Emocionālā veselība – laimīgas dzīves pamatā

Laura Blumberga sarunā ar psihiatru ELMĀRU TĒRAUDU

Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir piedzīvojis situāciju, kad ir gribējies aizbēgt no visas pasaules, jo ir sajūta, ka visa kā ir par daudz – darba, pienākumu, sarežģītu savstarpējo attiecību, kredītu, izglītības... Šīs apziņas pamatā ir emocionālās veselības pārslodze, kas var novest pie patiešām nopietnām slimībām. Kā no šādām situācijām attālināties un kad pienāk brīdis, kad nekavējoties jāmeklē tiešā speciālista palīdzība,stāsta Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents psihiatrs ELMĀRS TĒRAUDS.

Bailes sajukt prātā

Speciālisti uzsver, ka ir pienācis laiks sabiedrībā aktualizēt jautājumus par depresiju un trauksmi, jo dažāda veida emocionālie traucējumi jau labu laiku ir vieni no biežākajiem. Ārsti gan ir pārliecināti, ka šis joprojām ir pietiekoši smags un delikāts temats, par ko sabiedrība īsti nevēlas ne dzirdēt, ne runāt, ne domāt.

“Pašos pamatos bailes, noraidījums un ignorēšana balstās uz paša indivīda bailēm sajukt prātā. Psihiskās uzvedības problēmas un traucējumi cilvēkiem šķiet kaut kas ļoti briesmīgs un neizdziedināms, tāpēc par to viņi labprāt izvēlas neko nezināt. Ja indivīds tomēr ar šādu problēmu sastopas, pirmām kārtām tā tiek noliegta. Ja šāda problēma skārusi kādu mūsu tuvinieku, mēs par to nerunājam un apzināti slēpjam. Ja cilvēks pats piedzīvo psihiskās pārmaiņas un novirzes savā uzvedībā, tad viņam sākumā par to ir liels kauns un vēlme to noraidīt,” saka psihiatrs Elmārs Tērauds.

“Šī apziņa, visdrīzāk, veidojusies vēsturiski, jo vēl nesen, tikai pirms piecdesmit četrdesmit gadiem, ar šādiem pacientiem īsti neko nevarēja darīt – viņus ievietoja slimnīcā uz ilgu laiku. Vēl pirms simts gadiem, ja šāds cilvēks nokļuva slimnīcā, visdrīzāk no tās vairs arī nekad netika ārā. Protams, tāpēc var saprast, ka bailes, neziņa ir iesakņojusies sabiedrības apziņā. Arī mūsdienās bieži ārstējošie psihiatri sastopas ar pieņēmumu, ka cilvēks, kas stacionēts psihisko traucējumu dēļ, sevi uzskata par izmestu no dzīves un viņam diezgan ilgstoši var būt apziņa, ka viss ir ļoti, ļoti slikti. Tomēr, ko vajadzētu uzsvērt, līdz cilvēki to sadzird, – medicīna attīstās, un mūsdienās ļoti liela daļa psihisko traucējumu ir veiksmīgi ārstējami. Protams, es nevaru apgalvot, ka izārstējams ir viss, tas būtu pārlieku skaļi, tomēr ir daudz, daudz vairāk iespēju šādiem cilvēkiem palīdzēt nekā, piemēram, pirms divdesmit gadiem. Turklāt, kas nav mazsvarīgi, – psihiatrija pacientiem ir kļuvusi daudz pieejamāka un ārsti – cilvēcīgāki.”

Mūsdienu nelaimes un riska faktori

Tomēr – kas gan mūsdienās noved cilvēkus bez iedzimtiem psihiskiem traucējumiem līdz tādam emocionālajam stāvoklim, ka jāmeklē speciālistu palīdzība? “Pēdējo piecdesmit gadu laikā neizmērojami ir mainījies dzīves temps un informācijas aprite, rezultātā būtiski ir mainījusies arī pati cilvēka personība – attīstība, dzīves principi. Iedomājieties situāciju – mūsdienās gandrīz jebkurš divgadnieks prot ieslēgt datoru, prot telefonā uzlikt dažādas aplikācijas un daudz mazāk komunicē ar savu mammu, jo viņam apkārt ir citu veidu informācijas iegūšanas avoti. Neapšaubāmi, tas kopumā ietekmē visu cilvēces attīstību, arī katru cilvēku,” saka psihiatrs.

“Esmu pārliecināts, ka tieši tas arī rada milzīgu stresu, jo informācija, kas iekļūst cilvēka apziņā no agras bērnības, patiesībā ir ārkārtīgi apjomīga un ļoti ātra. Turklāt arī veids, kādā to iegūst. Cilvēki patiesībā ir kļuvuši vientuļāki nekā pirms divdesmit gadiem, lai arī informācija un tās pieejamība ir neizmērojami augusi. Iedomājieties situāciju, ja agrāk bija jāsatiekas ar draugiem, radiem, jāsarunā, ka brīvdienās brauksim ciemos, tagad to var nedarīt – var uzrakstīt vēstuli viņiem sociālajā tīklā, var piezvanīt pa telefonu vai nosūtīt īsziņu. Bērniem nevajag iet ārā ar draugiem spēlēt futbolu, viņi ieslēdz spēļu konsoli un dara to mājās, pie televizora ekrāna.”

Ārsts ir pārliecināts, ka informācijas aprites ātrums cilvēka apziņā spēj radīt milzīgu un diemžēl arī paliekošu stresu. Pieminot arī darba termiņus, kas atšķirībā no pagātnes, piemēram, vairs netiek pieprasīti kādā konkrētā dienā, bet pat precīzi stundu un minūšu laikā, jo milzīga apjoma projektu ir iespējams nosūtīt e-pastā dažu minūšu laikā. “Pieaugušu cilvēku prasības pret dzīves tempu, pret darbu, pret saskarsmi ir ļoti mainījušās, un neapšaubāmi, ka tas diezgan pamatīgi cilvēkus izdedzina. Ir arī cilvēki, kas ir ļoti tendēti uz materiālo – viņiem visu laiku vajag visu labāko, kas ir dabūjams. Un tas, protams, prasa iespaidīgus līdzekļus.

Skaidrs, ka cilvēks, kas visu laiku jūt stresu par to, kā apmaksāt dārgā biroja īri, mājas kredītu vai mašīnas līzingu, dzīvo emocionālā pārslodzē. Taisnības labad jāpiebilst, ka tādā pašā pārslodzē var dzīvot arī finansiāli labi nodrošinātā cilvēka partneris, kas ikdienā nepilda algotu darbu. Mūsdienās tas ir ļoti aktuāli, kad sievietes vienkārši ir mājās un dažkārt reizēm viņām nav nekādu pienākumu – pat ne ēst gatavošana, ne mājas uzkopšana, ne bērnu aprūpe, jo to visu izdara kāds algots cilvēks. Rezultātā sievietei, kas dzīvo pēc šāda modeļa, ar laiku rodas mazvērtības sajūta, jo nepamet apziņa, ka “es savā dzīvē neesmu atradusi piepildījumu”. Viņa sāk izjust trauksmi, bezmiegu, nejūtas savā vietā. Psihiskie traucējumi var būt atšķirīgi. Savukārt partnerim, kas nodrošina šādu dzīvesveidu, ir risks izdegt, izbeigsies spēja celt un nest. Piemēram, personas, kas iztur konkursā uz augstu, atbildīgu amatu, ne vienmēr patiesībā tam patiešām ir piemērotas. Bīstamākais šajās situācijās ir tas, ka šie cilvēki, uzņemoties atbildību, sākot šo amatu pildīt, neatzīst, ka tuvojas izdegšanai.

Tipiski cilvēks domā: ja es aiziešu no šāda darba, kā uz manu lēmumu skatīsies mana ģimene; ja es pametīšu šo amatu, vai atradīšu citu darbu; kā samaksāšu rēķinus, kamēr būšu bez darba utt. Patiesībā ir runa par katra konkrētā cilvēka stresa noturību. Bet klasiski šādas situācijas beidzas tā, ka tiek strādāts, kamēr lūst. Tad sāk meklēt somatiskās slimības, jo psihiski taču nevienam nekas nedrīkst kaitēt un ir jāatrod izdegšanas sindroma taustāms cēlonis – kāda slimība. Tad, kad tiek atrasts jebkas, tad cilvēks sāk ārstēties slimnīcās, bet bieži vien šī ārstēšanās nekādus rezultātus nedod. Diemžēl tas ir stāsts par reālo mūsdienu situāciju.”

Kad patiešām jālieto medikamenti

Dažkārt dzirdam par situācijām, kad cilvēks, kam bijušas miega problēmas, nepamatotas garastāvokļa maiņas vai citi simptomi, ir devies pie ģimenes ārsta uz konsultāciju, rezultātā pacientam izrakstīti nomierinoši līdzekļi. Vai tas patiešām ir pareizais risinājums, un cik pamatota ir specifisku medikamentu izrakstīšana ģimenes ārstu praksē?

“Uzskatu, ka mūsu valstī ģimenes ārsti ir vieni no visnoslogotākajiem speciālistiem, kādus es vispār zinu. Ja ģimenes ārstam vispār ir laiks savam pacientam pajautāt par tādām lietām kā viņa emocionālais stāvoklis un psihiskā pašsajūta, tad viņš patiešām ir izcils sava amata speciālists. Kas attiecas uz ārstēšanu – tendence ir pavisam cita. Parasti tieši pacients ir tas, kurš saka, ka simptomus – nogurumu, bezmiegu, trauksmi – likvidēt vajag ātri, jo viņam taču ir atbildīgs darbs un nepavisam “nav laika slimot”. Tāpēc bieži vien tiek izrakstīti trankvilizatori, tādi kā diazepāms, alprazolāms, kas īstermiņā problēmu atrisina salīdzinoši vienkārši. Man bija trauksmes sajūta – iedzēru tableti un kļuvu mierīgs. Patiesībā mums ir pilnīga pretēja tendence nekā citur Eiropā – mūsu ārsti šādus specifiskus medikamentus izraksta būtiski retāk nekā citās Eiropas valstīs. Uzskatu, ka apgalvojums, ka ģimenes ārsti bieži izraksta saviem pacientiem nomierinošos līdzekļus vai antidepresantus, nav balstīts uz reāliem faktiem un es atļautos teikt, ka tas ir pat nepareizs,” norāda Elmārs Tērauds. “Cita lieta, ka sabiedrībā tiek jaukta un netiek ievērota atšķirība starp trankvilizatoriem un antidepresantiem un tiek jaukti arī riski, kas ar tiem saistīti. Galvenais, kas jāatceras un jāņem vērā – visi šie medikamenti ir ar nopietnu iedarbību un tos drīkst lietot tikai pareizi, atbilstoši norādījumiem.

Uzskatu, ka trankvilizatori patiešām var palīdzēt dažādās atsevišķās stresa situācijās, arī ja ir miega traucējumi. Pareizi lietojot – konkrētos laikos, pareizās devās –, tie nav slikta izvēle. Taču, ja cilvēkam ir ilgstošs trauksmes stāvoklis, bezmiegs, neirozes, kas ir ilgāk par divām nedēļām, fobija, uzmācīgas domas vai vēl kaut kas, ārstēšanā jāizmanto antidepresanti, kas neizraisa atkarību un emocionālo piesaisti. Tāpēc tiem, kam ir iepriekš nosauktie simptomi, jādodas uz konsultāciju pie speciālista, lai izvērtētu, kādus medikamentus, cik bieži, cik ilgstoši būtu jālieto, lai pacients atkal varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Nav godīgi, ka nepareizi lietoti, nepareizi izvēlēti medikamenti vēlāk tiek piesaukti kā pats ļaunuma iemiesojums, turklāt sabiedrība kopumā uzskata – ja cilvēks dzer antidepresantus, viņš ir atkarīgs un traks.”

Meklē speciālista palīdzību!

Lai gan situācija kopumā ir tāda, ka cilvēki vairās par psihiskās veselības tēmām runāt, tomēr ir cilvēki, kas nāk uz konsultācijām, lūdz pēc palīdzības un meklē risinājumus. “Gribu uzsvērt, ka uz konsultācijām ierodas pašpietiekami cilvēki, kas ir spējuši apzināties savu problēmu, uzklausīt padomus un pārvarēt kaut kādus nepamatotus sabiedrības mītus. Tie, kas ierodas pie psihiatra uz vizīti, patiesībā jau ar savu rīcību norāda, ka lūdz pēc palīdzības un ir gatavi to saņemt,” saka ārsts.

Psihiatrs skaidro tendenci, ka mūsdienās jauni cilvēki diezgan bieži sirgst ar veģetatīvo distoniju, kam pamatā ir emocionāla pārslodze, bet vecāki sirgst ar dažādiem organiskiem traucējumiem, kas saistīti ar novecošanos. “Ir arī tādi, kas nenokļūst līdz ārsta kabinetam un tā vietā izvēlas nodzerties, vai tādi, kas slimnīcās uzturas regulāri, jo slikti jūtas, bet fiziskas kaites ārsti viņiem nevar diagnosticēt. Analizējot šādus gadījumus, izrādās, ka psihiatrija varētu šķist ļoti dārga, jo var tikai minēt, kādi naudas līdzekļi par izmeklējumiem un uzturēšanos slimnīcās ir iztērēti, meklējot somatiskas saslimšanas iemeslus, bet beigu beigās izrādās, ka patiesībā bijusi nepieciešama konsultācija pie psihiatra. Ja liela sabiedrības daļa nedzīvotu pārliecībā, ka mīts – psihiatrs ir nepieciešams tikai trakajiem – ir reāls, tiktu aiztaupīti iespaidīgi naudas līdzekļi gan valstij, gan pašiem sev,” norāda E. Tērauds.

Būt uzskaitē – sabiedrības interesēs

Vai personas, kas jebkad ir ārstējušās psihiatra uzraudzībā un kam ir diagnosticēta kāda psihiska slimība, tiek iekļautas uzskaites sistēmā, tas ir, uz visiem laikiem nokļūst reģistrā? “Mūsu valstī ir seši reģistri, kas ir izveidoti statistiskiem mērķiem, – viens no tiem ir personām, kurām jebkad bijusi diagnosticēti psihiskās uzvedības traucējumi. Visi šie reģistri ir veidoti statistiskiem mērķiem, un valstī ir dažādas institūcijas, piemēram, policija, prokuratūra, kam likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības uzzināt par konkrētas personas veselības stāvokli un pārbaudīt, vai konkrētā persona nav reģistrēta kādā no jau pieminētajiem reģistriem,” skaidro ārsts.

“Cilvēkiem jāsaprot, ka šādi reģistri ir veidoti, nevis lai kaitētu, bet palīdzētu. Nevienai personai no malas nav tiesību un arī iespējas uzzināt šāda veida informāciju par kādu citu cilvēku. Uzskatu, ka Latvijā šie dati ir patiešām droši un aizsargāti, un nevienam nav jāuztraucas par to, ka kāds varētu uzzināt par viņa slimību. Nepamatotas ir cilvēku bailes par to, ka visa Latvija uzzinās, ja aiziešu uz konsultāciju pie psihiatra. Problēma tā varētu būt mazpilsētās un ciematos, kur patiesi ir situācijas, kad kāds ir devies uz vizīti pie ārsta un pēc dažām stundām par to ir informēts viss ciemats. Tas ir cits jautājums. Tomēr informācijas noplūde no paša reģistra vai no ārstniecības personām, es teiktu, ir neiespējama. Šie reģistri patiesībā aizstāv sabiedrības intereses. Piemēram, cik ļoti tas būtu palīdzējis traģiskajā gadījumā, kad vācu pilots ietriecās ar lidmašīnu kalnos un nogalināja pasažierus... Tas būtu tikai normāli, ka ir uzskaite par tiem cilvēkiem, kas nedrīkst vadīt, piemēram, lidmašīnas. Tam ir jābūt ierakstītam likumos, kā arī – jābūt iespējai to pārbaudīt. Atklāti runājot, uzskatu, ka ierobežojumi personām, kas ir psihiatrijas uzskaitē, ir salīdzinoši nelieli, atkarībā no veselības traucējumu veida un pakāpes var būt transportlīdzekļu vadīšanas, ieroču nēsāšanas ierobežojumi, kā arī pastāv ierobežojumi būt nodarbinātam atsevišķās profesijās, piemēram, šādām personām ir aizliegts strādāt par aviodispečeriem, pilotiem, kārtības sargiem un tamlīdzīgi.”

Kā pazīt depresiju

Par depresiju var runāt gadījumos, kad cilvēks cieš no vairākiem vai dažiem depresijai raksturīgiem simptomiem, kas nepāriet vismaz divas nedēļas. Šādi simptomi ir nomākts, slikts garastāvoklis, nespēja koncentrēties, bezpalīdzības izjūta, negatīvisms, nervozitāte, agresivitāte, pastāvīgs nogurums, enerģijas samazināšanās, apetītes samazināšanās vai tās pieaugums, interešu samazināšanās vai pilnīgs to trūkums, pārmērīga alkohola lietošana (kas līdz tam konkrētajam cilvēkam nav bijis raksturīgi), pārgalvīga, neloģiska uzvedība, trauksme, slikts un traucēts miegs, dažādi fiziskie simptomi, psihoze un pat noslieci uz to, ka nav vērts dzīvot (šādos gadījumos nekavējoties jāmeklē speciālista palīdzība!).

“Ja cilvēks cieš no depresijas, viņš parasti zaudē spēju par kaut ko priecāties, sajūsmināties – pat tas, kas agrāk viņam lika smaidīt, tagad ir kļuvis vienaldzīgs,” skaidro ārsts. “Itin bieži depresija izpaužas arī ar fiziskiem simptomiem, piemēram, pazūd apetīte, rodas neizskaidrojamas, līdz tam nebijušas sāpes ķermenī, rodas dažādas miega problēmas – ir grūti aizmigt, naktīs rādās murgi. Un bieži vien paši cilvēki šiem simptomiem meklē neizskaidrojamas slimības cēloņus.”

Savukārt, ja cilvēks cieš no smagas depresijas, ir novērojami arī psihotiskie simptomi. “Smagākos gadījumos, kad pacients cieš no tā sauktās psihotiskās depresijas formas, viņa domas un uzskati kļūst neizskaidrojami, nereāli, nesaprotami, pat absurdi. Pats cilvēks bieži vien ir pārliecināts, ka ir slikts, un var pat sevi vainot dažādos – patiesībā ar viņu pat nesaistītos – notikumos utt. Citi simptomi – var samazināties vai pilnīgi pazust apetīte, kas neapšaubāmi ļoti nopietni ietekmē slimnieka fizisko stāvokli. Dažkārt cilvēks pilnīgi pārstāj lietot pārtiku, kā arī dzert, un šādos gadījumos gan ir nepieciešama slimnieka ievietošana stacionārā,” saka psihiatrs. “Pacients var sākt ciest arī no paranojas un sajust vajāšanu. Viņam var likties, ka viņu izseko kādas nepazīstamas personas vai organizācijas. Viņam šķiet, ka viņš šo sekotāju acīs ir noziedzies un ka kāds viņu par to grib sodīt. Psihotiskā depresija var izraisīt pat halucinācijas – cilvēkam šķiet, ka viņš dzird balsis, turklāt tās var aicināt arī sodīt pašam sevi, reizēm pat aicina uz pašnāvību. Šādos gadījumos nav citas iespējas kā intensīva ārstēšana stacionārā. Tāpēc, ja vien tuviniekiem vai draugiem ir aizdomas, ka cilvēks cieš no šādām uzmācīgām domām, nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības pie speciālista.”

Kas palīdz cīņā ar depresiju

Skaidrs, ka psihiskās uzvedības traucējumi, kas parasti sākas ar depresīvu noskaņojumu, rodas dažādu iemeslu dēļ un katrs gadījums ir individuāls, tomēr ir lietas, ko mēs paši varam darīt, lai nepiedzīvotu depresiju. Kā to izdarīt?

• Sabalansēts un veselīgs uzturs. Katrs no mums zina, ka uzturā jālieto pilnvērtīga, veselīga pārtika, tomēr ņemiet vērā, ka tas nav tikai fiziskās veselības pamatā. Pilnvērtīgs uzturs nodrošina labu cilvēka emocionālo un fizisko pašsajūtu. Sabalansētas maltītes laikā cilvēka organisms uzņem pietiekamu enerģijas līmeni, kas savukārt samazina garastāvokļa izmaiņas.
• Regulāras fiziskās aktivitātes. Sportošana veicina endorfīnu, serotonīna un citu vielu izdalīšanos cilvēka smadzenēs, kas savukārt uzlabo garastāvokli un miegu, kā arī veicina nervu šūnu augšanu.
• Miegs, tā kvalitāte un regularitāte ir ļoti svarīgs faktors, runājot par emocionālo pašsajūtu. Ja trūkst miega stundu, depresijas pazīmes pastiprinās – cilvēks ir noguris, nervozs, kopumā viņam ir slikts noskaņojums un pašsajūtu, kā arī – nespēja koncentrēties.
• Stresa situācijām un emocionālajai pārslodzei ir ļoti liela ietekme uz cilvēka pašsajūtu. Pārāk liels, ilgstošs stresa līmenis var pat izraisīt depresijas saasinājumu vai draud ar depresiju nākotnē. Tāpēc ir ļoti ieteicams izvairīties no dažādām stresa pārpilnām situācijām, nestrādāt darbā, kurā ir fiziska vai emocionāla pārslodze, nedzīvot attiecībās, kas rada sliktu emocionālo noskaņojumu un atrast veidus, kā samazināt to ietekmi (nodarboties ar hobiju, sportot, tikties ar ģimenes locekļiem un draugiem).
• Regulāra reāla tikšanās ar draugiem un ģimenes locekļiem – nav runa par e-pastiem, īsziņām un sarakstīšanos sociālajos portālos, bet par reālām tikšanās reizēm ar sev tuvajiem un nozīmīgajiem cilvēkiem. Tikšanās ar viņiem ikvienam no mums palīdz atbrīvoties no sajūtas, ka neesi nevienam vajadzīgs un ka tavai dzīvei ir maza jēga (vai tās nav vispār).

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2016. gada janvāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!