Liena Lapiņa, Ieva Everte: Šizofrēnija ģimenē vai draugu lokā

Ievads

Šizofrēnija ir psihiska slimība, kas lielā mērā ierobežo funkcionēšanu, būtiski pasliktinot pacienta spēju darboties personīgajā, sociālajā un profesionālajā jomā. Šizofrēnija rada stresu gan pacientam, gan viņa ģimenei, tai ir nelabvēlīga ietekme uz pacienta un viņa radinieku psihisko un fizisko veselību un sociālajām aktivitātēm. Sarežģītā slimības daba un ietekme uz dažādiem personīgās un ģimenes dzīves aspektiem izraisa konfliktus un lielā mērā izjauc ģimenes struktūru un ierasto kārtību.

Pētījumi liecina, ka 50–80% šizofrēnijas pacientu dzīvo kopā ar ģimeni vai regulāri sazinās ar tuviniekiem. Mūsdienu sabiedrībā tieši ģimenes locekļi ir tie, kas visbiežāk uzņemas atbildību par pacienta ilgtermiņa aprūpi. Aprūpe ir grūts un nogurdinošs pienākums, kas izsmeļ tuviniekus fiziski, emocionāli un finansiāli. Turklāt lielākoties šīm ģimenēm nav pieejams vai ir pieejams nepietiekams ārējs atbalsts.

Slimības radītie izaicinājumi izmaina ierasto mijiedarbību starp ģimenes locekļiem un veicina vienaldzību, finansiālas grūtības, kas saistītas ar pacienta aprūpes un darbnespējas izmaksām, kā arī sociālu izolēšanos sakarā ar to, ka pacienta aprūpe aizņem daudz laika, un sliktāku vispārējo dzīves kvalitāti šīm ģimenēm. Izmaiņas ģimenes attiecībās ir neizbēgamas, un attiecības tuvinieku lokā var uzlaboties vai pasliktināties, taču ikviena interesēs ir saglabāt atklātu komunikāciju starp iesaistītajām personām.

Situācijas kontroles izjūtu var nodrošināt situācijas izprašana. Ja ģimenes locekļi ir informēti par slimību, tās simptomiem un ārstēšanos, viņi labāk zina, ko no šī cilvēka gaidīt, un labāk izprot viņa ierobežojumus, spējas un cerības. Ņemot vērā, ka pacientu ģimenēm un sabiedrībai kopumā trūkst izpratnes par šo slimību, nav atbilstošu prasmju simptomu un krīzes situāciju pārvarēšanai un nav iespējas saņemt atbalstu, šizofrēnijas pacientiem un viņu ģimenes locekļiem ir grūtāk dzīvot piepildītu un produktīvu dzīvi. Sabiedrības stigmatizējošā attieksme pret šo slimību un laiks, kas jāvelta aprūpei, sekmē šo ģimeņu izolēšanos no sociālajām aktivitātēm.

Lai pacientu ģimenes veiksmīgi pārvarētu grūtības, tuviniekiem ir nepieciešams atbalsts un uzticama informācija. Izpētīts, ka mijiedarbība starp pacientu, viņa ģimenes locekļiem un veselības aprūpes speciālistiem uzlabo ārstēšanas efektivitāti un mazina paasinājumu attīstības un atkārtotas hospitalizācijas risku.

Ikvienam, kas slimo ar kādu psihisku slimību, ir svarīgi justies droši, būt pieņemtam, tikt novērtētam un uzslavētam. (skatīt. 1. attēlā)

psihiskās slimības

Šizofrēnijas jēdziens

Šizofrēnija ir viena no smagākajām psihiskajām slimībām, ar kuru slimo apmēram 1% cilvēku visā pasaulē. Šizofrēnija ir nopietna, hroniska psihiska slimība, kas izpaužas ar domāšanas, uztveres, emocionālo reakciju un uzvedības izmaiņām. Šizofrēnija var gan sākties pēkšņi, gan attīstīties pakāpeniski. Atsevišķos gadījumos cilvēks var piedzīvot šizofrēnijai līdzīgu stāvokli jeb akūtu psihozi tikai vienu reizi mūžā un pēc atlabšanas spēj turpmāko dzīvi veidot pilnvērtīgi. Taču biežāk šizofrēnija norit ar paasinājumiem vai pat nepārtraukti.

Pēc pirmās psihozes 80% pacientu tuvāko piecu gadu laikā var attīstīties atkārtota psihoze. Tas galvenokārt saistīts ar to, ka pārtrauc lietot medikamentus. Ja pēc palīdzības pirmreizējās psihozes vēršas novēloti, cilvēks sliktāk atlabst, sliktāk funkcionē pēc psihozes un ir lielāks paasinājuma risks. Cilvēki ar nepārtrauktas norises šizofrēniju spēj labi funkcionēt, ja viņiem tiek sniegts atbilstošs atbalsts un palīdzība. Ja slimība netiek ārstēta, cilvēkam ir zemāka dzīves kvalitāte un var būt īsāks mūžs.

Šizofrēnijas simptomi

Šizofrēnija var izpausties dažādi, bet ne visiem būs visi turpmāk minētie simptomi. Biežāk tai ir raksturīgas murgu idejas un/vai halucinācijas, tomēr dominējošie var būt arī negatīvie simptomi.

  • Murgu idejas – īstenībai neatbilstošas idejas, kuras nav iespējams mainīt ar racionāliem skaidrojumiem un acīm redzamiem pierādījumiem par to neatbilstību patiesībai.
  • Halucinācijas – visbiežāk – dzirdes halucinācijas, kad cilvēks dzird balsis galvā vai ķermenī, aiz sienas vai loga, reizēm no realitātē ar dzirdi nesasniedzamām vietām – citām planētām un zemēm. Balsis komentē, diskutē, pavēl, aprunā pacientu. Tās var būt gan pazīstamu, gan nepazīstamu cilvēku, arī sen mirušu cilvēku balsis. Šizofrēnijas pacientam tās šķiet reālas. Nereti balsis nosaka pacienta uzvedību, un to ietekmē viņš sāk izvairīties no sabiedrības, klusē, aizstāvas, muļķojas, veic neizprotamas kustības, taisa grimases.
  • Domāšanas traucējumi. Domāšana kļūst juceklīga un neloģiska. Tas var apgrūtināt komunikāciju.
  • Negatīvie simptomi šizofrēnijas gadījumā ir emociju, gribas, motivācijas un interešu trūkums. Pacients norobežojas, nespēj izjust prieku un citas pozitīvas emocijas. Var zust arī interese par personīgo higiēnu.
  • Kognitīvie simptomi – uzmanības, atmiņas un koncentrēšanās spēju traucējumi. Pacients nespēj plānot, organizēt un uzsākt mērķtiecīgas aktivitātes, ātri nogurst, nespēj koncentrēties un pietiekami veikli uztvert un apstrādāt jaunu informāciju. Valoda kļūst nabadzīga, ir grūti veidot raitu stāstījumu, veidot asociācijas, radoši domāt un darboties, saprast jokus.

Tuvinieku nozīme un emocionālās reakcijas

Lai turpinātu dzīvot ģimenē, šizofrēnijas slimniekam ir nepieciešams finansiāls un emocionāls atbalsts no tuviniekiem, turklāt pacienta un ģimenes locekļu attiecību kvalitāte var būtiski ietekmēt slimības iznākumu.

Ģimenei un draugu atbalstam ir svarīga nozīme gan šizofrēnijas ārstēšanā, gan atveseļošanās procesā. Tomēr arī paši tuvinieki saskaras ar daudzām sarežģītām emocijām, tostarp bailēm, vainas apziņu, dusmām un neapmierinātību. Tuvinieki var justies bezpalīdzīgi mīļotā cilvēka simptomu priekšā, var raizēties par šizofrēnijas stigmatizāciju un just mulsumu mājinieka neparastās uzvedības dēļ.

Aprūpes nodrošināšana nav tuvinieku izvēle vai plānots pienākums, tāpēc ir vajadzīgs laiks, lai situācijai pielāgotos. Ģimenei uzzinot diagnozi “šizofrēnija”, rodas līdzīgas emocionālas reakcijas, kā saņemot ziņu par smagu fizisku slimību, katastrofu vai negadījumu. Tuvinieki jūtas šokēti, apbēdināti, dusmīgi un samulsuši. Bieži sākas savstarpēja vainošana. Raksturīgākās tuvinieku emocionālās reakcijas pēc diagnozes noteikšanas atspoguļotas 1. tabulā, taču svarīgi pieminēt, ka ne visas ģimenes piedzīvo visas stadijas, turklāt un daļa tās piedzīvo citā secībā.

Ģimenes reakcijas pēc psihiskas slimības atklāšanas ģimenes loceklim

Praktiski ieteikumi tuviniekiem

  • Iedrošiniet tuvinieku meklēt speciālista palīdzību. Medikamentozā terapija ir šizofrēnijas ārstēšanas stūrakmens. Ja pacients atrodas stacionārā, ārstēšanu nosaka un uzrauga ārsts. Pēc izrakstīšanās no stacionāra ir īpaši svarīgi, lai ārstēšana tiktu turpināta pēc rekomendācijām. Palīdziet savam tuviniekam atrast tuvāko ambulatoro ārstniecības iestādi, kur viņš var regulāri apmeklēt psihiatru. Ja nepieciešams, palīdziet ar medikamentu sagādāšanu un lietošanu ikdienā. Cilvēkiem, kuri slimo ar šizofrēniju, medikamentus 100% apmērā apmaksā valsts, savukārt izraksta psihiatrs ambulatorā psihiatriskā iestādē. Psihiatrs var rekomendēt jūsu tuviniekam arī psihosociālu ārstēšanu un rehabilitāciju dienas stacionārā, kur palīdzību sniedz profesionāļu komanda – psihologs, ergoterapeits, mākslas un mūzikas terapeits, fizioterapeits. Arī ārstēšana un rehabilitācija dienas stacionārā šizofrēnijas gadījumā ir valsts apmaksāta.
  • Izglītojieties par slimību. Uzzinot vairāk par šizofrēniju un tās ārstēšanu, jūs varēsiet veiksmīgāk sniegt atbalstu, pieņemt pamatotus lēmumus, mudināt tuvinieku saņemt speciālistu palīdzību un palīdzēt īstenot pašpalīdzības stratēģijas, būt ceļā uz remisiju. Izglītošanās var palīdzēt arī veiksmīgāk atpazīt slimības paasinājumus, ātrāk vērsties pēc palīdzības. Informācija par šizofrēniju ir atrodama www.nenoversies.lv sadaļā “Atpazīsti”. Papildu informāciju var iegūt, dodoties vizītē pie psihiatra.
  • Iedrošiniet tuvinieku uzzināt vairāk par slimību un palīdziet viņam slimību pieņemt. Ir vieglāk pieņemt sevi un sev palīdzēt, ja cilvēks sevi izprot. Pacientam ir svarīgi saņemt informāciju par slimības būtību, izpausmēm, paasinājuma pazīmēm, ārstēšanas un rehabilitācijas iespējām un tās ieguvumiem. Daudzpusīga informācija par slimību var mazināt paasinājuma risku, uzlabot ārstēšanas procesu un paātrināt atlabšanu, palīdzēt labāk tikt galā ar ikdienas stresu un problēmām. Sniedziet šizofrēnijas skartajam tuviniekam atbalstošu un mīlošu aprūpi un palīdziet pieņemt diagnozi. Ar savu attieksmi un rīcību mēģiniet parādīt, ka cerība pastāv, ka slimību var kontrolēt un ka dzīve var būt apmierinoša un produktīva, ka atveseļošanās ir iespējama.
  • Palīdziet rūpēties par veselīgu dzīvesveidu. Jūsu tuvinieka atveseļošanās ir atkarīga arī no dzīvesveida faktoriem, piemēram, var palīdzēt pāreja uz veselīgu uzturu, stresa pārvaldīšanas stratēģijas, vingrošana, sociālais atbalsts u.c. Jo vairāk kāds dara sevis labā, jo mazāk bezcerīgi un bezpalīdzīgi jūtas. Cilvēkiem, kam ir šizofrēnija, ir lielāks risks slimot arī ar sirds un asinsvadu slimībām, kā arī ciest no aptaukošanās. Lai mazinātu šo papildu slimību un kaitīgo ieradumu ietekmes risku, vēlams ievērot veselīga dzīvesveida principus – izvēlēties veselīgu uzturu, nodrošināt regulāras fiziskas aktivitātes utt.
  • Pēc iespējas maziniet stresu. Stress var veicināt šizofrēnijas simptomu uzliesmojumu, tāpēc ir svarīgi palīdzēt izveidot tuviniekam sakārtotu un atbalstošu vidi. Lai mazinātu stresu, katru dienu plānojiet aktivitātes un līdz minimumam samaziniet lielus notikumus cilvēkam, kas atgūstas no paasinājuma. Dienas režīmam jābūt vienkāršam, un katru dienu jāatvēl laiks, ko slimais cilvēks var pavadīt vienatnē.

Svarīgi arī ikdienā praktizēt relaksācijas un stresa mazināšanas tehnikas. Stresa hormonu līmeni palīdz mazināt arī fiziskās aktivitātes, atrašanās mežā un pastaigas dabā, mierīgas mūzikas klausīšanās u.c.

  • Izvairieties no alkohola, tabakas, narkotisko vielu lietošanas un iedrošiniet tuvinieku rīkoties tāpat. Cilvēkiem, kuri slimo ar šizofrēniju, ir lielāks risks lietot psihoaktīvās vielas, tās var pasliktināt veselību un arī mijiedarboties ar medikamentiem.
  • Izvairieties no diskusijām par īstenībai neatbilstošām (murgu) idejām un halucinācijām. Šizofrēnijas pacientiem īstenībai neatbilstošas idejas un halucinācijas ir ļoti reālas. Šīs murgu idejas ar sarunām vien neizzudīs. Mēģinot pārliecināt par objektīvo realitāti, pieaug spriedze un trauksme gan pašam slimniekam, gan sarunu biedram. Nestrīdieties, mēģiniet saglabāt mieru, taču iztaujājiet par murgu idejām vai halucinācijām un centieties noskaidrot cilvēka nolūkus saistībā ar tām.

Pārējā laikā centieties novērst tuvinieka uzmanību no šīm idejām, uzsākot sarunu par citām, neitrālām tēmām. Uzslavējiet jebkuru rīcību vai izteikumus, kas nav saistīti ar murgu tēmām. Taču brīdī, kad tuvinieka iekšējo pārdzīvojumu (murgu ideju) saturs kļūst bīstams (piemēram, parādās idejas, ka jāiznīcina sevi vai apkārtējos), sazinieties ar ārstu vai zvaniet neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai.

  • Uzklausiet savu tuvinieku un apstipriniet viņa sajūtas. Kad tuvinieks apraksta halucinācijas vai pauž murgu idejas, jūs, iespējams, īsti nezināt, kā reaģēt. Ir normāli nezināt, ko teikt, bet jūs joprojām varat apstiprināt tuvinieka apjukumu, neapmierinātību un bailes, pat ja jūs nesaprotat viņu pieredzi. Nenoraidiet stāstīto kā melus vai izdomājumu, atcerieties, ka lietas, kuras tuvinieks redz un dzird, viņam ir pilnīgi reālas. Padomājiet, kā jūs justos un kā vēlētos, lai citi jūs atbalsta, ja jūs stingri ticētu kaut kam, ko visi pārējie noliegtu.

Lai izvairītos no stāsta noliegšanas, varat teikt ko līdzīgu: “Redzēt savās mājās savādu tēlu noteikti ir biedējoši. Vai es varu kaut ko darīt, lai palīdzētu tev justies drošāk?” “Es saprotu, ka nevēlies iet ārā, jo jūti, ka kāds tevi vēro. Vai tev būtu vieglāk, ja mēs ietu kopā?”

Reizēm var likties, ka tuvinieks nav ieinteresēts sarunā un piedāvā pliekanas atbildes uz jautājumiem, taču svarīgi atcerēties, ka grūtības paust emocijas ir bieži sastopams šizofrēnijas simptoms. Iespējams, jūs arī pamanāt, ka tuvinieka runa ir neparasta vai nepazīstama, un jūs ne vienmēr saprotat, ko tuvinieks mēģina jums pateikt. Dodiet viņam laiku izteikties savā veidā. Ļaujiet runāt, nemēģinot pabeigt teikumus vai aizpildīt klusuma brīžus. Sarunai var paiet vairāk laika, taču, pieliekot pūles, jūs varat palīdzēt tuviniekam justies atbalstītam.

Esiet pozitīvs un atbalstošs – ilgtermiņā tā būs palīdzošāka un iedarbīgāka pieeja par kritizēšanu. Šizofrēnijas pacientu pašvērtējums ir trausls, to regulāri ir jācenšas paaugstināt. Atbalstiet katru veiksmīgo mēģinājumu, izsakiet uzslavas pat par daļēji paveiktiem darbiem.

  • Jautājiet, kā palīdzēt. Iespējams, jūs vēlaties darīt visu iespējamo, lai tuviniekam būtu vieglāk. Varbūt jums ir daudz ieteikumu, ko viņš varētu mainīt, lai justos labāk. Tomēr viņš joprojām ir individualitāte un, iespējams, nevēlas, lai jūs iesaistītos tik lielā mērā. Tāpēc pajautājiet: “Kā es varu tev palīdzēt?” Var apsvērt ieteikumus, kas joprojām ļauj tuviniekam kontrolēt situāciju: “Es pamanīju, ka tev skapī nav palicis daudz tīru drēbju. Vai tas palīdzētu, ja es ieliktu netīrās izmazgāt?” “Vai tev ir ko ēst? Es šodien varu tevi aizvest uz veikalu.” “Es domāju, ka mēs varētu pagatavot vakariņas kopā, varbūt mēs pirms tam varam nomazgāt traukus?”

Ja tuvinieks saka, ka viņam nav nepieciešama palīdzība, vislabāk to respektēt (ja vien nav apdraudēta drošība). Jums var šķist, ka pastaiga svaigā gaisā vai istabas uzkopšana nāktu viņam par labu, tomēr, ja uzstāsiet, lai viņš dara to, ko nevēlas, viņš var sajusties nesaprasts, neapmierināts un distancēties.

  • Uzturiet kontaktu. Izolācija un sociālā izstumšana bieži ir agrīnas šizofrēnijas pazīmes. Jūsu tuvinieks var zaudēt interesi par lietām, kas viņam agrāk patikušas: darbu vai skolu, vaļaspriekiem un laika pavadīšanu kopā ar jums un citiem mīļajiem. Kontaktu uzturēšana nodrošina tuviniekam svarīgu sociālo un emocionālo atbalstu. Kontaktu uzturēšana dod arī iespēju viņu iedrošināt, ja šķiet, ka viņš nevēlas saņemt atbalstu vai turpināt ārstēšanu.

Izveidojiet ieradumu regulāri kontaktēties, kaut vai tikai jautājot, vai viņam kaut kas ir nepieciešams. Tuvinieks vienmēr var noraidīt palīdzības piedāvājumu, taču tas nenozīmē, ka jāpārtrauc jautāt.

Varat nosūtīt īsziņu vai ātri piezvanīt, lai teiktu: “Es domāju par tevi. Kā tev šodien iet?”

Varat ierosināt kopīgas aktivitātes, piemēram, filmas skatīšanos, pastaigas vai spēles.

Uzmundriniet, ja tuvinieks pirmais uzsācis sarunu. “Es esmu tik priecīgs tevi dzirdēt! Paldies par sarunu!”

Centieties panākt, lai sarunas laikā apkārt būtu mazāk stimulu, kas var novērst uzmanību, piemēram, izslēdziet telefonam skaņu, nedariet vairākas lietas vienlaikus, vairieties no skaļiem trokšņiem.

Sarunas laikā izmantojiet aktīvās klausīšanās prasmes. Varat atkārtot saviem vārdiem tuvinieka teikto, lai cilvēks justos sadzirdēts.

  • Palīdziet tuviniekam izveidot krīzes plānu. Šizofrēnijas simptomi var parādīties un ārstēšanas rezultātā atkal izzust, un tā var notikt visu dzīvi. Krīzes plāns var palīdzēt labāk tikt galā, ja simptomi atgriežas vai stāvoklis pasliktinās. Tajā varētu iekļaut, piemēram:
  • galvenās tuviniekam raksturīgās šizofrēnijas uzliesmojuma pazīmes;
  • psihiatra, terapeita un citu aprūpētāju telefona numurus;
  • iekļaujiet arī krīzes palīdzības tālruņu numurus, kas var sniegt tūlītēju palīdzību, piemēram, krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes” diennakts tālrunis LMT: 67222922 vai Bite: 27722292, neatliekamās medicīniskās palīdzības tālrunis 113;
  • ierakstiet sarakstā arī savu numuru un dariet tuviniekam zināmu, ka viņš jums var zvanīt.
  • tuvinieka izvēlēti pirmie soļi pēc palīdzības, piemēram, zvans ārstam vai došanās uz psihiatrisko stacionāru;
  • lietojamo medikamentu, alerģiju un citas svarīgas veselības informācijas saraksts;
  • stratēģiju stresa pārvarēšanai, piemēram, izkustēšanos, diafragmālās elpošanas tehnikas, mierīgas mūzikas klausīšanās;
  • ieraksts par cilvēkiem, kam tuvinieks uzticētu rūpes par saviem bērniem vai mājdzīvniekiem, kam uzticētu kopt telpaugus un pieskatīt mājokli;
  • Mudiniet turpināt ārstēšanos pēc plāna. Cilvēkiem, kuri slimo ar šizofrēniju, parasti nepieciešama ilgstoša ārstēšana un psihiskās veselības speciālistu atbalsts. Labu rezultātu veido medikamentozā ārstēšana un psihosociālā palīdzība. Ārstēšanas galvenais mērķis ir pacienta spēju un dzīves kvalitātes uzlabošana.

Antipsihotiskie medikamenti var uzlabot simptomus un reizēm palīdzēt tiem neatgriezties. Psihoterapija var palīdzēt šiem cilvēkiem atpazīt paasinājuma pazīmes un izpētīt stratēģijas simptomu un to izraisīto ciešanu pārvarēšanai. Ko varētu teikt, lai atbalstītu ārstēšanās turpināšanu, un ko nevajadzētu teikt? (skat. 2. tabulā)

Ko varētu un ko nevajadzētu teikt

Ja tuvinieks sūdzas par preparātu blakusparādībām, iedrošiniet pastāstīt to ārstējošajam ārstam. Reizēm šādas blakusparādības ir iemesls tam, ka cilvēks pārtrauc lietot medikamentus pirms laika, tādējādi palielinot risku simptomiem atgriezties. Mūsdienās ir pieejams samērā plašs antipsihotisko zāļu klāsts, un, pastāstot ārstam par blakusparādībām un savām bažām, ārstēšanu ir iespējams pielāgot un blakusparādības mazināt.

  • Ievērojiet tuvinieka privātumu, personīgās robežas. Jebkuram cilvēkam ir nepieciešama sava privātā telpa un laiks. Ne vienmēr cilvēks vēlas, lai viņam pieskaras, pārlieku fiziski pietuvojas, cieši skatās acīs. Respektējiet to.
  • Nebaidieties jautāt par pašnāvības domām vai nolūkiem. Reizēm pēc paasinājuma vai arī jebkurā citā slimības posmā cilvēkam var sākties depresija, kuras smagākā izpausme ir domas par pašnāvību un tās mēģinājums. Pievērsiet uzmanību depresijas pazīmēm un nodrošiniet, ka cilvēks laikus nonāk pie ārsta. Informācija par depresijas simptomiem pieejama www.nenoversies.lv sadaļā “Atpazīsti”. Pastāstiet tuviniekam par savām bažām un pamanītajiem simptomiem. Runājot par to, jūs varat cilvēkam dot cerību un sniegt atbalstu, mudināt vērsties pie ārsta. Tādējādi iespējams izvairīties no pašnāvības mēģinājuma vai pat zaudētas dzīvības.
  • Izvirziet reālistiskus mērķus. Attiecībā uz šizofrēniju ir svarīgi būt reālistiskiem. Palīdziet savam tuviniekam noteikt sasniedzamus mērķus, esiet pacietīgs attiecībā pret atveseļošanās ātrumu.

Cilvēkiem, kas slimo ar šizofrēniju, visgrūtāk ir sākt kādu darbību, jo ir grūti veikt daudzpakāpju uzdevumus – izplānot, organizēt, piedalīties. Saņemot šai ziņā palīdzību, cilvēki bieži sākto darbību labprāt izbauda un pēc tam jūtas labāk. Palīdziet tuviniekam izvirzīt sasniedzamus mērķus un izveidot dienas režīmu. Mudiniet pakāpeniski atgūt iepriekšējās prasmes un intereses, kā arī izmēģināt jaunas lietas. Varat censties viņu iesaistīt veselīgas maltītes pagatavošanā, kopīgās pastaigās. Kopīgas aktivitātes ne tikai var uzlabot veselību, bet arī veicināt sociālu mijiedarbību.

Tiklīdz novērojat tuvinieka spēju uzņemties atbildīgākus pienākumus, pakāpeniski palieliniet viņa neatkarību. Iespējams, dažas prasmes nāksies apgūt no jauna, piemēram, prasmi rīkoties ar naudu, gatavot ēst un veikt mājas darbus. Ja cilvēks nespēj veikt algotu darbu, palīdziet viņam mērķtiecīgi plānot un pavadīt laiku.

  • Apzinieties savus resursus un parūpējieties par sevi. Šizofrēnijas pacientu atveseļošanās ir ilgs un pakāpenisks process. Reizēm, neskatoties uz ārstēšanu un pilnvērtīgu aprūpi, slimība kļūst hroniska un pat progresē. Tās ārējās izpausmes un gaita reizēm rada bažas, vilšanos vai šķist nogurdinoša. Neuztveriet personīgi slimnieka uzvedību vai izteikumus, jo tās var būt šizofrēnijas izpausmes.

Rūpējieties par līdzsvaru starp rūpēm par tuvinieku, savu labsajūtu un savu personīgo dzīvi. Apgūstiet relaksācijas vingrinājumus. Ja situācija kļūst pārlieku saspringta, atrodiet veidu, kā sevi nomierināt – fiziskas aktivitātes, pastaigas svaigā gaisā, sarunas ar uzticamu cilvēku u.c. Rūpējieties par sevi katru dienu, centieties uzņemt veselīgu un sabalansētu uzturu, sportojiet, iesaistieties aktivitātēs, kas jums sagādā prieku, pavadiet laiku dabā. Rūpes par sevi nav savtīgas, rūpējoties par sevi, jūs palīdzat arī savam tuviniekam.

  • Veidojiet savu atbalsta tīklu. Lai labāk rūpētos par kādu, kas slimo ar šizofrēniju, meklējiet palīdzību, iedrošinājumu un sapratni no citiem. Jo vairāk jums būs atbalsta, jo labāk būs gan jums, gan tuviniekam. Svarīgi ir atpazīt pašam savas robežas. Esiet reālistisks attiecībā uz to, kādu atbalstu spējat sniegt. Jūs nevarēsiet to darīt, ja pats būsiet izsmelts.

Pievienojieties atbalsta grupai. Tikšanās ar citiem, kuri no personīgās pieredzes zina, ko pārdzīvojat, mazinās izolētības izjūtu un bailes. Atbalsta grupas ir neaizstājama vieta šizofrēnijas pacientu tuviniekiem, lai dalītos pieredzē, padomos un informācijā.

Vērsieties pie uzticamiem draugiem un ģimenes locekļiem. Pajautājiet tuviniekiem, vai nepieciešamības gadījumā varat lūgt viņu palīdzību. Lielākā daļa cilvēku būs pagodināti par tādu lūgumu.

Izmantojiet atbalsta pakalpojumus savā reģionā – par tiem jautājiet ārstējošajam ārstam. Tāpat informāciju par nevalstiskajām organizācijām, kas atbalsta personas ar psihiskās veselības traucējumiem un viņu tuviniekus, meklējiet www.nenoversies.lv sadaļā “Palīdzība”.

  • Pasargājiet sevi un savu tuvinieku. Lai arī vairākumā gadījumu šizofrēnijas slimnieks nav vardarbīgs, agresīvs un bīstams apkārtējiem, reizēm murgu ideju vai halucināciju iespaidā trauksme, bailes vai naidīgums var būt tik izteikti, ka cilvēks izjūt nepieciešamību aizstāvēties vai uzbrukt. Ja jūtaties apdraudēts, centieties nostāties pa diagonāli no slimnieka, atstājot abiem iespēju iziet no telpas. Vairieties no tieša acu kontakta, runājiet mierīgi, bet skaidri. Nestrīdieties, neprovocējiet, dodiet iespēju otram izteikties, izsakiet sapratni, līdzjūtību, mēģiniet rast kompromisu, pārliecināt, ka palīdzēsiet. Ja neviena no iepriekš minētajām metodēm nedarbojas un tuvinieku neizdodas nomierināt, atstājiet telpu.

Izteikti akūtas un bīstamas situācijas gadījumā izsauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību un ziņojiet, ja cilvēks ir agresīvs. Ja slimnieks runā par pašnāvību vai nāvi vai manāt nopietnus psihozes simptomus, palīdziet viņiem nekavējoties saņemt palīdzību. Gaidot neatliekamo medicīnisko palīdzību, centieties saglabāt mieru, nestrīdieties, nekliedziet, nekritizējiet, nedraudiet, nebloķējiet durvis, nepieskarieties tuviniekam un nestāviet viņam blakus. Vairieties arī no tieša acu kontakta, kas slimniekam varētu likt justies apdraudētam.

Ja jūtaties nomākts vai izdedzis, palīdziet tuviniekam sazināties ar citu atbalsta personu vai veselības aprūpes speciālistu.

Attieksme un rīcība, kas nepalīdz

Saskarsmē ar tuvinieku, kam ir šizofrēnija, vēlams vairīties no šādas rīcības.

  • Tuvinieka realitātes noliegšana. Daudzi cilvēki domā, ka vislabāk ir noliegt halucinācijas vai murgu idejas, sakot kaut ko tamlīdzīgu: “Tas nav reāli, vai arī es to redzētu.” Šizofrēnijas pacientiem tas ir ļoti reāli, un viņu realitātes noliegšana nepalīdz. Tuvinieks no teiktā var saprast, ka nevar jums uzticēties, jo jūs viņam neticat. Uzticības trūkums var apgrūtināt atbalsta sniegšanu un palīdzības saņemšanu.

Piedāvāt atbalstu nenozīmē izlikties, ka ticat halucinācijām vai murgu idejām, arī tas nebūtu pareizi. Jūs varat apsvērt pacienta pārdzīvojumiem atbalstošus vārdus: “Dzirdēt šīs balsis laikam ir biedējoši,” “Tas izklausās tik mulsinoši un stresa pilni.”

  • Visu darbu darīšana tuvinieka vietā. Ja slimnieks pats nespēj veikt kādus darbus, pienākumus vai ikdienas uzdevumus, var rasties vēlme palīdzēt, pārņemot šos pienākumus. Tomēr bieži vien ir noderīgāk mudināt uz maziem soļiem, lai šīs lietas viņš izdarītu pats, un vien vajadzības gadījumā palīdzēt. Atbalstiet, vienlaikus veicinot pēc iespējas lielāku neatkarību un brīvību.
  • Vainošana, tiesāšana. Cilvēks nav vainīgs, ka ir saslimis ar šizofrēniju un nevar kontrolēt simptomus. Pat lietojot medikamentus un saņemot psihoterapiju, halucinācijas, murgi un citi simptomi var pilnībā neizzust. Labestība un cieņa ir labākais veids, kā tuvinieku atbalstīt un uzturēt ar viņu saikni, pat ja viņa uzvedība jūs mulsina vai neapmierina.

No ka izvairīties saskarsme ar cilvēku, kam ir kāda psihiska slimība

Noslēgumā

Šizofrēnija ir nopietna slimība, ar kuru pacientam un pacienta tuviniekiem jāsadzīvo visu dzīvi. Nevienai no iesaistītajām personām tas nav viegli un vienkārši, jo slimība ir prasīga, tā vienmēr liek būt modram un reizēm pārbauda gan paša pacienta, gan viņa atbalsta personu spēju izturēt un pārvarēt vienu krīzi pēc otras. Pacients šajā sistēmā parasti nonāk uzmanības centrā un ir pietiekami aprūpēts – par viņu domā un rūpējas ģimenes locekļi, veselības aprūpes speciālisti, valsts struktūras. Taču aprūpētāju pašu vajadzības un dzīves kvalitāte var palikt novārtā. Līdztekus svarīgajai vajadzībai labāk izprast slimību un prast pārvarēt krīzes situācijas un citas grūtības, tuviniekiem jāatceras parūpēties arī par savu fizisko un emocionālo veselību, jo tikai tad būs iespējams pilnvērtīgi palīdzēt slimajam tuviniekam.

Foto: Shutterstock

Rakstu lasiet arī „Ārsts.lv” 2021. gada septembra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!