Antra Briede: Vīrusi un vitamīni

No vīrusiem neizbēgsi.

Vienīgais veids, kā nesaslimt un saglabāt ikdienas aktivitāti – spēcināt savu organismu, stabilizēt imunitāti, kas spēj neitralizēt vīrusu un baktēriju negatīvo ietekmi uz organisma šūnām.

Imūnās sistēmas šūnām piemīt augsta tā sauktā metabolā aktivitāte. Tām jāstrādā nepārtrauktā režīmā, nepārtraukti jābūt “kaujas gatavībā”, jāspēj saglabāt veselas šūnu un organellu membrānas, nepārtraukti jāražo enerģija un olbaltumvielu kompleksi –enzīmi – iebrucēju iznīcināšanai. Tāpēc mikrouzturvielu patēriņš imūnajās šūnās ir sevišķi augsts. Uzturvielas nepieciešamas ne tikai intensīvajai ražošanai, bet pastiprinātas “ražošanas” apstākļos lielā vairumā rodas pārpalikumi jeb tā sauktie brīvie radikāļi, kuru neitralizēšanai nepieciešami antioksidanti. Tikai neitralizējot radikāļus, iespējams saglabāt veselas šūnu un organellu membrānas.

Ikvienā šūnā enerģijas un materiālu ražošanai nepieciešams viss mikrouzturvielu spektrs, īpaši visi B grupas vitamīni, magnijs un dzelzs, bet brīvo radikāļu neitralizēšanai – uzturvielas ar antioksidantu īpašībām: C, E vitamīns, selēns un cinks.

Tātad laikā, kad dzīvojam uz “saslimt –nesaslimt” riska robežās, ļoti rūpīgi jādomā par savu ikdienas uzturu, lai tas būtu bagāts ar mikrouzturvielām. Šai jomā jaunumu nav – jo uzturā lielāka augu valsts produktu daudzveidība, jo labāk. Iespējams, ka ziemas periodā uztura papildināšanai var noderēt arī aptiekās iegādājamie uztura bagātinātāji, kas satur iespējami plašāku mikrouzturvielu spektru.

Piemēram, ir pierādīts, ka gripas laikā samazinās dabiskais E vitamīna līmenis šūnās. Zinot bioķīmiju, to ir viegli saprast, jo E vitamīns ir taukos šķīstošs antioksidants, kas piedalās šūnu membrānu pasargāšanā no vīrusu izraisītās kaitīgās ietekmes. Jo vairāk vīrusu uzbrūk šūnām, jo vairāk E vitamīna šūnai nepieciešamas. Šūnu membrānu pamatsubstrāts ir taukskābes, bet E vitamīns, iesaistoties reakcijās ar brīvajiem radikāļiem, neļauj oksidēties jeb sabojāties šūnas membrānai. Šūnas membrānas bojājums nozīmē tūlītēju šūnas nāvi. Turklāt vīrusu iedarbība var izraisīt ne tikai šūnu membrānu bojājumu, bet arī bojājumus šūnas “ražošanas procesos”. Piemēram, kļūdas var rasties nepieciešamo olbaltumvielu ražošanā (proteīnu oksidācija, proteīnu salipšana) vai, vēl sliktāk, – kļūdas var rasties pašā ražošanas “receptē”, ko gudrāk sauktu – DNS bojājumi vai gēnu mutācijas. Uzturvielas ar antioksidantu īpašībām pasargā no šīm kaitīgajām iedarbībām. Pētījumos apliecināts, ka papildus lietotai E un C vitamīnu kombinācijai ir spēcīgāka ietekme uz šūnu pasargājošiem faktoriem (lipīdu peroksidācijas līmeni) nekā tikai E vitamīnam.

Jautājums par to, lietot vai nelietot vitamīnus, lai izvairītos no vīrusu infekcijām, ir tikpat produktīvs kā atbildes meklēšana uz jautājumu – kas bija pirmais: vista vai ola. Ilgstoši studējot vitamīnu terapijas iespējas, man pašai radies secinājums, ka pastāv divi pretēji viedokļi. Vienā frontes pusē ir vitamīnu lietotāji, kas saka, ka vitamīni palīdz, un otrā pusē ir tie, kuri vitamīnus nelieto, nav lietojuši un saka, ka nepalīdz. Es pārstāvu pirmo viedokli. Katrs gadījums ir ļoti individuāls, bet ir situācijas, kad vitamīniem ir zināma nozīme imūnās sistēmas līdzsvarošanā. Piemēram, gados vecākiem cilvēkiem, cilvēkiem ar hroniskām slimībām, īpaši metabolām vai iekaisīgām slimībām. Cilvēkiem, kuriem bieži ir saaukstēšanās slimības. Vairākos labi kontrolētos pētījumos pierādīta gan atsevišķu vitamīnu, gan to plašu kombināciju labvēlīgā ietekme uz akūtu vīrusu infekciju biežumu un gaitu.

Šķiet, vislielākās diskusijas saistībā ar imunitātes jautājumiem vīrusu infekciju sakarā vijas ap C vitamīnu. C vitamīna koncentrācija neitrofilajos leikocītos (tātad imūnās sistēmas tiešajos kareivjos) ir 40 reižu augstāka nekā asins serumā. Pierādīts, ka C vitamīns stimulē leikocītu, īpaši neitrofilo leikocītu, un antivielu ražojošo šūnu – limfocītu – pavairošanos un funkcijas spējas. Augsto C vitamīna koncentrāciju leikocītos skaidro ar tā aizsarglomu jau pieminētajās funkcijās – pasargājot pašu šūnu membrānas no oksidatīvajām reakcijām, kas rodas leikocītu darba procesā, kad leikocīts pret svešo objektu (vīrusu vai baktēriju daļiņām) izdala toksīnus, kas pēc ķīmiskās struktūras atgādina sadzīves balinātājus un varētu kaitēt pašam leikocītam.

Pierādīts, ka pietiekams C vitamīna līmenis serumā nodrošina pietiekamu interferona līmeni serumā. Tā ir dabiska viela organismā, kas tieši spēj iedarboties uz vīrusiem un iznīcināt tos.

Kādā dubultaklā un placebo kontrolētā pētījumā tika pierādīts, ka C vitamīna lietošana pietiekami lielās devās (ne mazāk kā 1 g dienā) ne mazāk kā piecas dienas samazināja gan saaukstēšanās simptomu smagumu, gan ilgumu. Pētījumā tika secināts, ka būtiski esot gan laikus sākt lietot C vitamīnu, gan arī pietiekami ilgi to lietot. Medicīnisko pētījumu datubāzē 53 placebo kontrolētu pētījumu metaanalīzē, kad C vitamīns tika lietots devā no 250 mg līdz 2 g dienā gan ilgstoši, gan tikai sākoties slimības pazīmēm, tika secināts, ka, regulāri lietojot C vitamīnu, saaukstēšanās slimību biežums vispārējā populācijā būtiski nemazinājās, bet cilvēkiem, kuru ikdiena tika pavadīta paaugstināta psihiska vai fiziska stresa apstākļos, saslimstība samazinājās uz pusi! Kurš gan nepieskaita sevi grupai ar paaugstinātu ikdienas stresu? Lielāka pozitīvā ietekme C vitamīna lietošanai ilgā laika režīmā bija bieži slimojošiem bērniem, jo bērniem saslimstība ar saaukstēšanās slimībām samazinājās par 18%, bet pieaugušajiem par 8%. Kopsavilkumā pētījuma autori izteicās: “Ņemot vērā C vitamīna efektu uz saaukstēšanās norisi, kā arī tā zemo cenu, drošumu un pieejamību, slimniekiem ir vērts izmēģināt, cik lielā mērā C vitamīns palīdz tieši viņu gadījumā.”

Vēl kādā kontrolētā pētījumā, rudens un ziemas sezonā 4 mēnešus lietojot pilnvērtīgu vitamīnu un mikroelementu kombināciju (tostarp 1 g C vitamīna), secināja, ka pacientu vitalitāte uzlabojusies par 40% un vispārējais veselības stāvoklis – par 32%. Kopējais slimības dienu skaits samazinājās par 75%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bet saslimstība ar akūtām elpceļu infekcijām samazinājās par 43%. Kontroles grupā saslimstība pat pieauga.

Vēl kāds interesants elements, ko bieži min saistībā ar vīrusu infekcijām, ir cinks. Daudzu cinka pētījumu apkopojumā apliecināts, ka tā lietošana saīsinājusi slimošanas laiku. Interesanti, ka visefektīvākais lietošanas veids bija cinku saturošas sūkājamās tabletes, tādējādi pagarinot cinka “aizkavēšanos” vīrusu ieejas vārtos – rīkles gļotādā. Bērniem cinka atsevišķai lietošanai nekonstatēja ietekmi uz vīrusu infekciju norisi. Uzreiz gan jāsaka, ka cinks ir elements, ko nevajadzētu lietot ilgāku laiku, nekonsultējoties ar ārstu. Cinka nekontrolēta lietošana var izraisīt tā paaugstinātu līmeni serumā, kas, savukārt, var izraisīt citu mikroelementu nepietiekamību organismā. Blakusparādības, lietojot cinku, lai gan ne pārāk bieži, tomēr var būt garšas uztveres traucējumi, slikta dūša un vēdera izejas traucējumi.

Tātad pārsvarā pētījumi apliecina, ka vitamīnu vai to kombināciju lietošana būtiski nesamazina saslimšanu biežumu (no vīrusa neizbēgsi), bet jūtami atvieglo infekcijas norisi un slimošanas ilgumu.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada oktobra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!