Anda Kadiša: Locītavu sāpes menopauzē

Muskuloskeletālas sāpes biežāk novērojamas sievietēm. Tās pastiprinās menopauzes laikā un pēc tās. Ne visas muskuloskeletālās sāpes ir artralģija, un ne visas locītavu sāpes ir artrīts.

Hroniskas muskuloskeletālās sāpes ietekmē vairāk nekā 50% pieaugušo iedzīvotāju. Bieži sāpju lokalizācija ir mugurkauls, ceļu, plaukstu, gūžu un plecu locītavas. Biežāk šādas sāpes rodas sievietēm, turklāt menopauzē tās skar vairāk nekā pusi sieviešu. Kā menopauze ietekmē sāpju rašanos, nav pilnībā noskaidrots. Sievietēm menopauzē var parādīties sāpes locītavās jeb artralģijas bez artrīta ar strukturālu bojājumu locītavās. Sāpes locītavās var izraisīt hormonu svārstības vai citi faktori. Iespējamie muskuloskeletālo sāpju attīstības iemesli var būt dažādi.

Samazinoties estrogēnu daudzumam sievietes organismā menopauzē, rodas virkne dažādu izmaiņu. Estrogēnu receptori atrodas visos locītavu audos, tostarp locītavu skrimslī, subhondrālajā kaulā, saitēs un sinovijā. Zems estrogēna līmenis samazina skrimšļa atjaunošanos un veicina tā noārdīšanos. Menopauzē samazinās skrimšļa elasticitāte. Estrogēnam piemīt arī pretiekaisuma darbība. Samazinoties estrogēnu daudzumam, tiek veicināts iekaisums locītavās, kā arī mainās vielmaiņa un pieaug ķermeņa svars, kas vēl vairāk pastiprina zemas aktivitātes iekaisumu locītavās. Estrogēnu deficīts veicina arī kaulu trausluma jeb osteoporozes rašanos. Estrogēniem, kavējot sāpes aktivizējošos ceļus nervu sistēmā, piemīt pretsāpju darbība. Muskuloskeletālo sāpju iemesls ne vienmēr ir meklējams kaulos, locītavās un muskuļos (sk. tabulu), turklāt ne vienmēr iemesls ir menopauze.

Primāras menopauzes artralģijas gadījumā raksturīgas sāpes locītavās un muskuļos, kas bieži saistās ar nogurumu, garastāvokļa maiņu, miega traucējumiem, palielinātu ķermeņa svaru, trauksmi vai stresu. Ņemot vērā, ka šīs pazīmes bieži ir saistītas arī ar menopauzi, tās var veicināt artralģiju. Sāpes var būt spēcīgākas un progresēt straujāk, ja rodas mākslīga menopauze (piemēram, pēc operācijas). Ar menopauzi saistītā artralģija parasti ir pārejoša un pašlimitējoša, bet daļai pacientu var izpausties izteiktu, ilgstošu sāpju veidā vai pāriet artrīta attīstībā. Nepieciešamības gadījumā jāveic papildu izmeklējumi precīzas diagnozes noteikšanai. Ārstēšana ietver svara kontroli un regulāras fiziskās aktivitātes. Pētījumos konstatēts, ka regulāra fiziskā aktivitāte samazina sāpju simptomu intensitāti. Tomēr fizisko aktivitāšu laikā jāizvairās no locītavu pārmērīgas pārslogošanas un jāizvēlas atbilstošs sporta veids. Jācenšas mazināt stresu, trauksmi un depresiju un jāuzlabo miega kvalitāte. Simptomātisku uzlabojumu var sniegt zivju eļļas, saulespuķu eļļas, žeņšeņa saknes lietošana. Atsāpinošos nolūkos var pielietot lokālus vai sistēmiskus pretsāpju un pretiekaisuma medikamentus, izvērtējot to lietošanas drošumu. Hormonu aizvietojošā terapija (HAT) spēcīgu sāpju un stīvuma gadījumā var mazināt simptomus, tomēr pētījumos nav pierādīta HAT efektivitāte sāpju mazināšanā. Pētījumu rezultāti par HAT ietekmi uz locītavu deģenerācijas un osteoartrīta rašanos, kaula minerālā blīvuma palielināšanos ir pretrunīgi, tāpēc HAT neietilpst locītavu sāpju rutīnas ārstēšanā sievietēm menopauzes periodā.

Bieži sievietēm menopauzē novēro fibromialģiju. Tās cēlonis pilnībā nav noskaidrots. Iespējams, ģenētiski un hormonāli faktori veicina paaugstinātu sāpju jutību, kad pacients izjūt sāpes bez strukturāla bojājuma konkrētajā vietā, un tieksmi uz citiem hronisku sāpju sindromiem. Klīniski novēro sāpes mugurkaulā, plecos, sprandā un iegurnī, sliktu miega kvalitāti un neizskaidrojamu nogurumu. Sāpes var pavadīt arī tirpšana, dedzināšana un locītavu pietūkums. Fibromialģijas attīstības riska faktori ietver trauksmi, depresiju un dramatizējošu personību. Paaugstinātu jutību novēro arī citās orgānu sistēmās: kairinātu zarnu sindromu vai urīnpūsli, migrēnu, iegurņa sāpes un citus sindromus.

Menopauzes periodā progresē osteoartrīts. Tā rašanās riska faktori ietver vecumu, aptaukošanos, sieviešu dzimumu, iedzimtu locītavu anomāliju vai deformāciju, locītavas bojājumu anamnēzē, pārmērīgu locītavas slodzi un ģimenes anamnēzi. Osteoartrīts biežāk skar gūžu un ceļu locītavas un plaukstas, tai skaitā pirkstu sīkās locītavas. Sāpes var būt pastāvīgas vai pārejošas. Novēro arī īslaicīgu stīvumu locītavās, īpaši no rīta, un nelielu pietūkumu. Osteoartrīta ārstēšana ietver medikamentozu un nemedikamentozu ārstēšanu.

Vecumā no 35 līdz 55 gadiem biežāk rodas reimatoīdais artrīts (RA), kas ir biežākais iekaisuma artrīts. Tā rašanos ietekmē dažādu faktoru kopums, arī smēķēšana un palielināts kofeīna patēriņš. RA biežāk skar plaukstas, pēdas un to pirkstu pamatnes un starpfalangu locītavas. Skartās locītavas ir pietūkušas, sāpīgas, stīvas un dažkārt apsārtušas, ar laiku rodas to deformācija. RA var radīt arī iekšējo orgānu – plaušu, sirds, acu – un citus bojājumus. RA ārstēšanā pielieto specifiskus medikamentus.

Ieteikumi:

• pacientam ar muskuļu un skeleta sāpēm skaidri jānorāda sāpju avots un iespējamā diagnoze;
• ne visas artralģijas pāriet artrītā;
• ar menopauzi saistītā artralģija ir izslēgšanas diagnoze – jāņem vērā citi iespējamie sekundārie cēloņi;
• visizplatītākā artrīta forma ir osteoartrīts;
• ja rodas aizdomas par iekaisuma artrītu, nepieciešama reimatologa konsultācija;
• dzīvesveida maiņa (svara kontrole, uztura paradumu maiņa, vingrinājumi un miega higiēna) ir artralģijas galvenās ārstēšanas metodes;
• pašreiz trūkst pierādījumu par HAT lietošanu artralģijas, fibromialģijas, osteoartrīta vai iekaisuma artrīta ārstēšanā.

Izmantotā literatūra

1. Lee, Y. C., Karlamangla, A. S., Yu, Z., Liu, C. C., Finkelstein, J. S., Greendale, G. A., Harlow, S. D., & Solomon, D. H. (2017). Pain Severity in Relation to the Final Menstrual Period in a Prospective Multiethnic Observational Cohort: Results From the Study of Women's Health Across the Nation. The journal of pain. 18(2), 178–187. https://doi.org/10.1016/j.jpain.2016.10.012
2. Lu, C. B., Liu, P. F., Zhou, Y. S., Meng, F. C., Qiao, T. Y., Yang, X. J., Li, X. Y., Xue, Q., Xu, H., Liu, Y., Han, Y., & Zhang, Y. (2020). Musculoskeletal Pain during the Menopausal Transition: A Systematic Review and Meta-Analysis. Neural plasticity. 8842110. https://doi.org/10.1155/2020/8842110
3. Mahajan, A., & Patni, R. (2018). Menopause and Osteoarthritis: Any Association? Journal of mid-life health. 9(4), 171–172. https://doi.org/10.4103/jmh.JMH_157_18
4. Peeters, G., Edwards, K. L., Brown, W. J., Barker, A. L., Arden, N., Redmond, A. C., Conaghan, P. G., Cicuttini, F., & Mishra, G. D. (2018). Potential Effect Modifiers of the Association Between Physical Activity Patterns and Joint Symptoms in Middle-Aged Women. Arthritis care & research. 70(7), 1012–1021. https://doi.org/10.1002/acr.23430
5. Watt F. E. (2018). Musculoskeletal pain and menopause. Post reproductive health. 24(1), 34–43. https://doi.org/10.1177/2053369118757537
6. Zhou, M., Chen, J., Wang, D., Zhu, C., Wang, Y., & Chen, W. (2018). Combined effects of reproductive and hormone factors and obesity on the prevalence of knee osteoarthritis and knee pain among middle-aged or older Chinese women: a cross-sectional study. BMC public health. 18(1), 1192. https://doi.org/10.1186/s12889-018-6114-1

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju