Betija Jurģe: Atkal jauna diēta

Pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku vēlas pievērsties vai ir spiesti ievērot veselīgu dzīvesveidu. Diemžēl atrast piemērotāko diētu no to plašā klāsta nav nemaz tik vienkārši. Svarīgi ir neapmaldīties un zināt, ka izvēlētā diēta tiešām ir organismam veselīga, nevis kaitē. Lai noteiktu nutricionālo statusu un to, vai jaunā diēta nav kaitējusi organismam, iespējams veikt dažādas laboratoriskās analīzes. Olbaltumvielu statusa izvērtēšanai iespējams laboratoriski noteikt kopējo olbaltumu, albumīnu un transferīnu asins serumā. Ieteicams noteikt pilnu asins ainu, lai noskaidrotu, vai nav folskābes, B12 vitamīna vai dzelzs deficīta anēmija. Diagnostikas nolūkos turpmāk nosaka attiecīgi dzelzs un feritīna koncentrāciju asinīs, kā arī folskābes un B12 vitamīna daudzumu asins serumā. Mūsu laika zonā dzīvojošiem cilvēkiem bieži novēro D vitamīna deficītu. Tiek uzskatīts, ka ikvienam jāzina savs D vitamīna līmenis. K vitamīnu asinīs tieši nevar noteikt, to ataino protrombīna laiks. Vēlams noteikt arī elektrolītu – kālija, kalcija, fosfora un magnija – daudzumu asinīs. Lai izvērtētu ogļhidrātus, venozajās asinīs nosaka glikozes koncentrāciju, savukārt par lipīdu statusu liecina triglicerīdu un holesterīna koncentrācija asinīs. Raksta turpinājumā aplūkosim dažus no rādītājiem.

ALBUMĪNS

Albumīns ir plazmas proteīns, ko producē aknas. Tas veido 60% no kopējā olbaltuma asinīs. Albumīns uztur koloidāli osmotisko spiedienu, baro audus, kā arī transportē hormonus, vitamīnus, medikamentus un citas substances. Ar testu nosaka albumīna koncentrāciju asinīs. Albumīna līmenis ir samazināts, ja ir traucēta tā sintēze aknās, palielinās albumīna sadalīšanās, nierēs pastiprinās olbaltuma ekskrēcija urīnā patoloģiski palielinātas nieru kamoliņu kapilāru caurlaidības dēļ vai pieaug plazmas tilpums.

Kādos gadījumos ārsts nozīmē veikt analīzi?

Aknu un nieru slimības gadījumā, nutricionālā statusa izvērtēšanai, tūskas diferenciāldiagnostikai.

Laboratoriskā interpretācija:

Paaugstinātas albumīna vērtības var būt pie dehidratācijas, savukārt pazeminātas albumīna vērtības var būt aknu cirozes, hroniskas nieru slimības, glomerulonefrīta ar nefrotisko sindromu, iekaisuma, šoka, malnutrīcijas, Krona slimības, celiakijas, infekcijas, apdegumu, onkoloģisku saslimšanu, cukura diabēta, arteriālās hipertensijas, vairogdziedzera slimību, sirds mazspējas un grūtniecības gadījumā.

FERITĪNS

Feritīns ir proteīns, kas satur dzelzi un ir dzelzs primārā forma, kas uzkrājas audu šūnās. Mazs daudzums feritīna, kas atbrīvojas un cirkulē asinīs, tieši atspoguļo kopējo dzelzs uzkrājumu organismā. Ar šo testu nosaka feritīna koncentrāciju asinīs. Dzelzi neizstrādā organisms, to cilvēks uzņem ar pārtiku, galvenokārt ar sarkano gaļu. Kad tas tiek absorbēts, to transportē īpaša dzelzs transporta olbaltumviela – transferīns, ko izstrādā aknas. Normālos apstākļos lielākā daļa dzelzs atrodas eritrocītos, atlikušais dzelzs tiek deponēts audos feritīna vai hemosiderīna formā. Feritīns un hemosiderīns galvenokārt atrodami aknās, tomēr tas ir arī kaulu smadzenēs, liesā un skeleta muskuļos. Feritīns ir arī iekaisuma akūtās fāzes marķieris.

Kādos gadījumos ārsts nozīmē veikt analīzi?

Dzelzs deficīta anēmijas diagnostikai; ja asins ainā ir samazināta hemoglobīna un hematokrīta koncentrācija; hemohromatozes diagnostikai.

Laboratoriskā interpretācija

Paaugstinātas feritīna vērtības var būt hemohromatozes, hemosiderozes, hroniskas slimības, hemolītiskās anēmijas, sideroblastiskās anēmijas, hroniskas aknu slimības, porfīrijas, atkārtotas hemotransfūzijas, iekaisuma akūtā fāzē, leikozes, Hodžkina limfomas un ļaundabīgu audzēju gadījumā. Pazeminātas feritīna vērtības var būt dzelzs deficīta anēmijas, nepietiekamas dzelzs uzņemšanas ar pārtiku (veģetārisma), grūtniecības, peptiskās čūlas, resnās zarnas vēža, kuņģa un zarnu trakta asiņošanas, kuņģa vai zarnu rezekcijas, celiakijas, Krona slimības un čūlainā kolīta gadījumā.

FOLSKĀBE

Folskābe jeb B9 vitamīns pieder pie B grupas vitamīniem. Folskābe piedalās sarkano asins šūnu un svarīgu nervu sistēmas komponentu veidošanās procesā. Tā piedalās smadzeņu funkciju regulācijā, kā arī muguras smadzeņu un to šķidruma veidošanās procesā. Sakarā ar to, ka grūtniecības sākumā mazulim vēl nav attīstījušies skriemeļi un mugurkauls ir mīksts, nepieciešams uzņemt pietiekamu daudzumu folskābes. Tās deficīta gadījumā būs traucēta muguras skriemeļu attīstība. Folskābes deficīta gadījumā rodas makrocitāra anēmija – eritrocīti ir lielāka izmēra nekā normālos apstākļos. Folskābe atrodama tādos produktos kā sparģeļi, kliju pārslas, spināti, kāposti, salāti, pētersīļi, brokoļi, zirņi, pupas, bietes, ziedkāposti, raugs un aknas.

Kādos gadījumos ārsts nozīmē veikt analīzi?

Makrocitāras anēmijas diferenciāldiagnostikai, neiropātijas un grūtniecības gadījumā, kā arī lai izvērtētu folskābes deficīta terapijas efektivitāti.

Laboratoriskā interpretācija

Pazeminātas folskābes vērtības var būt megaloblastiskas anēmijas, kuņģa vai zarnu rezekcijas, malnutrīcijas, celiakijas, Krona slimības, enzīma folātreduktāzes trūkuma, B12 vitamīna deficīta, grūtniecības, ļaundabīga audzēja un alkoholisma gadījumā.

B12 VITAMĪNS

B12 vitamīns jeb kobalamīns ir B grupas vitamīns, kas nepieciešams normālai asinsradei, galvenokārt sarkanajiem asins ķermenīšiem. Tāpat B12 vitamīns ir svarīgs DNS sintēzē. B12 vitamīns netiek sintezēts organismā, tas tiek uzņemts ar uzturu – dzīvnieku valsts izcelsmes pārtikas produktiem. Kuņģa parietālās šūnas izstrādā proteīnu – iekšējo faktoru, kas saista B12 vitamīnu, tāpēc tas tievajās zarnās var uzsūkties. B12 deficīta gadījumā rodas makrocitāra anēmija – eritrocīti ir lielāka izmēra nekā normālos apstākļos. Megaloblastiska anēmija ir makrocitāras anēmijas paveids, kam raksturīgi mazāka daudzuma, bet lielāki eritrocīti, ko sauc par makrocītiem, – šis process noris, kad izmaiņas skārušas kaulu smadzenes. B12 vitamīnam ir ļoti liela nozīme arī nervu sistēmas veselības nodrošināšanā. Šī vitamīna deficīta gadījumā raksturīgas neiropātijas – ekstremitāšu tirpšana un nejūtīgums.

Kādos gadījumos ārsts nozīmē veikt analīzi?

Anēmijas, neiropātijas gadījumā, veģetāriešiem un vegāniem, kā arī lai izvērtētu B12 vitamīna terapijas efektivitāti.

Laboratoriskā interpretācija

Paaugstinātas B12 vitamīna vērtības var būt hroniskas mieloproliferatīvas slimības, hroniskas nieru slimības, cukura diabēta, hroniskas sirds mazspējas, aptaukošanās, HIV/AIDS un aknu slimības gadījumā. Pazeminātas B12 vitamīna vērtības var būt megaloblastiskas anēmijas, perniciozās anēmijas, malnutrīcijas, veģetārisma un vegānisma, celiakijas, Krona slimības, čūlainā kolīta, atrofiska gastrīta, parazītu, kuņģa tilpuma samazināšanas operācijas, aizkuņģa dziedzera mazspējas, autoantivielu veidošanās pret iekšējo faktoru, iedzimta transkobalamīna deficīta, hroniska alkoholisma un smēķēšanas gadījumā.