Gunārs Trimda: Līdzatkarība 8. daļa noslēgums

Mīlestība un rūpes

Līdzatkarīgu attiecību pamatā var runāt par “es” deficītu, ko var aizpildīt uz partnera rēķina. Mīlestība ir sarežģīts stāvoklis, kura pamatā ir emocionāls pārdzīvojums, kas saistās ar kādu Citu.

Mīlestības definīciju ir vairāk nekā simts, bet var runāt par dažām nobriedušas mīlestības noteiktām pazīmēm.

Irvins Jaloms uzsver, ka nobriedusi mīlestība nav privātīpašnieciska, tā ciena un sajūsminās par partneri, bet viņu neizmanto, lai apmierinātu savas vajadzības. Tā sniedz gandarījuma un harmonijas sajūtu, tajā ir maz trauksmes un naidīguma (lai gan tā var likt satraukties par otru). Nobriedušā mīlestībā ir viens no otra neatkarīgi, autonomi, tur ir ļoti maz greizsirdības. Tajā pašā laikā ir vēlme palīdzēt otram cilvēkam pašrealizēties, lepoties ar otra uzvarām, par viņu rūpēties. Nobriedusi mīlestība saka: “Es varētu bez tevis dzīvot, bet, ņemot vērā, ka tevi mīlu, vēlos būt tev līdzās.” Līdzatkarīgais orientēsies uz mīlestību – darījumu, mīlestību – ekspluatāciju. Viņš nespēj otram sniegt, neko neprasot pretī. Un atdodot, jūtas izmantots, iztukšots un piemānīts. Nobriedušajā mīlestībā spēja dot sniedz prieku devējam. Nobriedis cilvēks pazīst savu partneri un reāli novērtē viņa īpašības. Tajā pašā laikā viņu ciena tādu, kāds viņš ir, palīdz personiskajā izaugsmē, viņa paša, nevis sevis dēļ.

Nobriedis cilvēks ciena savu partneri, viņa psiholoģisko ”teritoriju” un robežas.  Mīlestība dzimst “brīvē” nevis nebrīvē.

Kurt Tepperwein raksta, ka mīlestība nerodas atbilstoši mūsu cerībām un gaidām. Mīlestība ir dzīves dāvana.

Nobriedis cilvēks veido attiecības bez gaidām un prasībām. Mīlestība nav statiska parādība. Tas ir process, kurš kaut kādā brīdī radies vairs nespēj tikt iekonservēts. Mīlestība rodas katru dienu. Cilvēkam jābūt pateicīgam – pieņemt mīlestību un priecāties par to, kamēr tā pie viņa ciemojas un jebkurā laikā ir jābūt gatavam, ka tā viņu pametīs. Tikai šajā gadījumā ir cerības, ka tā tik ātri nepazudīs.

Nobriedušas mīlestības pazīmes:

1. gatavība saprast un pieņemt otru, kāds viņš ir, ar visās stiprām un vājām pusēm;
2. vēlme veidot attiecības ar partneri, kuram varētu uzticēties, dalīties savās domās un jūtās, kā arī vajadzībās. Vēlme būt ar kādu, uz kura pleca var atspiesties un kuru arī pats var atbalstīt;
3. gatavība pilnībā otram atvērties;
4. attiecas pret otra personīgo izaugsmi tik pat nopietni kā pret paša izaugsmi. Ir gatavība atbalstīt otru, neļaujot nodarīt sev pāri;
5. gatavība atbildēt par savu un partnera likteni;
6. zina, ka partnera attiecības nav mūžīgas, tās var izbeigties. Kā arī zina, ka tas nekā neietekmēs viņa atbildību, būs pateicīgs katrai mīlestības pilnai dienai.

Dž. un M.Pauls savā grāmatā “Kā saglabāt mīlestību “ - saka, ka atbildība ir nobriedušas mīlestības sastāvdaļa, katrs no mums atbild par sava partnera izvēli, savu uzvedību, savām reakcijām uz partnera uzvedību. Neviens izņemot mūs pašus nevar atbildēt par sajūtām, kas radušās mūsu pašu lēmumu rezultātā. Daudziem cilvēkiem atbildība saistās ar vainu. Īstenībā mēs neviena priekšā nevaram būt vainīgi, izņemot, ja pārkāpjam likumu un arī mūsu priekšā neviens nevar justies vainīgs. Mēs atbildam tikai par mūsu rīcību un tās sekām. Mēs neatbildam par citu cilvēku reakciju uz mūsu rīcību. Gluži tāpat kā mēs esam atbildīgi par mūsu reakciju uz citu cilvēku izdarīto. Katram no mums ir savs priekšstats par laimi un mīlestību.

Ja uzskatām, ka mūsu partneris ir atbildīgs par mūsu laimi, tad dusmojamies, ja neiegūstam to, ko vēlamies. Īstenībā otrs nav atbildīgs par to, ka viņam ir cits priekšstats par laimi, savādāks nekā mūsējais. Ja cenšamies panākt, ka otrs pakļaujas mūsu viedoklim, tad otrs var dažādi rīkoties, lai pasargātu sevi no kontroles un spiediena. Arī, kad mums cenšas uzspiest citu vērtības, mēs pretojamies, tāpēc, ka mums ir tiesības uz sava paša priekšstatu par laimi.

Nobriedusi mīlestība saka: “Es darīšu visu, kas ir manos spēkos, lai palīdzētu tev realizēt savas iespējas, pat tad, ja reizēm tev nāksies būt tālu no manis vai darīt kaut ko bez manis, es tevi mīlu, tāpēc vēlos, lai tu sasniedz to, ko tu pats vēlies.”

Nenobriedusi mīlestība saka: “Tev jābūt šeit, lai man būtu kāds, kurš atbalsta. Tev mani jāmierina un jābaro ar savu mīlestību. Mums jābūt kopā, lai tu būtu atbildīgs par visu, kas ar mani notiek. Ļoti izplatītas ir sūdzības par slikto partneri, tas, kurš izsaka šo sūdzību jūtas apdalīts. Bet šāda uzvedība pati par sevi jau noliedz savu atbildību. Mūsu jūtas un reakcijas vienmēr ir atkarīgas no mūsu pašu vērtībām, pārliecības, bailēm un gaidām. Neviens nevar būt atbildīgs par mūsu jūtām. Ja nespējat darīt to, kas jums nepieciešams, tāpēc, ka tas varētu nepatikt partnerim, tā ir jūsu, nevis partnera problēma.

Ja nedarāt, jo baidāties zaudēt partneri, kurš nevēlas ar jums rēķināties, tad tā ir viņa, nevis jūsu problēma. Ja jūtaties vainīgs, ka darāt to, kas jums nepieciešams un jūsu partneris ir dusmīgs, tad vaina ir jūsu problēma, bet dusmas - partnera problēma. Līdzatkarīgo priekšstats par atbildību un vainu ir savādāks nekā nobriedušas mīlestības gadījumā.”

1. Ja uzņematies atbildību par partnera problēmām un viņš no saviem pleciem tās uzveļ jums, tā ir jūsu problēma, ka uzņēmāties šo atbildību. Nav iespējams novelt otram savu atbildību, ja otrs to neuzņemas.
2. Ja uzņematies atbildību par otra problēmām un viņš to nevēlas, kļūdams neapmierināts, tad tā ir jūsu problēma. Cilvēkam ir tiesības pašam risināt savas problēmas, pat, ja jums šķiet, ka jūs to izdarītu daudz labāk.
3. Ja patstāvīgi glābjat cilvēku no nelaimēm, kas radušās viņa paša dēļ, tad šis cilvēks nekad neiemācīsies uzņemties atbildību. Viņš pie tā nav vainīgs, jūs pats esat atbildīgs par sava iznīcinošā žēluma darbībām. Cilvēks nevar kļūt atbildīgs un patstāvīgs, ja viņam nav bijusi iespēja to iemācīties.
4. Ja vēlaties, lai jūsu partneris uzņemtos visu atbildību par visām jūsu problēmām, jūs, bet ne jūsu partneris, būsiet atbildīgs par to, ka beigu beigās viņš neprasīs jūsu viedokli un lems jūsu vietā. Atdodot atbildību, mēs atdodam arī izvēles brīvību.
5. Nobriedusi mīlestība nozīmē uzņemties atbildību par savu rīcību pret savu partneri, pat ja tās ir rūpes par viņu. Mēs varam palīdzēt mīļotajam cilvēkam viņa problēmās, lai viņam būtu labi, bet nevis tādēļ, lai viņš būtu parādā.

Tātad, nobriedusi mīlestība var būt starp partneriem ar pilnīgu es, - kad nav nepieciešamības to piepildīt uz partnera rēķina. Tāda mīlestība neieņem otra teritoriju, jo tai pašai ir sava iekšējā teritorija, ar saviem paša resursiem.

Lūk, kāpēc attiecības ar partneri rada prieku un brīvību nevis saistās ar izdzīvošanu.

Mīlestība tomēr kaut kādā mērā ir saistīta ar līdzatkarību, jo rodas un attīstās zināmos mīlestības deficīta apstākļos. Absolūti harmonisks cilvēks ar skaidrām robežām ir ideāls, uz kuru varam tiekties, bet kurš patiesībā nemaz nav sasniedzams.

Tāpēc, ja runa ir par nobriedušu personību, tad var pieņemt, ka šim cilvēkam ir kaut kāds vakuums dēļ kā otrs pievelkas. Pievilkšanās notiek, pateicoties īpašībām, kuru otram kaut kādu iemeslu dēļ nav. Turpinot metaforu par skaidrām robežām, varētu iedomāties par absolūti viengabalainu cilvēku, kuram ir gluds, lokans un piepildīts apvalks, kur nav vietas otram. Šis cilvēks būs absolūti pašpietiekams.

Īstenībā cilvēkiem nav tādas robežas, tādēļ būs vieta otram, kurš var, daļēji pārkāpjot robežas, iekļūt otrā.

Tas nozīmē, ka, mīlot otru, cilvēks daļēji pieņem viņa uzskatus, priekšstatu par sevi, pieņem otra mērķus, veidu kā otrs veido attiecības ar apkārtējiem.

Viņš “papildinās” ar partneri un jūtas piepildītāks un līdzsvarotāks nekā agrāk. No otras puses – zaudējums nevar būt tik postošs, ka zustu pašidentifikācija un rastos absolūts tukšums. Vakuuma sajūta sērošanas periodā ar laiku izzūd, aizpildoties ar sava paša resursiem. Pavisam cita situācija rodas līdzatkarīgo attiecībās, ja iekļūšana otrā ir tik izteikta, ka zaudējuma gadījumā to nevarēs kompensēt un “es” paliek tukšs. Tieši tāpēc līdzatkarīgs cilvēks nevar pamest savu partneri, jo saprot, ka dzīvot bez viņa būs smagi un pat bīstami.

Viņam bīstamība iztukšoties ir briesmīgāka nekā būt attiecībās, kurās ir psihiskas un fiziskas sāpes, ko rada otrs.

Kas notiek, ja vienam ir pietiekami skaidras robežas, bet otram nav ?

Viens partneris tad kļūst par donoru – “iztukšotajam”, viņu priekšstats par iekļūšanu vienam otrā – atšķirsies. Tikko kā tiks pārsniegta noteikta robeža – pašpietiekamāks cilvēks sāks just izteiktu diskomfortu. Viņa dabīgā vēlme būs – iekšēji distancēties no partnera, lai mazinātu tā ietekmi, bet tieši tas provocēs “tukšo” partneri intensīvāk okupēt otra teritoriju.

Kad pašpietiekamāks cilvēks jutīs, ka viņa “es” struktūrai draud briesmas – faktiski viņš pārdzīvos, savu interešu un iespēju stingru ierobežojumu, savu īpašību kritiku un tiks piespiests pilnīgi pieņemt svešu dzīvesveidu. Viņš visdrīzāk šķirsies no partnera, tāpēc, ka viņam – daļēja sevis iztukšošana, būs mazāk bīstama, nekā pilnīga viņa iznīcināšana, tādējādi – tas, kurš “barojas no otra – es ”, nonāks situācijā no kuras baidījās visvairāk un kārtējo reizi – atkārtos atraidījuma scenāriju.

Ja kādu iemeslu dēļ pašpietiekamais cilvēks nespēs šķirties – (bērnu  vai pienākuma sajūtas dēļ), viņš būs spiests – pastiprināt aizsardzību vai tiks ievilkts līdzatkarīgās attiecībās, kas pamazām, pakāpeniski graus viņa “es”.

Bet ir arī optimistiskāks šādu attiecību variants – ar pašpietiekamā partnera palīdzību tukšais cilvēks var sevi radīt no jauna, gluži tāpat kā tas notiek psihoterapijā, ar noteikumu, ja neiroze nav attīstījusies pietiekami plaši un otrs ir pietiekami pacietīgs, un ir ar tādām īpašībām, kas palīdzēs otram partnerim neiztukšoties.

Tātad, nobriedušas mīlestības attiecības ir starp diviem nobriedušiem partneriem, kur viens otru papildinot, turpina palikt neatkarīgi, viengabalaini ar saviem paša resursiem, kuri ir neatkarīgi no partnera.

Ģimenes psihoanalītiskā teorija vēsta, ka, izvēloties partneri, starp abiem partneriem tiek noslēgts tā sauktais neapzinātais līgums, kad viens otrā, izmantojot projektīvo identifikācijas mehānismu “ievieto” kādas negatīvās un pozitīvās savas vai savu vecāku personības daļas un tādējādi atkārto savu bērnības pieredzi ar cerību dziedināt savas bērnības traumas.

Līdzatkarības scenārijā tiek meklēts šis labais vecāks - mamma vai tētis, kurš varētu parūpēties un palīdzēt justies labi. Pieaugušo vecumā agri vai vēlu pienāk brīdis, kad partnerattiecībās šī labā vecāka loma kļūst par smagu.

Ģimenes psihoterapijā var redzēt, ka līdzatkarība ir viens daudzajiem scenārijiem, kurus atkārto un pārnes no paaudzes paaudzē.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada novembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!