Antra Briede: Magnijs

Vitamīnu un minerālvielu deficīts uzturā ir tēma, par ko strīdas pat augstas raudzes speciālisti. Par magniju, šķiet, vairs nav diskusiju. Magnija nepietiekamība ir reāla problēma. Jau 2009. gadā Pasaules Veselības organizācija ziņoja, ka vairāk nekā 75% ASV iedzīvotāju ikdienā uzņem mazāk magnija nekā nepieciešams. Īpašs risks ir cilvēkiem ar zarnu slimībām, tostarp celiakiju, diabētu, alkoholiķiem un gados vecākiem cilvēkiem.

Organismā ir vidēji 25 g magnija – vairāk nekā puse no tā atrodas kaulu sistēmā, 25% muskuļos, 6–7% šūnās un tikai 1% magnija atrodas asins serumā, tāpēc par magnija nepietiekamību pēc asins analīzes spriest nevar, jo ne visas laboratorijas spēj noteikt magnija koncentrāciju šūnā. Atliek pievērst uzmanību simptomiem, kas raksturīgi magnija nepietiekamībai. Sākotnēji magnija trūkums izpaužas vispārējos simptomos – pārmērīgs muskuļu sasprindzinājums, sāpes un stīvums muskuļos, locītavās, galvassāpes, pastiprināts nogurums. Ilgstošs deficīts var radīt jušanas traucējumus locekļos, muskuļu krampjus un sirds ritma traucējumus.

Tā kā galvenais magnija avots uzturā ir zaļie augi, piemēram, spināti, arī rieksti un mandeles, tad iedzīvoties magnija nepietiekamībā ar diētām nenomocītam cilvēkam nevarētu būt problēmas. Turklāt magnija daudzums augos ir atkarīgs no magnija daudzuma augsnē. Lielākā daļa mākslīgā mēslojuma, ko izmanto lauksaimnieki, satur slāpekli, fosforu un kalciju, bet magniju mazākā mērā. Organiskais mēslojums ir ar magniju bagātāks un dārgāks. Gaļā magnija ir salīdzinoši maz.

Viena tase brūno rīsu satur 86 mg magnija, viens vidējs banāns – 32 mg, 240 ml piena –tikai 34 mg magnija. Gaļā magnija ir salīdzinoši maz.

Magnijs piedalās vismaz 300 organisma bioķīmiskajās reakcijās, tostarp enerģijas ražošanā un skeleta sistēmas metabolismā. Magnijs ir “celtniecības materiāls” kaulos, šūnu membrānās un pat hromosomās. Magnijs piedalās citu jonu, piemēram, kalcija vai kālija, transportā caur šūnu membrānām. Pietiekams magnija līmenis nodrošina impulsu vadīšanu starp nervu šķiedrām un muskulatūru, šādā veidā piedalās arī normāla sirdsdarbības ritma veidošanā. Tēlaini sakot, magnija ietekmē sirds kā “sūknis” strādā ekonomiskāk. Magnijs ietekmē sirds un asinsvadu muskuļšūnu atbildes reakcijas intensitāti uz stresa (adrenalīna) izraisītiem impulsiem, padarot šīs reakcijas mierīgākas, šūnas mazāk uzbudinātas. Pacientiem ar paaugstinātu asinsspiedienu un sirds slimībām atrod nepietiekamu magnija līmeni.

Magnija bioķīmiskās iedarbības dēļ to uzskata par dabisku kalcija antagonistu. Magnijs pasargā miokarda šūnas no kalcija līmeņa paaugstināšanās gadījumos, kad sirds asinsrite ir pavājināta, piemēram, sakarā ar aterosklerozi. Magnijs palīdz mazināt sirds muskuļšūnu kontrakciju spēku un asinsvadu muskuļslāņa tonusu. Pētījumi par to, ka magnijam ir labvēlīga ietekme hipertensijas profilaksē, ir diezgan seni (veikti pirms 15–20 gadiem), iesaistīto pacientu skaits ir liels (tuvu 100 000), pacienti tika novēroti 4–6 vai pat 9 gadus, un rezultāti ir pārliecinoši labi. Hipertensijas risks samazinās, pieaugot magnija līmenim serumā vai, vienkāršāk sakot, – jo lielāka magnija deva tika lietota, jo asinsspiediena skaitļi bija mazāki. Piemēram, lietojot 400 mg magnija dienā hipertensijas risks bija mazāks, nekā lietojot 200 mg dienā.

Interesanti ir pētījumi par magnija ietekmi uz vielmaiņu. Pētījumā, kurā tika iesaistītas gandrīz 12 000 sieviešu, atklāja saistību starp nepietiekamu magnija uzņemšanu ar uzturu un sistēmisku iekaisumu, un tam sekojošus vielmaiņas traucējumus. Un tieši pretēji – jo vairāk magnija tika uzņemts ikdienā (vidēji tika lietoti 422 mg dienā), jo labāki bija vielmaiņas rādītāji. Uztura papildināšana ikdienā ar 100 mg magnija samazina diabēta risku par 15%. Līdzīgi secinājumi tika iegūti jaunākajā metaanalīzē ar 540 000 pacientu – lietojot lielāku magnija dienas devu, diabēta risks mazinās. Magnija nepietiekamības gadījumā pastiprinās šūnu rezistence (nejutība) pret insulīnu, kā tas ir otrā tipa cukura diabēta gadījumā. Savukārt nodrošinot organismu ar pietiekamu dienas devu magnija, uzlabojas cukura vielmaiņa (glikozes tolerance), īpaši gados vecākiem cilvēkiem.

Magnijs ir nepārvērtējams osteoporozes profilaksē. Magnija nepietiekamības gadījumā novēro epitēlijķermenīšu sekrēcijas traucējumus un šūnu rezistenci pret parathormonu un D3 vitamīnu. Lai magnijs uzsūktos, tam ir nepieciešams D3 vitamīns. Vēl jāatceras, ka magnijam mūsu organismā vajadzētu būt līdzsvarā ar kalciju. Par kalcija un magnija līdzsvaru īpaši jāpiedomā, ja cilvēkam ieteikts lietot ar kalciju bagātu uzturu vai kalciju saturošus uztura bagātinātājus. Ieteicamā devu attiecība ir 3 : 1, piemēram, lietojot 1 g kalcija, ieteicams papildus uzņemt 250–300 mg magnija.

Tā kā cilvēkiem, kas cieš no migrēnas, atrod samazinātu magnija daudzumu šūnās (eritrocītos, leikocītos), tiek pieņemts, ka magnijam varētu būt zināma loma migrēnas profilaksē. Divos placebo kontrolētos pētījumos, lietojot 600 mg magnija dienā, tika iegūta mērena migrēnas lēkmju biežuma samazināšanās. Lēkmju biežuma samazināšanos ieguva arī pētījumos par migrēnu bērnu vecumā.

Ja magnijs tiek lietots kā uztura bagātinātājs kapsulās vai tabletēs, to ieteicams lietot vakarā pirms miega. Uzturā esošās šķiedrvielas dienas laikā mazina magnija uzsūkšanos. Ieteicamā magnija deva pieaugušajiem ir aptuveni 300–400 mg/dienā. Magnijs nodrošina muskulatūru atslābinošu iedarbību un uzlabo naktsmieru.

Tā kā magnijs labi šķīst ūdenī, magniju var uzņemt ar magniju bagātiem (> 100 mg/l) minerālūdeņiem. Teorētiski magniju var uzņemt arī caur ādu – ar magniju bagātinātās vannās.

Magnija nepietiekamības simptomi/ iespējamās indikācijas[1]

  • Minerālvielmaiņas traucējumi (kalcija, fosfora, magnija) ar izpausmēm kaulos, muskuļos, nervos, asinsvados.
  • Paaugstināta skeleta muskulatūras un CNS uzbudināmība- tiki, trīce utml.
  • Nogurums, miegainība
  • Nemiers, trauksme
  • Sirdsklauves, tahikardija
  • Ateroskleroze, asinsrites traucējumi, hipertensija
  • Imunitātes traucējumi
  • Metabolie traucējumi, cukura diabēts
  • Urolitiāze- kalcija oksalātu akmeņi
  • Migrēna
  • Premenstruālais sindroms
  • Grūtniecība
  • Stress
  • Uztura nepietiekamība- alkoholisms, B grupas vitamīnu nepietiekamība.

[1] Pēc U. Böhm, C. Muss „Rationelle Therapie in der Mikronährstoffmedizin”, Uni-Med Science, 2011

     

    Antra Briede- Ārste, ortomolekulārās terapijas

    speciālisteprakse@ortomol.lv

     

    Foto: pexels.com

    Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2019. gada maija numurā!
    Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!