Ilze Aizsilniece: Kas ir svarīgi, lai būtu laba veselība

Par veselību parasti atceramies, kad sākusies kāda slimība, kuru jāmēģina pieveikt. Tas ir visbiežākais iemesls, lai dotos pie ārsta. Ja pašus kas moka, tad ne tik naski meklējam palīdzību, bet, ja kaut kas ir ar bērniem – temperatūra vai klepus, tad ārsta meklējumi sākas daudz straujāk.

Kas notiek pēc tam, kad pacients ir konsultējies par savu slimību un tās ārstēšanu? Šķiet, ka pēc konsultācijas visiem būtu jāseko ārsta speciālista vai ģimenes ārsta ieteiktajam. Vai tā tiešām notiek? Pētījumi par to, cik ļoti pacienti ieklausās un seko norādījumiem, piemēram, par medikamentu lietošanu, parāda, ka tikai 38–50% gadījumu pēc ārsta konsultācijas pacienti tiešām seko norādījumiem par ārstēšanu, īpaši tas attiecas uz hronisku slimību ārstēšanu. Kāpēc tas tā notiek? Vai tā ir neticība ārstam? Bailes no zāļu vai ārstēšanas radītājām blakusparādībām? Grūtības mainīt savus ieradumus? Šaubas kopumā par uzstādīto diagnozi? Izrādās iemesli ir ļoti daudzi un dažādi, bet vieni no galvenajiem – cilvēkiem ir grūti pieņemt domu par ilgstošu medikamentu lietošanu hronisku slimību gadījumā un vienlīdz sarežģīti ir mainīt savus dzīves ieradumus, lai tie nenodarītu kaitējumu veselībai. Liela loma ir arī medikamentu informācijas lapiņās rakstītajam par zāļu blakusparādībām. Baidoties no tām, pacienti izvēlas neuzsākt ārstēšanu.

Ir gan viens izņēmums – tie ir bērni. Par bērniem satraukums un atbildība ir lielāka. Pat parādoties tikai pirmajiem simptomiem, sākas ārsta meklējumi, kas vairāk gan raksturīgs tām valstīm, kuras pabijušas Padomju Savienības ietekmes zonā. (Zināšanas par veselības saglabāšanu, ko nodeva no paaudzes uz paaudzi, šajā pasaules daļā tika mērķtiecīgi nonievātas un iznīcinātas, jo cilvēks, kas baidās par visu, īpaši veselību, nekad nepretosies sistēmai.)

Ja saslimis bērns, satraukums ir abpusējs – gan vecāki, gan ārsti mēģina pēc iespējas ātrāk sākt ārstēšanu. Kā tāds traks bieds vecākiem no mediķu puses ir, piemēram, vārdi “bērnam ir trokšņi plaušās”. Tie raisa paniku un draudošu briesmu izjūtu. Ar trokšņiem plaušās vienmēr ir jābūt uzmanīgiem, jo plaušu karsoni nedrīkst palaist garām. Diemžēl arī bronhīta gadījumā, kad arī būs izklausāmi trokšņi plaušās, pārāk bieži tiek nozīmēta antibakteriāla terapija, lai gan 90% gadījumu bronhītu izraisa vīruss. Vēl ir viens visai jautrs stiķis ar trokšņiem plaušās maziem bērniem – vistrakākos trokšņus rada gļotas, kas no deguna ir nonākušas uz uzbalseņa/uzmēleņa (epiglottis). Ir sajūta, ka bērniņa kaklā deviņas plēšas darbojas, skaņa ir biedējoša, turklāt, izklausot plaušas, tā dzirdama gandrīz visur. Sabīstamies un ķeramies pie antibiotiku nozīmēšanas un lietošanas, kas nepavisam nav mērķtiecīgi.

Ja bērnam vai mums pašiem ir klepus, ir vērts pavērot, kā ķermenis kopumā darbojas:

• Cik bieža ir elpošana vienas minūtes laikā?
• Vai sirdsdarbība nav straujāka?
• Kāda ir ķermeņa temperatūra?
• Vai nav aizdusa/nogurums pēc fiziskas slodzes?
• Vai nav izmainīta ēstgriba?

Svarīgākais ir saprast, kas notiek ar mūsu pašu ķermeni. Tas palīdzēs arī labāk orientēties situācijās, kad slimo bērni. Bailes mūsu rīcību padara haotisku, izpratne par notiekošo un piesardzīga attieksme slimības gadījumā dod iespēju ātrāk izprast slimību un atgūt veselību.

Veselībpratība – bez tās veselības saglabāšana un izvairīšanās no slimībām nav iespējama.

Kāpēc gan par to būtu jārunā? Cilvēks saslimst, dodas pie ārsta, ārsts nozīmē terapiju, pacients izveseļojas – vienkārša formula, bet reālajā dzīvē viss nemaz nav tik vienkārši.

Sen ir zināms, ka ārstēšana veselības rādītājus kopumā uzlabo tikai par 10–15%.

Iedzīvotāju veselības rādītājus kopumā daudz vairāk nosaka citi faktori – iedzimtība, vide, dzīvesveids un kaitīgie ieradumu, uzturs, emocionālā spriedze un pietiekams miega daudzums.

Ja tik daudz ir atkarīgs no pašiem, vai maz ir nepieciešami mediķi? Ir gan, jo tie 10–15% profesionālā ieguldījuma ir izšķiroši tieši tajos mirkļos, kad cilvēks saslimst – sākas akūta slimība vai piemeklē kāda nopietnāka hroniska kaite.

Modernā medicīna jau pēdējos 20 gadus ļoti nopietni apzinās pacienta lomu ārstēšanas procesā, mēģinot pāriet no paternālismam raksturīgas pieejas uz personas/pacienta centrētu pieeju. Tas nozīmē, ka pacients ir aktīvs ārstēšanas procesa dalībnieks, ne tikai mediķu norādījumu pasīvs izpildītājs. Lai ārstēšanas rezultāti būtu labāki un pats process efektīvāks, ir ļoti svarīgi, ka pacients piedalās un izprot ārstēšanu, tās mērķus un iespējamos veselības ieguvumus pēc ārstēšanas procesa. Sadarbība starp pacientu un mediķiem un savstarpēja izpratne, nevis baidīšanās no ārstiem ir ātrākais ceļš uz veselības atgūšanu.

Lai būtu iespējama sadarbība, arī pacientiem ir vajadzīgas zināšanas par savu ķermeni un veselību. Vislabāk šīs zināšanas iegūt bērnībā un skolas gados, turpinot tās papildināt visu mūžu. Diemžēl Latvijā kopš 2004. gada, kad veselības mācību kā priekšmetu skolās atcēla, šīs zināšanas it kā tiek integrētas mācību procesā, situācija ar jauniešu izglītotību ir ievērojami pasliktinājusies. Domāju, ka, daudzus priekšmetus mācot, kā ilustrācijas par dabas procesiem var izmantot norises cilvēka ķermenī. Es gan ceru, ka, par spīti ieviestajai kompetenču izglītībai, mēs varētu vairāk pievērsties skolās cilvēka veselības jautājumam, jo bez veselības cilvēka dzīve kļūst ļoti ierobežota, arī viņa nākotnes iespējas.

Tātad, lai varētu nodrošināt mūsdienīgu 21. gadsimtam atbilstošu veselības aprūpi un slimību ārstēšanu, pacientam ir jābūt pietiekoši zinošam un jāizprot sava atbildība veselības atgūšanas procesā. Ārstēšana un ārstēšanās ir sadarbība, bez tās labus rezultātus neizdosies sasniegt.

Vēl nozīmīgāk ir darīt visu, lai nesaslimtu un saglabātu savu veselību. Nopietns trieciens tai ir kaitīgie ieradumi – smēķēšana, alkohola un narkotiku lietošana. Visi zina, ka tas ir slikti, ka to nevajadzētu darīt. Tomēr novērojam, ka aizvien jaunāki kļūst smēķētāji, nerunājot par citām realitāti attālinošām vielām. Kāpēc tas tā notiek? Vai varam vainot tabakas un alkohola ražotājus vai tomēr tam ir emocionāli un bioķīmiski iemesli?

Jau daudzus gadu desmitus ir zināms, ka atkarība no smēķēšanas rodas nikotīna dēļ, kas, piesaistoties nikotīna-acetilholīna receptoriem nervu sistēmā, iedarbojas gan uz dopamīna, gan gamma aminosviestskābes (GABA) neiromediatoru sistēmām. Gamma aminosviestskābe ir iekšējais nomierinātājs, bet dopamīns – prieka un atzinības izjūtu noteicējs cilvēkos. Varbūt mūsdienās jaunieši sāk smēķēt, jo dzīve un arī mācību process rada spriedzi, ir grūti gūt atzinību un gandarījumu, līdz ar to nav prieka sajūtas. Protams, tā ir katra cilvēka izvēle, kādus ieradumus savā dzīvē ieviest, bet reizēm šie ieradumi ir kā kompensācija mūsdienu dzīvei. Varbūt ir pienācis laiks pārvērtēt to, kas patiesi ir nozīmīgs, lai būtu veseli un laimīgi.

Lai būtu vesels cilvēks, vide, kurā dzīvojam, nedrīkst būt piesārņota. Tas attiecas uz visu – ūdeni, gaisu, augsni, arī mūsu mājām, kuras mēdz būt pilnas ar visvisādiem ķīmiskiem savienojumiem – antibakteriāliem mazgāšanas līdzekļiem, parabēnus saturošiem kosmētikas līdzekļiem, indīgas vielas saturošiem traukiem un vēl dažnedažādiem vairākiem simtiem ķīmisku savienojumu, kuri grauj cilvēku endokrīno sistēmu un pēc savas dabas mēdz būt kancerogēni. Ja gribam būt veseli, mums jāsaprot, ka atkritumus nevar atstāt mežā, iebērt ezerā vai dedzināt pie savas mājas. Pat dedzinot vecas koka mēbeles, gaisā izdalās ļoti kaitīgas vielas, ko satur lakas un krāsas. Ja gribam būt veseli, mums ir jārūpējas par dabu un vidi, kurā dzīvojam.

Visiem ir zināms teiciens, ka cilvēks ir tas, ko viņš ēd un ko viņš domā. Cik gan bieži mēs aizdomājamies par šo ļoti nozīmīgo un cilvēka veselību ilustrējoši frāzi? Cilvēka uzturs, īpaši pirmajos dzīves gados, nosaka to, kāds mikrobioms veidojas cilvēka zarnās, kāda ir imunitāte cilvēkā kopumā. Un vēl – 70% no visiem neiromediatoriem veidojas zarnās, tikai 30% mūsu centrālajā nervu sistēmā. Tas nozīmē, ka ēdiens un mūsu mikrobioms lielā mērā nosaka mūsu emocijas, prieka izjūtu un spēju saglabāt mieru pat spriedzes situācijās. Kad pacientiem taujāju par uzturu un ēšanas ieradumiem, bieži saņemu atbildi, ka nav taču laika par to domāt. Tiesa, rietumu pasaules skrējienā reizēm nav laika pievērst uzmanību pareizam uzturam, miega režīmam, atpūtai. Bet kāda vispār ir jēga šim skrējienam, ja mums pašiem neatliek laika sev? Pareizs uzturs ir veselības pamatā, bez veselības nekāds skrējiens nebūs iespējams.

Kustība ir dzīvība. Tas pierādīts daudzos pētījumos. Cilvēka ķermenim ilgstoša sēdēšana un miera stāvoklis ir lieli kaitnieki. Ir prieks, ka to arvien vairāk apzinās visu vecumu cilvēki. Vingrot, skriet, dejot, slēpot, peldēt, nūjot, nodarboties ar jogu, spēlēt tenisu, basketbolu vai citas sporta spēlēs, trenēties cīņas veidos – kustēties un kustībā rast prieku ir pamats mūsu veselībai un tās saglabāšanai. Vienīgi jāatceras, ka nogurdinošas fiziskas aktivitātes ikdienā nepalīdzēs saglabāt veselību. Ar lielāku varbūtību tās var radīt pat veselības problēmas. Katram cilvēkam ir jāatrod vispiemērotākā fiziskā slodze, kas vairo veselību, bet nekaitē tai.

Lai būtu laba veselība, mums jābūt zinošiem par norisēm cilvēka ķermenī, jābūt izprotošiem un gataviem sadarboties ārstniecības procesā, jāuzņemas atbildība par savu dzīves veidu, mēs nedrīkstam būt vienaldzīgi pret dabu un to, kas notiek ar līdzcilvēkiem.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada novembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!