Evija Rozenlauka: Kā palīdzēt bērnam adaptēties skolā, veicināt sadarbības prasmes un mācību motivāciju

Kas liecina par bērna gatavību skolai

Balstoties uz 14 gadu pieredzi darbā ar bērniem un pieaugušajiem, varu secināt, ka daļa pieaugušo joprojām uzskata, ka par bērna gatavību skolai liecina vien viņa intelektuālo spēju (lasīt un rakstīt prasme u. tml.) izpausmes. Reālā situācija ir daudz komplicētāka. Lūk, kopums, pēc kura var secināt, vai bērns ir gatavs uzsākt skolas gaitas.

Vecums. Skolas gaitas bērns sāk 6–7 gadu vecumā, turklāt ir svarīgi, kā noritējusi viņa līdzšinējā attīstība un vai viņam beidzies rotaļu periods un sākusi dominēt dabiska ieinteresētība apgūt jaunas zināšanas.

Fiziskā attīstība. Lai apgūtu jaunas zināšanas un prasmes, bērnam ir jābūt labai redzei un dzirdei, kā arī redzes un dzirdes atmiņai. Vecākiem ir svarīgi apjaust sava bērna vadošos informācijas uztveres veidus. Ir bērni, kam visi uztveres kanāli ir attīstīti vienlīdzīgi, bet mēdz būt tā, ka kāds no uztveres kanāliem – audiālais, vizuālais vai kinestētiskais – ir dominējošs. Šis kanāls tad gan pedagogiem, gan vecākiem “saka priekšā”, kādi resursi jāizmanto bērna zināšanu apguvē. Tas nozīmē, ka “audiāļiem” informācijas apguvē vairāk jāpiedāvā ar dzirdi uztverama informācija (piemēram, mācoties jauno vielu, jālūdz, lai bērns to lasa skaļi), “vizuāļiem” mācību procesā pēc iespējas vairāk jāpiedāvā ar redzi uztverama informācija, savukārt “kinestētiķiem” nepieciešams mācību apguvē piedāvāt taustāmu informāciju. Ja kāds no informācijas uztveres kanāliem bērnam novērojams kā dominējošs, pārējie kanāli jāattīsta.

Skolas solā bērnam būs jāspēj nosēdēt mierīgi 40 minūtes. Nodarbībās viņam būs nepieciešama arī koordinācija – prasme spēlēt bumbu, lekt uz vienas kājas, kāpt pa trepēm. Jānoskaidro, vai bērns ir mundrs visas paredzamās skolēna darbdienas garumā un vai spēj negulēt pa dienu.

Izziņas attīstība. Tā sevī ietver jēdzienu pārzināšanu (piemēram, labā, kreisā puse), priekšmetu klasifikāciju (kas ir ēdams, neēdams, transporta līdzekļi utt.). Svarīgi, vai bērns spēj izpildīt trīspakāpju uzdevumus. Īpaši svarīga ir valodas attīstība. Valoda ir viens no būtiskākajiem bāzes rādītājiem, kas liecina par gatavību skolai (ja bērns nezinās, kas ir dūraiņi vai pāris, viņš nespēs saprast arī elementāras matemātiskas darbības. Piemēram, uzdevumā jānoskaidro, cik cimdiņu ir diviem bērniem kopā, ja vienam ir viens pāris dūraiņu, bet otram divi pāri).

Saskarsmes iemaņas. Bērna adaptāciju skolā ietekmē viņa sadarbības pieredze – vai viņš spēj darboties kopā, lūgt palīdzību, piedāvāt palīdzību, pagaidīt savu kārtu, mierīgi uztvert to, ka kādam kaut kas izdodas labāk, utt.

Bērna zināšanas par sadzīvi, prasmes un iemaņas. Tās sevī iekļauj bērna zināšanas, piemēram, par pastu, banku, zoodārzu, attīstītu ieradumu lasīt grāmatas, pulciņu apmeklēšanu, sviestmaižu smērēšanu un savas vides organizēšanu.

Emocionālā attīstība. Pirms skolas gaitu sākuma vecākiem būtu lietderīgi izzināt, izpētīt un ņemt vērā sava bērna temperamentu, raksturu, priekšstatu par sevi un pašvērtējumu. No šīm lietām bieži izriet bērna dzīvespriecīgums, gatavība sadarboties un zinātkāre. Jāraugās, vai bērns spēj uzklausīt, nepārtraucot runātāju, vai spēj būt patstāvīgs, vai spēj sacensties. Jānoskaidro, uz ko viņš ir tendēts – uz procesu vai rezultātu. Zināšanas par visu minēto var būt nozīmīgs atbalsts skolasbērna jaunā dzīves perioda organizēšanā.

Attieksme pret grāmatām. Ja vecāki vēlas, lai bērns mācās, pieaugušajiem pašiem jādemonstrē, ka arī viņi mācās. Piemēram, bērnam jāredz, ka arī vecāki lasa grāmatas (paši sev, nevis bērnam!). Tas attīsta ieinteresētību. Lasošu vecāku bērni biežāk vēlas aplūkot, klausīties un uzdot jautājumus par izlasīto.

Kas veido personību

Lai palīdzētu bērnam sagatavoties skolai, lieliski ir rūpīgi izpētīt sava bērna personību. To veido temperaments, raksturs, priekšstats par sevi, pašvērtējums, bērna vajadzības, vērtības, intelekts un emocijas. Personības pamatā ir iedzimtība, dzīvē apgūtais un attieksme pret realitāti. Lai bērns labi justos jaunajā vidē, ļoti nozīmīga ir tieši attieksme pret realitāti. Tieši mēs, pieaugušie, to iedvešam bērnam. Ja esam nīgri, neapmierināti ar dzīvi un pastāvošo iekārtu, bērni pārņem šo attieksmi. Piemēram, būs grūti sagaidīt bērna entuziasmu un prieku mācīties, ja viņš no vecākiem nemitīgi dzirdēs šerpus vārdus par mūsu valsts nekam nederīgo izglītības sistēmu, slinkajiem pedagogiem utt. Kā lai bērns šādā gaisotnē apgūst tieksmi doties uz skolu apgūt zinības?!

 

Jāņem vērā personības, ģimenes un sabiedrības vērtību sistēma

Cilvēkiem ir divu veidu vērtības – pamatvērtības, kuru dēļ mēs redzam jēgu dzīvot, un instrumentālās vērtības, kas ir darbības, kurās saskatām savas dzīves lielāko jēgu. Ja mūsu darbi saskan ar mūsu dzīves filozofiju un ne viens, ne otrs no tiem nenonāk konfliktā ar citu cilvēku pamatvērtībām, mēs dzīvojam saskanīgu dzīvi. Problēmas rodas, kad mūsu filozofija nesaskan ar rīcību vai arī abas nonāk pretrunā ar citu cilvēku vērtībām. Vērtību sistēmu bērns iemācās no vecākiem. Gan dzirdot, gan vērojot. Un cilvēkbērns uz skolu atnāk ar savas ģimenes un vecāku vērtību sistēmu. Pedagogiem nav pa spēkam to mainīt. Tā ir ģimenes kompetence. Viens no būtiskiem jautājumiem ir savstarpējā cieņa. Svarīgi, vai bērns ir pieradis, ienākot telpā, sasveicināties, vai viņš pieaugušos uzrunā uz jūs, vai viņš ir līdzjūtīgs, izpalīdzīgs, sevi un citus cienošs. Ja tā ir, bērns daudz vieglāk iejutīsies jaunā vidē un adaptēsies skolā.

Mums katram ir svarīga brīvība. Būtiski savam bērnam pirms skolas iemācīt, ka brīvības galvenais virziens ir – būt brīvam, lai kaut ko sasniegtu, kaut ko apgūtu, kādam palīdzētu, nevis būt brīvam no kaut kā – brīvam no atbildības, no pienākumiem utt. Māksla būt brīvam un atbildīgam par sevi, savu uzvedību ļauj būt arī elastīgam. Savukārt elastība un labas pielāgošanās spējas iet roku rokā ar attīstītu intelektu. Prāts attīstās, arī apdomājot, analizējot un prognozējot savu lēmumu sekas un veicot izvēles.

Kas jāzina par mūsu prāta spējām

Prāta spējas ir dinamiska psihes struktūra, kas nodrošina spēju mācīties no pieredzes, adaptēties, pareizi noteikt būtiskas saites un attiecības un risināt jaunas problēmas, kā arī orientēties dažādās situācijās. Intelekta spējas realizējas, mijiedarbojoties uzkrātajām zināšanām un domāšanas pieredzei. Vēlreiz jāuzsver, ka skolasbērna intelekta pamatu pamats ir valodas attīstības līmenis jeb verbālās spējas. Tas tāpēc, ka cilvēks jebkuru informāciju apstrādā ar valodas starpniecību un arī atmiņā saglabā ar valodas starpniecību. Tas mūs atšķir no dzīvniekiem.

Strādājot gan ar bērniem, gan pieaugušajiem, viena no metodikām intelektuālo spēju noteikšanā ir Vudkoka–Džonsona kognitīvo spēju tests. Izmantojot šo testu, iespējams izmērīt intelektuālo spēju kopumu, gan atsevišķi nosakot cilvēka konkrētās spējas (piemēram, telpiskās domāšanas) vecuma ekvivalentu, gan arī kognitīvo (ar izziņu saistīto) spēju vecuma ekvivalentu. Tas nozīmē, ka pastāv iespēja noteikt, vai cilvēka faktiskās prāta spējas (vecuma ekvivalents) atbilst viņa fiziskajam vecumam. Šo metodi bērna intelekta labākai izpratnei var pielietot gan pirmsskolas, gan skolas vecumā. Testu pielieto arī pieaugušu cilvēku prāta spēju izpētē. Testa rezultāti ļauj ne tikai labāk izprast intelekta attīstību, bet arī laikus saskatīt nozīmīgākos resursus, ko pielietot zināšanu apguves procesā, paredzēt iespējamās mācību grūtības un izstrādāt individuālas rekomendācijas mācību procesa atvieglošanai.

 

Par gatavību skolai liecina bērna pašizjūta, uzvedība un mācību sasniegumi

Ja bērns nav gatavs skolai, viņam ik dienas pieaug trauksme. Savukārt, pieaugot trauksmei, bērnam veidojas pazemināts pašvērtējums un pazeminās mācību sasniegumi. Pieaugušajiem jāvērš uzmanība uz šāda bērna pat vismazākajiem sasniegumiem, paslavējot viņu, nevis norādot uz trūkumiem. To svarīgi ir ievērot tieši pirmajā skolas gadā, jo vēlāk bērna pašvērtējums būs jau cietis daudz vairāk un sekas labot būs grūtāk.

Uztrauktam neveiksminiekam uzmanība kļūst par galveno vērtību

Ja bērns nespēj adaptēties un jūt, ka neatbilst skolotāju, klasesbiedru un vecāku gaidām, viņš pauž negatīvu demonstratīvismu un sodu uztver kā panākumus! Ko darīt pieaugušajiem? Jāizrāda pozitīva uzmanība bērnam, kad viņš ir “neievērojams”. Jāatrod bērnam papildu pašrealizācijas iespējas – sportā, mākslā u. tml.

Aizsapņošanās un fantazēšana mācību procesā

Ja bērns uzvedas traucējoši, viņš āri tiek pamanīts. “Zemūdens akmeņus” ir grūtāk pamanīt, ja bērns ir kluss un nevienam netraucē, cenšas izpildīt prasīto, bet stundās aizsapņojas. Pētījumi rāda, ka šāds, skolai vēl negatavs, bērns savās fantāzijās, sapņos it kā saņem iespēju kļūt par galveno varoni un iztēlojas, kā viņš gūst atzinību, kuras viņam tā trūkst. Pieaugušajiem šādi bērni jāstimulē, lai viņi caur reāliem sasniegumiem apliecinātu sevi.

Kas var traucēt iedzīvoties skolā

Bērnam var būt nepietiekami attīstīta izziņas sfēra (piemēram, domāšana), lai nodrošinātu viņa spēju saprast un uztvert mācību materiālu.

Skolēnam turpina dominēt netīšie procesi: vispirms jau atmiņa, uzmanība (šāds bērns atceras to, kas ir spilgtāks, bet ne to, ko vajadzētu iegaumēt, uztvert mācību procesā).

Reizēm bērni uzmanību spēj koncentrēt tikai 10–15 minūtes.

Bērnam var būt trauksme un depresija, kas saistīta ar dažādām ģimenes problēmām.

 

Kā mācīšanās zaudē pievilcīgumu

Kļūdaina palīdzības taktika. Gandrīz katrs skolotājs un vecāks cenšas palīdzēt bērniem, tomēr bieži panāk pretējo. Jau sākotnējā mācību procesā, norādot uz kļūdām, kas pieļautas nepietiekamo iemaņu dēļ, bērniem atņem ticību pašu spējām.

Labvēlība ar nosacījumiem. “Tu māju esi uzzīmējis ļoti labi, bet varēji izmantot krāsas!” Bērns nejūtas iedrošināts, ja skolotājs un vecāks ar vienu roku dod, bet ar otru ņem.

Sacensība. Salīdzinot bērnus, veicina sacensību starp viņiem. Arī grupēšana pēc zināšanu līmeņiem vai citiem parametriem liek bērnam just savu vērtību tikai tad, ja viņš ir pārāks par citiem. Veselīgi ir bērnu salīdzināt ar viņu pašu, piemēram: “ Re, pagājušajā nedēļā tev neizdevās uzzīmēt putnu, bet šoreiz tev tas izdevies tik košs un krāsains!”

Skolasbērnam nepārvērtējama ir piederības izjūta ģimenei

Šī izjūta ceļ pašvērtējumu un motivē. Piederības izjūtu ģimenei palīdz attīstīt kopīgi ģimenes paradumi, rituāli. Šie rituāli var būt pavisam vienkārši, taču svarīgi to visai ģimenei darīt kopā. Ļoti svarīga ir vecāku spēja izturēt jebkurā situācijā, būt vecākiem ar izpratni par situāciju, nevis bargiem soģiem (piemēram, vecāki dusmās var teikt: “Tu mani neievilksi savās dusmās, tev ir jāizdara tas, kas jāizdara! Es būšu tev klāt un palīdzēšu!”). Piederības izjūtu ģimenei stiprina arī laba griba palīdzēt savam bērnam, iespēja, ka vecāki ir bērnam pieejami, ka bērns zina, ka vecāki būs vienmēr sasniedzami, ja viņam būs grūtības, ka bērnam nav jābaidās vecākiem prasīt palīdzību. Tikpat svarīgi ir vecākiem novilkt robežas. Patiesībā bērni jūtas nedroši, ja ir par lielu visatļautība! Un, visbeidzot, ģimeniski ļoti svarīga ir laika plānošana, režīms. Šīm prasībām ģimenē jābūt vienotām, un bērnam jāpiedalās šī režīma apspriešanā.

Necentieties būt ideāli vecāki!

Ja jūs no sevis pieprasīsiet būt ideāliem, jūs agri vai vēlu sāksiet to pieprasīt no bērniem. Būt ideālam nav iespējams. Pieņemiet to un māciet to pieņemt saviem bērniem!

·         Izrādiet savu mīlestību. Sakiet: “Es tevi mīlu!” Apskaujiet un glāstiet bērnus.

·         Klausieties un sadzirdiet, ko bērni runā.

·         Sargājiet savus bērnus. Ļaujiet viņiem justies drošībā.

·         Nosakiet robežas un esiet konsekventi savās prasībās.

·         Pamaniet labu uzvedību.

·         Kritizējiet uzvedību, nevis bērnus.

·         Esiet labs paraugs.

·         Pavadiet laiku kopā.

·         Pamaniet savas personiskās vajadzības un pieņemiet savus trūkumus.

·         Uzslavējiet bērnus, lepojieties ar viņiem.

Ja mācības notiek attālināti

Mēs dzīvojam vēl nepieredzētā laikā, netveramā slimības draudu ēnā, attālināta darba un attālināta mācīšanās procesa iespējamības ēnā. Ja nu tā gadās, ka mazajam skolēnam mācību process jāorganizē no mājām, pirmkārt, svarīgi bērnam mierīgi izskaidrot šādu pārmaiņu cēloņus – bez baidīšanas un bez valsts un skolas lēmumu noniecināšanas. Mierīgs situācijas skaidrojums un mudinājums pieņemt lietas, kuras nespējam mainīt, bērnā radīs vairāk stabilitātes, miera un drošības izjūtu nekā vecāku šaubas, bailes un kritika par notiekošo.

Attālinātu mācību laikā nav jākaunas vērsties pie pedagogiem pēc skaidrojumiem un palīdzības. Vairums pedagogu šādu vecāku un bērnu attieksmi uztver ar atsaucību un entuziasmu. Tostarp vēlams atcerēties arī par skolas atbalsta komandu – psihologu, speciālo pedagogu, sociālo pedagogu, logopēdu un iespējamo viņu palīdzību. Šie speciālisti ir sasniedzami ar visu pieejamo tehnoloģiju starpniecību, atliek tikai vienoties par ērtāko.

Jebkurā gadījumā – gan mācoties klātienē, gan attālināti – nozīmīgs ir atbildības sadalījums. Vecākiem un pedagogiem jāveicina bērna atbildība un patstāvība lietās, kas atbilst viņa vecumposmam. Attālināta mācīšanās, protams, uzliek slogu vecākiem palīdzēt un iemācīt bērnam pielietot tehnoloģijas (sākot ar e-klases lietošanu, kur meklējami darāmie darbiņi, un beidzot ar izpildīto darbiņu nosūtīšanu skolotājiem). Nav pareizi domāt, ka attālinātas mācīšanās laikā pedagogi laiskojas. Gluži pretēji – veidojot mācību materiālu un pārbaudes darbus attālinātai lietošanai, pedagogi nevar pielietot ierastās metodikas un materiālus, kas paredzēti un “atstrādāti” darbam ar klasi klātienē. Attālinātas mācīšanās laiks uzliek lielāku slodzi un pieprasa lielāku radošumu no visiem. Aicinu būt iejūtīgiem, saprotošiem un savstarpēji sadarboties!

 

Evija Rozenlauka

Sertificēta klīniskā un veselības psiholoģe,

konsultatīvā psiholoģe-pārraudze,

skolu un izglītības psiholoģe-pārraudze,

eksistenciālā psihoterapeite

 

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!