Gunita Žukovska: Sārtums vaigos- rozācija

Rozācija, saukta arī par acne rosacea, ir ļoti bieži sastopama hroniska, bet joprojām ne līdz galam izprasta ādas slimība, kas galvenokārt skar sievietes. Tai ir visai dažādas izpausmes – sākot no viegla, pārejoša sejas apsārtuma vaigu daļā, uz pieres, zoda un deguna slimības sākuma stadijās līdz izteiktām ādas problēmām.

Lai arī rozācija var attīstīties jebkurā vecumā un tai iespējami atšķirīgi attīstības mehānismi, biežāk to sastop gaiša ādas tipa sievietēm, sākot no 30 gadu vecuma, taču, ja slimība skar vīriešus, tas notiek nedaudz vēlāk (ap 50 gadu vecumu), un izpausmes parasti ir izteiktākas. Tā nav raksturīga bērniem un jauniešiem. Ādas izpausmes ir variablas ar tendenci periodiski mazināties un nelabvēlīgu faktoru ietekmē saasināties. Rozācija skar miljoniem cilvēku visā pasaulē, taču tikai neliela daļa no tiem tiek ārstēta. Tas galvenokārt saistīts ar rozācijas variablām izpausmēm – sākot no viegla, pārejoša sejas apsārtuma vaigu daļā, uz pieres, zoda un deguna slimības sākuma stadijās līdz izteiktām ādas problēmām.

Simptomi variē no pārejoša sejas ādas apsārtuma slimības sākumstadijās, kas ar laiku pāriet pastāvīgā apsārtumā, daļai pacientu papildus ir arī pinnes un ar laiku kļūst redzami paplašināti sejas asinsvadi.

No apsārtuma līdz pinnēm

Izšķir četrus rozācijas apakštipus.

Eritemoteleangiektātiskā rozācija ir biežākais apakštips. Tās gadījumā ir centrāls, pastāvīgs sejas apsārtums. Vienlaikus vai vēlāk var parādīties atsevišķas pinnes, kas raksturīgas papulopustulārās rozācijas apakštipam. Dažkārt jau šā apakštipa gadījumā novēro teleangiektāzijas jeb paplašinātus sīkos asinsvadiņus – kapilārus. Paši pacienti visbiežāk sūdzas, ka āda ir jutīga, reizēm par dedzināšanu un citām nepatīkamām sajūtām.

Papulopustulārās rozācijas gadījumā ir raksturīgi iekaisīgi elementi un strutainās pinnes (pustulas), kas periodiski parādās un pazūd un kopumā atgādina pusaudžu pinnes pieaugušā vecumā. Sejas eritēma ir pastāvīga, redzamas teleangiektāzijas.

Daudz retāk novēro fimatozo rozāciju. Ar izskaņu -fīma apzīmē konkrētas lokalizācijas ādas sabiezēšanu, virsma kļūst raupja, negluda. Visbiežāk tiek skarts deguns – rodas rinofīma, turklāt – īpaši vīriešiem. Vēl retāk tā var skart citas sejas daļas – zodu (gnatofīma), ausis (otofīma), plakstiņus (blefarofīma).

Salīdzinoši reti novēro okulāro rozāciju, kuras gadījumā rodas sūdzības par acu kairinājumu – tās kļūst sakarinātas, asaro, rodas plakstiņu tūska, apsārtums. Novērojot šādus simptomus, nepieciešama arī oftalmologa iesaiste, lai precizētu patieso acu iekaisuma iemeslu.

Rozācijas attīstība

Ir dažādas teorijas, kas mēģina izskaidrot rozācijas rašanos, taču neviena no tām nav apstiprināta kā vienīgā un īstā. Daudzi pētnieki uzskata, ka tā ir asinsvadu problēma, kur jau ļoti agrīni galvenā loma ir dažādām ādā esošām šūnām, kuras izraisa tādu organisma faktoru atbrīvošanu, kas ietekmē ādā esošos asinsvadus un noved pie to ilgstošas paplašināšanās. Tas klīniski izpaužas kā sarkšana, apsārtums un vēlāk arī sejas virspusē redzami asinsvadi. Šajā procesā iesaistītās šūnas rada arī iekaisuma atbildi. Arī sejas tūska ir saistīta ar paplašinātajiem asinsvadiem, caur kuriem notiek palielināta šķidruma cirkulācija, kuru limfātiskā sistēma laikus nespēj aizgādāt prom.

Arvien vairāk tiek pētīta ģenētikas nozīme. Genomu pētījumi ir atraduši atsevišķu rozācijā iesaistītu gēnu saistību arī citām autoimūnām slimībām, piemēram, 1. tipa cukura diabētu un celiakiju. Tiek pētīta arī kuņģī mītošās baktērijas Helicobacter pylori saistība ar rozāciju.

Vai vainīga ādas ērcīte Demodex

Daudz tiek runāts par rozācijas saistību ar ādas ērcīti Demodex. Taču kā ir patiesībā? Cik mērķtiecīgi ir to meklēt, veicot speciālas analīzes? Būtiski atcerēties, ka, tāpat kā kuņģa un zarna traktā ir sava mikroflora ar savām baktērijām, tāpat arī ādai ir sava mikroflora, kurā ietilpst ne tikai baktērijas, bet arī šī ādas ērcīte. Tātad Demodex ir normālās ādas mikrofloras sastāvdaļa. Pieaugušajiem uz veselas ādas var atrast aptuveni piecas Demodex ērcītes uz viena kvadrātcentimetra. Gadījumos, kad tiek runāts par ērcīti kā rozācijas izraisītāju vai tās attīstību ietekmējošu faktoru, to skaits vienā kvadrātcentimetrā ir vismaz trīs reizes lielāks. Problēma ir tajā, ka analīzēs, kurās tiek meklētas sejas ērcītes, netiek precizēts to skaits vienā kvadrātcentimetrā. Tāpēc apšaubāms ir tas, vai vienu atrasto sejas ērcīti var vainot sejas ādas problēmu izraisīšanā. Joprojām tiek pētīts, vai Demodex ir viens no iespējamiem rozācijas cēloņiem vai tās rezultāts. Turklāt nereti cilvēkiem ar palielinātu Demodex ērcīšu skaitu sejas āda ir pilnībā tīra un neskarta.

Saulei, vīnam – nē

Lai arī patiesais rozācijas cēlonis joprojām nav atklāts, to uzskata par dažādu faktoru kombinācijas rezultātu, un sevišķi daudz tiek runāts par ārējiem faktoriem, kas veicina rozācijas uzliesmojumus. Tāpēc pirmais solis ir tos atklāt. Pirmajā vietā ir ultravioletais (UV) starojums, tālāk seko stress, pārkaršana un krasas temperatūras pārmaiņas, vējš, mitrums, smaga fiziska slodze, alkohols (sevišķi sarkanais vīns), karsti dzērieni, asi ēdieni. Kad iespējamie faktori ir apzināti, ieteicams iekārtot dienasgrāmatu, kurā veikt ierakstus vismaz divu nedēļu garumā – par to, kas ir lietots uzturā, kādi ārējie faktori ir iedarbojušies un kā tas ir ietekmējis ādas stāvokli. Izvairīšanās no veicinošajiem faktoriem ir pirmais solis veiksmīgai cīņai ar rozāciju.

Sejas apsārtums – vai vienmēr rozācija

Rozācija visbiežāk tiek jaukta ar citām līdzīgām ādas slimībām, kuru gadījumā novērto apsārtumu un pinnes. Ne velti tās agrāk bieži lietotais nosaukums acne rosacea norāda uz tās līdzību ar akni, tā sauktajām pinnēm (acne vulgaris), taču rozācijas gadījumā nebūs komedoni jeb melnie punkti, turklāt pacienti ar akni lielākoties ir gados jaunāki cilvēki.

Periorāla dermatīta gadījumā novēro apsārtumu, sīkus strutām pildītus pūslīšus un vieglu ādas lobīšanos tikai ap muti.

Savukārt seborejas dermatīts var būt vienlaikus ar rozāciju. Tam raksturīga ādas lobīšanās un apsārtums galvas matainajā daļā, uzacu daļā, ap degunu un aiz ausīm.

Rūpes par ādu

Pašlaik rozācijas ārstēšana balstās uz simptomu mazināšanu, slimības progresēšanas apturēšanu un simptomu noturēšanu tās vieglākajās izpausmēs, tā uzlabojot dzīves kvalitāti. Terapijas taktika būs atkarīga no rozācijas apakštipa, taču nereti pārklājas dažādi apakštipi, un katrā gadījumā ir nepieciešama individuāla pieeja, lai panāktu vēlamo rezultātu.

Neatkarīgi no stadijas – jānodrošina sejas ādas mitrināšana, kas veicinās ādas aizsargbarjeras uzlabošanu, un aizsardzība no ultravioleto staru iedarbības. Saule ir galvenais cēlonis rozācijas uzliesmojumiem, tādēļ, lai pasargātu ādu:

  • jālieto saules aizsargkrēmi ar SPF (saules aizsardzības faktoru) vismaz 30, turklāt ne tikai vasaras karstākajās dienās, bet arī ikdienā. Jo augstāks numurs norādīts uz iepakojuma, jo spēcīgāka aizsardzība no UVB stariem tiek nodrošināta;
  • nedrīkst atrasties saulē no plkst. 11 līdz 15 vai arī jāuzturas ēnā, kad UV starojums ir visspēcīgākais;
  • jānēsā platmale, kas neļauj saules stariem nokļūt uz sejas ādas.

Ādas ikdienas kopšanā jāizvēlas maigi sejas mazgāšanas līdzekļi un jāizvairās no sejas mazgāšanas ar ziepēm un abrazīviem skrubjiem. Ikdienā iespējams izvēlēties kosmētiku, kas satur zaļo pigmentu un labāk maskē apsārtumu. Kā arī jāpievērš uzmanība kosmētikas līdzekļos esošajam sastāvam un jāizvairās no tiem, kas satur alkoholu, kamparu (camphor), glikolskābi (glycolic acid), pienskābi (lactic acid), mentolu, urīnvielu (urea) u.c. vielas, kas var radīt papildu ādas kairinājumu.

Ārīgi vai iekšķīgi?

No ārstnieciskām vielām galvenokārt lieto lokāli uz ādas lietojamus līdzekļus, taču atsevišķu simptomu paasinājumu gadījumā īslaicīgi nozīmē arī iekšķīgi lietojamus medikamentus.

Vieglas vai vidēji smagas rozācijas gadījumā pamatā lieto lokālu terapiju. Biežāk lieto metronidazolu saturošus lokāli lietojamus līdzekļus, kam piemīt antibakteriāla un pretiekaisuma iedarbība, azelaīnskābi vai ivermektīnu saturošus preparātus ar pretiekaisuma īpašībām. Šie līdzekļi darbojas uz iespējamo rozācijas rašanās mehānismu.

Brimonidīnu saturošu gelu var lietot kā glābiņu, piemēram, pirms uzstāšanās publikas priekšā. Uzklājot to, tas rada sejas ādā esošo asinsvadu spazmu, tādējādi uz vairākām stundām novēršot sarkšanu. Tiklīdz gels tiek notīrīts no ādas, iedarbība beidzas.

Paplašināti sīkie asinsvadi un lāzerprocedūras

Diemžēl neviens no lokāli lietojamiem medikamentiem nenodrošina paplašināto sejas asinsvadu izzušanu, taču tas ir viens no simptomiem, kas pašus pacientus uztrauc visvairāk. Paplašinātos asinsvadus iespējams likvidēt ar dažāda tipa lāzeriem, kas iedarbojas uz asinsvadiem. Lāzera enerģiju absorbē asinsvados esošais hemoglobīns, radot asinsvadu uzsilšanu un koagulāciju un līdz ar to aizvēršanos. Nepieciešamo procedūru skaits variē no vienas līdz trim. Efekts saglabājas līdz pat pāris gadiem, taču arī aizvērtajiem asinsvadiem blakus var parādīties jauni paplašināti asinsvadi.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2018. gada maija numurā!
Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!