Alise Adoviča, Ieva Glāzere, Violeta Žukova: Disfāgija- biežākie cēloņi un to izmeklēšana

Medicīnā ar disfāgijas terminu apzīmē apgrūtinātu rīšanu, kā rezultātā ir traucēta gan barības, gan šķidruma tālākā nokļūšana gremošanas sistēmā. Izmainītu un traucētu rīšanas procesu var pavadīt sāpes un diskomforts, bet atsevišķos gadījumos rīšanas process var būt pat neiespējams.

Papildus iespējami arī citi simptomi – sajūta, ka ēdiens iesprūst kaut kur kaklā, krūšu kurvī, siekalošanās, balss aizsmakums, ēdiena regurgitācija (atgrūšana), grēmas, straujš svara zudums, rīstīšanās vai klepus rīšanas procesa laikā.

Pilnvērtīgu rīšanas procesu nodrošina virkne anatomisko struktūru – galvas smadzeņu stumbrs, galvas smadzeņu nervi, cilvēka gribai pakļautie un nepakļautie galvas un kakla daļas muskuļi.

Rīšanas procesam izšķir trīs fāzes (skatīt 1.attēlu):

1. Orālā jeb mutes fāze – sākot ar košanu, lūpu aizvēršanu, košļāšanu, mēles kustībām, ēdiena samitrināšanu. Šajā mirklī elpceļi ir brīvi un deguna elpošana tiek nodrošināta līdz mirklim, kad uzsākas apzināta rīšanas kustība.
2. Faringeālā jeb rīkles fāze – to nodrošina mūsu gribai nepakļautas kustības. Primāri aukslējas nosedz ceļu uz degunu, balsene paceļas uz augšu, uzbalsenis nosedz elpceļus, sašaurinās balss sprauga, pasargājot no ēdiena nokļūšanas elpceļos. Atveras barības vada augšējais sfinkteris. Šī fāze ir visīsākā.
3. Ezofagālā jeb barības vada fāze – barības vada muskulatūrā notiek peristaltika jeb viļņveidīga aktivitāte, kas virza kumosu kuņģa virzienā, atveras barības vada apakšējais sfinkteris un ēdiens nokļūst kuņģī.

Jāmin, ka rīšanas procesā iesaistītas arī tādas struktūras kā lūpas, zobi, mēle, aukslējas, siekalu dziedzeri, rīkles muskuļi. Disfāgijas termins attiecināms uz jebkuras rīšanas fāzes traucējumiem, un, atkarībā no cēloņa, tā var būt atgriezeniska un ārstējama, vai neatgriezeniska.

Ja ir grūtības uzsākt rīšanu (rīstīšanās, klepošana, nazāla atgrūšana), jādomā par orofaringeālu disfāgiju.

Ja ēdiens ieķeras vai iesprūst pēc norīšanas, problēma meklējama ezofagālā fāzē.

Ja problēmas sagādā tikai cietas konsistences barība, jādomā par mehānisku rīšanas procesā iesaistīto struktūru obstrukciju.

Ja problēmas sagādā gan šķidras, gan cietas konsistences vielas norīšana,

tad jādomā par iespējamu neiroloģisku cēloni šiem traucējumiem.

Ņemot vērā iesaistītās anatomiskās struktūras, visbiežāk disfāgijas gadījumā pacientu novirza konsultēties pie otolaringologa, neirologa vai gastroenterologa.

Pētījumu dati liecina, ka disfāgija sastopama līdz pat 20% cilvēku vecumā virs 50 gadiem. Disfāgijas izplatība pieaug līdz ar vecumu. Populācijā virs 60 gadiem disfāgija ir aptuveni 40% cilvēku.  Pārsniedzot 70 gadu slieksni, var attīstīties dažāda veida kombinēti rīšanas traucējumi, gan saistībā ar zobu iztrūkumu, izmainītu mutes higiēnu, gan mutes sausumu un blakus slimību sekām, kā, piemēram, pēc insulta.

Neraugoties uz plašo disfāgijas izplatību, tā ir nopietna patoloģija, kam nepieciešama rūpīga pacienta izvērtēšana un terapijas taktikas izstrāde.

Biežākās sūdzības un simptomi, ja cilvēkam ir disfāgija:

• sāpes rīšanas procesa laikā rīklē vai kaklā;
• nazāla regurgitācija (ēdiena nokļūšana degunā);
• ēdiena vai šķidruma izlīšana no mutes dobuma;
• spontāna, pastāvīga siekalošanās, pasliktināta mutes higiēna;
• izmainīta runa un/vai balss;
• ēšanai nepieciešama papildus piepūle un ilgāks laiks;
• klepus, aizrīšanās epizodes ēšanas laikā (smagākos gadījumos ar pneimonijas attīstības risku);
• smakšana pēc ēšanas;
• dehidratācija jeb atūdeņošanās un svara zudums, jo netiek pilnvērtīgi uzņemts šķidrums un barības vielas.

Rīšanas procesu var ietekmēt mehāniskie šķēršļi, piemēram, uz barības vadu no ārpuses var spiest osteofīti (kaula izaugumi) no mugurkaula vai pat aortas; barības vadā iespējami sašaurinājumi, piemēram, rētaudi pēc ķīmiska apdeguma vai staru terapijas. Mehānisku traucējumu var radīt arī tā sauktie “plus jeb papildus audi” rīklē vai barības vadā, ar to saprotot labdabīgu vai ļaundabīgu audzēju attīstību.

Aizdomas par balsenes vēzi rodas, ja kāds no simptomiem novērojams ilgāk par trim nedēļām: sāpīga vai apgrūtināta rīšana, balss piesmakums vai cita veida izmaiņas, kamola sajūta kaklā vai dedzinoša sajūta, ilgstošs klepus, pastāvīgas sāpes kaklā vai ausīs. Smagākos gadījumos var būt apgrūtināta elpošana un asins spļaušana, svara zudums, svilpjoša skaņa elpošanas laikā vai pat elpas trūkums.

Balsenes ļaundabīgu audzēju attīstībā vislielākā nozīme ir ilgstošai tabakas vai alkohola lietošanai. Abu kaitīgo paradumu esamība būtiski paaugstina audzēja attīstības risku. Risku saslimt ar balsenes ļaundabīgu audzēju paaugstina arī pasīvā smēķēšana, ilgstoša saskarsme ar ieelpojamām ķīmiskām vielām un šķīdinātājiem. 

Ikdienā bieži steidzamies, tāpēc nereti aizmirstam par regulāru un veselīgu uzturu, esam pakļauti lielam stresam. Tie ir “ideālie” priekšnosacījumi, lai attīstītos gastroezofagālā refluksa slimība. Ne vienmēr šai slimībai raksturīgas sāpes kuņģa apvidū vai izteikta dedzināšana aiz krūšu kaula – ļoti liela pacientu daļa sūdzas par kamola sajūtu kaklā, savādām sajūtām rīšanas laikā, klepu, iespējams, pat izmainītu balsi. Kuņģa skābes dedzinošo ietekmi nereti visvairāk izjūtam no rītiem – nakts laikā esot horizontāli, tai ir daudz vieglāk “doties” virzienā uz augšu. 

Runājot par neiroloģiskiem cēloņiem, var izdalīt trīs galvenos disfāgijas attīstības mehānismus:

• bojāti nervi vai to kodoli smadzeņu stumbrā, kas nes informāciju uz mutes dobuma, rīkles un barības vada muskulatūru, kā arī nodrošina aizsargrefleksu darbību;
• traucēta impulsa pārvade neiromuskulārajā sinapsē – savienojumā starp nervu un muskuli;
• skarti rīšanas procesā iesaistītie muskuļi.

Biežākie disfāgijas cēloņi katrā no grupām apkopoti tabulā.

Neiroloģiskiem pacientiem disfāgija kombinējas ar citiem galvas smadzeņu nervu bojājumu simptomiem, piemēram, dizartriju (runas motorikas traucējumiem) un disfoniju (balss veidošanas traucējumi, pie kuriem traucēts balss augstums, stiprums, rezonanse).

Svarīgi atcerēties, ka pēkšņi rīšanas traucējumi ar/bez papildus simptomiem kā galvas reibonis, slikta dūša, nestabilitāte, dubultošanās, var liecināt par akūtu insultu, kad nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība.

Neirologs pacientu ar disfāgiju detalizēti klīniski izmeklēs, lai pārbaudītu, kā strādā rīšanas procesā iesaistītā galvas smadzeņu zona un nervi, muskuļi. Izmeklēšanas laikā vizuāli tiek izvērtēts mīksto aukslēju stāvoklis, pārbaudīti mutes dobuma un rīkles aizsargrefleksi, kā arī testēta spēja norīt ūdeni.

Atkarībā no neiroloģiskās patoloģijas, rīšanas traucējumi ar laiku var mazināties un izzust, piemēram, insulta gadījumā tie var ilgt no pāris dienām līdz pāris nedēļām, un rehabilitācijas procesā funkcija atjaunojas. Ir arī virkne slimību, ko sekmīgi ārstējot, rīšanas process normalizējas, piemēram, miastēnijas vai nervu iekaisuma gadījumā. Diemžēl daļai pacientu neiroloģisko slimību dēļ disfāgija būs neatgriezeniska un progresēs, kā piemēru var minēt amiotrofo laterālo sklerozi.

Terapija

Svarīgākais – noteikt pareizo disfāgijas cēloni vai cēloņu kombināciju un ārstēt pamatslimību.

Paralēli pamatslimības ārstēšanai, nozīmīgu lomu ieņem funkcionālie speciālisti kā logopēds, ergoterapeits un fizioterapeits, kuri var ievērojami uzlabot dzīves kvalitāti un apmācīt gan pacientu, gan viņa piederīgos izprast pareizu rīšanas procesu, to trenēt un izvairīties no komplikācijām.

Orofaringeālās disfāgijas ārstēšanā nozīmīga loma var būt logopēdam – kopīgi tiek apgūti vingrinājumi, lai uzlabotu rīšanas muskuļu koordināciju vai to tonusu. Iespējams attīstīt dažādas rīšanas tehnikas, lai pielāgotu ķermeni sekmīgai rīšanai (mutes, galvas pozīcija).

Vidēji smagas un smagas disfāgijas gadījumā nepieciešama dietologa - uztura speciālista konsultācija, lai nozīmētu pacienta vajadzībām atbilstošu nepieciešamo kilokaloriju uzņemšanu un hidratāciju.

Lai ēdiens droši nokļūtu kuņģī, atsevišķos akūtu saslimšanu gadījumos īslaicīgi nepieciešams ievietot nazogastrālo zondi – caurulīti, ko pa deguna nāsi caur rīkli tālāk ievada līdz kuņģim. Ja rīšanas traucējumi ir ilgāki par trim līdz četrām  nedēļām vai ir neatgriezeniski, jāplāno perkutānas endoskopiskas gastrostomas (PEG) izveide. Tās laikā caur vēdera priekšējo sienu ievieto caurulīti uz kuņģi, caur kuru turpmāk nodrošina speciālo barošanu. Gan nazogastrālās zondes, gan PEG ievietošanas mērķis ir nodrošināt cilvēkam atbilstošu uzturvielu un šķidruma pievadi, vienlaicīgi pasargājot no disfāgijas iespējamām komplikācijām kā aspirācijas pneimonija jeb plaušaudu iekaisums.

Rodoties sūdzībām,  vispirms iesakām vērsties pie sava ģimenes ārsta, kurš nepieciešamības gadījumā Jūs novirzīs pie gastroenterologa, neirologa, otolaringologa vai logopēda.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2021. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!