Diskutējam par hormonālo sistēmu noārdošām vielām

Hormonālo sistēmu noārdošās vielas vaino daudzās mūsdienu veselības problēmās, tādās kā aptaukošanās, spermas kvalitātes kritums vīriešiem, psihiskās attīstības traucējumi bērniem un ļaundabīgi audzēji. Hormonālo sistēmu noārdošās vielas ietekmē cilvēku organismu jau nelielās devās, un iedarbības sekas nereti parādās pēc ilgāka laika, iedarbības mehānisms ir ļoti sarežģīts, tāpēc šādu vielu atpazīšana un izmantošanas ierobežošana ir karstu zinātnisku debašu temats.

Eiropas Komisijai (EK) jau pirms pāris gadiem bija jāsagatavo likumprojekts par šo vielu kritērijiem, kas ir nepieciešami, lai varētu izvērtēt un apzināt, kuras ir aizdomīgās vielas. Šādi kritēriji ir priekšnoteikums, lai iedarbinātu likumdošanas mašīnu, kas aizliegtu vai ierobežotu endokrīno sistēmu bojājošo vielu (angl. endocrine disrupting substances – EDS) izmantošanu. Tomēr kritēriju sagatavošana prasīja krietni ilgāku laiku, nekā sākotnēji bija cerēts. Tagad, kad tie ir publicēti kā likumprojekts, ir daudzas organizācijas, kas uzskata, ka tie ir pārlieku “mīksti”. Kāpēc tā?

Mūsu hormonālā sistēma ir sarežģīts mehānisms, kas nobriest kopā ar savu saimnieku. To veido vairāki endokrīnie jeb iekšējās sekrēcijas dziedzeri – epifīze, olnīcas, aizkuņģa dziedzeris u.c. –, kas izdala hormonus: specifiskas vielas, kas dod pavēles mūsu orgāniem: augt, funkcionēt, izdalīt citas vielas. Hormonālā sistēma sāk veidoties, bērnam kā mazam embrijam atrodoties mātes miesās, un turpina nobriest, bērnam augot. Tāpēc bērni ir īpaši jutīgi pret hormonālo sistēmu ārdošo vielu iedarbību – jo agrīnākā vecumā vai pat mātes organismā bērns ar tām saskaras, jo lielāku postu tās var nodarīt. Piemēram, vīrietis var būt neauglīgs, jo viņa māte grūtniecības periodā saskārusies ar hormonālo sistēmu noārdošu vielu un tāpēc viņa organisms noteiktā laikā neizstrādāja hormonus, kas nepieciešami dzimumorgānu nobriešanai un normālai funkcionēšanai. Arī pieaugušam cilvēkam endokrīno sistēmu bojājošās vielas var iejaukties hormonālajā sistēmā un, piemēram, veicināt atsevišķu audzēju augšanu. Ikdienā mūsu organisms ir pakļauts ļoti daudzām dažādām ietekmēm, tāpēc atsevišķiem cilvēkiem, rodoties audzējam, ir neiespējami pateikt, ka vainojama tieši konkrēta hormonālo sistēmu noārdošā viela, nevis citi faktori, gēni, iedzimtība, alkohols vai smēķēšana. Plašāka gadījumu izpēte un kohortu pētījumi, savukārt, ir ļoti dārgi.

Izsekojot karstajām diskusijām par šo tēmu, ir ievērojamas divas lielas grupas – tie, kas aizstāv rūpniecības intereses, un tie, kuri aizstāv sabiedrības veselību, un abas puses viena otru apvaino pērkamībā un pseidozinātnē. Tomēr tas nav tik vienkārši: galvenā problēma ir tā, ka hormonālo sistēmu noārdošo vielu gadījumā mums jārēķinās, ka mums jālemj, izmantojot nepilnīgu informāciju (skat. attēlu). Atšķirībā no zālēm, kuru iedarbīgumu un blaknes pirms laišanas tirgū nosaka dubultaklos klīniskos testos, hormonālo sistēmu noārdošo vielu gadījumā tas nav iespējams. Pirmkārt, kurš vēlētos pārbaudīt uz sevis kaitīgu vielu iedarbību? Otrkārt, tieši tāpēc, ka endokrīno sistēmu bojājošo vielu un mūsu hormonālās sistēmas mijiedarbība ir tik sarežģīta, sekas var parādīties pēc 20 gadiem – kam gan ir laiks tik gariem testiem? Tāpēc šo vielu iedarbība tiek vērtēta, liekot kopā mozaīku no dažādiem modeļiem un dzīvnieku testiem.

Kādas vielas aizliegšana vai ierobežošana nereti rada papildu izmaksas ražotājiem un arī patērētājiem, sadārdzinot produktu ražošanu, kas atsauksies uz to cenu. Tāpēc, ja kaut ko aizliedz, mums jābūt pārliecinātiem, ka aizliegums ir tā vērts, proti, sabiedrības veselība un daba būs ieguvēja. No otras puses, kavējoties ar aizliegumiem, tiek neatgriezeniski apdraudēta vide, kā arī dažādu sugu, tostarp cilvēku, veselība un dzīvība, jo daudzas ķīmiskās vielas un to ietekme ir kā džins – ja reiz izlaidi no pudeles, atpakaļ neiestūķēsi. Tajā brīdī, kad uzkrātā informācija (zinātniskie pierādījumi) par vielas kaitīgo dabu jau ir tāda, ka pārliecina ikvienu, neatgriezeniskas sekas jau ir iestājušās.

Tāpēc vides aizsardzībā darbojas piesardzības princips, kas nopietnu draudu gadījumā ļauj rīkoties arī tad, ja kaitīgā ietekme vēl nav pietiekami izvērtēta vai zinātniski pierādīta. Hormonālo sistēmu noārdošo vielu gadījumā strīds ir tieši par to – kurā brīdī mēs izlemjam, ka kaut kas ir aizliedzams. Ražotāji vēlētos šādu lēmumu pieņemt vēlāk – jo viņu acīs primārie ir viņu pašu zaudējumi. Savukārt, sabiedrības veselības sargi vēlas lēmumus pieņemt ātrāk, pirms skāde nodarīta (skat. attēlu).

Piesardzības princips lēmuma pieņemšanā

2017. gada 4. jūlijā Eiropas dalībvalstu pārstāvji nobalsoja par Eiropas Komisijas izstrādātajiem hormonālo sistēmu noārdošo vielu kritērijiem. Trīs ārstu organizācijas – Pasaules Endokrinologu biedrība (The Endocrine Society), Eiropas Endokrinologu biedrība (The European Society of Endocrinology) un Eiropas Bērnu endokrinologu biedrība (The European Society for Paediatric Endocrinology) – izsūtīja vēstuli, aicinot neatbalstīt jaunos Eiropas Komisijas kritērijus, kas tika pārsūtīta arī Latvijas atbildīgajām iestādēm. Ārstu organizāciju rakstītais izcelts, bet mans skaidrojums lasāms iekavās.

Neparedzēt izņēmumus biocīdiem un augu aizsardzības līdzekļiem, kas paredzēti kaitēkļu hormonālās sistēmas ietekmēšanai.

(Loģiski, šādu līdzekļu darbīgās vielas esošajos testos uzrādīs hormonālo sistēmu noārdošo vielu īpašības, jo tieši tam tās ir radītas, tāpēc ir ļoti lieta varbūtība, ka šādas vielas nokļūtu aizliedzamo sarakstā. Ražotāju interesēs ir dokumentā par kritērijiem tika iestrādāts izņēmums. No vienas puses, šādi līdzekļi ir tiešām iedarbīgi, jo aizsargā pret kaitēkļiem jau mazās devās, bet, no otras puses, kāda garantija, ka tie nesāk iedarboties arī pret mums?)

Izmantot zinātnisku definīciju hormonālo sistēmu ārdošo vielu noteikšanai, iekļaujot gan vielas ar zināmām hormonālo sistēmu ārdošo vielu īpašībām, gan tādām vielām, kurām par hormonālo sistēmu ārdošām īpašībām vēl nepieciešama rūpīgāka izpēte.

(Šādu principu izmanto kancerogēnu un mutagēnu vielu atpazīšanā to radīto draudu dēļ. Tāpēc nav saprotams, kāpēc tieši hormonālo sistēmu noārdošo vielu gadījumā jāmaina esošā sistēma un jāignorē norādījumi par varbūtēju, bet pilnībā nepierādītu kaitējumu.)

Balstīties uz klasifikāciju pēc bīstamajām īpašībām, nevis norādēm uz risku.

(Līdzšinējā Eiropas Savienības ķīmisko vielu klasifikācijas sistēma balstās uz bīstamajām īpašībām, un šo vielu ražotāji un lietotāji aprēķina pieļaujamo risku, ņemot vērā izmantošanas apstākļus. Kancerogēno, mutagēno vielu gadījumā pakāpeniski tiek ieviests vispārējs aizliegums šādu vielu izmantošanai tieši bīstamo īpašību dēļ. Ja tomēr kāds izmantošanas veids sabiedrībai ir vitāli nepieciešams, to skata atsevišķa komisija, izvērtējot riskus un sabiedrības ieguvumus, lai lemtu, vai vielas izmantošana atļauta. Attiecībā uz kancerogēnām, mutagēnām, kā arī hormonālo sistēmu noārdošām vielām ir aizliegums tās izmantot kā augu aizsardzības līdzekļus vai biocīdus. Tieši tāpēc pašlaik ir mēģinājums mainīt esošos likumdošanas principus, paredzot, ka hormonālo sistēmu noārdošo vielu klasifikācijā vērtē ne vien bīstamās īpašības, bet arī riskus, citādi ikviens pesticīds vai biocīds, kas izrādīsies hormonālo sistēmu noārdoša viela, kļūs aizliegts.)

Protams, arī otra puse nesnauž – organizācija Endocrine Science Matters (Endokrinoloģijas jautājumi) pauž, ka stingrāki kritēriji apdraud Āfrikas zemniekus, jo viņi nevarēs izmantot līdzšinējos pesticīdus, un tāpēc lūdz šo kritērijus “zinātniskot”. Jāatceras, ka šī organizācija pieder CropLife International, kura ir pesticīdu ražotāju apvienība.

Un tie ir tikai daži viedokļi – ecēšanās ir pilnā spēkā, un daudzas organizācijas publicē savus viedokļus, jo balsojums parlamentā vēl ir priekšā.

Tomēr diskusija nav par zinātni, bet politiku, kur lēmumu pieņemšana tikai daļēji balstās zinātniskos pierādījumos, bet daļēji – mūsu vērtībās un uzskatos. Es esmu par pierādījumos balstītu politiku, bet, ja mēs pieņemtu tikai zinātniski pamatotus lēmumus, mēs nelemtu neko – ir ļoti daudzas lietas, ko mēs pagaidām vēl aizvien nezinām. Un, tā kā bez lēmumiem mēs iztikt nevaram, tad informācijas nenoteiktības apstākļos mums jāprasa pašiem sev, kur mūsu svaru kauss nosvērsies – atsevišķu ražotāju vai sabiedrības veselības labā. Protams, arī lauksaimnieki un ražotāji ir svarīgi, jo mēs vēlamies ēst, apģērbties, mums nepieciešami nodokļi skolām un ārstiem, aizsardzībai u.c. Bet arī hormonālo sistēmu noārdošās vielas rada nopietnus zaudējumus mums pašiem, jo kādam (valstij vai pacientam) jāapmaksā to izraisītie kaitējumi veselībai un darbspēju zudums, kas, ļoti pieticīgi aprēķinot, Eiropā vien varētu būt mērāms pārsimt miljardos eiro gadā. 

Bet, kamēr politiķi diskutē, ko darīt mums? Vēdināt telpas, neaizrauties ar sintētiskiem materiāliem iekštelpās (jo tur var būt ftalāti), neēst konservus, neburzīt rokās termočekus, bet kasierēm strādāt ar cimdiem (jo tur var būt bisfenols A), neaizrauties ar kukaiņu un nezāļu indēšanu mājās un izvēlēties bioloģiski ražotus produktus (jo pārdesmit biocīdu un augu aizsardzības līdzekļu darbīgo vielu varētu būt hormonālo sistēmu noārdošas vielas). Mājās nededzināt neko citu kā tikai dedzināšanai paredzētu kurināmo (visos citos gadījumus mēs izlaižam dioksīnu un furānu buķeti). Un jārunā ar mūsu parlamentāriešiem, motivējot balsot vides un sabiedrības labā.

Rakstu lasiet arī „ārsts.lv” 2017. gada augusta numurā!

Portālā "ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!

Jana Simanovska, Dr.sc.ing., Ekodizaina kompetences centrs