Ieva Bite: Kā izprast robežstāvokļa personības traucējumus

Strādājot psihiatrijas klīnikā, kāds ārsts reiz lūdza konsultēt 26 gadus vecu pacienti pēc pašnāvības mēģinājuma: “Nu parunā ar viņu, paskaties... Laikam tomēr šizofrēnija, dzird balsis, bet tā netipiski – kaut kādus bērna kliedzienus. Reizēm atsaucīga un sakarīga, reizēm nerunā vispār, dedzina rokas, periodiski neēd un vemj. Pašnāvības mēģinājumu it kā nožēlo un saka paldies vīram, kurš izglāba. Vienlaikus atkārto, ka vīram būtu labāk bez viņas.”

Sākotnēji gandrīz nespējot parunāt no trauksmes, ar laiku jaunā sieviete atklāja savu stāstu. Viņa bija augusi laukos, kur apkārt gandrīz nebija kaimiņu. Lai gan māte fiziski rūpējās, emocionāli viņa bija ļoti prasīga un kritizējoša, ļoti nežēlīgi izturējās pret saviem trim bērniem. Reiz meitenes acu priekšā dusmu lēkmē mamma nožņaudza kaķi, sakot, ka tā var notikt arī ar viņu. Savu tēvu sieviete nekad nebija redzējusi, bet patēvs, sākot no 13 gadu vecuma, sāka seksuāli uzmākties, kas ar laiku izvērtās regulārā izvarošanā, ko viņš darīja pagrabā. Nepakļaušanās gadījumos viņš viņu sita, dedzināja rokas un kājas ar cigareti, draudēja pamest ģimeni un visus atstāt badā. 14 gadu vecumā viņa saprata, ka ir stāvoklī. Liekas, ka mamma visu zināja un bija nikna un greizsirdīga uz meiteni. Bērns piedzima, viņa to atstāja Baby Box. Trīs dienas pēc dzemdībām patēvs turpināja to pašu. 17 gadu vecumā, lai tiktu no tā visa projām, viņa aizbēga no mājām. Naudu pelnīja ar prostitūciju. Lai nejustu, dzēra, smēķēja zāli un lietoja vēl visu ko citu, īsti pat reizēm nezinot, ko. Par laimi, daba meitenei bija devusi ļoti labas prāta spējas, un pēc tehnikuma beigšanas viņa iestājās augstskolā, kur pēc kāda laika satika savu topošo vīru. Viss kļuva pavisam citādi, īsta pasaka par Pelnrušķīti... Diemžēl ne Pelnrušķītes, ne Sniegbaltītes stāstā nav pateikts tas, kas notiek pēc kāzām. Vīrs bija ļoti atbalstošs; protams, viņš nezināja visu stāstu un varbūt arī nekad neuzzinās. Toties viņš iepazina savas jaunās, skaistās sievas emocionālās “bedres”, kurās viņa iekrita, reizēm šķietami no “zila gaisa”. Viņa varēja dienām pavadīt gultā depresijā, bija greizsirdības periodi, kuros varēja sist traukus, kliegt, arī iesist vīram. Bieži viņa izplūda asarās pēc seksa un nevarēja paskaidrot, kas notiek. Vīrs nezināja, ka laiku pa laikam viņai ausīs skan bērna kliedzieni un kāda ļoti sodoša balss, kas viņu lamā un apsaukā. Ar laiku attiecības kļuva aizvien sliktākas. Un dienā, kad vīrs pateica, ka viņam kļūst par smagu, viņa sadzērās 60 tabletes Xanax kopā ar alkoholu. Tā viņa nokļuva slimnīcā.

Robežstāvokļa personības traucējumi jeb emocionāli nestabila personība (atbilstoši SSK-10) ir termins, kas apzīmē sarežģītu psiholoģisku grūtību kopumu, kuri ietilpst kopējā personības traucējumu diagnožu grupā. Visu veidu personības traucējumiem raksturīgs noturīgs, stabils un grūti maināms iekšējās pieredzes un uzvedības modelis, kas atšķiras no emocionālās pieredzes, domāšanas veida, attiecību veidošanas, impulsu kontroles un izturēšanās modeļa, kas ir tipisks indivīda kultūrai. Cilvēkiem ar personības traucējumiem bieži ir grūti pašiem izprast un reflektēt gan savas emocijas, gan cita veida pieredzes, kā arī nereti viņi var pārprast citu cilvēku emocijas un izturēšanos.

Robežstāvokļa personības traucējumu termins veidojies no psihoanalītiskās teorijas idejas par neirotiska (“parasts” cilvēks ar “parastām” grūtībām) un psihotiska (izteikti traucēts kontakts ar realitāti) līmeņa problēmām, robežstāvokli ievietojot kaut kur uz robežas starp abiem, tuvāk pie psihotiskā līmeņa problēmām. Cilvēkiem ar šiem traucējumiem raksturīgas izteiktas emocionālas svārstības, neskaidra identitātes un paštēla izjūta, kā arī impusīva un nereti pašdestruktīva uzvedība. Šo traucējumu etioloģija ir tikpat kompleksa kā paši šie traucējumi. Lielākajā daļā gadījumu tiem pamatā ir ilgstošas, smagas traumatiskas dzīves pieredzes, bieži pat ļoti agrīnā vecumā. Pētījumi liecina arī par dažādiem citiem ietekmējošiem faktoriem, piemēram, ģenētiskiem faktoriem, kuri nosaka predispozīciju uz impulsivitāti un emociju regulācijas grūtībām. Cilvēkiem ar robežstāvokļa personības traucējumiem ir novērota paaugstināta amigdalas aktivitāte, kā arī traucējumi prefrontālajā garozā, kas saistīti ar emociju un impulsu kontroli.

Raksturīgākās pazīmes

  • Izteiktas bailes no atraidījuma, atstumšanas un pamešanas. Mazākā kritika, nejaušs komentārs vai aizrādījums var izraisīt milzīgu trauksmi. Bērnībā piedzīvojot atraidījumu, atstāšanu novārtā un vardarbību, šie cilvēki vēlāk jūtas dziļi nevērtīgi. Meklējot pieņemšanu, viņi bieži veido haotiskas, nestabilas attiecības, piedzīvo grūtības izjust tuvību ar otru un veidot ilgstošas attiecības. Ļoti bieži, uzsākot partnearattiecības, šie cilvēki sākumā tās ļoti idealizē un tikpat intensīvi piedzīvo greizsirdības uzplūdus, vilšanos un visbeidzot pat dziļu naidu pret otru. Paradoksāli, ka, izveidojuši attiecības, šie cilvēki mēdz tik ļoti baidīties tās pazaudēt, ka kļūst pārāk greizsirdīgi, aizdomīgi un kontrolējoši, pārmet otram to, ka viņi pievērš pārāk maz uzmanības, kas beidzas tieši ar to, no kā viņi baidās. Nereti notiek arī pretēji: viņi/viņas izveido attiecības ar cilvēkiem, kuri dara viņiem pāri, un, neraugoties uz to, var gadiem to ciest.
  • Grūtības regulēt emocijas. Cilvēkiem ar rebežstāvokļa personības traucējumiem ir izteikts jūtīgums pret negatīviem emocionāliem stimuliem, kā arī intensīvas emocijas, kas ilgu laiku nepāriet. Viņi bieži izjūt spēcīgas dusmas, kas mijas ar tikpat intensīviem trauksmes un nomāktības stāvokļiem. Emocijas šie cilvēki var pārdzīvot vieni, izolējoties un norobežojoties vai arī “izgāžot” tās attiecībās citiem cilvēkiem, kas, protams, pasliktina attiecības. Reizēm emocijas, īpaši tās, kas saistītas ar traumatiskām un vardarbīgām bērnības pieredzēm, ir tik sāpīgas un neizturamas, ka psihe iedarbina aizsargmehānismu, kas tiek dēvēts par disociāciju – psihisku atdalīšanos no emocijām, atmiņām vai domām, kas ir pārāk smagas, lai tās piedzīvotu.
  • Neskaidra identitāte. Tikpat sarežģītas ir viņu attiecības pašiem ar sevi. Šie cilvēki var justies iekšēji tukši un apjukuši, neizprotot, kas viņi ir un ko vēlas. Reti, taču reizēm cilvēkiem ar robežstāvokļa personības traucējumiem var būt vairākas atšķirīgas identitātes, kad, atrodoties vienā no tām, viņi pilnībā nav kontaktā ar pārējām.
  • Impulsivitāte. “Vispirms daru un pēc tam domāju” ir teiciens, kas tipiski raksturo šos cilvēkus. Impulsivitāte izpaužas visur: attiecībās ar cilvēkiem, naudu, lietām, seksu, ēdienu, alkoholu. Viņi nereti meklē jaunas intensīvas pieredzes, neparūpējoties par sevi un nesaredzot, kādas būs rīcības sekas.
  • Domāšana galējībās. Viss ir vai nu ļoti melns, vai ļoti balts. Dievinu vai ienīstu, citi ir labi vai galīgi slikti, viens grāvis vai otrs… Glābju pasauli, visu daru perfekti vai nedaru neko, guļu gultā un mirstu.
  • Paškaitējoša un pašnāvnieciska uzvedība. Nespējot tikt galā ar emocijām un reizēm dziļi ienīstot sevi, šie cilvēki bieži dara sev pāri vai, precīzāk, mēģina sevi mierināt vai nejust, graizoties, piedzeroties, lietojot narkotikas, trankvilizatorus, pārēdoties vai veicot pašnāvības mēģinājumus. Diemžēl pašnāvības rezultātā mirst pat līdz 10% cilvēku ar šo diagnozi.

Kopumā populācijā šī diagnoze ir 2–3% cilvēku, bet dzīves laikā šie traucējumi var būt pat līdz 6% iedzīvotāju. Psihiskās veselības aprūpes sistēmā tie ir aptuveni piektajai daļai pacientu.

Terapija

Labā ziņa ir tā, ka daļai cilvēku, gadiem ejot, šo traucējumu izpausmes mazinās, tāpēc viņi sāk daudz labāk funkcionēt. Iespējams, to veicina citu cilvēku atbalsts, veiksmīga iekļaušanās vidē, ikdienas struktūrā vai vēl citi faktori. Tomēr, ņemot vērā augsto pašnāvību risku un milzīgās ciešanas, kuras šie cilvēki piedzīvo, palīdzība viņiem ir ļoti nepieciešama. Medikamentozā terapija robežstāvokļa personības traucējumu gadījumos tiek izmantota trauksmes, depresijas, uzbudinājuma, miega traucējumu un citu grūtību mazināšanai, tomēr pētījumi par medikamentu efektivitāti nereti ir pretrunīgi. Viennozīmīgi kā efektīva ir atzīta psihoterapija, turklāt šajos gadījumos tā gandrīz vienmēr ir laikietilpīga. Pasaulē vadošu psihoterapijas virzienu – kognitīvi biheiviorālās un psihodinamiskās psihoterapijas – pārstāvji ir vienojušies, ka terapija noteikti ilgs vismaz 1,5–2 gadus. Terapijā efektīvas ir vairākas pieejas: gan psihodinamiskās terapijas virzieni, īpaši uz transferenci fokusētā terapija un mentalizācijā balstītā terapija, gan kognitīvi biheiviorālās terapijas virzieni, īpaši dialektiski biheiviorālā terapija un shēmu terapija. Visu psihoterapijas pieeju galvenie mērķi ir stabilizēt pacienta emocionālo stāvokli un uzvedību, veicināt emociju regulācijas prasmes, uzlabot stresa vadīšanas prasmes, palīdzēt identificēt un mainīt negatīvo un neveselīgo domāšanas veidu, veicināt prasmes konstruktīvi risināt problēmas, kā arī uzlabot komunikāciju ar citiem cilvēkiem. Neatņemama šī procesa sastāvdaļa ir arī traumatisko pieredžu pārrunāšana un pārstrāde, kas palīdz integrēt šīs pieredzes psihē un pārvarēt to radītās sekas. Tas viss nav iespējams bez drošām, stabilām un uzticamām terapeitiskām attiecībām, kuru veidošanai vajadzīgs laiks. Tikai pateicoties jaunai tuvu un drošu attiecību pieredzei, pacienta psihē var mainīties viņa iekšējo attiecību modelis – gan priekšstats par attiecībām ar citiem, gan priekšstats par sevi, gan attiecības pašam ar sevi.

Daži ieteikumi pacientiem

  • Atceries, ka esi īpašs(-a). Visā pasaulē nav neviena cita cilvēka, kurš būtu tāds pats kā tu. Tev ir tava neatkārtojamā pieredze un tava īpašā vērtība un nozīme šajā pasaulē.
  • Atrodi cilvēku, ar kuru vari aprunāties. Iespējams, tas būs terapeits, bet var būt kāds draugs vai cits cilvēks, kuram vari piezvanīt, kad tev ir smagi.
  • Ja gribi darīt kaut ko, kas var nebūt droši tavā dzīvē vai attiecībās, nogaidi, pasaki sev, ka tu vari izlemt rīt.
  • Atgriezies tagadnē. Mēģini ikdienā ar visām maņām atgriezties realitātē: ar redzi, dzirdi, ožu, tausti (ieklausies skaņās, sajūti somu uz pleca, pildspalvu rokās, zemi zem kājām, sadzirdi papīra čaboņu – visu, kas ir šeit un tagad).
  • Uzturi strukturētu ikdienas ritmu, ievēro ēšanas režīmu, neaizraujies ar alkoholu, trankvilizatoriem vai narkotiskām vielām un atrodi fiziskas aktivitātes, kas tev ir piemērotas.
  • Pieņem, ka dzīvē reizēm notiek un ir notikušas smagas un nepatīkamas lietas, un tici, ka ar tām var tikt galā.
  • Pieņem savas emocijas un ļauj sev just.
  • Izmanto elpošanas un relaksācijas tehnikas stresa vadīšanai.
  • Ja esi dusmīgs, ļauj sev to izjust, bet centies  ar vārdiem neuzbrukt citiem. Runā par savām vajadzībām tā vietā, lai pārmestu otram.
  • Aizvāc no mājām visu, ar ko tu vari nodarīt sev pāri. Atceries, ka tad, ja tu sev kaitē, vēlāk tu par to vienmēr jūties ļoti slikti.
  • Ievies drošības kasti, kurā vari salikt priekšmetus, kas tev palīdz nomierināties un atcerēties kaut ko pozitīvu – tur var būt fotogrāfijas, sveces, kāda rotaļlieta, stresa bumbas vai vienkārši lapiņas ar atgādinājumiem par to, ko labu tu vari darīt sev.
  • Rūpējies par sevi! Pieraksti katru dienu trīs mazas, labas ikdienišķas lietas, kuras ir notikušas. Katru dienu ieplāno sev kaut ko labu.

Ieva Bite- Klīniskā psiholoģe,

Latvijas Universitātes asociētā profesore,

kognitīvi biheiviorālās un eksistenciālās psihoterapijas speciāliste

 

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!