Gunārs Trimda: Līdzatkarība. 5.daļa
(sākums Ārsts.lv 2023.gada februāra numurā)
Līdzatkarīgais kabinetā pie psihoterapeita
Terapijas rezultāts lielā mērā būs atkarīgs no tā, kādi bijuši līdzatkarības iemesli un cik dziļi tie “iesakņojušies” psihē.
Līdzatkarības iemesli, kas pāriet no vienas paaudzes otrā, visbiežāk netiek apzināti. Tādēļ tie veicina turpmāko destruktīvo attiecību veidošanos. Tad mēdz rasties mīti par “likteni” vai “ļauno aci”.
E.U.Smits savā grāmatā “Alkoholatkarīgo mazbērni” raksta: “Līdzatkarība zināmā mērā ir, ja kādas disfunkcijas gadījumā notikusi adaptācija. Šī reakcija uz stresu, kas laikam ritot, kļuvusi par dzīves veidu, nevis izdzīvošanas līdzekli. Zīmīgi, ka stresa avotam pārtraucot savu ietekmi, cilvēks turpina dzīvot tā, it kā šīs stresa faktors vēl joprojām būtu aktuāls. Līdzatkarīgie atrod nākamos atkarīgos un turpina dzīvot fiziskā un psiholoģiskā krīzē. Viņi neizvēlas disfunkcionālas attiecības, bet tās, tāpat ka sevi, uzskata par pilnīgi dabiskām.
Tādējādi ģimenes likumi, dogmas un uzvedības modeļi pāriet no paaudzes paaudzē arī tad, ja atkarība no ķīmiskām vielām netiek pārmantota…
Pieaugušie, kuru vecāki bijuši alkoholatkarīgie atrod veidus kā pārvarēt pazemojumus un aizvainojumus. Viņi cenšas kontrolēt to, ko nav iespējams kontrolēt. Daudz enerģijas patērē, lai sevi pārliecinātu, ka pagātne palikusi pagātnē un tā bērnus vairs neietekmēs.
Šo noliegumu būvē uz pārliecības, ka tikai tiešs kontakts ar alkohola vai narkotiku atkarīgo var radīt postošas sekas. Patiesībā ne šķiršanās, pat ne atkarīgā nāve, nevar pārtraukt līdzatkarīgo attiecību veidošanos ģimenes sistēmā”.
Bērna attieksme pret sevi, vecākiem, brāļiem un māsām veidojas ģimenē. Uzvedības modeļus, ko bērns piedzīvo ģimenē, viņš pieņem kā normu. Psihoterapijā tieši šie klienti, kuriem līdzatkarīgo uzvedības modelis ir “dziļi iesakņojies” un uztverts kā norma, nav gatavi tērēt spēkus, laiku un naudu, lai ko mainītu.
Līdzatkarīgais paradoksālā kārtā jūt hiperatbildību par citiem, savu paša likteni piesaistot otram, kas izskatās kā vajadzība “otru glābt”.
Noteiktām pārmaiņām ir gatavie tie, kuri:
1. esot līdzatkarīgās attiecībās nav tik dziļi neirotizēti un nevēlas samierināties ar savu “nelaimīgo likteni”;
2. klienta dzīves stāsts un psiholoģiskās zināšanas rada vēlmi tikt skaidrībā vismaz ar cēloņiem, kas izraisa atkārtotu destruktīvu attiecību izveidošanās. Pēc tam var arī rasties vēlme tikt laukā no šī “apburtā loka”;
3. Klients ir gatavs pārmaiņām, ja līdzatkarīgo attiecību rezultātā tiek apdraudēta ne tikai viņa psihiskā, bet arī fiziskā labklājība.
Ko var darīt psihoterapeits, ja klienta depresijas vai kādu citu ciešanu pamatā ir līdzatkarīgas attiecības?
1.Sākumā klientu informē par pazīmēm, kas varētu liecināt par līdzatkarību.
2.Pastāsta par līdzatkarības būtību, ģimenes attiecību scenārijiem, teoriju savienojot ar paša klienta dzīves notikumiem.
3.Piedāvāt psihoterapiju, pastāstīt par psihoterapeitisko procesu, sesiju norisi, lai klients zinātu, ko var sagaidīt, esot psihoterapeitiskās attiecībās ar psihoterapeitu.
4.Informēt, ka psihoterapija ir noderīga arī citiem ģimenes locekļiem, bet, lai sāktu strādāt ar sevi, šim lēmumam jābūt brīvprātīgam. Otru nevar piespiest apmeklēt psihoterapeitu, bet var pastāstīt par to, kādas pārmaiņas tā varētu radīt.
5.Ja klients tam piekrīt, tad var plānot nākamās tikšanās laiku.
R.Norvuds “ Vai vajag būt mīlestības vergam?” 1995, (346. – 349.lpp) apraksta alkohola atkarības un līdzatkarības attīstības procesu. Tas ne ar ko neatšķiras no narkotiku atkarīgā un līdzatkarīgā attīstības procesa, vienīgais narkotiku atkarīgā process notiek intensīvāk, kad tuvinieki mēdz teikt: “Nevarējām saprast, kas notiek, viss notika tik ātri!”
Atkarība:
- reta alkohola lietošana, lai “atslābinātos”;
- pastāvīga alkohola lietošana, lai “atslābinātos”;
- pieaug tolerance pret alkoholu;
- rodas atmiņas traucējumi;
- alkohols tiek lietots slepus;
- vēlme pēc “pirmās glāzītes”,
- pieaug atkarība no alkohola;
- rodas vainas sajūta;
- nespēja runāt par notiekošo, par radušos problēmu;
- rodas arvien lielāki atmiņas traucējumi;
- nespēja atturēties no alkohola, kad to lieto apkārtējie;
- iedzeršanām sāk rasties dažādi attaisnojumi, skaidrojumi;
- radušās problēmas noliegšana;
- meli, lai slēptu izdzertā alkohola daudzumu;
- agresīva uzvedība;
- pastāvīgi sirdsapziņas pārmetumi, vainas sajūta;
- cenšanās kontrolēt izdzertā daudzumu;
- kontroles pasākumu neizdošanās;
- nespēja pildīt solījumus un pieņemtos lēmumus;
- centieni mainīt apkārtni, dzīvesvietu;
- dusmas, depresija, vainas sajūta, apvainošanās;
- iracionāla uzvedība;
- vardarbība;
- dažādi incidenti, kas rodas intoksikācijas rezultātā;
- dusmas uz sevi, vienlaikus ar mēģinājumiem sevi attaisnot;
- zūd interese par citām lietām;
- rodas “vēsa’’ izturēšanās pret ģimeni, draugiem;
- finansiālas grūtības;
- apetītes pasliktināšanās;
- dusmu lēkmes bez iemesla;
- ķermeņa trīce un alkohola lietošana no rīta;
- fiziskā degradācija;
- samazinās tolerance pret alkoholu;
- ilgi “plosta” periodi;
- morālā degradācija;
- domāšanas traucējumi;
- dzeršana ar nepazīstamiem cilvēkiem;
- baiļu, panikas lēkmju rašanās;
- nespēja domāt par to, ko dara;
- hroniska pārņemtība ar dzeršanu;
- pilnīgas “sakāves” atzīšana.
Līdzatkarība:
- cenšanās uzņemties citu atbildību, citus “audzināt”;
- spēcīga vēlme citus kontrolēt;
- izvēlas bezatbildīgus partnerus, kuri ir gatavi, lai par viņiem parūpētos;
- cenšanās izārstēt partneri ar “mīlestību”;
- emocionālās atkarības palielināšanās no partnera;
- radušās grūtības noliegšana;
- vainas sajūta;
- cenšanās partneri “nesatraukt”;
- sāk šaubīties par savām jūtām;
- cenšanās slēpt problēmas, kas radušās saistībā ar partneri;
- tiek vairāk pievērsta uzmanība un kontrole attiecībā pret partneri, viņa uzvedību;
- cenšanās attaisnot partnera uzvedību (ar grūto bērnību un citu);
- kontrole un pastiprinātā uzmanība nesniedz vēlamo rezultātu;
- neveiksmes sajūta;
- agresīva izturēšanās pret partneri;
- rodas vainas sajūta, sirdsapziņas pārmetumi;
- izvairīšanās no tikšanās ar citiem cilvēkiem, lai noslēptu grūtības attiecībā pret partneri;
- centieni kopā ar partneri “mainīt vidi”, dzīvesvietu;
- dusmas, jo partneris nepilda solījumus;
- “vēsā” attieksme pret ģimeni un apkārtējiem;
- zūd citas intereses;
- finansiālas grūtības;
- dusmu lēkmes “bez iemesla”;
- garastāvokļa svārstības;
- krāpj partneri ar citu;
- darbaholisms;
- dusmas, aizvainojums, depresija;
- iracionālas darbības;
- apetītes zudums, fiziska degradācija;
- iespējama atkarība no alkohola un narkotiskām vielām;
- nesaprotamas bailes;
- vardarbība pret partneri un bērniem;
- dusmas pret sevi, cenšanās sevi attaisnot;
- stresa rezultātā rodas fiziskas saslimšanas;
- pašnāvības domas;
- pilnīgas “sakāves” atzīšana.
Atkarīgā un līdzatkarīgā procesa dinamika reizēm var arī nesakrist. Tas var būt atkarīgs no personības neirotizācijas pakāpes, spējas izturēt stresu un daudziem citiem faktoriem.
Līdzīgi notiek arī ar izveseļošanās procesu. Visbiežāk līdzatkarīgā pārmaiņas notiek ātrāk un attiecības izjūk. Daudz retāk pārmaiņas notiek ar pašu atkarīgo. Tādos gadījumos līdzatkarīgais cenšas savu partneri “vilkt atpakaļ”, un tas visbiežāk arī izdodas.
Atveseļošanās process notiek šādi, atkarīgais:
- atzīst un pieņem savu bezspēcību;
- pārstāj savās grūtībās vainot citus;
- sāk koncentrēties uz sevi, uzņemties atbildību par to, ko dara;
- meklē palīdzību, komunicējot ar citiem, kuriem ir līdzīgas grūtības;
- cenšas saprast sevi un neapspiež savas emocijas;
- jaunu draugu un interešu rašanās.
Līdzatkarīgais:
- atzīst savu bezspēcību;
- pārstāj vainot citus savās problēmās;
- koncentrējas uz sevi, uzņemas atbildību par savu rīcību un uzvedību;
- meklē palīdzību, komunicējot ar citiem, kuriem ir līdzīgas grūtības;
- cenšas saprast sevi, neizvairās no savām emocijām;
- jaunu draugu un interešu rašanās.
Aplūkosim vienu no narkotiku atkarības attīstības klasifikācijām.
Klasifikācijas ir dažādas, bet šī, šķiet, visvairāk piemērota, lai varētu plānot psihoterapeitisko darbu.
1. Pirmā ir sociālā stadija. Tad narkotikas vēl netiek lietotas, bet cilvēks sāk uzturēties atkarīgo vidē, pārņem viņu izturēšanās stilu, grupas atribūtiku. Šī atmosfēra rada labu augsni sākt narkotiku lietošanu. Vēlme tikt pieņemtam grupā ir tik spēcīga, ka cilvēks ir gatavs mainīt savus priekšstatus par dzīvi.
Var būt arī tā, ka ap vienu narkotiku lietotāju izveidojas pat vesela grupa.
Grupā vienmēr ir līderis, kura ietekmei var pretoties, ja pusaudzim vai gados jaunam cilvēkam:
- ir cits “pozitīvs” līderis, kāds no vecākiem vai draugiem;
- ir pietiekami attīstīta neatkarība, pastāvība, atbildības sajūta, pašcieņa un pašvērtība;
- ir noteiktas intereses, hobiji, dzīves mērķi;
- ir pieredze un iespēja priecāties un labi pavadīt laiku bez narkotiku un alkohola lietošanas;
- ir iemaņas konstruktīvi risināt dažādas konfliktsituācijas;
- ģimenē ir pietiekami labas savstarpējās attiecības.
Te svarīgi profilaktiski pasākumi, lai pusaudzim būtu attiecīgas iemaņas un īpašības. Šo apmācības treniņu rezultāts nebūs tik liels, ja ģimenē un apkārtējā vidē būs cita veida attiecības nekā treniņā apgūtās. Tāpēc šajā psiholoģiskajā darbā nepieciešams, lai iesaistītos arī citi ģimenes locekļi.
Būtu svarīgi:
- savstarpējās attiecībās attīstīt empātisku uzmanību, tajā skaitā arī ar pusaudzi;
- attīstīt konstruktīvas konfliktu risināšanas stratēģijas;
- izveidot asertīvu jeb pārliecinātu uzvedību;
- spēt tikt galā ar emocijām, kas izraisa negatīvas sajūtas;
- attīstīt pašam savas eksistenciālās pozīcijas tajā skaitā. dzīves mērķus, dzīves jēgu, atbildību, mīlestību pret sevi un citiem;
- apzināties iekšējo konfliktu, analīzi un atrisināšanu;
- apzināties tendenci veidot līdzatkarīgas attiecības, tajā skaitā ar partneri, vecākiem, bērniem;
- meklēt veidus, kā mazināt nepieciešamību pēc simbiotiskajām attiecībām.
Rehabilitācijas darbs ar tuviniekiem ietver:
- ģimenes savstarpējo attiecību analīzi;
- savas lomas un izturēšanās veida apzināšanos neefektīvās vai destruktīvās attiecībās;
- glābēja lomas apzināšanos;
- rakstura īpašību apzināšanos, kas veido “glābēja” lomu, vēlmi otru kontrolēt;
- neefektīvu komunikācijas stilu apzināšanos;
- iemaņu izveidošanu, kas palīdzētu radīt veselīgākas attiecības;
-veselīgas pašvērtības, pašcieņas sajūtas izveidošanu.
2. Otrā ir psihiskās atkarības stadija. Ja pusaudzis sāk lietot narkotikas, var pietikt ar dažām reizēm, kad jau izveidojusies psihiskā atkarība. Tad jaunietis vēlas atkal izjust šo reibinošo stāvokli, ko sniedz narkotiku lietošana. Viņš cenšas vai nu iegūt patīkamas sajūtas vai arī atbrīvoties no emocijām, kas rada nepatīkamas sajūtas.
Psihiskā atkarība var rasties kā mēģinājums atbrīvoties no garlaicības, kas ir grūti panesama. Tā rodas, ja ir zudusi interese mērķtiecīgi darboties vienā vai vairākās jomās. Viktors Frankls šādu stāvokli dēvēja par “eksistenciālu vakuumu”.
Profilaktiski pasākumi darbā ar tuviniekiem ietver arī pirmās stadijas mērķus, kā arī rehabilitācijas darbā nepieciešams:
- sniegt informāciju par narkotiku lietošanas pazīmēm atkarīgā izskatā, uzvedībā, sarunu stilā;
- ieteikt narkologa konsultācijas;
- izveidot izturēšanās stratēģijas ar pusaudzi, kurš sācis lietot narkotiskās vielas;
-īstenot 1.atkarības stadijas rehabilitācijas pasākumus;
- apmācīt pašpalīdzības tehnikas, lai mazinātu spriedzi, kas radusies attiecībās ar atkarīgo jaunieti;
-veikt krīzes intervences pasākumus kas arī palīdzētu mazināt spriedzi.
3. Ja narkotikas lieto ilgstošāku laiku, rodas arī fiziskā atkarība. Tad šī narkotiskā viela iesaistās jau organisma fizioloģiskos procesos.
Narkotiku nelietošanas gadījumā rodas dažādas fiziskās abstinences pazīmes.
Profilaktiskais darbs ietver abu iepriekšējo stadiju uzdevumus.
Rehabilitācijas pasākumi arī ietver iepriekšējās stadijās minētos uzdevumus, kā arī īpaša uzmanība tiek pievērsta:
- psihoterapijai;
- sarunām ar mērķi apzināties savu lomu līdzatkarīgu attiecību veidošanās procesā;
- apzināties glābēja lomu;
- nepieciešamības gadījumā ieteikt konsultāciju pie psihiatra.
4. Ceturtā stadija ir neatgriezeniska, kad tuvinieki vairs nespēj ko mainīt, apkārtējā vide burtiski sagrūst, rodas psihosomatiskās saslimšanas, bezcerība, depresija un cits.
Rehabilitācijas pasākumi ir tādi paši kā pirmajās trijās stadijās, kā arī: nepieciešama intensīva līdzatkarīgā psiholoģiskā atbalsta terapija:
- var izmantot līdzatkarīgās programmas “Stingrā mīlestība’’ principus, kas izstrādāta Lielbritānijā.
Šajā stadijā visbiežāk ir letāls iznākums, tādēļ speciālistam nepieciešamas zināšanas darbā ar zaudējumu, sērošanas procesu un nāvi.
Turpmāk vēl.
Foto: Shutterstock
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada jūlija numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
