HIV infekcija - vai tā attiecas uz mums?
Vēl tikai mirklis, un klāt būs pirmā Advente un Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kad izjūtam prieku par gaidāmo tikšanos ar saviem mīļajiem pie balti klāta svētku galda un smaržīgā egles zarā mirdzošām sveču liesmiņām. Taču decembra pirmajā dienā pasaule atzīmē arī ar pavisam citādām sajūtām saistāmu notikumu – Starptautisko AIDS dienu. Kas tad īsti ir HIV/AIDS, un vai tas attiecas arī uz Latviju?!
Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados attīstītajās pasaules valstīs bija plaši izplatīts uzskats, ka, pateicoties antibiotiku un vakcīnu atklāšanai, mikroorganismu izraisītas slimības ir uzvarētas un tām vairs nevajadzētu satraukt ne ārstus, ne sabiedrību. Taču drīz vien veselības nozares profesionāļiem nācās atzīt savu alošanos, jo 1983. gadā tika atklāts jauns mikroorganisms – HIV (human immunodeficiency virus, kas tulkojumā no angļu valodas nozīmē cilvēka imūndeficīta vīruss), pret kuru vēl šodien nav atrasta ne efektīva vakcīna, ne medikamenti, kas spētu to pilnībā izārstēt. Par HIV dzimteni tiek uzskatīta Āfrika. Zinātnieki ir atklājuši, ka HIV vīruss līdzinās pērtiķu imūndeficīta vīrusam, kas laika gaitā ir pārvarējis sugu robežu, Āfrikas valstu iedzīvotājiem pastāvīgi saskaroties ar pērtiķu asinīm – turot tos kā mājdzīvniekus, tos medījot un ēdot gaļu neapstrādātā veidā. Zinātnieki ir izanalizējuši arī vēl senākus pagātnes notikumus un nonākuši pie atklājuma, ka gan pērtiķu vidū sastopamais vīruss, gan attiecīgi HIV pirms vairākiem miljoniem gadu bijis raksturīgs trušiem.
HIV vīrusu mūsdienās no dzīvniekiem iegūt nav iespējams. To var iegūt tikai, nonākot ciešā kontaktā ar kādu no četriem cilvēka organisma šķidrumiem – asinīm, spermu, izdalījumiem no sievietes dzimumorgāniem (vaginālajiem izdalījumiem) un mātes pienu. Attiecīgi iespējams trīs situācijas, kad var notikt inficēšanās. Pirmkārt, vīruss var tikt iegūts inficēta cilvēka asinīm nonākot veselas personas asinsritē, kas var notikt, ja, piemēram, pīrsinga veidošanai draudzenes izmanto vienu un to pašu adatu. Šajā gadījumā risks gan ir zems. Riskantāka ir situācija, kurā ir iesaistīts lielāks asiņu daudzums, piemēram, kādam asiņojošam cilvēkam sniedzot neatliekamo palīdzību, vienlaikus arī pašam gūstot savainojumus. Būtisks elements šeit ir traumas gūšana pašam palīdzības sniedzējam, jo caur veselu, nesavainotu ādu, arī nonākot svešas personas asinīm uz tās, inficēšanās notikt nevar. Otrs veids, kā var notikt inficēšanās, ir seksuālie kontakti starp pretēja vai viena dzimuma partneriem. Der atcerēties, ka sievietēm dzimumkontaktu laikā iespēja iegūt vīrusu ir augstāka nekā vīriešiem. Tas saistīts ar faktu, ka sievietes dzimumorgāniem ir salīdzinoši lielāks gļotādas laukums, līdz ar to daudz vairāk vietas, kur seksa laikā veidoties nelielām traumām, caur kurām vīruss var iekļūt asinsritē. Un, treškārt, vīrusu HIV inficēta mamma grūtniecības, dzemdību vai zīdīšanas laikā var nodot bērnam. Tas arī viss – maldīgs ir uzskats, ka HIV var iegūt no oda koduma, ja insekts pirms tam ir barojies no inficēta cilvēka. Tāpat vīrusu nevar iegūt no saslimušā cilvēka siekalām vai sviedriem, ar viņu sarokojoties, apskaujoties vai dzerot no vienas tējas krūzes.
HIV vīruss bojā cilvēka imunitāti, bet diezgan ilgu laiku organisms ar vīrusu spēj cīnīties saviem spēkiem, tāpēc cilvēkam pēc inficēšanās nav nekādu sūdzību. Ja cilvēkam pašam nerodas aizdomas par kādu riskantas uzvedības brīdi un viņš neveic atbilstošās asins analīzes, tas var nodzīvot pusi mūža, nezinot par vīrusa klātbūtni savā organismā un nododot to tālāk citām personām. Tikai pēc vidēji desmit vai pat vairāk gadiem imunitāte ir tik novājināta, ka cilvēks to sāk just, jo papildus HIV infekcijai sāk slimot ar dažādām citām kaitēm, kuras cilvēkam ar veselu imunitāti iet secen. Latvijā visbiežāk HIV inficēti cilvēki slimo ar tuberkulozi, sēnīšu infekcijām, atsevišķām audzēju formām. Šo novājinātās imunitātes jeb HIV infekcijas gala stadiju sauc par AIDS jeb, tulkojot no angļu valodas, iegūto imūndeficīta sindromu.
Tā kā HIV pirmsākumi meklējami Āfrikā, nereti cilvēkiem ir priekšstats, ka tā ir tikai šī kontinenta problēma un tādas valstis kā Latvija šis vīruss neskar. Taču tā diemžēl nav taisnība. Raugoties Eiropas mērogā, Latvijā novērojami vieni no augstākajiem HIV izplatības rādītājiem. Pirmais HIV gadījums mūsu valstī tika reģistrēts tikai četrus gadus pēc paša vīrusa atklāšanas – 1987.gadā. Var sacīt, ka patlaban katru dienu kāds cilvēks Latvijā uzzina, ka viņam ir HIV, proti, ik gadu tiek konstatēti aptuveni 350–400 jauni inficēšanās gadījumi. Šis rādītājs, kas ir otrais augstākais Eiropā (aiz Igaunijas), trīs reizes pārsniedz reģiona vidējo rādītāju, kas ir visnotaļ satraucošs fakts. Kopumā pašlaik Latvijā dzīvo vairāk nekā 5200 inficētu cilvēku, kas ir aptuveni trīs personas no 1000 jeb katrs 380. iedzīvotājs. Rīga, Pierīga un Ventspils ir reģioni ar visaugstākajiem inficēšanās rādītājiem.
Tāpat bieži Latvijas iedzīvotāju vidū valda uzskats, ka ar HIV inficējas tikai narkomāni un homoseksuāli vīrieši. Ilgu laiku tas mūsu valstī tā arī bija, taču nu jau vairāk nekā piecus gadus šāds uzskats ir aplams. Proti, kopš 2008. gada vadošais infekcijas pārneses veids Latvijā ir heteroseksuāli dzimumkontakti (aptuveni 40% visu reģistrēto gadījumu), un šādā ceļā visbiežāk inficējas gados jaunas sievietes. Tas likumsakarīgi rezultējies arī ar augstu inficēto bērnu skaitu – 2013. gadā bija sasniegts rekordaugsts jauno diagnosticēto HIV inficēto bērnu skaits – 10.
Raksta turpinājumu par pieredzes stāstiem no HIV pacientiem, kā arī par HIV infekcijas diagnostiku lasiet žurnāla "ārsts.lv" 2016. gada decembra numurā!