Latvijas lepnuma stāsts: Ikviens cilvēks ir vērtība

Līga Bērziņa

Autisma apvienības vadītāja Līga Bērziņa izvirzīta Latvijas lepnuma balvai.

Cilvēcība ir vārds, kas visprecīzāk raksturo Līgu Bērziņu – Latvijas Autisma apvienības vadītāju. Šī apvienība darbojas ar mērķi aizsargāt tiesības un intereses cilvēkiem ar autiska spektra traucējumiem. 

Taču, runājot ar Līgu, ātri kļūst skaidrs, ka viņa uzņēmusies daudz plašāku misiju – popularizēt Latvijas sabiedrībā, kas vēl nav atbrīvojusies no padomju laikā uzspiestās domāšanas kategorijās "tas ir pareizi, bet tas ir nepareizi", to, ka savs talants piemīt ikvienam bērnam. Pieaugušajiem tikai jāprot bērnā mītošo talantu saskatīt un attīstīt.

Pašas pieredze 
Līga neslēpj, ka vienam no viņas trim bērniem konstatēti autiska spektra traucējumi, un tas mainījis gan viņas ikdienu, gan pasaules redzējumu. 

Uzzinājusi sava bērna diagnozi, enerģiskā sieviete atteicās no ierastā karjeras ceļa, jo tas ietvēra astoņu stundu darba dienu piecas dienas nedēļā, un pievērsās privātajam biznesam. "Savs bizness – tā ir iespēja plānot savu laiku. Ja man ir pašai sava uzņēmējdarbība, tad varu strādāt kaut vai no pusnakts līdz diviem naktī, kad bērni aizmiguši," teic Līga.

Uzņēmēja darbojas jomā, kas saistīta ar konsultācijām darba aizsardzībā, galvenokārt industriālajā sektorā. Paralēli savam biznesam Līgas laiks tiek atvēlēts arī tam, lai aktīvi darbotos Latvijas Autisma apvienībā. "Līga ieguldījusi nenovērtējami lielu darbu autisku bērnu vecāku nesavtīgā atbalstā," piesakot Līgu Bērziņu Latvijas lepnuma balvai, raksta Andra Šmite.

"Kad sāku vadīt Latvijas Autisma apvienību, tad informācija par tās aktualitātēm tika sūtīta aptuveni uz 30 e-pasta adresēm. Tagad, pēc četriem gadiem, informācija tiek sūtīta aptuveni uz 3030 e-pasta adresēm. Tas pierāda, ka ar autiskā spektra traucējumiem saistītā problēma ir ļoti akūta, un atklāj to, ka sabiedrība burtiski pieprasa informāciju par šo tēmu," norāda Latvijas Autisma apvienības vadītāja. 

Laikus pamanīt

Jo ātrāk autiskā spektra traucējumi tiek pamanīti, jo ātrāk sāk kaut ko darīt bērna labā, jo veiksmīgākus rezultātus var sasniegt, uzsver Līga un turpina: "Visa Latvijas sabiedrība ir izglītības sistēmas upuri. Bieži par ļaunu nāk tas, ka mēs esam mācīti klausīt autoritātēm, arī mediķiem kā autoritātēm. Nereti gadās tā – mazulis pusotra gada vecumā vēl nesāk runāt, bet ģimenes ārsts apgalvo: "Tas nekas, gan jau līdz divu, trīs gadu vecumam bērns sāks runāt, Einšteins vispār tikai piecu gadu vecumā sāka runāt." Taču tad, kad bērns arī piecu gadu vecumā vēl nav sācis runāt, tas pats ģimenes ārsts aizsūta bērnu pie psihiatra, bet psihiatrs pasaka: "Diemžēl ir par vēlu kaut ko darīt, kur jūs, vecāki, ar savu bērnu bijāt pirms vairākiem gadiem?" Tā mēs, visa sabiedrība, jau atkal kādam bērnam neesam pratuši sniegt atbalstu."

Autiskā spektra traucējumu izpausmes ir dažādas un arī intensitāte ir atšķirīga – iespējami gan spēcīgi, gan arī viegli autiskā spektra traucējumi. Ir zināmi gadījumi, kad cilvēki ar autiskā spektra traucējumiem veidojuši veiksmīgu karjeru informācijas tehnoloģiju jomā, veikuši vērā ņemamus zinātniskus atklājumus dažādās zinātņu nozarēs un īstenojuši vēl citus profesionālus sasniegumus. 

Daudzi pieaugušie pat nevar iedomāties, cik milzīgas grūtības jāpārvar bērnam ar autiskā spektra traucējumiem, lai iekļautos skolā

Autiskā spektra traucējumiem "nav citu zāļu kā tikai pedagoģija. Vien no pieaugušajiem atkarīgs, vai bērns ar autiskā spektra traucējumiem kļūs par sociālās aprūpes centra klientu vai arī tad, kad būs pieaudzis, veiksmīgi strādās, izmantos savu talantu, paveiks izcilas lietas un nesīs Latvijas vārdu pasaulē,"  teic L. Bērziņa un uzsver: "Te ir arī vecāku atbildība – vispirms atbrīvoties no stereotipiem, kas daudziem vecākiem prātā iesakņojušies ļoti dziļi un nosaka priekšstatu par to, kādam jābūt viņu bērnam, un tad pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir."

Latvijas Autisma apvienības vadītāja arī piebilst, ka "daudzi pieaugušie pat nevar iedomāties, cik milzīgas grūtības jāpārvar bērnam ar autiskā spektra traucējumiem, lai iekļautos skolā", un nereti skolas gadi izvēršas par smagu pārbaudījumu. 

Tolerances trūkst tieši pieaugušajiem

Līga stāsta, ka organizē seminārus pedagogiem un bieži dodas uz skolām. Viņa secinājusi, ka nereti redzams – "uzvedības problēmas ir nevis bērniem, bet gan pieaugušajiem, respektīvi, pedagogiem". Tas, protams, ir paradoksāli, jo pedagogiem būtu jārāda iedvesmojošs piemērs skolēniem un jāmāca tolerance un cilvēcība, taču Līga uzsver, ka pamanījusi – tieši daudziem pedagogiem trūkst tolerances un prasmes iejusties ikviena bērna situācijā. 

Analizējot to, vai paaudžu maiņa, pensijā aizejot tai pedagogu paaudzei, kas ievērojamu darba dzīves laiku pavadījusi padomju gados, gaisotne skolās varētu mainīties pozitīvā virzienā, Līga secinājusi: "Nepieciešama kultūras maiņa. Latvijai raksturīga spēcīga darba vides kultūras pārmantojamība, turklāt ikviens darbinieks darba vidi var mainīt gan pozitīvā, gan negatīvā virzienā." 

Ne tikai bērni, bet arī pieaugušie bieži uzskata, ka uzvesties slikti ir ērtāk nekā uzvesties labi

Semināros pedagogiem Līga konstatējusi: "80% gadījumu, kad bērnam ir uzvedības problēmas, iemesls meklējams pieaugušo uzvedībā. Ne tikai bērni, bet arī pieaugušie bieži uzskata, ka uzvesties slikti ir ērtāk nekā uzvesties labi. Man gadījies redzēt, ka semināros pedagogi raud aiz bezspēcības. Kāda pedagoģe reiz teica: "Es saprotu, ka bērnam sāp, jo man bērnībā ir sāpējis, bet es neprotu bērnu, kuram sāp, mierināt." " 

L. Bērziņas ieskatā, "te vainojami padomju laiki – izolācijas gadi, kuros trūcis empātijas. Turklāt tieši skolās padomju laiku mantojums joprojām jūtams ārkārtīgi spēcīgi – vairāk nekā daudzviet citur". Līga arī pauž pārliecību, ka "virzība uz atzīmēm ir nežēlīga, daudz nežēlīgāka, nekā mēs apzināmies. Ne viena vien paaudze malusies cauri sistēmai, kurā cilvēki skolas gados tikuši vērtēti tikai pēc atzīmju tabulām un 11–12 gadus virzīti tikai pa vienām sliedēm. Jautājums ir, vai šie daudzie cilvēki bijuši spiesti iemācīties to, ko prasa atzīmju tabulas, vai arī spējuši attīstīt cilvēcību?"

Varam iet citu ceļu

Atbildot uz Dienas jautājumu, vai cilvēki, kuri patlaban ir vecumā ap 30–50 gadiem, tātad vidējā paaudze, un arī jaunā paaudze, kas dzimusi jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, var pateikt "Pietiek! Mēs atsakāmies no padomju laikos uzspiestās domāšanas un veidojam kultūru, kas balstīta uz daudz cilvēcīgākām vērtībām," Līga teic: "Es esmu hiperpozitīva! Mēs varam mainīt situāciju pozitīvā virzienā!"

Jāpiebilst, ka Ziemeļvalstīs patlaban vairs nerunā par diagnozēm, bet gan par katra cilvēka, tostarp arī katra skolēna individuālo vajadzību respektēšanu.

L. Bērziņa uzsver, ka pārmaiņas kultūrā sākas ar katra indivīda izvēli, un turpina: "Pozitīvas pārmaiņas nevar nodiktēt, kā mēdz teikt, no augšas, nevar panākt, ierakstot likumos, svarīga ir katra indivīda paša izpratne un rīcība."  Viņa atgādina – bez pārmaiņām skolā neiztikt. "Beidzot jāsaprot, ka skola – tas nav stāsts par cipariem, bet gan stāsts par dzīvi."

Ko dod, to saņems

Latvijas Autisma apvienības vadītāja arī mudina ikvienu cilvēku padomāt par mūža ritējumu plašāk – no bērnības līdz vecumdienām. Līga pieaugušajiem iesaka apzināties, ka tad, ja pieaugušais – māte, tēvs, pedagogs vai kāds cits cilvēks – cietsirdīgi izturas pret bērnu tāpēc, ka bērns neatbilst priekšstatam par to, kādam pēc pieaugušā domām bērnam jābūt, šim pieaugušajam jārēķinās, ka tikpat asu, noraidošu attieksmi, kādu viņš liek izciest bērnam, pats izjutīs tad, kad būs vecs, jo uz cieņu vecumdienās nevar cerēt cilvēks, kurš pats jaunībā un pusmūžā nav izrādījis cieņu bērnam, lai kāds šis bērns būtu.

Raksta avots: https://www.diena.lv/raksts/latvijas-lepnums/2017.-gada-stasti/_latvijas-lepnuma_-stasts-ikviens-cilveks-ir-vertiba-14185733

Foto: Aivars Liepiņš Dienas mediji