Aija Tula-Rijkure- Racionāli par erektilo disfunkciju

Seksuālā disfunkcija gan sievietēm, gan vīriešiem, gan pārī joprojām ir neatpazīta, pietiekami nediagnosticēta un neārstēta – ir dati, ka pat 52% gadījumu. Erektilā disfunkcija ir visbiežāk sastopamā seksuālā disfunkcija jeb problēma vīriešiem. Erektilā disfunkcija grauj gan intīmās, gan partnerattiecības vispār, kā arī pašapziņu un dzīves kvalitāti kopumā.

Erektilā disfunkcija ir nespēja sasniegt vai noturēt pietiekamu erekciju, lai penetrētu maksti un veiktu apmierinošu dzimumaktu. Erekcijas traucējumi kā simptoms vismaz trīs mēnešus ilgi ir pamats erektilās disfunkcijas diagnozes noteikšanai.

Dažos – ķirurģiski inducētos gadījumos, piemēram, kad veikta radikāla prostatektomija vai gūta trauma, – erektilās disfunkcijas diagnoze paredzama jau trīs mēnešus iepriekš.

Erektilā disfunkcija bieži izraisa izteiktu stresu pacientam, pamudina viņu vērsties medicīniski izmeklēties, ko citādi vīrietis nebūtu darījis. Erektilā disfunkcija grauj gan intīmās, gan partnerattiecības vispār, kā arī pašapziņu, dzīves kvalitāti, un tai ir nozīmīgi nelabvēlīgas sekas dažādās jomās.

Organiskā un psihogēnā erektilā disfunkcija

Normāla erektilā funkcija ir koordinēts process, kurā iesaistītas psiholoģiskā, vaskulārā, neiroloģiskā un endokrīnā sistēma.

Klīniskā nolūkā ārsti erektilo disfunkciju iedala trīs tipos, pamatojoties uz tās iemesliem.

1. tips ir psihogēnā erektilā disfunkcija, 2. tips – organiskā, 3. tips – jaukta jeb kombinētā erektilā disfunkcija. 2. un 3. tipa erektilajai disfunkcijai nav raksturīgi nozīmīgi mentāli (kognitīvi) vai emocionāli (afektīvi) traucējumi. 2. tipa erektilās disfunkcijas simptomu novēršana samazina mentālo un/vai emocionālo stresu. 3. tipa erektilās disfunkcijas gadījumā nepieciešama atbalstoša un atbilstīga psihoterapija. Parasti 2. tipa jeb organiskās erektilās disfunkcijas iemesli ir vaskulogēni (saistīti ar asinsvadu sistēmas funkcionāliem traucējumiem), hormonāli un neirogēni. Vaskulogēnas erektilās disfunkcijas vai kardiovaskulāras slimības dēļ seksuālo attiecību optimizēšanai būtiski ir diferencēt vīriešus ar predominējošu vaskulāru erektilo disfunkciju no tiem, kam predominējoša ir 1. tipa jeb nevaskulāra erektilā disfunkcija.

Predominējošas psihogēnas erektilās disfunkcijas pacientiem raksturīgs pēkšņs sākums, situācijas jeb apstākļu atkarīga, intermitējoša norise, pietiekami stinga nekoitālā erekcija, ir nokturālā/agrīnā rīta erekcija, ieilgušas psihoseksuālas problēmas anamnēzē, primāra trauksme vai bailes.

Predominējošas organiskās erektilās disfunkcijas gadījumā sākums ir pakāpenisks, erektilo disfunkciju novēro pastāvīgi, jebkurā situācijā un apstākļos, tai raksturīga vāja nekoitālā erekcija. Nokturālā jeb agrīna rīta erekcija neeksistē. Erekcijas traucējumiem pievienojas psihoseksuālās un partnerattiecību problēmas, kā arī trauksme un bailes.

Visbiežāk erektilās disfunkcijas organiskā etioloģija ir vaskulogēni. Vienlaikus vaskulārā slimības gadījumā erektilo disfunkciju ietekmē arī gadagājums, kardiovaskulāro risku esamība un metabolie traucējumi, kas krietni kāpina erektilās disfunkcijas vaskulogēno etioloģiju. Predominantās psihogēniskās erektilās disfunkcijas etioloģija ir multifaktoriāla un var ietvert psihiatriskās novirzes (īpaši – depresija), interpersonālās problēmas ar seksuālo partneri, vai arī uzskatu atšķirību par normālu seksuālo aktivitāti. Šiem pacientiem nepieciešama psihogēnisko iemeslu (piemēram, depresijas) identifikācija un ārstēšana, jo psihogēnie iemesli var arī palielināt kardiovaskulāro risku – tas ir būtiski!

Bioķīmiskie un hormonālie izmeklējumi

Laboratoriskie izmeklējumi erektilās disfunkcijas gadījumā atkarīgi no anamnēzes informācijas par medicīnisko statusu. Izmeklējumi nepieciešami vairākumam pacientu, lai gan – ne visiem. Analīžu atrade dod iespēju ne tikai noteikt medicīnisko statusu, bet arī seksuālās disfunkcijas tipu, kā arī papildizmeklējumu nepieciešamību (penilā vai iegurņa asinsplūsma, nokturālā penilā tuminiscence vai citi asins izmeklējumi).

Visiem erektilās disfunkcijas pacientiem nepieciešams noteikt glikozes rādītājus un lipīdu profilu, ja tas nav veikts pēdējo 12 mēnešu laikā. Kopējais un brīvais testosterons nosakāms visiem erektilās disfunkcijas pacientiem. Jo ir publicēti pētījumi par biežu kavernozās hemostāzes un penilās vaskulārās remodelācijas sastopamību, ko izraisa zems androgēnu līmenis. Priekšroka dodama izmeklējumiem, kas mērī biopieejamību vai kalkulē brīvo testosteronu, salīdzinot ar kopīgo testosteronu. Brīvais testosterons, ticamāk, liecina par testosterona deficītu.

Ir daudz pētījumu, kas uzrāda zema testosterona līmeņa saistību ar vaskulogēno erektilās disfunkcijas un tās pakāpi. Lai gan vairākumam vecāka gadugājuma pacientu raksturīgs testosterona līmeņa kritums, vaskulārās erektilās disfunkcijas izslēgšanai vai izteiktībai joprojām vēl nav ar to identificēta ticama saistība.

Papildu hormonālie izmeklējumi – jānosaka prolaktīns, folikulu stimulējošais hormons (FSH), luteinizējošais hormons (LH) gadījumos, kad konstatēts zems testosterona līmenis. Jebkuru konstatēto hormonālo noviržu gadījumā (tostarp arī vairogdziedzera) nepieciešama endokrinologa konsultācija.

Iekaisuma marķieru noteikšana ir racionāla potenciālai abpusējai tiešai saistībai starp endoteliālo disfunkciju un iekaisumu. Erektilās disfunkcijas gadījumā vairākums šo faktoru ir ārpus normas, kas, summējoties ar iepriekš minētiem etioloģiskiem faktoriem, noved pie rezultāta – erektilās disfunkcijas. Vissvarīgākais iekaisumfaktora marķieris ir fibrinogēns vai interleikīns-6, kas ir erektilās disfunkcijas pareģotājs. Plaši izplatīto iekaisuma un endoteliāli protrombisko marķieru vidū par negatīvu marķieri erektilās disfunkcijas iespējai uzskata kombinētu atradi: fibrinogēns < 225 ng/dl un interleikīns-6 < 1,24 pg/ml, kas izslēdz erektilās disfunkcijas 91,7% gadījumu.

Turpmākie izmeklējumi var būt fokusēti uz penilo vaskulāro plūsmu, kā arī neiroloģiskie izmeklējumi.

Erektilo disfunkciju var izraisīt arī arteriālā hipertensija, antihipertensīvie zāļlīdzekļi, ateroskleroze, smēķēšana, vazokonstrikcija, cukura diabēts, hroniska nieru slimība, dažādi zāļlīdzekļi u.c.

Imūnhistoloģiskie un funkcionālie pētījumi izolētās penilās sīkajās artērijās liecina, ka NO ir galvenais neiromediators, kas mediē noradrenerģisko neholīnerģisko relaksāciju.

Pacientiem ar paaugstinātu asinsspiedienu – esenciālu hipertensiju endotēlijatkarīgo vazodilatāciju ietekmē tādi agonisti kā acetilholīns, bradikinīns. Trūkst pētījumu, kas apliecinātu, vai endotēlijatkarīgā vazodilatācija penilā cirkulācijā ir izmainīta vīriešiem ar hipertensiju.

Erektilajai disfunkcijai ir stingra saistība ar riskiem, ko rada smēķēšana, kardiovaskulāras slimības, ateroskleroze.

No patofizioloģiskā viedokļa nikotīns var inhibēt gludās muskulatūras funkciju vai neirovaskulāros mediatorus, tādus kā prostaciklīns, kas izraisa dažādas hemodinamiskās alterācijas. Hiperkoagulobilitāte, taukskābju un kateholamīnu atbrīvošanās vai tiešais toksiskais efekts uz vaskulāro endotēliju arī ir iespējamais mehānisms.

Pēdējie literatūras dati liecina, ka smēķēšana var darboties arī kā erektilās disfunkcijas riska faktors, samazinot augsta blīvuma lipoproteīnu līmeni un palielinot fibrinogēno koncentrāciju.

Daži testosterona terapijas aspekti

Terapija ar testosteronu jāveic pacientiem ar testosterona deficīta simptomiem (erektilā disfunkcija vai reducēts libido) un ir bioķīmiski noteikts zems testosterona līmenis (T < 8 mmol/l vai 2,3 ng/ml). Robežstāvokļa gadījumā (8–12 mmol/l vai 2,3–3,5 ng/ml) efektīva un ieteicama ir 3–6 mēnešu vai ilgstošāka terapija.

Vīriešiem testosterona terapija prasa ilgtermiņa ārstēšanu, rūpīgi sekojot līdzi. Jābūt uzmanīgiem pacientiem ar smagu obstruktīvu miega apnoju, smagu hipertensiju šķidruma retences dēļ, pārdozējot.

Protams, ka erektilās disfunkcijas gadījumā pirmās izvēles un neaizstājami līdzekļi ir 5-DFE inhibitori, kas ir plaši pieejami, un to klāsts paplašinās (ārstiem jāatceras, ka nitrītpreparātu paralēla lietošana ir 5-DFE inhibitoru kontrindikācija!).

Jebkuras erektilās disfunkcijas gadījumā primāri vai sekundāri novēro psiholoģisko komponentu. Tāpēc efektīvai terapijai nepieciešama gan medikamentozā ārstēšana, gan psiholoģiskais atbalsts un psihoterapija.

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2018. gada decembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai tādā gadījumā, ja ir norādīts raksta avots!