Prof. Uldis Mauriņš: Primārais jebkurā gadījumā ir kvalitāte
Dr. Mauriņa klīnikas vārds sen vairs nav svešs tiem, kuri interesējas par medicīnas aktualitātēm, un pērn klīnika nonāca arī arhitektūras interesentu uzmanības lokā, jo durvis vēra jaunā ēka – viena no Latvijā nedaudzajām privātās medicīnas jaunbūvēm.
“Sadarbībā ar arhitektiem Gati Didrihsonu un Inetu Solzemnieci – Salenieci mums ir izdevies radīt ēku, kur viss iekārtots tā, kā nepieciešams mūsu darbam. Īpaši svarīgi arī tas, kā medicīnas iestādes telpās jūtas pacienti,” stāsta U. Mauriņš. “Pierādījies, ka tādās monstrozās ēkās kā, piemēram, mūsu lielajās universitātes slimnīcās, cilvēki nejūtas labi – jau nonākot garajā gaitenī ar zemajiem griestiem, pārņem nolemtības sajūta, un tas mazina izredzes izārstēties. Ja vien runa nav par galēji kritisku situāciju, kad pacients nevar izvēlēties, kur ārstēties, viņš vēlas saņemt mūsdienīgu, kvalitatīvu un precīzu ārstēšanu, pēc iespējas īsā laikā, mazsāpīgi, ar minimālu komplikāciju risku, un tur ir vieta jaunajām tehnoloģijām un nelielām specializētām klīnikām. Esam parūpējušies, lai pacientiem būtu visas ērtības un viņi varētu ārstēties pievilcīgā interjerā, gaišās, pietiekami plašās telpās ar patīkamu mikroklimatu un Mežaparka ainavu aiz logiem.”
Kāds bijis jūsu ceļš medicīnā un kā nonācāt pie fleboloģijas?
Uzaugu ar stāstu par to, kā gada un divu mēnešu vecumā brīnumainā kārtā tiku izglābts no gandrīz drošas nāves iecirkņa pediatra nepareizi noteiktas diagnozes dēļ. Tas notika 1970. gadā. Man bija vēderplēves iekaisums, kas attīstījās pēc apendicīta, bet ārsts to traktēja kā pneimoniju un nozīmēja antibiotikas. Mamma arī nevēlējās mani vest uz slimnīcu, jo bija dzirdējusi, ka tur var dabūt klāt vēl visādas citas kaites, līdz vienā brīdī kļuvu pavisam vārgs. Maziem bērniem, līdzīgi kā veciem cilvēkiem, stāvoklis var pasliktināties ļoti strauji, un ārstēšanu nedrīkst novilcināt. Taču bērnu slimnīcā nokļuvu piektdienas pēcpusdienā, daudzi darbinieki jau bija devušies mājās, mani apskatīja dežūrējošais ķirurgs, kurš nolēma nesteigties un vēl pavērot. Laimīgas sagadīšanās dēļ mana tēva labākā drauga mamma strādāja bērnu slimnīcā par operāciju zāles virsmāsu. Viņa lūdza, lai mani apskata ārsts ar lielāku pieredzi, toreizējais 1. nodaļas vadītājs Ēriks Jēkabsons. Viņš nekavējoties operēja. Visbiežāk bērni ar tik smagu peritonītu tajos laikos neizdzīvoja, un mani kā brīnumu pēc tam rādīja dažādās ārstu konferencēs. Interesanti, ka studiju laikā man izdevās dakteri satikt un kopā ar viņu strādāt arī mācību procesā. Otrs iedvesmojošs piemērs bija tēva māsa, acu ķirurģe Velta Mauriņa. Vēl būdams mazs, vēlējos ārstēt un glābt citus tāpat, kā izglāba mani. Pēc operācijas bija palikusi arī blakne, ko neviens man īsti nevarēja izskaidrot – pārslimota dziļo vēnu tromboze un posttrombotiskas izmaiņas dziļajās vēnās. Ķirurģijas rezidentūrā konsultējos ar šīs nozares autoritāti profesori Svetlanu Thoru, bet arī viņa neko īsti nevarēja izskaidrot. Izpratne par fleboloģiju pie mums tolaik bija ļoti vāja, un tas man radīja vēl lielāku interesi pašam iedziļināties tieši vēnu slimībās. Sāku operēt. Tad satiku dakteri Sandru Prāvi, kura bija stažējusies Vācijā un, pateicoties viņai, aizsākās mana komunikācija ar vācu flebologiem, darbs pie disertācijas. Esmu ļoti pateicīgs liktenim, ka man bijusi tā laime un gods strādāt kopā ar starptautiski pazīstamiem inovatoriem un mentoriem. Mana zinātniskā darba vadītājs bija profesors Eberhards Rābe, kurš 17 gadus vadīja Vācijas flebologu biedrību un četrus gadus bija arī Pasaules flebologu biedrības prezidents. Tagad mūs vieno cieša draudzība. No viņa esmu pārņēmis ne tikai zināšanas, bet arī vērtības, attieksmi pret pacientu, pret zinātni, pret citiem kolēģiem. Profesora piemērs pārliecinoši rāda, ka arī viens cilvēks, kurš strādā konsekventi un godprātīgi, var ļoti daudz sasniegt. Redzēju kā viņš, pateicoties savam mentora darbam, ir ietekmējis un pilnībā mainījis fleboloģijas attīstību Vācijā un pasaulē. Atskatoties varu teikt, ka tas noteikti bija virzošais spēks arī man.
Kā radās iecere par savu klīniku un kā izdevās to īstenot?
Sākotnēji, strādājot Stradiņa slimnīcā, daudz stažējos dažādās ārzemju klīnikās, kur redzēju jaunas vērtīgas idejas un rosināju, ka mums arī būtu tās jāievieš, bet mani neviens neatbalstīja. 90. gadu beigās strādāju Veselības centrā 4, kur attieksme sākumā bija pretimnākoša, bet vēlāk vadības prioritātes mainījās. Mērķtiecīgi piedalījos dažādos kongresos un stažējos Vācijā, kur apguvu sonogrāfijas metodi. Toreiz nebija raksturīgi, ka ķirurgs pats veic arī sonogrāfiju. Arī šobrīd, pēc 25 gadiem, ir jauni sertificēti ķirurgi, kuri beiguši rezidentūru Stradiņa slimnīcā, bez jebkādām zināšanām sonogrāfijā, lai gan tā ir ļoti būtiska metode, kas katram ķirurgam būtu jāpārzina un jālieto. Iegūtā pieredze un kontakti man ļāva saprast, kādā virzienā mainīsies medicīna un kāda būs fleboloģijas attīstība gadus 20-30 uz priekšu. Iemācījos vācu precizitāti un pēc tam, atgriežoties Latvijas ārstniecības iestādēs, nejutos harmoniski un labi, jo apkārt bija zināms padomju tipa haoss, bet es vēlējos, lai viss ir precīzi, saprotami un strukturēti. Teicu, ka vēlos šeit, Latvijā, realizēt ļoti augsta līmeņa medicīnu, kas neatšķirtos no attīstīto valstu standartiem, gribu, lai mēs lietotu tehnoloģijas tā, kā tās jālieto, lai personāls strādātu precīzi un lai būtu atbilstoša personāla vadība. Darba devēji manu iniciatīvu neņēma vērā un mēģināja mani iestumt starp visiem pārējiem, lai darbojos tāpat kā viņi. Bet es neesmu tāds, kurš pakļaujas. Man bija svarīgi realizēt savas idejas un tas izrādījās iespējams, tikai sapulcējot domubiedrus un izveidojot savu klīniku. Visu noteica nevis vienkārši ambīcija “es atvēršu savu klīniku”, bet vairāk tas, ka man bija redzējums, kā attīstīsies fleboloģija un zināmā mērā medicīna kopumā. Tas izrādījās dzīvotspējīgs. 2009.gadā atklājām Vēnu centru – būtībā konsultāciju kabinetu, kas atradās Brīvības ielā, bet operāciju zāles īrējām vairāku kolēģu klīnikās. Mēs realizējām savādāku fleboloģiju, pieeja bija citāda nekā padomju laikam raksturīgā, tāpat arī atšķīrās cilvēciskā komunikācija gan ar pacientiem, gan kolēģiem. Ienākot šīm jaunajām metodēm, pacienti uzzināja, ka nebūs rētu, nebūs sāpju, nebūs jāguļ slimnīcā un tiks izmantota vietējā anestēzija – tas bija ļoti būtisks stimuls un viņi daudz drošāk devās pie flebologiem. Drīz vien šis kabinets bija pārpildīts. Izveidojām filiāli Kalnciema ielā, kur jau bija divi kabineti, bet pirms 11 gadiem sapratām, ka mums vajadzīgas pašiem savas operāciju zāles, jo pieprasījums auga un gaidīšanas laiks pacientiem palielinājās. Izbūvējām telpas Kokneses prospektā, kur bija jau septiņi konsultāciju kabineti, divas operāciju zāles un trīs pēcoperācijas palātas. Arī ar to bija par maz, un pērn sākām darbu šajā jaunajā klīnikā, kur ir sešas operāciju zāles, 18 konsultāciju kabineti, kā arī neliels stacionārs ar 10 ērtām, mājīgām palātām 20 pacientiem.
Pacienti nereti dzirdējuši tikai to, ka mūsdienās vēnas ārstē “ar lāzeru”. To piedāvā vairākās klīnikās, solot lieliskus rezultātus. Kā varam spriest par ārstēšanas kvalitāti un izvēlēties, kurai klīnikai dot priekšroku?
Dzirdot nosaukumu “lāzers”, pacientam bieži vien šķiet, ka visās klīnikās šo ārstēšanu izpilda vienādi. Taču lāzeru ir ārkārtīgi daudz, tāpat kā gaismas vadu, kas lāzeru enerģiju aiznes līdz mērķa orgānam – vēnai. Arī ārstu zināšanas par to, kā šīs tehnoloģijas lietot, ir visai atšķirīgas – no ļoti vājām līdz izcilām. Attiecīgi var atšķirties arī ārstēšanas rezultāti. Pie mums reizēm nāk pacienti, kuri bijuši kādās citās klīnikās, un stāsta, ka tur ārstēti sāpīgi, pēc tam strauji attīstījušās jaunas vēnas. Diemžēl postpadomju valstīs, arī Latvijā, ir klīnikas, kur līdzekļu taupīšanas un peļņas palielināšanas nolūkos vienreiz lietojamos lāzervadus noslauka, nomazgā, resterilizē un ar apgrieztiem galiem izmanto atkārtoti, bet tas nav pieļaujams, jo pasliktinās lāzertehnoloģijas darbība un vada enerģijas caurvadīšanas spēja, turklāt ir varbūtība, ka pacientam tiks nodota kāda infekcija, kas izplatās ar asiņu starpniecību. Saņemot šādu pakalpojumu, cilvēks sāk apšaubīt lāzertehnoloģijas kopumā, kaut gan vainīga ir nekvalitatīvā ārstēšana vienā konkrētā klīnikā. Starptautiski atzītais zelta standarts, ko izmantojam mēs, ir lāzertehnoloģijas ar 1940 nanometru lāzerviļņiem un radiāli izstarojošiem gaismas vadiem. Mūsu pacientu operācijas izrakstā ielīmē uzlīmi no komplekta, kas izmantots tikai un vienīgi šim pacientam. Ja nākotnē gadītos kādas problēmas, vienmēr būtu iespējams izsekot, ar kādu lāzervadu pacients ārstēts. Mēs esam pionieri tieši šajā tehnoloģijā, pasaules mērogā mūsu pieredze ir viena no lielākajām. Latvijā mēs veicam 60 līdz 70% no visām vēnu ārstēšanām. Esam ļoti precīzi standartizējuši visus šos procesus, lai pacients saņemtu augsti kvalitatīvu ārstēšanu ar maksimāli mazu risku savai veselībai, un tos vēl pilnveidosim arī turpmāk.
Vai lāzertehnoloģijas joprojām iespējams pilnveidot?
2002. gadā, kad sāku operēt ar lāzera palīdzību, man bija sajūta, ka nekas labāks nevar būt. Pēc tam katru gadu radās arvien jaunas tehnoloģijas; sākumā bija hemoglobīnu absorbējošie lāzeri, šobrīd mums jau ir trešās paaudzes lāzeri, kas iedarbojas praktiski tikai uz ūdeni vēnas sieniņā. Nepārtraukti uzlabojušās lāzertehnoloģijas un lāzervadi, kas novada šo enerģiju uz konkrēto asinsvadu. Šobrīd vairs nesaku, ka nekas labāks nevar tikt izgudrots, kaut arī strādājam atbilstoši visaugstākajiem starptautiskajiem standartiem. Lai ieviestu ko jaunu, man jābūt ļoti nopietniem argumentiem un arī nopietniem pētījumiem.
Līdztekus lāzertehnoloģijām reklamē arī citas. Pacienti nereti pieņem, ka labākās būs tās tehnoloģijas, ko piedāvā kā visjaunākās un modernākās, kaut arī dārgākās. Vai tas var būt kritērijs?
Šobrīd mūsu nozarē patiešām ienāk daudzas dažādas tehnoloģijas, tās piedāvā arī Latvijas klīnikās, un pacients bieži vien ir apjucis šādas izvēles priekšā. Taču, atskatoties kaut vai pavisam nesenā pagātnē, varam redzēt, ka ne vienmēr solītais ir attaisnojies. Latvijā dažādās klīnikās periodiski mēģina stāstīt par kādām jaunām tehnoloģijām, kas došot vislabākos rezultātus. Bet der pajautāt, kas noticis ar iepriekšējām jaunajām, bieži vien skaļi reklamētajām tehnoloģijām. Kur tās palikušas? Ja par šīm tehnoloģijām vairs nedzird, tad, acīmredzot, metodes nav sniegušas gaidītos īstermiņa un ilgtermiņa rezultātus. Te varu minēt gan radiofrekvences, gan tvaika, gan “biolīmes”, gan augstas intensitātes fokusētas ultraskaņas izmantošanu vēnu ārstēšanā. Visām šīm metodēm ir nopietni trūkumi. Iesaku pajautāt, kas zināms par piedāvātās metodes ilgtermiņa rezultātiem, un vai tādi vispār ir dokumentēti. Nav godīgi un ētiski, ja pacientiem neizstāsta visu informāciju, bet tikai to, ka ir kaut kāda unikāla jauna tehnoloģija ar vēl neredzētām priekšrocībām, lai gan runa ir par eksperimentālu tehnoloģiju. Pacients uzticas ārstiem, vēlas šo metodi un samaksā stipri dārgāk, bet pēc tam viņam ir daudz lielāks problēmu risks gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Ārstiem jāprot nepakļauties agresīvam mārketingam, kas cenšas iegalvot, ka ir svarīgi, lai viņiem būtu pieejamas visas šīs dažādās metodes. Praktiski katrā lielākā starptautiskā fleboloģijas pasākumā prezentē jaunas tehnoloģijas no visas pasaules. Lielākā daļa no tām ir eksperimentālas un vēlāk pazūd no prakses. Arvien vairāk pārliecināmies, ka svarīgākā loma ir nevis tehnoloģijām un to daudzumam katrā klīnikā, bet gan tam, cik zinošs ir ārsts, kāda viņam ir pieredze un kā viņš prot šīs tehnoloģijas lietot ikdienas praksē. Mēs klīnikā pastāvīgi apkopojam un analizējam savus rezultātus un domājam, kā tos uzlabot. Mūs interesē gan īstermiņa blaknes, kas var izpausties pirmā mēneša laikā pēc jebkuras ārstēšanas – sāpes un dažādas problēmreakcijas, gan ilgtermiņa rezultāti: lai pacientam, paejot arī pieciem un desmit gadiem pēc mūsu klīnikā veiktās operācijas, joprojām ir labs rezultāts un neattīstās recidīvs – jaunas vēnas operētajā zonā. Publicējam savus datus arī starptautiski atzītos avotos un redzam, ka lāzermetodes ar tiem uzlabojumiem, ko esam veikuši, ļauj sasniegt vislabākos rezultātus, kādi vispār ir pasaulē, jo trīs gadus pēc mūsu veiktās operācijas kaut kādas jaunas problēmas operētajā zonā ir mazāk nekā četriem procentiem pacientu, kamēr lielākajā daļā pasaules jaunas problēmas ir sešpadsmit procentiem pacientu.
- Un tomēr: kādēļ pacienti pietiekami sīki un prasīgi neizvaicā dakterus par to, kā notiks ārstēšana, kādas var būt blaknes, kādi riski un recidīvu iespējas?
- Daļēji tas saistīts ar informācijas trūkumu vai nevēlēšanos iedziļināties, daļēji – ar pagātnes mantojumu, kad komunikācijā ar pacientu valdīja citi principi: bija cieņā autoritārs, nepieejams un valdonīgs ķirurgs, kurš neuzskatīja par savu pienākumu pacientam kaut ko skaidrot.
Visā jūsu klīnikas pastāvēšanas laikā esat centušies sabiedrību arī izglītot, sniedzot intervijas medijiem, skaidrojot dažādus jautājumus, kas saistīti ar vēnu problēmām un to ārstēšanu, bet daļai joprojām trūkst elementāras izpratnes. Kādēļ tā?
Te acīmredzot jārunā par informācijas “burbuļiem”, kuros cilvēki dzīvo. Daļai mūsu pacientu izpratne patiešām ir augusi, bet tajā pašā laikā var redzēt arī cilvēkus, kuriem ir ielaistas vēnu slimības. Diezgan tipiska aina ir, piemēram, sieviete ar apsietu lupatiņu ap potīti – tad ir skaidrs, ka viņa nodzīvojusi līdz savai trofiskajai čūlai, bet joprojām uzskata, ka tā ir tikai brūcīte, un mēģina ārstēt saviem spēkiem. Citi ilgu laiku lieto flebotropos medikamentus vai uztura bagātinātājus, gadu gaitā izdod par tiem ievērojamas summas, taču gaidītā efekta nav. Ziedes, plāksteri un tabletes nav mūsdienīga vēnu ārstēšana. Tomēr kopumā situācija šobrīd ir daudz labāka, nekā tā bija pirms 25 gadiem, kad sāku strādāt. Tagad vairs neredzam tik liela diametra slimas vēnas kā toreiz. Agrāk daudz biežāka bija trombozes un posttrombotiskie sindromi, bija vairāk pacientu ar limfvadu bojājumiem pēc agresīvas ķirurģiskas ārstēšanas, caur lieliem griezieniem, izraujot visu vēnu, neatkarīgi no tā, kuri posmi bija slimi, kuri – veseli. Rezultātā tika bojāti arī audi ap vēnu, tostarp limfvadi. Ļoti smagos gadījumos jau drīz vien attīstījās limfātiskā tūska, bet parasti pēc operācijas pagāja trīs – pieci gadi, līdz pacients sāka sūdzēties par pēdu un apakšstilbu tūsku. Reizēm viņš to nemaz nesaistīja ar senāk veikto operāciju. Šai problēmai ir nopietna ietekme uz visu turpmāko dzīvi, nepārtraukti vajadzīgi dažādi tūsku reducējoši pasākumi, kā arī pastāv daudz lielāks komplikāciju, piemēram, rozes iekaisuma, risks.
Ir cilvēki, kuri neārstē vēnas, pat ja zina par mūsdienu iespējām. Varbūt neuztver vēnu problēmas nopietni vai gluži vienkārši nevar atļauties maksāt par ārstēšanu, jo no valsts budžeta to nefinansē?
Seniori bieži vien saka – jā, es redzēju, ka vēnas ir paplašinātas, tomēr cerēju, ka varēšu nodzīvot savu mūžu, tās neārstējot. Bet, kad attīstās smagas venozās mazspējas formas ar izteiktu tūsku, ādas izmaiņām un trofiskām čūlām, ārstēt tomēr nākas. Jo ilgāk dzīvojam, jo izteiktāk mūsu audi zaudē elastību. Tas uzskatāmi atspoguļojas sejas ādā, bet tas pats notiek asinsvados, arī vēnās. Vēl jāņem vērā, ka, palielinoties cilvēku mūža ilgumam par 10 līdz 20 gadiem, vecumdienās ir lielāka varbūtība sastapties arī ar onkoloģiskām slimībām un tās vienmēr ir saistītas ar lielāku trombu veidošanās risku. Ja cilvēks nav laikus rūpējies par vēnu veselību un viņam ir tādi kāju vēnu posmi, kur asinis plūst nepareizi, tad vēža gadījumā ir daudz lielāks risks attīstīties trombiem, un visbiežāk onkoloģijas pacienti nomirst no trombiem, kas veidojas dziļajās vēnās. Joprojām ir arī tādi cilvēki, kuri neapzinās risku, ko rada neizskaidrojams vienas kājas pietūkums. Tas ir viens no simptomiem, kas var nozīmēt, ka attīstījusies dziļo vēnu tromboze – patiešām bīstama slimība, kas atsevišķos gadījumos beidzas pat ar nāvi, tāpēc ir ļoti svarīgi to laikus sākt ārstēt, nevis pagaidīt, vai pietūkums nepāries.
Darbojoties Latvijas Ķirurģu asociācijas valdē un tiekoties ar amatpersonām, nākas pārliecināties, ka saistībā ar sistemātiskiem defektiem, pakalpojumu kodēšanā valstij vispār nav skaidrības, cik operāciju tiek izdarīts. Salīdzinot asociācijas biedru sniegto informāciju un to, kas nonākusi līdz valsts iestādēm, atklājās, ka ir nozares, kur valsts zina tikai par 30% no veiktajām operācijām. Ja cilvēki ar kādu problēmu nevēršas valsts medicīnas iestādēs, tad var šķist, ka tādas nemaz nav. Kopš padomju laika joprojām runājam par “bezmaksas medicīnu”, bet tāda nepastāv. Manā skatījumā būtu godīgi, ja nodokļu nauda līdzfinansētu ārstēšanu neatkarīgi no tā, vai cilvēks to saņem valsts, pašvaldības, privātā vai kādā citā medicīnas iestādē. Bet, lai mēs līdz tam nonāktu, vispirms valstij būtu nepieciešama precīza statistika, cik tad vispār šādi pakalpojumi gadā tiek sniegti un cik to ir nepieciešams.
Jūsu klīnikā regulāri veikti pētījumi. Vai šādi projekti būs arī turpmāk?
Jā, beidzamos 20 gadus esam veikuši dažādus zinātniskus pētījumus, kuros ar izdevīgiem noteikumiem var iesaistīties mūsu pacienti, ja viņu problēmas atbilst pētījuma kritērijiem. Pētniecība nepieciešama attīstībai, tā rosina kritisko domāšanu, pētnieks pakļauj pārbaudei jebkuru hipotēzi. Ikvienu tehnoloģiju vērtējam salīdzinošu pētījumu ietvaros. Neko nesākam ieviest, ja nav pārliecības, ka jaunajai metodei būs priekšrocības, salīdzinot ar mūsu pašreizējo standarta ārstēšanu. Tagad gatavojamies jaunam klīniskam pētījumam, kā varam vēl vairāk standartizēt un uzlabot lāzera ārstēšanu. Nepārtraukti piedalāmies arī dažādās starptautiskās aktivitātēs un visu laiku meklējam veidus, kā vēl kaut ko iemācīties un uzlabot savu darbu. Jāpiebilst, ka dalība pētījumos pacientiem nav saistīta ar risku veselībai, savā ziņā viņam pat tiek piedāvāta papildu drošība, jo viss tiek dokumentēts pamatīgāk, nekā tas vajadzīgs ikdienas ārstēšanā.
Jūs dalāties pieredzē arī ar citiem kolēģiem, rīkojat mācību pasākumus. Ir ārsti, kuri labāk patur savas unikālās zināšanas pie sevis, lai neradītu konkurenci. Jūs no tās nebaidāties?
Arī Vācijā un citur ir pietiekami daudz kolēģu, kuri nevienam nevēlas atklāt savas metodes, viņi saka – sūtiet pacientus pie manis, es viņus labi ārstēšu. Manā skatījumā tas nav pareizi. Šo atziņu ieguvu, pateicoties maniem mentoriem: Eberhardam Rābem un Zoltanam Varadi, kuri maksimāli cenšas izglītot un mācīt arī citus, nebaidoties dalīties ar visām savām zināšanām. Galu galā tas nāk par labu visu cilvēku dzīves līmenim. Šobrīd kopā ar Baltijas fleboloģijas biedrību gatavojam jau 23. apmācības kursus uz savas klīnikas bāzes. Arī pērn decembrī organizējām starptautiskas mācības, kur piedalījās 100 ārsti no visas pasaules, no Latvijas bija 40 ārstu. Latvijā ir aptuveni 200 praktizējošu ķirurgu un tas, ka 40 no viņiem ir interese par fleboloģiju, ir ļoti labi. Būtu tikai apsveicami, ja rastos vēl kādas klīnikas, kur pacienti varētu saņemt kvalitatīvu flebologa palīdzību, jo statistika liecina, ka patiesā vajadzība pēc tās ir aptuveni uz pusi lielāka, nekā tiek sniegta šobrīd.
Vai tiesa, ka medicīnas studentiem Latvijā par vēnu ārstēšanu faktiski neko nemāca?
Diemžēl tā ir. Faktiski esam nonākuši situācijā, kad vēnu ārstēšanu saņemt valsts slimnīcā nav iespējams, jo tur vienkārši nav tādu speciālistu un tehnoloģiju. Līdz ar to arī jaunie speciālisti nevar tur apgūt pareizu un mūsdienīgu vēnu slimību diagnostiku un ārstēšanu. Beidzamos 10 līdz 15 gadus ārsta diplomu saņem ķirurgi un terapeiti, kuri to nepārzina. Tāpēc es veltu ļoti daudz laika mūsu klīnikas speciālistu sagatavošanai, mācībām un kontrolei, līdz viņi sāk patstāvīgi strādāt un dara to standartizētā veidā, viņiem ir skaidra precīza informācija, kā ārstēšana jāizpilda. Kā labu piemēru citās valstīs redzu, ka klīnikās speciālistus sagatavo darbam ar vienām un tām pašām tehnoloģijām, ar kurām operē gan profesors, gan citi ārsti, un neatkarīgi no tā, pie kura pacients nonāks, viņš saņems vislabāko iespējamo ārstēšanu. Tas ir arī mans mērķis. Latvijā, nonākot kādā no universitātes slimnīcām, saņemsiet tādu ārstēšanu, kas būs tieši atkarīga no konkrētā speciālista, nevis no klīnikas, un ārstu darba kvalitāte var ļoti atšķirties.
Taču pacienti, pat ja visi klīnikas ārsti strādā pēc vienota standarta, tomēr grib paši izvēlēties ārstu un bieži vien vadās pēc fotogrāfijām, kas publicētas mājaslapā. Tā nav pretruna?
Mums nav iebildumu pret šādu izvēli. Pacients var rēķināties, ka saņems identisku ārstēšanu mūsu klīnikā neatkarīgi no tā, vai viņu ārstēs jauna, skaista dāma vai pavecs kungs. Protams, ķirurģija ir arī amatnieka darbs un katra izpildījums var niansēs atšķirties, bet pamatos ārstēšana būs ļoti līdzvērtīga.
Pēdējos gados arvien biežāk cilvēki vēlas saņemt estētiskās fleboloģijas pakalpojumus. Kāds to, iespējams, uzskata par kaprīzi, bet kādu patiešām satrauc redzamie asinsvadu “zirneklīši” un ļoti gribas no tiem atbrīvoties...
Saprotam cilvēku vēlēšanos labi izskatīties un varam palīdzēt, tam mums ir speciālas procedūras. Latvijas iedzīvotāji vairs nevēlas būt padomju cilvēki, kurus ārzemēs varēja pazīt ne tikai pēc tumšām drēbēm un drūmām sejām, bet arī pēc sliktiem zobiem un paplašinātām kāju vēnām. Pēdējā laikā strauji aug pieprasījums pēc estētiskām procedūrām, pacienti vēlas atbrīvoties no traucējošām vēnām dažādās ķermeņa daļās. Te nav runa par slimām, bet vienkārši par redzamām vēnām. Nevēlams vēnu tīklojums var būt uz kājām, arī cirkšņu rajonā, uz rokām – redzamas vēnas uz augšdelmiem, plaukstu un apakšdelmu mugurējām virsmām. Ļoti bieži tās nodod vecumu, jo īpaši tad, ja kontrastē ar rūpīgi kopto seju, kas izskatās krietni jaunāka. Novērst šo neatbilstību nereti vēlas publiskas personas. Vēl viens tipisks problēmu apvidus ir dekoltē zona, īpaši dāmām pēc krūšu implantu ievietošanas, jo tiek traucēta venozā attece un nereti pēc tam rodas sūdzības par redzamu vēnu tīklojumu. Ārieni bojā arī uzkrītošas vēnas uz vaigiem, uz pieres un zem acīm, kas cilvēkam liek izskatīties nogurušam, un nereti ir grūti maskējamas ar dekoratīvo kosmētiku.
Šo gadu laikā fleboloģijai klīnikā nākušas klāt vēl citas nozares – proktoloģija, dermatoloģija, estētika. Kā jūs tās izvēlējāties un vai paredzami kādi jauni virzieni?
Mums bija hipotēze, ka tehnoloģijas, kas efektīvi iedarbojas uz asinsvadiem kājās, varētu darboties arī uz asinsvadu pinumiem anālās atveres rajonā, un tā mēs ieviesām lāzeru arī proktoloģijā, ārstējam hemoroīdus, fisūras, fistulas un asteskaula epiteliālās ejas. Flebologs, ārstējot vēnas, lielā mērā ārstē arī ādu, tāpēc pilnīgi loģiski nāca klāt dermatoloģija un lāzerestētika. Jo vairāk iegūsti konkurējošas zināšanas tieši lāzeru jomā, jo vairāk dažādu indikāciju spēj aptvert.
Ņemot vērā, ka esam šeit izveidojuši stacionāru, kur vajadzības gadījumā varēs palikt pa nakti, mums būs iespēja iet soli tālāk un ārstēt pacientus, kuriem nepieciešama arī īslaicīga novērošana, lai būtu lielāka drošība. Ir doma attīstīt papildus mazinvazīvo ķirurģiju, laparoskopisko minimāli invazīvo ķirurģiju, ja uzskatīsim, ka tas cilvēkiem tajā brīdī ir vajadzīgs un mēs to varam labi un kvalitatīvi nodrošināt. Primārais jebkurā gadījumā ir kvalitāte. Manuprāt, medicīnā viens no būtiskākajiem kritērijiem ir reputācija, gan runājot par atsevišķiem ārstiem, gan par ārstniecības iestādi – lai tas, kas tur notiek, būtu godīga un godprātīga medicīna, lai primārā būtu vēlme cilvēkam palīdzēt un viņu izārstēt, nevis pēc iespējas vairāk nopelnīt. Manā skatījumā ārsta profesija ir viena no laimīgākajām, jo labi izārstēti pacienti sniedz daudz pozitīvu emociju un gandarījumu, kas ārstu stimulē tālāk mācīties un pastāvīgi pilnveidoties.
Foto: Ansis Starks, autora personīgais arhīvs
Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada marta numurā!
Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!
