Gunta Ancāne: Hroniski slims pacients ģimenes locekļu vidū

Rakstā pievērsīšos aspektam – kā aprūpētājam palīdzēt sajust prieku un gandarījumu par savu mīlestības un līdzjūtības diktēto palīdzības darbu, pašam nenonākot manipulējama upura lomā.

Lai arī slimības un vecums nebūtu uztverami kā sinonīmi, tomēr ir skaidrs, ka gadiem ritot, ir divi ķermeņa funkciju traucējumus veicinoši mehānismi: 1) ķermenis nolietojas un dažādas patoloģijas kļūst biežākas; 2) dzīves laikā uzkrāto, neizreaģēto emociju radītais hroniskā emocionālā stresa līmenis (kura daba ir fizikāli ķīmisku procesu virkne) rada iekšējo orgānu sistēmu traucējumus.

Laba psihiskā veselība palīdz somatiskos traucējumus un slimības pārvarēt arī nosacītā brieduma/seniora vecumposmā. Šiem cilvēkiem pietiekams kustību daudzums un daudzveidība, svara noturēšana robežās, kas neuzliek lieku papildus slodzi locītavām un iekšējo orgānu sistēmu darbam, sniedz iespēju ilgāk saglabāt fizisku spriganumu. Kādi traucējumi jau ik pa laikam rodas, bet tie, pateicoties medicīnas un farmācijas sasniegumiem, ir pārvarami un veselība atjaunojama. Šāda pieeja raksturo psihiski veselu cilvēku attieksmi pret savu veselību. Īsi to varētu raksturot kā atbildības uzņemšanos par savu veselību, ciktāl tas katram pašam iespējams. Tā ir daļa no vispārējā principa, kas raksturo mentāli veselu cilvēku vēlmi uzņemties atbildību par savu dzīvi kopumā.

Neraugoties uz to, saslimt gadās. “Normāli” cilvēki uzņemas atbildību, lūdz palīdzību ar mērķi izārstēties un pieliek pūles, lai tā arī notiktu. Bez liekām bailēm, panikas un čīkstēšanas. Un bez citu vainošanas.

Emocionāls atbalsts un fizisks atbalsts, un īslaicīga aprūpe katram cilvēkam ir noderīga un vēlama. Reizēm pilnīgi nepieciešama. Labs vārds, uzslava no tuviniekiem par attieksmi pret savu veselību, par to, ka cilvēkam pietiek gribasspēka, lai pieliktu zināmas pūles veselības noturēšanai labā stāvoklī. Fiziska palīdzība, pagatavotas brokastis un glāze buljona, mūždien lieti noder un ir katra veselību veicinoša.

Nevienam ģimenē nav viegli, ja kāds hroniski slimo. Tomēr, savstarpēja izpalīdzība starp tuviem cilvēkiem ir dabiska un cilvēki tiek ar to galā.

Tikt galā palīdz fakts, ka tas, kuru aprūpē, izjūt cieņpilnu pateicību pret palīdzētājiem, par to, ka viņi ziedo savu laiku, spēku, savus plānus. Tas nav neviena absolūts pienākums. Tā ir vēlēšanās darīt labu tiem, ko mīl, un ir dabiski par to just pateicību.

Ģimenes locekļiem ir īpaši smagi, ja šo pateicības izjūtu no slimnieka nesaņem, ja viņu papildus darbs un ieguldījums tiek uztverts kā pašsaprotams. Bieži tas notiek situācijās, kad slimniekam slimība (neapzināti, bet tomēr) kalpo kā līdzeklis savas pašcieņas uzturēšanai. Cilvēki, kuri mūža garumā jutušies kā ne pietiekami nozīmīgi, svarīgi paši sev, “ne gana labi”, nav pietiekami  lūguši sev palīdzību, nav veltījuši paši sev pietiekami laika, mēdz iegūt savās acīs nozīmību caur savas slimības radītajām ciešanām. Līdz ar to paradoksālā kārtā izjustās ciešanas šāda cilvēka dzīvē iegūst vērtību, nostājas tās centrā. Šādā gadījumā arī no ģimenes locekļiem tiek prasīts īpašs respekts pret slimnieka ciešanām, fokusējoties uz tām, nevis stāvokļa iespējamu uzlabošanos.

Piemērs mēģinājumam ar slimības palīdzību celt pašvērtību, rodams igauņu rakstnieka Juhana Smūla lugā/monologā “Pulkveža atraitne”.

Šīs kundzes mūža sasniegums ir sava vīra sievas statuss. Mūžu viņa pavadījusi vīra ēnā, viņas pašas dzīves lielākā jēga ir atblāzma no vīra veikuma – viņa ir  “pulkveža”  atraitne. Vēloties beidzot sajust savu pašas vērtību, viņa mēģina to darīt caur savām ciešanām, caur somatizāciju. Tādēļ, spēkus nežēlojot, viņa cīnās par īpašu diagnozi. Viņai nederot “parastas” diagnozes”, tādas, kas “sēž kafejnīcā aiz katra otrā galdiņa”. Viņai nepieciešama diagnoze, kas viņu izceltu starp citiem un padarītu par cienījamu, un tā nedrīkst būt pat līdzīga viņas paziņu diagnozēm. Savas pretenzijas pret īpašo diagnozi, viņa būvē tieši uz “pulkveža atraitnes”, viņasprāt, īpašo statusu. Tā nu viņai laimējas sastapt gudru ārstu, patiesībā vēl medicīnas studentu, kurš, viņas emocionālo stāvokli izprotot, piedāvā ļoti īpašu, sabiedrībā reti dzirdamu veselības stāvokļa vērtējumu – “logorrhea gravis”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “smaga vārdu caureja”. Paciente ar to jūtas apmierināta, vismaz līdz brīdim, kad uzzinās tulkojumu.

Luga rada daudz jautrības, bet ikdienā šāda ģimenes locekļa vēlēšanās būt īpašam/ai uz slimības rēķina, īr smags slogs un nav atbalstāma. Ja piederīgie šādu manipulatīvu vēlēšanos noraidīs, tas dod labumu gan pašam pacientam, gan apkārtējiem.

Šo manipulāciju būtība ir – likt apkārtējiem justies vainīgiem, sliktiem. Vainas izjūta pārpludina cilvēku un atņem spēju sevi veselīgi aizsargāt. Vainošana var tikt veikta gan aktīvi, gan pasīvi. Tiešs veids ir, piemēram,“kā tu izturies pret mani, slimu cilvēku”, “tu mani kapā iedzīsi!” Te priekšplānā skaidri izvirzās vainošana, kritizēšana, vēlēšanās, lai otrs justos vainīgs.

Aizplīvurotāki veidi ir: 1) “nu kā es jūtos, nu ļoti slikti, bet nevienam jau nav laika iedziļināties” vai “man tā gribas pīrādziņus, nu jā, tu jau laikam nevarēsi man tos atnest no veikala,” ... un “es jau esmu tik pacietīgs/a, piecietīšu...“; 2) neverbāla ciešanu izteikšana sāpju kunkstu, stenēšanas, nopūtu, un tamlīdzīgos bezvārdu veidos. Šajos gadījumos apkārtējos dabiski pārņem īpaši smaga vainas izjūta par pacienta ciešanām un savu nespēju viņam palīdzēt. Un tad jau pats aprūpētājs sāk intensīvi piedāvāt dažādus palīdzības  veidus.

Šis ir kritisks brīdis – ja cilvēks, šajā gadījumā pacients, saņem palīdzību, ko pats nav lūdzis, tad viņš/a arī neizjūt pateicību par saņemto. Un to neizrāda. Tieši otrādi – otra cilvēka ieguldīšanās paša labsajūtas nodrošināšanā tiek uztverta kā pašsaprotama un slimnieks sāk analizēt tās vērtību un kvalitāti, sāk pieprasīt palīdzības nemitīgu turpināšanu un... uzlabošanu. Šādas attiecības starp slimnieku un ģimenes locekļiem nav veselīgas un ir maināmas.

Dzīves skrējienā, darbu gūzmā piederīgie var pat nepamīt, kurā brīdī attiecībās pieļauta neveselīga deformācija. Daži kritēriji, ka attiecībās, kas maināms:

1. slimnieks cenšas pievērst sev nepelnīti daudz uzmanības, pat pieprasa to. To var pamanīt faktā, ka sarunā šāds cilvēks ir gatavs runāt tikai par savām ciešanām, neinteresējoties kā jūtas citi cilvēki;

2. slimnieks runā par skaudību attiecībā uz veselajiem cilvēkiem;

3. mēģinājumi iežēlināt, aizkaitinājuma izpaušana par dzīves netaisnību;

4. jūtot, ka tuviniekus un draugus arvien mazāk interesē viņa/as kārtējo “ciešanu”, analīžu rezultātu, ārstu apmeklējumu, un cits pārstāsts, cilvēks sāk manipulēt, liekot apkārtējiem justies irracionāli vainīgiem. Rodas izteicieni: “nu jā, tev jau manas ciešanas vienaldzīgas,” “tev jau nav priekš manis laika,” “tā ir, atdod bērnam visu, viņš vēlāk pat uzklausīt tevi negrib...,” “kādreiz biju, tagad jau nevienam vairs neesmu vajadzīgs/a” un tamlīdzīgi. 

Slimnieka pārliecība, - kādam ir pienākums rūpēties par viņa/as labsajūtu, ir slimīga. Varbūt no juridiskā viedokļa ir pienākums nodrošināt aprūpi. Mīlestības, līdzjūtības, laika, spēka un enerģijas došana ir dāvana. Tā ir brīvas izvēles rezultātā dota dāvana.

Pamanot manipulācijas pazīmes, ir vērts tām teikt laipnu ”nē”. Lai pasargātu sevi no izdegšanas, pārguruma. Gan savās paša interesēs, gan arī slimnieka interesēs, kuram/ai pie labas veselības esoši ģimenes locekļi vēl ilgi būs nepieciešami.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!