Gunārs Trimda: Kad vecāki pēc šķiršanās izveido jaunas attiecības

Ja vecāki pēc šķiršanās izveido pietiekami labas jaunas attiecības, tad rodas cerība, ka bērnam būs labvēlīgāki apstākļi – viņš varēs veselīgi attīstīties un tikt galā ar konfliktiem un psihisko traumu, kas tika piedzīvota iepriekš.

Jaunas ģimenes izveidošana ir daudz vairāk nekā jebkura cita veida darbība, jo tā var sniegt bērnam to, ko viņš caur ciešanām ir zaudējis, piemēram:

• tēvu, kuru viņš varētu mīlēt un arī pats tiktu mīlēts,

• identifikācijas objektu, īpaši zēniem, un mīlas objektu (meitenēm), no kura varētu ņemt piemēru, tā gūstot jaunu attiecību pieredzi,

• pieejamu “trešo objektu” ar visām no tā izrietošajām funkcijām triangulācijas – personu veidota trijstūra – attiecību sistēmā,

• pieredzi, kas pierāda, ka vienmēr ir iespējams jauns sākums, ka var izveidot jaunas, citādas partnerattiecības.

Protams, šo visu tikpat labi var attiecināt arī uz jauno ģimeni, kurā tēvs rūpējas par bērnu.

Ja bērnam un jaunajam partnerim izdosies vienam otru pieņemt un savstarpēji iepatikties, tad no bērna pozīcijas šādas jaunās partnerattiecības var nosaukt par veiksmīgām. Bet tas ne vienmēr izdodas.

Jauno ģimeni veido kā minimums četri cilvēki: bērns, patēvs, māte un tēvs (kurš kaut kādā mērā nav pieejams), un tā ir saistīta ar dažādām grūtībām.

Ja pēc šķiršanās starp vecākiem joprojām valda trauksme un saglabājas neatrisināti konflikti

Mātes nereti uzskata, ka, uzsākot jaunas attiecības, bērna tēvs zaudē savu nozīmi, jo tagad beidzot ģimenē ir “tēvs”, kurš pastāvīgi būs klāt un rūpēsies par bērnu. Tēva funkcijas nevar atdalīt no tēva personības. Mīlas un identifikācijas objekti nevar vienkārši tikt aizvietoti ar citiem objektiem. Ja tas būtu iespējams, tad arī pieaugušajiem nebūtu šķiršanās sāpju. Mātes mēdz teikt: “Tā, tagad tev ir Andris, tā ka tētis tev vairs nebūs vajadzīgs!” Tas mēdz notikt tad, kad mātes bijušo vīru vēlas pavisam “izsvītrot no dzīves”. Tā saucamā lojali­tātes konflikta ietekmē arī bērni mēdz mazināt tēva nozīmīgumu vai arī atteikties no tēva. Tas, ko var darīt, – dot iespēju bērnam atkal iemīlēt savu tēvu.

Pāru konsultācijās ģimenes psihoterapijā vecāki savus savstarpējos konfliktus pedagoģizē un racionalizē, sakot, ka tas ir “bērna labā”. Lai cik labs būtu patēvs, attiecību izbeigšana ar tēvu tāpat aktivēs šķiršanās traumas sekas.

Tēvam ir svarīga loma arī bērna un patēva attiecību izveidošanā. Pat ja bērns prasa mātei “atvest ģimenē jaunu tēti”, bērna sākotnējo entuziasmu pret patēvu nomaina skepse, distancēšanās un nepieņemšana. Tad māte kļūst par tādu kā nodevēju, jo viņa ģimenē ir ievedusi svešinieku. Bērns ir neizpratnē, jo māte patēvu acīmredzot mīl (vairāk nekā mani?).

Kur šajā situācijā bērns var rast atvieglojumu, atbalstu? Te atkal var pieminēt tēva triangulācijas funkciju. Laikā, kad bērns veic emocionālu bēgšanu pie tēva, notiekošais mājās maina nozīmīgumu. Bērns domās: “Viņi var darīt, ko grib, jo man ir tētis, un, ja būs nepieciešams, es aiziešu dzīvot pie viņa!” Tad mammas jaunais draugs bērnam nerada tik izteiktu apdraudējuma sajūtu un vairs nerada nepieciešamību ar viņu tik ļoti cīnīties.

Atslābstot šim konfliktam, bērnam ir izveidojusies telpa, kur viņš var gūt jaunu pieredzi. Tā bērns var sajust, ka Andris nav nemaz tik dumjš, kā likās sākumā, ka ar viņu var arī nodoties tādām spēlēm, kuras līdz šim ne mamma, ne tētis nav gribējuši spēlēt. Tad bērns var sajust to brīnišķīgo sajūtu, kad tiek darīts kaut kas trijatā, kad tevi tur gan no labās, gan no kreisās puses un atkal ir īsta ģimene. Un cik labi atkal blakus ir sajust spēcīgu vīrieti, kurš atbalsta tevi arī nelielos strīdos ar mammu. Mamma sākumā tam pretojas, bet pēc tam pasmaidot piekāpjas, un tas nenoved pie skandāla. Tad arī mēdz ataust atmiņas par tēti, kurš savulaik viņu atbalstīja nesaskaņās ar mammu. Tādējādi tikai ar vienu pašu eksistenci tēvs bērnam kļūst par sava veida terapeitu, kurš palīdz pāriet citās, jaunās attiecībās.

Tēvs saglabā arī savu nozīmi tad, kad starp patēvu un bērnu ir izveidojušās labas attiecības. Tas bērnam nodrošina ticību, ka var pastāvēt noturīgas mīlošas, draudzīgas attiecības. Tēvs pirmais rada bērna attieksmi pret vīrieti, ietekmē bērna apzinātos un neapzinātos priekšstatus par to, kas ir mīlošas attiecības. Tāpēc ir tik svarīgi, ka tēvs paliek bērna dzīvē un šīs attiecības ir noturīgas.

Vēl ir divi aspekti tēva nozīmīgumam bērna dzīvē, tie ir – brāļu, māsu (no mātes puses) piedzimšana un pusaudžu periods.

Tēvs tāpat joprojām pilda pasargājošo triangulācijas lomu brīžos, kad rodas konflikti starp mammu un patēvu.

Jāpiebilst, ka bērna greizsirdības jūtas pret jaundzimušo ir daudz spēcīgākas nekā parastā ģimenē. Bērnam paveiksies, ja vecāki spēs ar sapratni izturēties pret viņa bailēm, jo pēc jaundzimušā konkurenta parādīšanās mainās savstarpējās attiecības. Neizbēgamo uzmanības zudumu tagad var kompensēt tēvs, kurš var vairāk rūpēties par savu bērnu. Esot šajās attiecībās ar tēvu, aktivējas bērna spēja kļūt autonomam, tādējādi mazinās nepieciešamība konkurēt ar jaundzimušo, jo tagad “es jau esmu liels un stiprs”. Tādējādi, uzvarot šajā konkurences cīņā, bērnam jaundzimušais brālītis vai māsiņa kļūst par apliecinājumu savai vērtības sajūtai.

Ja šī triangulācija nenotiek, tad vecākais bērns iekļūst konkurences lamatās attiecībā pret savu māti. Vecākais bērns šajā situācijā zaudē, jo jaunākais taču ir “īstenāks zīdainis”. Tas savukārt vecākajam bērnam rada mazvērtības sajūtu. Izteiktāk tas notiek, ja patēvam šis ir pirmais bērns jaunajā ģimenē. Patēvs gluži vienkārši nespēj izveidot koalīciju ar vecāko bērnu, jo tagad “tas ir tikai padēls vai pameita”.

Kad bērns piedzīvo pusaudžu vecumu, jaunajā ģimenē pieaug spriedze. Lai pieņemtu pārmaiņas, ko nes pusaudžu vecums, ir nepieciešama beznosacījuma mīlestība, bet patēvs to nespēj just, jo ir iepazinis bērnu tādā vecumā, kad viņam jau ir bijušas izveidojušās noteiktas rakstura īpašības. Pusaudža vecumā šīs īpašības mēdz pazust, un patēvs savā priekšā vairs neredz to bērnu, kurš toreiz viņam ir licies simpātisks. Patēvs tādējādi mazāk spēj saprast pusaudzi un tādēļ izturas pret viņu ar distanci un autoritatīvāk nekā tēvs. Turklāt patēvs tagad mēdz just greizsirdību pret māti, jo viņa arvien biežāk ir spiesta aizstāvēt pusaudzi. Tas noved pie tā, ka patēvs sāk konkurēt ar pusaudzi par mātes mīlestību, savukārt māte nonāk smagā lojalitātes konfliktā starp bērnu un vīru. Iznākumā rodas laulāto savstarpējie kon­flikti un pret pusaudzi vērstais psiholoģiskais spiediens mēdz divkāršoties.

Tēva loma šajās situācijās neaprobežojas tikai ar to, ka viņš ir bērna rīcībā un izpilda šo triangulācijas lomu. Ietekmē arī identifikācijas sajūta (pēc Ēriksona), t. i., tā sajūta, kas vēsta, kas es esmu un no kurienes nāku, kas ir manas mājas. Šos visus trīs aspektus var labi apvienot vienā teikumā: “Man ir īsts tēvs, es viņu labi pazīstu un lepojos ar viņu, un viņš lepojas ar mani!” Ja ir šī pārliecība, tad daudz vieglāk ir pārdzīvot šīs abas krīzes – jaundzimušā piedzimšanu ģimenē un pusaudžu vecuma posmu.

Ja bērns nepieņem patēvu

Ienākot ģimenē patēvam, bērns parasti pret viņu izturas ar skepsi un distanci, nedraudzīgi. Par šādu bērna uzvedību vecākiem nevajadzētu satraukties. Drīzāk izbrīnu varētu raisīt situācija, ja bērns tūlīt mestos ap kaklu pil­nīgi svešam cilvēkam, kurš ir tik ļoti svarīgs mammai. Tas var nozīmēt tikai to, ka bērns un mamma dzīvo tik nelabvēlīgos apstākļos, ka jebkuras pārmaiņas tiek uzskatītas par situācijas uzlabošanos. Jo parasti, kad bērna acu priekšā uzzied jauna mīlestība, bērns sajūt, ka nav vairs vienīgais, kurš mammu iepriecina un dara laimīgu. Tādējādi jāsaprot – ja ģimenē ir ienācis patēvs, vienmēr būs kāda “rīvēšanās”, jo diviem svešiem cilvēkiem ir vajadzīgs laiks, lai pierastu viens pie otra un spētu izveidot attiecības.

Reizēm bērns turpina nepieņemt patēvu, izturēties pret viņu ar distanci.

Kā vienu no iemesliem var minēt to, ka mamma un patēvs ir tik nepacietīgi un nedod bērnam laiku pierast pie jaunajām attiecībām: “Iepazīsties, tas ir Andris, mans draugs. Viņš pārvāksies dzīvot pie mums un būs tavs tētis. Tev viņš jāsauc par tēti!” Tad arī bērna piesardzību mamma un patēvs uztvers ar aizvainojumu, trauksmainību un pārmetumiem. Gadās, ka mammas jaunais draugs ne tikai uzreiz cenšas kļūt par vecāko draugu, bet arī ar visu sparu cenšas izrādīt tēvišķo autoritāti – iejaucas, izrīko, aizliedz, aizrāda, pārmet un soda. Bieži tas notiek tik ātri, ka bērns vēl nespēj patēvu uztvert kā “tēvišķu objektu”, tāpēc pretojas viņa autoritātei. Bērni vispār ir spējīgi otru uztvert kā autoritāti tikai tad, ja to mīl un tas ieņem pozīciju, kas raisa cieņu (piemēram, skolotājs, audzinātājs). Citos gadījumos bērns tikai pakļaujas spēkam, dara to aiz bailēm. Tātad, ja bērns vēl nav iemīlējis patēvu un tēva vietu viņš neiegūs, tad tikai bailes var piespiest bērnu pakļauties. Bailes no varas un svešā vīrieša spēka, bailes zaudēt mātes mīlestību un pat bai­les par māti, ja bērnam rodas sajūta, ka mātei vajadzēs “strēbt to putru, ko savārījis” bērns.

Tad tā būs pakļaušanās disciplīnai, nevis mīlošas attiecības.

Vēl kā iemeslu var minēt greizsirdību. Šajā greizsirdībā mēdz sastapties divas no jauna aktivējušās krīzes situācijas – vienreiz jau piedzimušais jaunākais brālis vai māsa (vai arī bailes, ka tas notiks) un edipālais konflikts, kad jaunais mātes partneris kļūst vienlaicīgi gan kā šis jaunais bērns ģimenē, gan kā edipālais sāncensis.

Attiecībā uz jaunāko brāli vai māsu nekas dramatisks var arī nenotikt, jo jaunākais tikai tad rada apdraudējumu, ja vecākais tic, ka māte jaunāko mīl vairāk nekā viņu pašu. Tad vecākais bērns sajūt, ka ir spēcīgāks, gudrāks un lielāks. Ja šajā brīdī ir iespēja tēvā rast spēcīgu sabiedroto, tad situācija atrisinās. Bet jaunajā ģimenē šis “brālītis”, t. i., patēvs, ne tikai atņem lielu daļu mātes mīlestības, bet ir īsts vīrietis, kurš it visā ir labāks par bērnu. Šis izklāsts ļauj ieraudzīt, cik ļoti bērnam ir nepieciešams viņa tēvs, kurš ieņem sabiedrotā lomu.

Arī edipālo konfliktu ir grūtāk atrisināt, jo attiecībā pret savu tēvu bērns zināja, ka “konkurents” viņu mīl. Tad zēns, neraugoties uz savām dusmām, skumjām un bailēm, var būt pārliecināts, ka tēvs viņu neiznīcinās un ka arī māti viņš nezaudēs pavisam. Tā būtu cīņa par priekšrocībām. Bet jaunajā ģimenē ar mātes jauno partneri bērnam rodas jautājums – būt vai nebūt, jo “šo konkurentu pie manis nesaista mīlestība, un viņš vēlas pavisam atņemt manu mammu, un no manis arī viņš labprāt gribētu tikt vaļā”. Šajā situācijā bērna agresija rodas no bailēm.

Savukārt “negatīvā” edipālā konstelācijā patēvs, ienākot ģimenē, bērnam rada simpātijas, kas ņem virsroku pār iespējamo apdraudējumu. Bērns pieņem patēvu un iekaro viņa simpātijas, bieži vien veiksmīgi, jo, ja patēvam attiecībā uz bērna māti ir nopietni nodomi, ir svarīgi iegūt bērna simpātijas. Tad bērna greizsirdība sākumā tiks vērsta pret māti, t. i., konkurente būs māte. Un tad, kad bērns sajutīs, ka viņš patēvam tomēr nav pašā pirmajā vietā, simpātijas izgaisīs un patēvs kļūs par “neiekarotu” objektu, kurš rada tikai vilšanos. Rezultātā bērnam aktivi­zēsies un pastiprināsies narcistiskā trauma, kura radās šķiršanās laikā. Tad patēvs tiek uztverts kā apdraudējums un bērns uzsāk cīņu par savu mammu.

Vēl var būt situācija, ka bērns nokļūst lojalitātes kon­fliktā starp tēvu un patēvu. Ja bērnam patīk patēvs un viņš priecājas par patēva klātbūtni ģimenē, tad bērnam var rasties sajūta, ka viņš ir nodevis savu tēti. Tad bērns ir spiests pieņemt lēmumu, kurš var būt arī tēvam nelabvēlīgs. Vai, ja bērnam ir labas attiecības ar tēvu, tad lēmums tiks vērsts pret patēvu, lai nezaudētu tēvu.

Var būt arī tā, ka bērns vēl cer, ka tēvs atgriezīsies ģimenē. Tad viņš vienlaicīgi cīnās trijās frontēs: ar māti pret patēvu, lai tiktu no viņa vaļā; cenšas no visa spēka iepatikties tēvam, pierādīt viņam savu uzticību; visbeidzot cīnās pats ar sevi, lai neļautu sev just nekādas pozitīvas jūtas pret patēvu.

Bailes pazaudēt savu mammu un tēti ir visbiežākais iemesls tam, ka bērns nepieņem patēvu.

Tas pats notiek arī pret tēva jauno draudzeni, tikai nedaudz vieglākā formā.

Jauno partneru nepieņemšana var rasties arī no tīra naida, un tas ir gadījumos, kad bērns jaunās attiecības uztver kā šķiršanās iemeslu. Šīs dusmas mēdz būt spēcīgas, un nereti jaunais partneris labi der kā mērķis šīm dusmām, kuras patiesībā izraisa abi vecāki. Tā bērns var mazināt emocionālo spriedzi: “Mamma un tētis mani nesāpināja, arī es neko nepareizu neizdarīju, to visu, lūk, šis svešinieks, viņš visu sagrāva!” Ar svešinieku ir vieglāk cīnīties, nevis ar saviem vecākiem vai ar sevi, jo emocijas pret šo svešinieku visbiežāk nav pretrunīgas. Grūti pateikt, kā veidosies bērna attiecības ar jauno partneri šajos apstākļos.

Reizēm tik tiešām attiecības var izjukt vecāku jaunās iemīlēšanās dēļ. Tās saistās ar seksuālo dzīvi. Protams, arī vecākiem, kopā dzīvojot, ir seksuālās attiecības, bet daudzu iemeslu dēļ tās bērnam mazāk “krīt acīs”, jo vecāki, gadiem ejot, seksuālo dzīvi integrēja brīv­dienu režīmā, ko nevar gaidīt no “svaigām” attiecībām. Tagad māte nakti nepavada mājās vai bērns nez kāpēc tiek aizsūtīts nakšņot ārpus mājas, savukārt mātes draugs pavada nakti ģimenes mājās. Bērns jūt, ka ar māti kaut kas notiek, ka agrāk tā nebija. Viņš no tā tiek izslēgts, un šī izslēgšanas sajūta ir daudz smagāka, salīdzinot ar to, kāda tā bija notiekošajā starp abiem bērna vecākiem. Otrkārt, šķirtie bērni vairāk domā par mātes un patēva attiecībām, cenšas saprast, kādas tās ir, jo attiecības starp vecākiem šķita pašsaprotamas, viņi taču bija vienkārši vecāki, t. i., bērns uztver vecāku attiecības caur sevi. Savukārt jaunās attiecības eksistē neatkarīgi no bērna. Tas bērnam rada neskaidrību par vīriešu un sieviešu attiecībām kā tādām. Treškārt, pārim, kurš ir ilgstoši kopā, un pārim, kurš nesen izveidojies, būtiski atšķiras gan attiecību intensitāte, gan emocionālā joma. Bērns sajūt šo intensitāti un nespēj ar to konkurēt, turklāt šī mātes vai tēva personības šķautne bērnam ir sveša.

Bērnu psihologi Šarlote Būhnere (Charlote Buhler) un Horsts Kehele (Horst Kächele) 1978. gadā norādīja, ka vecāku šķiršanās ir pirmajā vietā, savukārt jaunās ģimenes izveidošanas situācija ir otrajā vietā kā iemesls tam, lai vērstos pēc palīdzības pie bērnu psihologa.

Kā var palīdzēt bērnam šajā situācijā?

Pirmām kārtām ir jābūt gataviem ar cieņu izturēties pret bērna grūtībām. Tas nozīmē, ka ir jādod laiks un iecietīgi jāizturas pret bērna cīņu sevi pašapliecināt, kā arī jācenšas bērna “izgājienus” “uztvert personīgi”.

Jaunajam partnerim jāsaprot, ka bērna pieķeršanās nāk “komplektā” ar mātes mīlestību, t. i., bērna uzmanība ir jāiegūst. Ja jaunais partneris ir ieguvis mātes mīlestību, tad viņam tieši tāpat jācenšas iegūt arī bērna simpā­tijas.

Mātei un patēvam ir jāpieņem, ka nevar būt nākotne bez pagātnes un, ka piedzīvoto nevar tā gluži vienkārši izdzēst, – bērnam ir tēvs, kurš tāpat viņam būs vajadzīgs arī nākotnē (tas pats attiecas arī uz tēva jauno draudzeni un bērna māti).

Svarīgi saprast, ka tagad bērna dzīvē ir trešais – “svešs” cilvēks, kurš bērna dzīvē arī ieņem svarīgu lomu. Tas palīdzēs bērnam mazināt lojalitātes konflikta ietekmi.

Ir svarīgi, lai jaunais pāris būtu pārliecināts par savām jūtām un mērķi palikt kopā. Ja bērns sajūt šo jauno sa­vienību kā stabilu un nemainīgu, tad viņam to vieglāk ir pieņemt. Pretējā gadījumā bērni apzināti vai neapzināti cenšas šo savienību izjaukt.

Kādas grūtības ir mātēm?

80. gados tika publicēti vairāki teorētiski materiāli par pieaugušo grūtībām šķiršanās gadījumos (Fiala, 1989; Fritsh/Sanders, 1987; Gambia, 1989; Reischies/Rednitzinki, 1987; Scheib, 1987; Giesecke, 1987).

Bieži vien mātes, kuras ir šķīrušās, nav pārliecinātas par to, ka patiešām mīl jauno partneri un vēlētos ar viņu pavadīt visu turpmāko dzīvi. Konsultācijās rodas jautājums, vai tiešām jaunais partneris viņu mīl, vai izdosies izveidot attiecības vai atkal tās izjuks, kā tas jau vienu reizi notika. Vai ir tiesības riskēt veidot šīs attiecības?

Ja atceramies teicienu, ka cilvēks mācās no kļūdām, tad tas nozīmē, ka būs radušās tikai bailes. Un te rodas vilinājums piedāvāt šo jautājumu izlemt bērniem: “Ja viņš atradīs kopīgu valodu ar bērniem, tad…!” Tad sanāk, ka māte šo soli veic nevis sevis dēļ, bet bērnu dēļ. Un praksē tas apstiprinās, – ja pirmajās attiecībās sieviete vēlas, lai vīrietis izturas labi pret viņu, tad pēc šķiršanās kā prioritāti sieviete liek jaunā partnera attieksmi pret bērniem. Ja vīrietis izrāda rūpes par bērniem, tad ir vieglāk noticēt viņa nodomiem. Rodas sajūta, ka vīrietim, kurš ir izrādījis pieķeršanos bērniem, mātes kā sievietes mīlestība vairs nav jāiekaro, it kā viena vien vīrieša spēja izveidot attiecības ar bērniem būtu seksuāli pievilcīga. Un ja māte tieši tā ir rīkojusies, tad augsne turpmākajām grūtībām jau ir sagatavota. Iespējamība, ka bērns uzreiz pieņems patēvu, ir mazāka par to, ka bērns izturēsies pret viņu distancēti. Reizēm bērnam šķiet vilinoša šī “tiesneša” loma, taču tā ir pārāk apgrūtinoša. Ja māte tikai sekos bērna padomiem, tad ar katru jauno partneri agri vai vēlu radīsies vienas un tās pašas grūtības. Tad mātei ir izvēle – vai nu uz mūžu palikt vienai, un tad radusies neapmierinātība un dusmas agri vai vēlu apzināti vai neapzināti “nāks pār bērnu galvām”, vai arī ar otro vai trešo kandidātu izmainīt savu stratēģiju un rīkoties “pret bērnu gribu”. Savukārt bērnam zaudēt varu, kura agrāk viņam ir bijusi, ir daudz grūtāk, nekā neiegūt to vispār. Ja tiek zaudēta vara, kura agrāk ir bijusi, rodas bailes, un bērns sev prasa, kas noticis, kas ir mainījies viņa attiecībās ar māti, un visdrīzāk šādu pavērsienu bērns uz­tvers kā mātes mīlestības zaudējumu.

Reizēm, lai nedotu bērnam iespēju atraidīt jauno partneri, mātes viņu iepazīstina kādā “drošākā” lomā – kā “aukli” vai “jauno paziņu”. Bērns, sajūtot, ka vīrietis ir nevis kā biedrs viņam, bet gan kā nozīmīgs cilvēks mātei, sarūgtinājuma pārņemts, viņu atraidīs. Un mātei šie meli arī netiks piedoti: “Kā tagad var ticēt viņiem abiem?” Šāda mātes stratēģija darbosies tikai tad, ja bērns pats ir gatavs pieņemt mātes jauno draugu. Tas nozīmē, ka šādi rīkoties nav ne mazākās nepieciešamības.

Mātes, kuras bērniem uzliek atbildību izlemt jautājumu par jauno attiecību izveidošanu, rada vecāku–bērnu lomu maiņu – bērns izlemj jautājumu par kāzām, bet māte izmanto šos nevainīgos melus, jo baidās, ka bērns sadusmosies.

Šajā situācijā viss sākas daudz agrāk, kad māte, ejot uz pirmo randiņu un jūtot vainu pret bērnu, viņam saka, ka dosies tikties ar draudzeni vai ies uz sporta klubu. Šādi mēdz rīkoties pusaudžu vecumā vai sānsoļa gadījumos.

Šādu rīcību veicina ne tikai bažas, kā bērns uztvers mātes jaunās attiecības, tās iemesli ir meklējami daudz dziļāk (Richter, 1989).

Iespējams, ka mātei aktivizējas zemapziņā sen izstumtā vainas sajūta attiecībā pret saviem vecākiem, kas tagad neapzināti tiek pārnesta uz bērnu. Tas nozīmē, ka māte jaunās attiecības un ar to saistīto gandarījumu uztver kā kaut ko aizliegtu un nepieņemamu.

Grūtības jaunajā ģimenē ir saistītas ar greizsirdības un lojalitātes konflikta tēmām. Jebkurš strīds vai nesaskaņas starp bērnu un jauno partneri mātē raisa daudz emociju:

• uzticība bērnam, kura bailes māte labi saprot (runājot psihoanalīzes valodā, māte spēj ar tām identificēties), neizbēgumi noved pie konflikta ar patēvu,

• mātei rodas bailes pazaudēt bērna patēvu, tāpēc aug dusmas pret bērnu, kurš apdraud viņas iespēju būt laimīgai,

• mātei rodas dusmas arī uz patēvu, kurš “nespēj sa­prasties ar bērnu”, tādējādi zūd daļa patēva pievilcības, kas savukārt tiešā veidā ietekmē seksuālās attiecības,

• rodas arī vainas sajūta pret bērnu un arī patēvu,

• mātes vainas sajūta rada mazvērtības sajūtu un pamatu agresijai, kas ir kā aizsardzība, lai spētu izturēt šīs sajūtas.

Visbeidzot, ja patēvs un bērns labi saprotas, tas ne vienmēr var nodrošināt mātes labsajūtu, jo nevar izslēgt to, ka māte jutīs greizsirdību pret bērniem un jutīsies nevajadzīga. Vēl jo vairāk – var būt tā, ka māte ir neapmierināta ar patēva labo attieksmi pret bērniem, jo tajā pašā laikā uz mātes pleciem gulstas visi nepatīkamie brīži, kas ir saistīti ar bērnu audzināšanu. Tas mātei var radīt vēlēšanos, kaut patēvs, palikdams viņai uzticīgs, autoritatīvāk izturētos pret bērnu, t. i., pilnībā pārņemtu tēva lomu. Tas var notikt laikā, kad bērni vēl nav gatavi atzīt patēva autoritāti un ar to saistītās funkcijas.

Mātei arī var šķist, ka viņa īsā laika periodā ir zaudējusi savu nozīmību partnera acīs. Bērna sajūsma par patēvu arī var radīt mātei sajūtu, ka viņa nav spējīga bērnam dot to, kas viņam ir nepieciešams.

Kādas grūtības rodas patēvam?

Patēva grūtības saistās ar mātes emocijām, cerībām un gaidām. Tās ir tieši tādas pašas vai pretējas.

Arī patēvs ne vienmēr ir pārliecināts par savu vai bērna mātes mīlestību. Arī viņš domā, vai šīs attiecības būs ilgstošas un kā pret viņu izturēsies bērni.

Daudzi vīrieši uzskata, ka labs kontakts ar bērnu jau pirmās tikšanās laikā nodrošina vīrišķīgumu, ir sava veida potences pazīme. Reizēm patēvi to dara, iekarojot bērna simpātijas, reizēm tā, lai tiktu atzīta viņu pašu autoritāte.

Šāda “seksualizēta” pieeja pret bērniem lemta ne­veiksmei, jo vīrietis šādi zaudē atbildīgā pieaugušā pozīciju, tādējādi pats kļūstot kā bērns, kurš izmisīgi cīnās par pieņemšanu un mīlestību. Vai citkārt savas bailes viņš slēpj zem agresīvas cīņas par varu.

Lojalitātes konfliktā nokļūst arī patēvs. Kuru pusi, lai ieņem, ja strīdas māte ar bērnu? Ja patēvs atbalstīs māti, tad pasliktināsies attiecības ar bērnu, ja atbalstīs bērnu, tad liks vilties mātei, kā arī nav nekādas garantijas, ka bērns pieņems viņa atbalstošo nostāju ar pateicību.

Tas, ka kopdzīve ar mīļoto sievieti nozīmē arī pēkšņi kļūt par tēvu bērnam (arī vairākiem), rada bailes: "Vai es ar to spēšu tikt galā?"

Ir jābūt pacietīgam, lai spētu izturēt bērna nedraudzīgās attieksmes radīto aizvainojumu, tajā pašā laikā ne­pazau­dējot gatavību turpmākajām draudzīgām attie­cībām.

Vēl patēvu ietekmē greizsirdības jūtas, kas saistās ar bērna un tēva attiecībām, kuras turpinās. Greizsirdība pret sievietes un bijušā vīra attiecībām ir jūtama retāk, to parasti izstumj zemapziņā.

 Ja greizsirdībai attiecībā pret bērnu ir samērā būtisks iemesls, tad patēvam neapzināti aktivējas edipālais konflikts, kad trijstūrī "māte-patēvs-bērna tēvs", patēvs var justies kā "dēls", kurš padzinis tēvu un tagad paliekot ar tēvu gaida sodu no tēva puses.

Ja māte saka, ka cietusi attiecībās ar bijušo vīru, greizsirdības jūtas tāpat nemainās, jo patēvs tad brīnās un nesaprot, kā gan viņa varēja mīlēt "tādu cilvēku". Un tad patēva fantāzijās tēvs, ar kuru jākonkurē, iegūst milzīgu spēku. Tas viss var radīt patēvā agresijas jūtas pret māti vai arī bailes, ka nespēs konkurēt ar “tādu pretinieku”.

Jaunajās ģimenēs konflikti starp māti un bērnu vai starp patēvu un bērnu rada bailes arī bērnā, kas veicina bērna pretošanos attiecību izveidošanai. Rezultātā tas mazina bērna cerību izveidot jaunas attiecības jaunā ģimenē. Šīs bērna bailes ietekmē arī attiecības starp pieaugušajiem.

Skatoties uz cilvēces sabiedrību vēsturiski, lai noregulētu iekšējos konfliktus, tika izmantots kāds apdraudējums no ārpuses. Lai varētu noliegt iekšējos konfliktus, šie draudi tika radīti mākslīgi. Tad viss spēks un agresija tika vērsti uz ārējo apdraudējumu.

Un tā- kad jaunajā ģimenē pieaug spriedze, tad kas varētu būt labāks par "ārējo ienaidnieku" kā tēvs?

Tā patēvs var atrisināt edipālo konfliktu, atbrīvojoties no konkurenta. Ja patēvs pavisam atņem tēvam bērnus, tad arī māte var remdēt savas atriebības alkas, atstāt pagātni aiz muguras un sākt pavisam jaunu dzīvi. Šī kopējā cīņa apvieno jauno pāri un atdzīvina viņu mīlestību. Ja tēvam tiek piešķirta agresora loma, tad cīņā pret viņu zūd vai­nas sajūta pret bērniem (“mēs to darām tikai tāpēc, ka viss negatīvais, kas nāk no tēva, nodara bērniem tikai sliktu, atņem mieru, pašpārliecinātību un iespēju baudīt laimi jaunajā ģimenē, tā ka tas viss ir bērnu labā!”). Zūd arī vainas sajūta pret pašu tēvu, kuru māte kādreiz mīlēja.

Kādas grūtības ir tēvam?

Ja tēvi būtu lojāli pret bijušajām sievām, jaunajiem partneriem (nevis veicinātu atsvešināšanos), saprastu bērnu grūtības, bailes, palīdzētu bērniem pieņemt jauno mātes partneri (nevis pievienotos tam, ka bērni ko pārmet mātei), ja laicīgi maksātu alimentus, ja pieņemtu to, ka ar jaunā mātes partnera esamību var izmainīties bērnu apmeklējuma laiks, vārdu sakot, ja tēvi izturētos lojāli, tad mātei un patēvam būtu grūti viņus nostādīt agresora lomā.

Lielākās grūtības rodas tāpēc, ka tēviem ir bail pazaudēt bērnus un viņu mīlestību. Ar to ir saistīta greizsirdība uz patēvu, aktivizējas arī edipālais konflikts, kas ir tāds pats kā patēvam – tēvs otru vīrieti uzskata par spēcīgāku un varenāku, bet sevi kā bērnu ar kādu nepilnību. Tas notiek arī tad, ja tēvi paši ir iniciējuši šķiršanos un viņiem ir jauna ģimene. Tādējādi tēva pozīcija ir līdzīga kā bērnam, kurš cīnās par māti. Tēvs un bērns baidās pazaudēt viens otru, kas viņus padara par sabiedrotajiem. Jo spēcīgākas ir bailes un greizsirdība, jo atklātāka notiek cīņa, – bērniem tā norit (gan aktīvi, gan pasīvi) jaunās ģimenes iekšpusē, savukārt tēviem – ārpusē. Tēvi tad pastāvīgi iejaucas, vērš finanšu “sankcijas”, lamā māti un patēvu un pat tiesājas par aprūpes tiesībām. Tādējādi versija par bīstamo tēvu (ārējo ienaidnieku) apstip­rinās. Tēviem vienīgie sabiedrotie ir bērni, kuri emocionāli ir atkarīgi no mātes, un tiesas lēmums par bērnu apmek­lējumu var notikt tikai mātes klātbūtnē. Tēvi atrodas neaizsargātā pozīcijā, ko ir ļoti grūti izturēt. Tas rada agresiju, kura parasti tiek vērsta pret patēvu. Tēvi bieži vien nevar izturēt pazemojumu, tāpēc izjūk viņu attiecības ar bērniem.

Nedaudz par “sliktajām pamātēm”

Aprakstītās situācijas ir līdzīgas, kad tēvam parādās jauna draudzene. Bērns tad tiekas ar tēvu laiku pa laikam un nedzīvo kopā ar tēva draudzeni. Tāpēc konflikti ir mazāk smagi un mokoši. Bērni tēva jaunās draudzenes pieņem ar salīdzinoši mazāku agresiju, cenšas pielāgoties un tēvu draudzenes mēdz saukt par mammu. Tas ir tāpēc, ka bērni ir pārliecinātāki par mātes, nevis šķirto tēvu mīlestību, ka tā saglabāsies.

Vārds “pamāte”, pateicoties pasakām, apzīmē ļaunu sievieti, kura neprot mīlēt.

Negatīvais pamātes tēls un citi pasaku varoņi simbolizē arī psihiskās dzīves aspektus (Bruno Bettelheim, 1975).

Pamāte līdzinās raganai, sliktajai fejai vai ļaunajai karalienei, kas bērnam rada bailes un dusmas.

Līdz trīs gadu vecumam bērnam ragana atspoguļo mātes negatīvos aspektus. Pamāte savukārt simbolizē edipālo situāciju – labā māte mirst, pirms viņa bērnam ir kļuvusi par edipālo sāncensi. Mirušās mātes statusā viņa no viņpasaules dāvā savu mīlestību (kā pasakā par Pelnrušķīti). Tad mīlestībā pret tēvu pamāte ieņem konkurentes lomu. Pret pamāti tad var cīnīties un viņu var neieredzēt, tikai tāpēc, ka viņa ir ļauna.

Pamātēm , gluži tāpat kā patēviem ir :

• grūti mīlēt bērnus, kuri nav viņas,
• grūti izvairīties no nepatikas pret bērniem, kuri (atšķirībā no ģimenēm ar patēvu), acīmredzami nav bijuši pašam partnerim nozīmīgi, tātad tie drīzāk ir kā šķērslis attiecībās ar vīrieti (sievieti)
• Vai vispār ir iespējams iemīlēt svešu bērnu? Mīlestība kat­ram nozīmē ko savu.

Manuprāt mīlēt gluži nevar, bet var izveidot siltas, draudzīgas, saprotošas, pieņemošas, atbalstošas un stabilas attiecības.

Izveidot jaunu ģimeni nav viegli, ir jāpieliek pūles un tas ir to vērts. Ir vērts mēģināt, jo tas rada iespēju izveidot jaunu un laimīgu ģimeni. Bet ja nemēģinās, tad šādas iespējas pavisam noteikti nebūs.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada jūnija numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!