Betija Jurģe: Onkomarķieri
Mūsdienās onkoloģiskas slimības vēl joprojām ierindojas galveno mirstību cēloņu topā. Vissvarīgākais uzdevums ir agrīna diagnostika un laicīga terapijas uzsākšana. Par laimi, laboratoriskā medicīna nereti spēj palīdzēt veikt šo uzdevumu. Audzēju marķieri jeb onkomarķieri ir makromolekulas, kuru parādīšanās asins serumā vai koncentrācijas maiņa norāda uz audzēju. Onkomarķierus nosaka primāras diagnostikas, novērošanas, terapijas efektivitātes izvērtēšanas un recidīvu kontroles nolūkos. Turpmāk par atsevišķiem laboratoriski nosakāmiem audzēju marķieriem.
PROSTATAS SPECIFISKAIS ANTIGĒNS
Prostatas specifiskais antigēns (PSA) ir glikoproteīns, ko primāri izstrādā prostatas šūnas. Tās ir dziedzeršūnas, kas cirkulāri apņem urīnizvadkanālu vīriešiem. Tās producē šķidrumu, kas veido daļu spermas. Lielākoties PSA tiek atbrīvots šajā šķidrumā, savukārt mazos daudzumos to atbrīvo arī asinīs. PSA tests tiek izmantots kā skrīninga onkomarķieris prostatas vēža noteikšanai. To nosaka arī, lai izvērtētu prostatas vēža terapijas efektivitāti. Paaugstināts PSA līmenis tiek saistīts ar prostatas vēzi, taču jāatzīmē, ka tas var būt paaugstināts arī prostatīta un labdabīgas prostatas hiperplāzijas gadījumā. PSA līmenim ir tendence pieaugt līdz ar vecumu. Parasti PSA laboratoriskā analīze kopā ar digitāli rektālu izmeklēšanu palīdz izvērtēt prostatas biopsijas nepieciešamību, kas tiek uzskatīta par prostatas vēža diagnostikas zelta standartu. PSA nepieciešams noteikt, ja vīrietim raksturīgi tādi simptomi kā sāpīga, bieža un pilienveida urinācija.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātu PSA novēro prostatas vēža, labdabīgas prostatas hiperplāzijas, prostatīta, prostatas išēmijas vai infarkta gadījumā, ja veikta ejakulācija pirms izmeklējuma vai bijis mehānisks prostatas kairinājums.
KARCIOEMBRIONĀLAIS ANTIGĒNS
Karcioembrionālais antigēns (CEA) ir glikoproteīns, kas atrodams embrionālajos audos. CEA izteikti samazinās pēc bērna piedzimšanas. Pieaugušiem cilvēkiem normālos apstākļos CEA asinīs ir ļoti zemā koncentrācijā. Savukārt noteiktu audzēju gadījumā tas pieaug. CEA izmanto kā onkomarķieri. To nosaka, ja ir aizdomas par onkoloģisku slimību. Sākotnēji tika uzskatīts, ka CEA ir specifisks tieši resnās zarnas vēzim, bet mūsdienās zināms, ka CEA pieaugums raksturīgs arī citiem audzējiem. CEA izmanto, nevis lai diagnosticētu onkoloģisku slimību, bet gan lai monitorētu terapijas efektivitāti. To nosaka diagnostikas sākumā, pēc tam vērtē tā dinamiku. CEA līmeņa paaugstināšanās liecina par recidīvu, disemināciju vai metastāzēm.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstināta CEA koncentrācija var būt resnās zarnas vēža, aizkuņģa dziedzera vēža, krūts vēža, plaušu vēža, olnīcu vēža, medulāra vairogdziedzera vēža, metastāžu, iekaisuma, aknu cirozes, peptiskas čūlas, čūlainā kolīta, taisnās zarnas polipu, emfizēmas, labdabīga krūts dziedzera audzēja, kā arī smēķēšanas gadījumā.
BR – MA (CA 15-3)
Audzēja antigēns 15-3 (CA 15-3) ir glikoproteīns, ko producē normālas krūts dziedzera šūnas. Sievietēm ar krūts dziedzera vēzi CA 15-3 produkcija izteikti pieaug. CA 15-3 neizraisa vēzi, tas izdalās asinīs. CA 15-3 izmanto kā onkomarķieri, lai izvērtētu audzēja izplatību – jo vairāk audzējs izplatās, jo vairāk palielinās arī CA 15-3 daudzums asinīs. CA 15-3 ir paaugstināts vairāk nekā 50% sieviešu ar agrīnu krūts vēzi, bet metastāžu gadījumā tas paaugstinās 80% slimnieku. Ne visām sievietēm ar krūts vēzi ir paaugstināts CA 15-3. Tas nav specifisks krūts vēža onkomarķieris, tas var būt nedaudz paaugstināts arī veseliem indivīdiem un slimniekiem ar citu onkoloģisku patoloģiju. CA 15-3 nosaka krūts dziedzeru karcinomas monitoringa un terapijas efektivitātes izvērtēšanas nolūkos.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātu CA 15-3 līmeni novēro krūts dziedzeru karcinomas, krūts dziedzeru karcinomas metastāžu aknās un/vai kaulos, labdabīgu krūts dziedzeru veidojumu, plaušu adenokarcinomas, aizkuņģa dziedzera audzēja, olnīcu vēža, prostatas vēža, resnās zarnas vēža, aknu cirozes un hepatīta gadījumā.
OM – MA (CA 125)
Audzēja antigēns 125 (CA 125) ir proteīns, kas atrodams uz lielākas daļas olnīcu audzēja šūnu virsmām. CA 125 ir onkomarķieris, taču dažreiz to mēdz izdalīt arī citi audzēji. Paaugstināts CA 125 līmenis var liecināt par olnīcu audzēju. To nosaka, lai monitorētu un izvērtētu olnīcu audzēja terapijas efektivitāti, tomēr ne visām sievietēm ar olnīcu audzēju CA 125 ir paaugstināts – pieaugums novērojams 80% gadījumu. Olnīcu audzējs ir piektais biežākais onkoloģiskas nāves iemesls sievietēm. Šobrīd mazāk nekā 20% gadījumu olnīcu audzējs tiek atklāts agrīnā stadijā pirms izplatīšanās ārpus olnīcas. Tas saistīts ar to, ka olnīcu audzēja gadījumā nav raksturīgas simptomātikas. CA 125 nosaka, ja ir konstatēts veidojums mazajā iegurnī vai ja ir augsts olnīcu vēža attīstības risks.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātu CA 125 līmeni var konstatēt olnīcu karcinomas, endometrija adenokarcinomas, plaušu, aizkuņģa dziedzera, resno zarnu adenokarcinomas, menstruāciju, endometriozes, grūtniecības un iekaisīgu mazā iegurņa slimību gadījumā.
GI – MA (CA 19-9)
Audzēja antigēns 19-9 (CA 19-9) ir proteīns, kas atrodams uz noteiktu audzēju šūnu virsmām. CA 19-9 neizraisa audzēja veidošanos – to izstrādā audzēju šūnas. CA 19-9 ir onkomarķieris, ar kura palīdzību iespējams noteikt audzēja izplatību. Jo augstāka koncentrācija, jo process tālāk izplatīts. CA 19-9 ir paaugstināts 70–95% aizkuņģa dziedzera audzēju gadījumā. Tomēr CA 19-9 var būt paaugstināts arī pie citiem audzējumiem. Mazā koncentrācijā to sastop veseliem indivīdiem, jo to producē aizkuņģa dziedzera, žultsvadu, kuņģa, resnās zarnas un endometrija audi. CA 19-9 nosaka, lai izvērtētu aizkuņģa dziedzera audzēja monitoringu un terapijas efektivitāti.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātu CA 19-9 koncentrāciju novēro aizkuņģa dziedzera karcinomas, holangiokarcinomas, aknu adenokarcinomas, resno zarnu adenokarcinomas, kuņģa audzēja, olnīcu adenokarcinomas, plaušu adenokarcinomas, holestāzes, hepatīta, pankreatīta, cistiskās fibrozes un vairogdziedzera slimību gadījumā.
KALCITONĪNS
Kalcitonīns ir hormons, ko izstrādā speciālas vairogdziedzera C-šunas. Vairogdziedzeris producē kalcitonīnu, tiroksīnu (T4), trijodtironīnu (T3), kas regulē organisma vielmaiņu. Kalcitonīns piedalās kalcija vielmaiņas regulācijā. Tas kavē kalcija resorbciju no kauliem asinīs un samazina kalcija uzsūkšanos nierēs, lai gan tā loma kalcija regulācijā ir maza, salīdzinot ar parathormonu un D vitamīnu. Diemžēl kalcitonīna noteikšana asinīs nav informatīva kalcija vielmaiņas traucējumu diagnostikā. Kalcitonīna līmenis asinīs ir paaugstināts C šūnu hiperplāzijas un vairogdziedzera medullārā vēža gadījumā. Vairogdziedzera medullārā karcinoma ir ļaundabīgs audzējs, kas var būt ļoti grūti ārstējams, ja to nediagnosticē agrīni. 25% gadījumu šim audzējam var būt korelācija ar multiplu endokrīnu neoplāziju (MEN-2). Kalcitonīnu nosaka, lai diagnosticētu un monitorētu C šūnu hiperplāziju vai medullāru vairogdziedzera vēzi, kā arī multiplas endokrīnas neoplāzijas (MEN-2) skrīninga ietvaros.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātu kalcitonīna līmeni novēro C šūnu hiperplāzijas, vairogdziedzera medullāras karcinomas gadījumā, pēc tireoīdektomijas, ja saglabājušās vēža šūnas, kas producē kalcitonīnu, hroniskas nieru slimības, plaušu, krūts, aizkuņģa dziedzera vēža, kas producē kalcitonīnu, karcinoīdā sindroma, Zollingera–Ellisona sindroma, alkohola aknu cirozes, jebkuras etioloģijas hiperkalciēmijas un perniciozās anēmijas gadījumā.
BETA 2 MIKROGLOBULĪNS
Beta 2 mikroglobulīns (β2 MG) ir proteīns, ko atrod uz gandrīz visu organisma šūnu virsmām. To izstrādā B-limfocīti un audzēju šūnas. β2 MG atrod visos ķermeņa sekrētos. Tā koncentrācija asinīs pieaug, kad pastiprinās šūnu produkcija, destrukcija vai aktivizējas imūnsistēma. β2 MG koncentrācijas paaugstināšanos novēro dažādu limfoproliferatīvu slimību gadījumā, kā arī iekaisuma un infekcijas, piemēram, HIV un citomegalovīrusa infekcijas, gadījumā. β2 MG izmanto kā onkomarķieri, lai izvērtētu limfomas vai multiplās mielomas monitoringu un terapijas efektivitāti. Bieži to nosaka, arī lai izvērtētu nieru funkcionālo stāvokli, jo β2 MG no organisma izdalās ar urīnu caur nierēm.
Laboratoriskā interpretācija
Paaugstinātu β2 MG līmeni novēro multiplās mielomas, multiplās sklerozes, Hodžkina limfomas, sistēmiskās sarkanā vilkēdes, Krona slimības, reimatoīdā artrīta, infekciozās mononukleozes, HIV/AIDS, citomegalovīrusa infekcijas, hroniskas nieru slimības vai traumas gadījumā.
Foto: Shutterstock
Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2020. gada novembra numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
