Jaroslavs Priedeslaipa, Marta Paeglīte: Panikas lēkmes

Panikas lēkmei raksturīgs, ka tā ir pēkšņa un neparedzama. To izraisa negaidīta un neapturama intensīvas epizodiskas trauksmes epizode. Tās intensitāte ir tik liela, ka tā pēc sevis rada pilnīga izsīkuma sajūtu. Lielākoties panikas lēkme saistīta ar spēcīgām neiroveģetatīvām izpausmēm, piemēram, sirdsklauvēm, tahikardiju, reiboni, ķermeņa trīci, caureju vai pārmērīgu svīšanu, un, pats galvenais, sajūtu, ka cilvēkam pavisam reāli šķiet, ka viņš var nomirt vai sajukt prātā. Panikas lēkme vienmēr izpaužas psihosomatiski, jo tā ir patoloģija, kas galvenokārt ietekmē ķermeni.

Ievads

Panikas lēkmes ir hroniska slimība ar variablu intensitāti. Tās raksturo spontānas un negaidītas lēkmes jeb paroksismālas trauksmes epizodes, kuru biežums var svārstīties no dažām lēkmēm gadā līdz vairākām lēkmēm dienā. Tām raksturīga ārkārtīgi akūta, intensīva trauksme un nepamatotas bailes, kas saistītas ar personības funkciju dezorganizāciju.

Panikas simptomi attīstās pēkšņi, sasniedzot maksimumu mazāk nekā 10 minūtes pēc simptomu rašanās. Lai gan šādas lēkmes var būt arī citu trauksmes traucējumu gadījumā, panikas lēkmes rodas bez skaidra, paredzama izsaucēja. No panikas lēkmēm Eiropā cieš vidēji divi procenti iedzīvotāju. Lai gan tās var rasties cilvēkiem gandrīz jebkurā vecumā, visbiežāk tās attīstās vecumā no 18 līdz 45 gadiem, bet vidējais slimības sākuma vecums ir 24 gadi. Panikas lēkmes līdz pat divām – trim reizēm biežāk sastopamas sievietēm.

Dažkārt panikas lēkmes un trauksmes lēkmes jēdzienus var lietot savstarpēji aizvietojami, lai gan tās izpaužas atšķirīgi un nereti ir atšķirīgas, abas var būt saistītas ar intensīvām emocijām. Var būt grūti noteikt, vai tas, ko jūs piedzīvojat, ir trauksme vai panikas lēkme.

Atšķirība starp panikas lēkmi un trauksmes lēkmi

Panikas lēkmju simptomi ir smagāki un intensīvāki, savukārt trauksmes lēkmes var būt vieglas, vidēji smagas vai smagas. Lai gan abām ir kopīgi fiziski un emocionāli simptomi, galvenā atšķirība ir tā, ka tikai panikas lēkmes var ietvert baiļu sajūtu, bailes no nāves, kontroles zaudēšanu un atsvešinātību.

Trauksmes lēkmes atkārtojas, dažkārt tās ilgst vairākas dienas, nedēļas vai pat mēnešus. Laika gaitā trauksmes lielākoties pastiprinās, savukārt panikas lēkmes visbiežāk ir īslaicīgas un ilgst aptuveni 30 minūtes.

Panikas lēkme nereti rodas "no zila gaisa", bez skaidra brīdinājuma vai izraisītājfaktoriem. Trauksme visbiežāk saistīta ar stresa, notikuma vai negatīvas pieredzes gaidīšanu, radot sajūtu, ka notiks kaut kas slikts.

Atšķirība starp panikas lēkmi un trauksmi

Atšķirība starp panikas lēkmi un trauksmi

Atšķirība starp panikas lēkmi un trauksmi

Kas izraisa panikas lēkmes

Panikas traucējumu patoģenēzi var izskaidrot, izmantojot stresa-diatēzes modeli (tas ir, viena vai vairāku ievainojamības faktoru kombinācija, kas mijiedarbojas ar simptomus izraisošiem dzīves stresa faktoriem). Ievainojamības faktori ietver ģenētiskos un neirobioloģiskos faktorus, bērnībā piedzīvotās traumas un personības iezīmes, tostarp jutīgumu pret trauksmi un neirotiskumu.

Ģenētika - panikas traucējumu pacientu pirmās pakāpes radiniekiem ir biežāk sastopami panikas traucējumi, nekā pacientiem ar depresiju un radiniekiem bez psihiskās veselības traucējumiem.

Neiroanatomiskais modelis - liecina, ka panikas lēkmes izraisa "baiļu tīkls" smadzenēs, kas ietver amigdalu, hipotalāmu un smadzeņu stumbra centrus. Runājot vispārīgi, uzskata, ka satraukumu mediē kortikostriatālā-talamokortikālā (CSTC) ķēde, kas mijiedarbojas ar bailēm specifisko ķēdi amigdālā. Projekcijas no amigdalas uz hipotalamu pēc tam mediē endokrinoloģiskās baiļu reakcijas.

Kā arī neirobioloģisko faktoru izpēte ir pārgājusi no koncentrēšanās uz neriomediatoriem (serotonīns, norepinefrīns, gamma-aminosviestskābe (GABA)), bet tieši uz neironu darbības ķēžu mehānismu, kas ir cieši saistīti ar baiļu attīstības pamatmodeļiem smadzenēs.

Neironu ķēžu ierosinātais neiroanatomiskais panikas traucējumu modelis koncentrējas uz konkrētām zonām amigdālā vai hipotalamā, kas ir hiperstimulētas un padara indivīdu uzņēmīgu pret neizprovocētiem panikas simptomiem.

Psihosociālie faktori - panikas lēkmes nereti rodas ievērojama stresa laikā. Īpaši nozīmīgi ir tuvinieka zaudēšana, fiziski draudi un somatiskas slimības.

Pētījumi liecina, ka bērnībā piedzīvotās traumas, piemēram, fiziska vai seksuāla vardarbība, palielina panikas traucējumu risku pieaugušā vecumā.

Panikas traucējumu attīstības riska faktori ir arī trauksmains temperaments, ko mēra ar augstu neirotiskumu (tas ir, personības iezīme, kas saistīta ar vāju stresa noturību un paaugstinātu reaktivitāti uz stresoriem), un trauksmes jutīgums (tas ir, katastrofiska interpretācija attiecībā uz ķermeņa sajūtām).

Diagnostiskie kritēriji

Lai ārsts noteiktu diagnozi - panikas lēkme,  jāvadās pēc konkrētiem kritērijiem. Ļoti svarīgi ir dati par pacienta tagadējo un iepriekšējo veselības stāvokli, kā arī diagnostiskie izmeklējumi, lai izslēgtu citas saslimšanas ar tādiem pašiem un līdzīgiem simptomiem.

Kritēriji iekļauj, ka panikas lēkme ir lēkme, kas nav pastāvīgi saistīta ar konkrētu situāciju vai objektu un nereti rodas spontāni (tas ir, lēkmes ir neparedzamas). Panikas lēkmes nav saistītas ar ievērojamu slodzi vai dzīvībai bīstamām situācijām. Panikas lēkmi raksturo visas turpmāk minētās pazīmes:

  • tā ir diskrēta intensīvu baiļu vai diskomforta epizode;
  • tā sākas pēkšņi;
  • dažu minūšu laikā tā sasniedz maksimumu intensitātē un ilgst vismaz dažas minūtes;
  • jābūt vismaz četriem simptomiem no turpmāk minētā saraksta, no kuriem vienam jābūt no 1. līdz 4. punktam:

1.sirdsklauves vai paātrināta sirdsdarbība;

2. svīšana;

3. trīce vai drebēšana;

4. sausums mutē (ko neizraisa medikamenti vai dehidratācija);

5. apgrūtināta elpošana;

6. aizrīšanās sajūta;

7. sāpes krūtīs vai diskomforts;

8. slikta dūša vai vēdera darbības traucējumi (piemēram, vēdera kņudināšana);

9. reibonis, nestabilitāte, ģībonis;

10. sajūta, ka objekti ir nereāli (derealizācija) vai, ka cilvēks ir attālināts, vai "nav īsti šeit" (depersonalizācija);

11. bailes zaudēt kontroli vai zaudēt samaņu;

12. bailes no nāves;

13. karstuma viļņi vai auksti drebuļi;

14. nejutīgums vai tirpšanas sajūta.

Svarīgi arī ārstam izvērtēt stāvokļus un diagnozes, kas izslēdz panikas lēkmes:

  • nav fizisku traucējumu;
  • organisku psihisku traucējumu vai citu psihisku traucējumu;
  • afektīvu traucējumu vai somatoformu traucējumu cēlonis.

Komorbiditātes un diferenciāldiagnostika

Visbiežākās komorbiditātes panikas lēkmēm:

  • ģeneralizēta trauksme;
  • fobijas;
  • obsesīvi kompulsīvi traucējumi;
  • depresija.

Retāk rodas komorbiditātes ar atkarībām - alkohola, nikotīna un citām narkotiskajām vielām. Taču  alkohola atkarība nereti var būt kā sekundāri traucējumi panikas lēkmju gadījumā.

Svarīgi arī atšķirt panikas lēkmes no somatiskiem stāvokļiem ar līdzīgiem simptomiem:

  • aritmijas;
  • cerebrālās išēmijas;
  • koronārās sirds slimības;
  • tireotoksikozes;
  • PATE (plaušu artēriju trombembolisma);
  • bronhiālās astmas un cita.

Komplikācijas

Ja panikas lēkmes un panikas traucējumus neārstē, tie var ietekmēt gandrīz visas dzīves jomas. Varat tik ļoti baidīties no vēl lielākām panikas lēkmēm, ka dzīvot pastāvīgās bailēs, kas grauj dzīves kvalitāti.

Panikas lēkmes var izraisīt vai tās var būt saistītas ar šādām komplikācijām:

  • specifisku fobiju rašanos, piemēram, bailēm vadīt automašīnu vai iziet no mājām;
  • biežu medicīnisko aprūpi veselības problēmu un citu veselības traucējumu dēļ;
  • izvairīšanos no sociālām situācijām;
  • problēmām darbā vai skolā;
  • depresiju, trauksmes traucējumiem un citiem psihiskiem traucējumiem;
  • paaugstinātu pašnāvības vai pašnāvniecisku domu risku;
  • alkohola vai citu vielu pārmērīgu lietošanu;
  • finanšu problēmām.

Ārstēšanas iespējas

Lielākajai daļai pacientu nav nepieciešama medikamentoza terapija, jo panikas traucējumi veiksmīgi mazinās, izmantojot psihoterapijas metodes.

Panikas traucējumu ārstēšanai iesaka kognitīvi biheivorālo terapiju (KBT).

Salīdzinot ar citām psihoterapijas metodēm, kas pārbaudītas panikas traucējumu gadījumā, KBT ir efektīva panikas traucējumu ārstēšanā un to apstiprina lielāks randomizētu klīnisko pētījumu skaits ar lielāku dalībnieku skaitu.

Medikamentoza terapija

Panikas traucējumu ārstēšanai izmanto antidepresantus, priekšroku dodot selektīviem serotonīna atpakaļsaistes inhibitoriem (SSAI). Ja ir smagi panikas traucējumi,  īslaicīgi pielieto papildus īsās darbības benzodiazepīnus vai citu grupu trauksmes mazinošos medikamentus. Citi, piemēram, serotonīna-norepinefrīna atpakaļsaistes inhibitori, tricikliskie antidepresanti, monoamīnoksidāzes inhibitori un benzodiazepīni, apliecinājuši efektivitāti panikas traucējumu gadījumā, bet tos iesaka pacientiem ar suboptimālu reakciju uz SSAI.

Pacienta konsultēšana

Vērtīgi pacientam piedāvāt izmantot relaksācijas tehnikas, ir daudz relaksācijas tehniku, kas var palīdzēt mazināt panikas lēkmju simptomus.

Daži piemēri:

  • dziļa elpošana: lēni, dziļi elpojiet un koncentrējieties uz elpu. Tas var palīdzēt nomierināt ķermeni un prātu;
  • progresīvā muskuļu relaksācija: šī tehnika ietver dažādu ķermeņa muskuļu grupu sasprindzināšanu un pēc tam atslābināšanu, sākot no pēdām un, virzoties uz augšu, līdz galvai. Tas var palīdzēt mazināt fizisko spriedzi un veicināt relaksāciju;
  • meditācija: meditācijas laikā uzmanību pievērš kādam konkrētam objektam, domai vai darbībai, lai prāts būtu klātesošāks un mierīgāks;
  • vizualizācija: šī metode ietver mierinošas vietas vai situācijas tēla radīšanu prātā un koncentrēšanos uz to, lai palīdzētu atslābināt prātu un ķermeni;
  • apzinātība: prāta apziņa ietver uzmanības pievēršanu pašreizējam brīdim un savu domu un jūtu pieņemšanu bez nosodījuma. Tas var palīdzēt mazināt trauksmi un veicināt relaksāciju.

Svarīgi rast sev piemērotāko relaksācijas tehniku un regulāri to praktizēt. Tas var palīdzēt mazināt panikas lēkmju simptomus un uzlabot vispārējo pašsajūtu.

Prognoze

Panikas traucējumi ir hroniska slimība ar mainīgu gaitu. Pacientiem ar panikas traucējumiem ir palielināts pašnāvības risks, taču atbilstoša farmakoloģiskā terapija un kognitīvi biheivorālā terapija (KBT) atsevišķi vai kombinācijā ir efektīva vairāk nekā 85 % gadījumu.

Kopumā ilgtermiņa prognoze lielākoties ir laba, un gandrīz 65% pacientu ar panikas traucējumiem remisiju visbiežāk sasniedz sešu mēnešu laikā.

 

Foto: Pexels.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada februāra numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!