atrasts.

Ārējiem faktoriem ir svarīga loma astmas attīstībā:

  • alerģijas un regulārs kontakts ar alergēnu;
  • 80–90% gadījumu konstatē infekciozus faktorus – dažādas baktērijas un vīrusus, tostarp biežas elpceļu infekcijas;
  • tabakas smēķēšana;
  • darbs ar materiāliem, kuri veicina astmas attīstību (koksne, pārtika, urīns, dzīvnieki, latekss, formaldehīds, platīns, vanādijs, niķelis);
  • ziedputekšņi, ērcītes, sēnītes;
  • apkārtējas vides piesārņojums.

Pirmajā brīdī šķietami līdzīga bronhiālajai astmai un ne mazāk nopietna elpošanas sistēmas slimība ir hroniska obstruktīva plaušu slimība jeb HOPS. Slimība ir izplatīta, taču novēršama un ārstējama. Tai raksturīga pastāvīga elpceļu sašaurināšanās, kas rada pastāvīgu gaisa plūsmas ierobežojumu. HOPS parasti ir progresējoša un saistīta ar elpceļu un plaušu hronisku iekaisuma atbildes reakciju uz ieelpotām kaitīgām daļiņām vai gāzēm.

Raksturīgākās HOPS īpatnības:

  • praktiski nepārejoša (maz atgriezeniska) samazināta gaisa plūsma izelpā elpceļu sašaurināšanās dēļ;
  • ciešs sakars ar intensīvu smēķēšanu (95% gadījumu pacienti smēķē, vairākums – ilgstoši, vairāk par 20 gadiem), aroda putekļiem vai ķimikālijām, dūmiem;
  • elpas trūkums ir progresējošs – grūti elpot, ir smaguma sajūta krūtīs, smakšana, gaisa trūkums, kas parādās gan fiziskas slodzes laikā (kāpšana pa kāpnēm, nelielu smagumu nešana), gan slimojot ar vīrusu infekcijām;
  • būtisks ir klepus, bieži ar krēpām. Sākotnēji tas parādās no rītiem ar nelielu krēpu izdali un tautā tiek dēvēts par smēķētāju klepu;
  • bieža saaukstēšanās – klepus, iesnas, paaugstināta temperatūra.

Izšķir vairākus HOPS riska faktorus. Smēķēšana ir visbūtiskākais HOPS riska faktors. Slimības smaguma pakāpe ir tieši atkarīga no patērēto cigarešu daudzuma. Aptuveni 90% no visiem HOPS pacientiem ir pašreizējie vai bijušie smēķētāji. Pētījumi liecina, ka aptuveni 20% gadījumu vainīga ir kaitīgu savienojumu ieelpošana darbavietā. Riska faktori ir iedalīti trijās kategorijās: iztvaikojumi, gāzes un dūmi, kas saistīti ar darbu rūpnīcās, raktuvēs, metālapstrādē, fermās, ceptuvēs, tekstilrūpniecībā.

HOPS attīstās pakāpeniski un izpaužas brieduma gados – jaunieši un bērni ar to neslimo. HOPS attīstības gaita ir nemanāma, un pacients parasti ir bez simptomiem aptuveni 20 gadus. Elpas trūkums parādās parasti pēc 40 gadu vecuma. Sākotnēji tas jūtams fiziskas slodzes apstākļos. Slimnieki parasti attiecina to uz savu pusmūža vecumu un smēķēšanu, tāpēc ārsta palīdzība bieži vien pirmo reizi tiek meklēta tikai tad, kad elpas trūkums jau sāk traucēt ikdienas dzīvi. Šī slimība kļūst arvien izplatītāka, jo smēķētāju skaits palielinās. Daudzi pacienti, kuriem vajadzētu saņemt ārstēšanu, neārstējas, un slimība progresē. Turklāt pastāvīgais elpas trūkums rada nopietnus bojājumus arī sirdij un citiem orgāniem, kā rezultātā cilvēks var kļūt par invalīdu. Ikdienā smēķētājiem (arī bijušajiem) ir grūti atšķirt HOPS no astmas. (Skat. tabulu.)

 

HOPS un astmas salīdzinājums

 

Pazīme

HOPS

Astma

Sākuma vecums

Parasti pēc 50 gadu vecuma

Jebkurš

Smēķēšanas loma

Tieši izraisoša

Var paasināt simptomus

Alerģijas anamnēzē

Nav raksturīgi

Bieži var būt pozitīvi ādas testi

Ģimenes anamnēze

Nav raksturīga

Bieži

Pēkšņs sākums

Reti

Bieži

Klepus un krēpas

Bieži

Reti

Simptomi

Hroniski un progresējoši

Epizodiski, bieži ar konstatējamu kairinātāju

 

Ļoti nopietna un reizēm nemanāma slimība ir pneimonija jeb tautā sauktais plaušu karsonis. Pneimonija ir plaušu audu iekaisuma slimība, kas var izpausties dažādi atkarībā no tās izraisītāja virulences un no organisma aizsargspējām. Pneimonija ir komplekss patoloģisks process, kura laikā plaušās, vairojoties mikroorganismiem, uzkrājas iekaisuma šūnas un tūskas šķidrums. Ar pneimoniju slimo visās vecuma grupās. Pneimoniju var izraisīt dažādi cēloņi, tostarp inficēšanās ar baktērijām, vīrusiem, sēnēm vai parazītiem, kā arī ķīmiski vai fiziski bojājumi plaušu tuvumā. Pneimonija dažkārt attīstās pēc saaukstēšanās, gripas vai bronhīta vai citām elpošanas slimībām. Parasti tas notiek, ja organisma aizsargspējas ir vājas vai pastāv citi provocējoši faktori, piemēram, slikti ventilējas plaušas, jo slimnieks ir gulošs un mazkustīgs. Reizēm plaušu karsoni notur par parastu saaukstēšanos.

Kā saprast, ka vaina ir nopietnāka? Visraksturīgākais plaušu karsoņa simptoms ir klepus. Tas var būt sauss vai ar krēpām – zaļganām vai bālganām, ar asiņu stīdziņu piejaukumu. Tomēr ne vienmēr klepus ir izteikts. Klepojot un dziļi ieelpojot, mēdz būt sāpes krūtīs. Otra tipiska pneimonijas pazīme ir paaugstināta temperatūra, kas var būt no 37,5 °C līdz 40 °C un pat vairāk. Saķerot vīrusu, temperatūra pāriet četru piecu dienu laikā vai vismaz krietni mazinās un pašsajūta uzlabojas. Pneimonijas gadījumā tā nenotiek, un tas ir trauksmes zvans, ka jāvēršas pie ārsta. Ļoti nopietns simptoms ir elpas trūkums, kas liecina, ka pneimonija skārusi lielu plaušas daļu un iekaisums ir tik spēcīgs, ka rodas grūtības uzņemt skābekli. Smagākos gadījumos var parādīties zilganas lūpas, stipri sārta seja, apetītes zudumi, galvassāpes, nogurums, vemšana, slikta dūša, nespēks, svīšana un pat apziņas traucējumi.

Ļoti bīstama elpošanas sistēmas slimība ir tuberkuloze. Tā ir sena, tomēr joprojām aktuāla un izārstējama hroniska infekcijas slimība, kuru izraisa mikroorganisms tuberkulozes nūjiņa – Mycobacterium tuberculosis. Slimība visbiežāk skar plaušas (plaušu tuberkuloze), bet tuberkulozes nūjiņa pa asinsriti un limfātisko sistēmu var izplatīties pa visu organismu un tādā veidā bojāt jebkuru orgānu vai orgānu sistēmu – mugurkaulu, gūžas kaulus, nieres, dzimumorgānus, galvas smadzenes, ādu u.c. (ārpusplaušu tuberkuloze). Tuberkulozes nūjiņa apkārtējā vidē izplatās pa gaisu, infekciozam, neārstētam plaušu tuberkulozes slimniekam klepojot, šķaudot un pat runājot vai elpojot, kopā ar sīkiem siekalu pilieniem apkārtējā vidē izdalās tuberkulozes mikobaktērijas. Šādi veidojas infekciozie aerosoli, kas gaisā var saglabāties vairākas stundas. Ja vesels cilvēks ieiet telpā, kur pirms tam uzturējies tuberkulozes slimnieks, viņš ieelpo slimnieka izdalītos tuberkulozes baciļus. Saskarties ar tuberkulozes baktēriju iespējams arī sabiedriskajā transportā, teātrī u.c. sabiedriskās vietās. Slimību izplata tikai tie slimnieki, kuri ir slimi ar plaušu tuberkulozi. Ārpusplaušu tuberkulozes pacienti ir neinfekciozi, jo ārējā vidē mikobaktērijas neizdala. Ar tuberkulozi nevar inficēties pārlejot asinis, sarokojoties, no kukaiņu un dzīvnieku kodumiem, kopīgi lietojot virtuves piederumus, apģērbu un citus sadzīves priekšmetus.

Pastāv vairāki saslimšanu veicinošie faktori:

  • kontakts ar tuberkulozes slimnieku. Ar tuberkulozi, neatkarīgi no vecuma, var inficēties visu mūžu, bet parasti nepieciešams ilgstošs kontakts un daudzkārtīga tuberkulozes baktēriju ieelpošana;
  • pazeminātas organisma pretestības spējas. Ne vienmēr ieelpojot infekciozos aerosolus inficējas. Organisms ir spējīgs aizsargāties no infekcijas. Lielākas aerosola daļiņas tiek aizturētas augšējos elpceļos un pēc tam izklepotas. Tikai ļoti neliela daļa tuberkulozes nūjiņu nokļūst plaušās. Šeit speciālas aizsargšūnas to sagremo, bet tās, kuras izdzīvo, izraisa inficēšanos ar tuberkulozi;
  • nevakcinēšanās pret tuberkulozi (vakcinācija pasargā no smagām tuberkulozes formām).

Lai arī saslimt ar tuberkulozi var jebkurš, ir cilvēki, kuri pakļauti lielākam riskam: cilvēki ar HIV infekciju, hroniskām plaušu slimībām, alkoholismu, narkomāniju, cukura diabētu, cilvēki, kuri ir pārslimojuši tuberkulozi, ar smagu nieru slimību u.c.

Lielākam riskam saslimt ir pakļauti arī cilvēki, kuri grūti panes stresu, nepietiekami atpūšas, smēķē, tostarp ūdens pīpi vai zālīti, lieto nepilnvērtīgu uzturu, kuriem ir pazemināts ķermeņa svars un slikti sadzīves apstākļi.

Tuberkuloze izpaužas palēnām. Raksturīgākie tuberkulozes simptomi ir: klepus ar vai bez krēpām, kas ilgst vairākas nedēļas, asiņu piejaukums krēpām, paaugstināta ķermeņa temperatūra, pastiprināta svīšana naktīs, nogurums, īpaši dienas otrajā pusē, svara zudums.

Kā redzams, elpceļu slimību ir daudz un dažādas, un to visraksturīgākais simptoms ir klepus. Svarīgi ir saprast, kuros gadījumos varam paši tikt galā un kad vajadzētu tomēr konsultēties ar ārstu. Pie ārsta jādodas, ja ir:

  • klepus bērnam vecumā līdz 2 gadiem;
  • drudzis, temperatūra ir virs 39 °C;
  • sāpīga elpošana;
  • klepojot ir izteikts sāpīgums;
  • apgrūtināta elpošana;
  • klepus ar nemainīgu stiprumu ilgāk par 3 nedēļām;
  • plaušu tuberkulozes pazīmes: asins stīdziņu piejaukums krēpām, klepus ilgāk par 3 nedēļām, nedaudz krēpu – gaišas un samērā šķidras, serozas;
  • smagi klepus viļņi ar rejošu skaņu ieelpojot;
  • sarkanbrūnas krēpas (var liecināt par asiņu piejaukumu).

Neattieksimies pret sevi vienaldzīgi, bet sekosim līdzi savam veselības stāvoklim un laikus dosimies pie ārsta!

 

Ingrīda Māgure

  • Farmaceite
  • Centra aptieka Tukumā

Elizabetes ielā 8, Tukums

Tālr. 22009187, www.manaaptieka.lv

 

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada maija numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!