Izskatās kā alerģija, bet nav – hroniska spontāna nātrene

Nātrenes klīniskais raksturojums

Nātrene ir viena no zināmākajām alerģisko reakciju izpausmēm un pētījumos ir apkopots, ka aptuveni viena piektā daļa Rietumeiropas iedzīvotāju vismaz reizi dzīves laikā to pieredz. Lai gan nātrenes izsitumus ir relatīvi viegli atpazīstami, tomēr dažkārt tos jauc ar cita veida ādas slimībām, tajā skaitā ar ekzēmu, psoriāzi, ādas sēnīšu infekcijām, makulopapulāru eksantēmu un citiem nātrenei līdzīgiem izsitumiem. Nātrenei raksturīgas noteiktas pazīmes – izsitumi (papulas) rodas pēkšņi un ir īslaicīgi (izzūd 1 līdz 24 stundu laikā, biežāk pēc 30 minūtēm līdz 5 stundām), tie ir intensīvi niezoši (dažkārt var būt dedzināšanas sajūta), nereti pacelti virs ādas un viegli sārti, tie var būt dažāda lieluma un formas, var skart jebkuru ķermeņa zonu un, izzūdot nerada ādas pārmaiņas. Cilvēki bieži vien aprakstot nātrenes izsitumus stāsta, ka tie it kā pārvietojas pa ādu no viena ādas rajona uz citu un vienā lokalizācijā atrodas vien dažas minūtes vai stundas. Ja viena nātrenes izsituma robežas iezīmētu ar pildspalvu, varētu novērot, ka nākošajā dienā iezīmētais izsitums ir izzudis bez pēdām un, iespējams, ir radušies jauni izsitumi tuvāk vai tālāk no iezīmētā rajona. Nātrenes radītā nieze ir tik intensīva un traucējoša, ka tā var ietekmēt pacienta ikdienas gaitas – darbā, skolā, mājās, tā var traucēt brīvā laika aktivitātes un miegu. Runājot par nātreni, jāmin arī angioedēma (sinonīmi - milzu nātrene, angioneirotiskā tūska, Kvinkes tūska), ko raksturo tādi paši rašanās mehānismi kā nātreni, kas tiks minēti tālāk tekstā, vien šķidruma uzkrāšanās notiek nevis ādas virsējā slānī, kā tas ir nātrenes gadījumā, bet gan dziļāk ādā, zemādā vai gļotādu membrānās, tādēļ rodas tūska, kas pārsvarā ir lokalizēta irdenajos saistaudos (plakstiņi, lūpas, mēle, balsene, dzimumorgāni, ekstremitātes). Klīniski angioedēma izpaudīsies kā pēkšņs, viegli sārts vai ādas krāsas pietūkums, ko pavada tirpšanas/dedzināšanas sajūta vai sāpes, nevis nieze, un angioedēmai būs lēnāka izzušana (līdz 72 stundām), nekā nātrenes izsitumiem. Angioedēmas gadījumā, atšķirībā no citiem tūsku veidiem, uzspiežot uz tūskas rajona, neveidosies paliekošs iespiedums jeb bedrīte.

Angioedēma (attēls no interneta resursiem).

Angioedēma (attēls no interneta resursiem).

Nātrenes klasifikācija

Nātreni klasificē, vadoties pēc tās ilguma, kā akūtu vai hronisku, un noteiktu ierosinātāju lomas, kā inducējamu vai spontānu. Akūtu  nātreni definē kā nātrenes izsitumu, angioedēmas vai abu simptomu rašanos, kas ilgst sešas nedēļas vai mazāk, un tās cēlonis var būt zināms, bet daudzos gadījumos arī nezināms. Akūtu nātreni var ierosināt alerģiskas reakcijas, pseidoalerģiskas reakcijas, bieži vien arī dažādas infekcijas slimības (piemēram, vīrusu, baktēriju un parazītu ierosinātas), toksiskas reakcijas, iekaisuma citokīnu aktivācijas reakcijas un tā tālāk. Savukārt par hronisku nātreni runā, ja tās izsitumi, angioedēma vai abi simptomi ilgst vairāk nekā sešas nedēļas. Hroniskas nātrenes pazīmes un simptomi var izpausties katru dienu vai gandrīz katru dienu, vai ar intermitējošu/rekurentu gaitu (ar pārtraukumiem starp simptomu uzliesmojumiem). Hroniskas inducējamas nātrenes gadījumā ir zināms ierosinātājs un, to atkārtojot, var izraisīt nātrenes simptomu rašanos, piemēram, tie var būt fizikāli faktori (vibrācija, spiediens, aukstums, karstums un tā tālāk). Īpaša nātrenes forma ir hroniska spontāna nātrene, jo tai raksturīga spontāna izsitumu rašanās, ar vai bez angioedēmas, jebkurā diennakts laikā, bez ārēja specifiska ierosinātāja. Hroniskas spontānas nātrenes izpausmes ir līdzīgas alerģiskai reakcijai, tāpēc bieži vien pacienti ilgstoši meklē ārēju slimības ierosinātāju, piemēram, alerģiju pret pārtiku, dzīvniekiem vai mazgāšanas līdzekļiem. Šī ārējā slimības cēloņa izmisīgā meklēšana var būt nomācoša un nogurdinoša, kā arī tā var ilgt mēnešus vai pat gadus un nereti noved pie tā, ka cilvēki nepamatoti maina savu dzīvesveidu, piemēram, izslēdz no uztura dažādus produktus, nomaina sadzīves ķīmiskās vielas, atbrīvojas no dzīvniekiem un tā tālāk, bet atvieglojumu nerod. 

Jau spriežot vien pēc klasifikācijas ir skaidrs, ka nātrene nav vien alerģisko reakciju simptoms, bet tās patoģenēze var būt komplicēta un nereti saistīta ar dažādu imūnās sistēmas mehānismu veicinātu tuklo šūnu (šūnas, kas izdala iekaisuma mediatorus un ierosina nātrenes rašanos) aktivāciju.

Hroniskas spontānas nātrenes klīniskais un epidemioloģiskais raksturojums

Viena no nātreņu formām, kas nav saistīta ar alerģiskām reakcijām un eksogēnu faktoru iedarbību, ir hroniska spontāna nātrene, jeb kādreiz (pirms 2018. gada) saukta arī par hronisku idiopātisku nātreni. Tās gadījumā, kā minēts arī iepriekš, nātrenes izsitumi, angioedēma vai abi simptomi ilgst vairāk nekā sešas nedēļas un tie rodas spontāni – neatkarīgi no ārējo faktoru iedarbības. Līdz ar to cilvēki nenovēro cēloņsaistību ar kādu konkrētu provocējošo faktoru, bet gan norāda, ka slimības izpausmes rodas pēkšņi jebkurā diennakts laikā un to nav iespējams prognozēt. Simptomu rašanās epizodes, īpaši, ja angioedēma progresē sejas rajonā, var būt skartajai personai biedējošas, tomēr pēc savas būtības, atšķirībā no īstām alerģiskām reakcijām, tās nav dzīvībai bīstamas, jo mutes gļotādas tūska nemēdz progresēt līdz tādai pakāpei, lai nosprostotu elpceļus un izraisītu asfiksiju (nosmakšanu). Reizēm, bet ne visiem pacientiem, simptomus var pastiprināt dažādi provocējošie faktori, piemēram, akūtas infekcijas slimības, stress, augstu konservantu koncentrāciju saturoši ēdieni, dzērieni, karstums vai krasas gaisa temperatūras maiņas (pēc pastaigas aukstā laikā, ieejot siltās telpās), ādas berze ar raupju, ciešu apģērbu, nesteroīdo pretiekaisuma medikamentu (piemēram, aspirīna, diclofenacum, ibuprofenum un citu) lietošana un tā tālāk. Tomēr jāatceras, ka šie faktori darbojas nevis kā simptomu rašanās cēlonis, bet gan kā tuklo šūnu degranulāciju pastiprinošais faktors pie jau esošas patoloģijas.

Nātrene

Nātrenes izsitumi (attēls no interneta resursiem).

Hroniska spontāna nātrene, atbilstoši 2017. gada datiem, sastopama aptuveni  1,1 % pasaules iedzīvotāju un var skart jebkura vecuma cilvēkus, tomēr visbiežāk to novēro pieaugušajiem 20 līdz 40 gadu vecuma grupā. Vairumā epidemioloģisko pētījumu novērots, ka sievietēm (80 %) šī slimība sastopama daudz biežāk, nekā vīriešiem (20 %). Attiecībā uz bērniem, jāteic, ka hroniska spontāna nātrene sastopama daudz retāk, kā arī ļoti reti bērniem būs novērojama angioedēma. Trešdaļai pacientu slimība izpaudīsies gan ar nātrenes, gan ar angioedēmas rašanos, savukārt 30 līdz 40 % pacientu būs tikai nātrene, bet 10 % tikai angioedēmas epizodes (bez nātrenes izsitumiem). Hroniskai spontānai nātrenei ir pašlimitējoša gaita. Tas nozīmē, ka vairumam pacientu (30 līdz 50 %) tā izzudīs pati no sevis vai būs novērojama simptomu mazināšanās viena līdz piecu gadu laikā pēc tās sākšanās, tomēr aptuveni vienai desmitajai daļai pacientu slimība ilgst vairāk par pieciem gadiem. Tas jāpatur prātā, jo veicina izpratni par hroniskās spontānās nātrenes izpausmju ilgstošo izteikti traucējošo dabu, ko pastiprina tās neprognozējamība, intensīvā ādas nieze un daļai pacientu arī angioedēmas rašanās. Slimība būtiski ietekmē cilvēku dzīves kvalitāti – gan pašu pacientu, gan arī līdzcilvēku, un bieži ir saistīta ar psihiskām blakusslimībām, piemēram, depresiju un/vai trauksmi, miega traucējumiem, enerģijas trūkumu un sociālu izolēšanos, kas ir līdz pat 60 % hroniskas spontānas nātrenes pacientu. Attiecībā uz dzīves kvalitātes pasliktināšanos, pētījumos pierādīts, ka hroniskas spontānas nātrenes pacientu dzīves kvalitāte ir tādā pašā līmenī vai pat zemāka nekā pacientiem ar sirds išēmisko slimību. Slimība rada arī ekonomisku slogu ne vien medikamentu izdevumu, bet arī kavēto darba dienu un samazinātās darba produktivitātes dēļ, jo aptuveni 20 % pacientu nepameklē darbu vairāk par vienu stundu nedēļā un pētījumos ir noteikts, ka hroniskas spontānas nātrenes pacientiem darba produktivitāte var būt samazināta līdz pat 27%. Pacienti, kuri cieš no šīs slimības, nereti neizprot tās būtību, uzskatot, ka tā ir kādu ārēju faktoru ierosināta (piemēram, alerģijas) vai kādas citas noteiktas slimības izpausme, meklē palīdzību, vēršoties pie virknes dažādu speciālistu, vairākkārt atkārtojot dažādas analīzes un izmeklējumus, bieži vien daudzreiz veic alergēnu seroloģisko testēšanu vai IgG pārtikas paneļa testēšanu (IgG pārtikas paneļa tests nav paredzēts alerģiju un pārtikas produktu intolerances testēšanai – nepareizas interpretācijas gadījumā var kaitēt cilvēkiem attiecībā uz diētas izvēli), tādā veidā pagarinot un pastiprinot savas ciešanas. Palielinātais depresijas attīstības risks atspoguļo to, ka daudziem hroniskas nātrenes pacientiem slimība bijusi ilgstoši (pat gadiem ilgi), pirms viņi nosūtīti pie atbilstoša speciālista.

Hroniskas spontānas nātrenes patoģenēze

Pacientu sūdzības un simptomi rodas tuklo šūnu (šūnas, kas izdala iekaisuma mediatorus un ierosina nātrenes rašanos) aktivācijas rezultātā, ko ierosina autoantivielas (imūnglobulīns E (IgE) vai imūnglobulīns G (IgG)), kas tiek sintezētas organismā, pret autoantigēniem (paša organisma molekulām), piemēram, autoimunitātes I tipa reakciju gadījumā (autoalerģiskas reakcijas) rodas IgE antivielas pret autoantigēniem, piemēram, IgE–anti–TPO, IgE–anti–dsDNS, IgE–anti–IL24, IgE–anti–TG2, IgE–anti–TF, vai autoimunitātes II b tipa reakciju gadījumā tiek sintezētas IgG, IgA un/vai IgM autoantivielas pret tuklo šūnu FcεRI (aukstas afinitātes receptori) vai IgE antivielām, kas lokalizētas uz tuklo šūnu un bazofīlo leikocītu virsmas. Autoantigēniem saistoties ar minētajām antivielām, tiek aktivētas tuklās šūnas un notiek to degranulācija, un iekaisuma mediatoru izdalīšanās. Histamīns un citi mediatori (piemēram, trombocītu aktivācijas faktors un atbrīvotie citokīni) izraisa sensoro nervu aktivāciju, asinsvadu paplašināšanos un to caurlaidības palielināšanos, kā arī citu efektoro šūnu (piemēram, eozinofīlo leikocītu, limfocītu, monocītu) piesaisti nātrenes bojājuma vietā, kas arī nosaka iepriekš minēto simptomu rašanos. Nereti hroniskas spontānas nātrenes pacienti sūdzas arī par tādiem pavadošiem simptomiem kā, piemēram, galvassāpēm, nogurumu, locītavu sāpēm un/vai tūsku, sirdsklauvēm, gremošanas trakta simptomiem (vēdersāpes, slikta dūša, diareja). Pētījumi atklāj arī to, ka pacientiem, kuri cieš no slimību pavadošajiem simptomiem, bieži vien tā ir ilgāka un tai ir augstāka aktivitātes pakāpe un simptomu intensitāte. Interesants ir fakts, ka ar hronisku spontānu nātreni tiek saistītas arī dažādas blakusslimības, piemēram, alerģiskas, reimatoloģiskas, vairogdziedzera, iekaisuma, onkoloģiskas un citas slimības, bet šo slimību patofizioloģisko mehānismu saistība aizvien nav pilnībā skaidra. Novērots un zinātniskajā literatūrā aprakstīts, ka, ārstējot blakusslimības, var mainīt hroniskas spontānas nātrenes gaitu – simptomu intensitāte var mazināties vai tie pat var izzust. Tāpat pētījumos atklāts, ka pacientiem ar hronisku spontānu nātreni, dekādes laikā pēc nātrenes simptomu sākšanās, daudz biežāk diagnosticē citas autoimūnas slimības.

Hroniskas spontānas nātrenes diagnostika

Hroniskas nātrenes diagnostika veicama, vadoties pēc klīniskās ainas un vissvarīgākais diagnozes noteikšanā ir slimības anamnēze – pacienta precīzi novērojumi, kas saistāmi ar slimības rašanos un tās gaitu, klīniskajām izpausmēm.

Šobrīd ārpus pētījumiem nav pieejami specifiski laboratorie testi, kas varētu apstiprināt slimībai specifisko autoantivielu klātbūtni organismā. Komerciālajās laboratorijās ir pieejami dažādi standarta laboratorie testi, kas var ļaut ārstam prognozēt hroniskās spontānās nātrenes aktivitāti un iespējamos patoģenēzes mehānismus, piemēram, bazofīlo un eozinofīlo leikocītu daudzums, kIgE, CRO, D-dimēri un citi. Piemēram, ja pacientam ir gan nātrene, gan angioedēma, paaugstināts CRO līmenis un augsta slimības aktivitāte, prognozējams, ka slimība noritēs ilgstoši un antihistamīna medikamenti nebūs efektīvi. Ja pacientam novērojams paaugstināts kIgE līmenis bez pavadošām alerģiskām slimībām, jādomā par autoalerģisku slimības patoģenēzes mehānismu un prognostiski šiem pacientiem terapija ar anti-IgE medikamentu omalizumabum būs augsti efektīva.

Specifisks ādas tests ir autoseruma tests, ko alergologi visā pasaulē izmanto hroniskas spontānas (autoimūnas) nātrenes diagnostikas nolūkā. Testa ietvaros  iegūst pacienta venozās asinis, tās centrifugējot sagatavo pacienta serumu un injicē apakšdelma ādā. Pēc 20 līdz 30 minūtēm novērtē rezultātu - ja tai apkārt rodas papula ar apsārtuma zonu, testu uzskata par pozitīvu. Tomēr autoseruma testam nav augsta specifitāte un sensitivitāte, jo arī hroniskas spontānas nātrenes pacientiem tas var uzrādīt negatīvus rezultātus, savukārt pozitīvs tests var būt arī veseliem cilvēkiem. 

Hroniskas spontānas nātrenes pavadošo slimību noteikšanai var būt indicēti papildus laboratorie izmeklējumi, piemēram, orgānspecifisko rādītāju, olbaltumu elektroforēzes un paraproteīnu, kopējā antivielu daudzuma (IgG, IgM, IgA, IgE) un komplementa faktoru (C3, C4), autoantivielu (ANA, anti–TPO, anti–TG un citu), infekciju (B un C vīrushepatīta, HIV un citu) noteikšana. Atkarībā no klīniskajām izpausmēm ārstējošais ārsts var nozīmēt arī attēldiagnostikas izmeklējumus, piemēram, rentgenogrāfijas, datortomogrāfijas, ultrasonogrāfijas un citus izmeklējumus. Nepieciešamības gadījumā var ieteikt arī citu speciālistu (piemēram, endokrinologa, reimatologa, stomatologa, onkologa, hematologa) konsultācijas.

Hroniskas spontānas nātrenes ārstēšana

Ārstēšanas mērķis ir sasniegt pilnīgu slimības kontroli un atjaunot cilvēku dzīves kvalitāti, kas pēc savas būtības nozīmē ārstēt slimību, līdz tā izzūd. Ārstēšanas pieeja hroniskas nātrenes gadījumā noris pēc soļu principa un ietvert simptomus provocējošo faktoru (piemēram, pretsāpju medikamenti, histamīnu saturoši vai tā atbrīvošanos veicinoši pārtikas produkti, ciešs un raupjš apģērbs un tā tālāk) identificēšanu, elimināciju un farmakoloģisko ārstēšanu, lai novērstu tuklo šūnu mediatoru atbrīvošanos un/vai iedarbību. 

Lai gan tas neattiecas pilnībā uz visiem pacientiem, jāmēģina atrast un novērst ar slimību saistītos faktorus. Hroniskas nātrenes gadījumā jāārstē infekcijas slimības, kā, piemēram, H. pylori, urīnceļu, parazītu, zobu vai ginekoloģiskās infekcijas, kā arī citas blakusslimības, jo tās var paildzināt un pasliktināt simptomu gaitu. 

Pacientiem ieteicams izvairīties no tādiem slimību provocējošiem faktoriem, kā, piemēram, aspirīna un citu COX1 inhibitoru, alkohola lietošanas, kā arī ciešu, apspīlētu, raupju apģērbu valkāšanas, ja to ietekmē vērojama simptomu pasliktināšanās. Arī pseidoalergēnu, piemēram, pārtikas piedevu, lietošana uzturā dažiem pacientiem var pastiprināt simptomu rašanos, tādēļ ieteicams pēc iespējas samazināt šo vielu uzņemšanu. Tomēr jāuzsver, ka tas nebūs attiecināms uz visiem pacientiem. Lai noskaidrotu, vai, piemēram, pseidoalergēni, veicina nātrenes rašanos, var veikt vienkāršu eliminācijas testu mājas apstākļos, kura laikā uz divām – trim nedēļām no uztura izslēdz pseidoalergēnus un vēro simptomu dinamiku. Ja slimības gaita nemainās, pseidoalergēnu lietošanai būtiskas ietekmes uz simptomiem nav un pseidoalergēnu ierobežošana nav nepieciešama.

Medikamentozās terapijas mērķis ir atbrīvot pacientu no nātrenes klīniskajām izpausmēm līdz brīdim, kad iestājas slimības remisija un medikamentu lietošana vairs nav nepieciešama. Medikamentu pielāgošana noris pēc soļu principa. Pirmās izvēles medikamenti ir otrās paaudzes H1 antihistamīni (priekšroka, lai izvairītos no blakusparādībām, kas biežāk novērojamas vecākas paaudzes medikamentiem, dodama jaunās paaudzes medikamentim), piemēram, bilastinum, cetirizini, desloratadinum, levocetirizini, loratadinum, rupatadinum, kam standarta devā nav sedatīva efekta (nerada miegainību) un kas lietojami reizi dienā. Ja divas līdz četras nedēļas (vai ātrāk, ja simptomu intensitāte ir augsta) pēc terapijas sākšanas simptomu kontrole nav sasniegta, tad izpildāms nākošais solis. Otrais terapijas solis - pakāpeniski palielināt otrās paaudzes H1 antihistamīna devu līdz četrām reizēm. Ja pēc divām līdz četrām nedēļām (vai ātrāk, ja simptomu intensitāte ir augsta) simptomu kontrole nav sasniegta, izpildāms trešais solis - otrās paaudzes H1 antihistamīnam pievieno omalizumabumum (imūnmodulējošs medikaments - monoklonāla IgG antiviela pret IgE, ko nātrenes gadījumā vienu reizi mēnesī injicē zemādā. Omalizumabumum ieteicamā deva hroniskas spontānas nātrenes gadījumā ir 300 miligrami (divas pilnšļirces) ik četras nedēļas, bet, atkarībā no tā efektivitātes, deva un/vai intervāls starp injekcijām ir pielāgojami (var tikt palielināti vai samazināti). Savukārt, ja sešu mēnešu laikā pēc omalizumabumum uzsākšanas kontrole nav sasniegta, izpildāms ceturtais solis - omalizumabum nomaiņa ar cyclosporinum (imūnsurpresants - imūnās sistēmas darbību nomācošs medikaments), paralēli turpinot lietot otrās paaudzes H1 antihistamīna medikamentu. 

Hroniskas nātrenes ārstēšanā kortikosteroīdu sistēmiska (iekšķīga vai injekciju veidā) lietošana nav mērķtiecīga, jo slimības simptomus atvieglo vien uz neilgu laiku, kamēr pacients šos medikamentus lieto (lielākoties vidēji augstās/augstās devās), savukārt ilgstoša šīs grupas medikamentu lietošana nav ieteicama blakusefektu dēļ. Pēc kortikosteroīdu lietošanas pārtraukšanas simptomi atjaunojas, tāpēc ārstēšana ar tiem veicama tikai īsu kursu veidā, ja simptomi ir ļoti intensīvi un pacientam nepanesami. Arī lokāla (ārīgi uz ādas aplicējama) terapija ar kortikosteroīdu krēmiem vai ziedēm nebūs efektīva. Reizēm var novērot, ka pacienti šos krēmus lieto ilgstoši, jo maldīgi domā, ka izsitumi izzūd ārstnieciskā smēra dēļ, lai gan tie mazinās un izzūd paši no sevis. Jāatceras, ka šādas ziedes neiedarbojas strauji un bieža to izmantošana drīzāk būs pacientam kaitīga, jo to regulāra lietošana var izraisīt virkni blakusparādību, kas saistītas ar ādas veselību (piemēram, ādas atrofiju, ādas infekcijas slimības, rozāciju, akni, folikulītu, strijas, ādas pigmenta izmaiņas un tā tālāk).

Hroniskas spontānas nātrenes simptomu kontrole

Ļoti būtiski, kas ieteikts arī Eiropas Alergologu un Imunologu akadēmijas izstrādātajās vadlīnijās, ir pirmajā un katrā nākošajā kontroles vizītē novērtēt pacienta veselības stāvokli, dzīves kvalitāti, simptomu dinamiku, slimības aktivitāti un kontroli. Šim mērķim izmanto PROM’s (Patient-Reported Outcome Measures - pacienta ziņoto rezultātu mērījumi) anketas, piemēram, nātrenes aktivitātes noteikšanas anketa (UAS7), nātrenes kontroles tests (UCT), hroniskas nātrenes dzīves kvalitātes noteikšanas anketa (CU-Q2oL). Iepriekš šim mērķim izmantoja drukātas anketas papīra formātā, bet šobrīd, attīstoties tehnoloģijām, minētās anketas  pieejamas elektroniski vienkāršā un pacientam draudzīgā veidā. Arī Latvijā kopš 2023. gada jūlija šim mērķim iespējams izmantot CRUSE Control viedtālruņu lietotni latviešu valodā, ko izstrādājuši urtikārijas references un ekselences centru UCARE (Urticaria Centers of Reference and Excellence) speciālisti — dermatologi un alergologi, un kas paredzēta gan pacientiem, gan veselības aprūpes speciālistiem, galvenokārt alergologiem, imunologiem un dermatologiem, slimības kontroles un pacientu dzīves kvalitātes novērtēšanai, slimību provocējošo faktoru un terapijas efektivitātes uzraudzībai. Rīks ir vienkārši lietojams, tajā, papildus minētajam, ir arī iespējams veidot dienasgrāmatu, ievadot novērojumus, kas attiecināmi uz slimību, un foto, kas savukārt ārstiem sniedz ērtu un ātru pārskatu par slimības gaitu un terapijas efektivitāti, lai pieņemtu lēmumus, kas saistīti ar slimības kontroles sasniegšanu.  

Hroniskas spontānas nātrenes pacientu raksturojums Latvijā

Pētījuma ietvaros apkopoti dati par 140 divu medicīnas centru (Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas un Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centra) hroniskas spontānas nātrenes pacientiem vecumā virs 18 gadiem. Jāpiebilst, ka šobrīd šis ir vienīgais veiktais pētījums par hroniskas spontānas nātrenes pacientiem Latvijā un tas sniedz būtiskus datus par pacientu epidemioloģiskajām un klīniskajām īpašībām. Lai gan pētāmā populācija nav liela, ņemot vērā Latvijā pastāvošo centralizēto medicīnas aprūpes sistēmu un to, ka minētajos centros vēršas pacienti no visas Latvijas, lai veiktu izmeklējumus un saņemtu ārstēšanu, iegūtie dati sniedz būtisku pārskatu par hroniskas spontānas nātrenes pacientiem mūsu valstī.

No katra pētījuma dalībnieka ieguva demogrāfiskos datus un detalizētu informāciju par personīgo un ģimenes slimību anamnēzi. Apkopoja datus par hroniskas spontānas nātrenes sākšanās laiku, ilgumu, iespējamiem slimību provocējošiem un pastiprinošiem faktoriem, niezes un nātrenes izsitumu anatomisko lokalizāciju un intensitāti, to diennakts ritmu, pavadošajiem simptomiem, slimības ārstēšanas stratēģijām, to efektivitāti. Turpmākai pētniecībai apkopoja veikto izmeklējumu un analīžu rezultātus, kā arī pacientu interviju laikā veica anketēšanu, izmantojot starptautiski apstiprinātas un latviešu valodā validētas anketas slimības aktivitātes, kontroles pakāpes un pacientu dzīves kvalitātes noteikšanai. 

No pētījumā iekļautajiem pacientiem 107 (74,4 %) bija sievietes, kas sakrīt ar citos pētījumos iegūtajiem datiem, ka sievietēm šī slimība sastopama biežāk nekā vīriešiem. Vidējais pacientu vecums ir 41,4 gadi (minimums - 18, maksimums - 87). Vairums pacientu ir pilsētā dzīvojoši, ar augstāko izglītību un atbildīgām darba pozīcijām. Novērots, ka pacientu populācijā dominē virssvars (vidējais ķermeņa masas indekss – 26,2 kg/m2) un ka vairāk nekā 70 % pacientu ir esošie vai bijušie smēķētāji, kas ir vērā ņemams rezultāts un būtu nepieciešami turpmāki pētījumi, lai novērtētu, kā smēķēšana (gan tabakas izstrādājumu, gan elektronisko cigarešu un veipu) ietekmē imūnās sistēmas darbības traucējumus un iespējami ietekmē hroniskas spontānas nātrenes rašanos. Ievērojamam skaitam pacientu (40 %) slimība ilgst vienu līdz piecus gadus, savukārt 21,4 % piecus līdz desmit gadus. Aptuveni 20 % pētījuma pacientu slimības simptomi ilga mazāk par gadu, savukārt 18,6 % vairāk par 10 gadiem. Vidējais vecums, kādā slimība sākusies, ir 35,22 gadi un attiecībā uz to nenovēroja atšķirību starp dzimumiem. Daļa pacientu (8,6 %) norādīja, ka slimība viņiem sākusies jau pirms 18 gadu vecuma. Lielākajai daļai pacientu (72,9 %) ir faktori, kas provocē simptomu pastiprināšanos, kā galvenos no tiem minot pārtikas piedevas (22,1 %), psihoemocionālo stresu (20,7 %), karstumu (19,3 %), ciešas drēbes un ādas berzi (16,4 % un 15 %). 89 (63,7 %) pacienti ziņoja par pavadošiem simptomiem, tādiem kā nogurums, locītavu sāpes, galvassāpes, deguna tecēšana un klepus, kā arī gastrointestināliem simptomiem. Apkopojot datus par blakusslimībām, iegūts, ka 49,3% ir arī kāda alerģiska slimība, kas saskan ar citās valstīs veikto pētījumu datiem, un mūsu valstī viena no biežākajām alerģiskajām slimībām hroniskas spontānas nātrenes pacientiem ir alerģisks rinīts, ko ierosina alerģija pret mājas putekļu ērcītēm. Nākamās blakusslimību grupas, kas uzrādīja nozīmīgus rezultātus, bija kardiometabolās, autoimūnās, kā arī hroniskas iekaisuma un gastrointestinālās slimības. Relatīvi neliels skaits pacientu (7,1 %) ziņoja par kādu onkoloģisku slimību, kas tomēr ir vairāk, nekā aprakstīts citos pētījumos. Jāpiebilst, ka tieši onkoloģisko slimību izplatība hroniskas spontānas nātrenes pacientu vidū nav bieži pētīta. Analizējot datus par pacientu asinsradinieku veselību, novērots, ka lielai daļai (40,7 %) pacientu tuvākajiem radiniekiem ir kāda no alerģiskām slimībām, savukārt 35 % kāda no autoimūnām slimībām. Satraucoša tendence novērota attiecībā uz onkoloģiskajām slimībām ģimenes anamnēzē par ko ziņoja 49,3 % pacientu. Šis atklājums būtu jāpēta padziļināti, lai noskaidrotu vai tā ir nejauša atradne, vai pārmantota imūnsistēmas darbības traucējumu tendence, kas nosaka paaugstinātu hroniskas spontānas nātrenes attīstības risku. Šobrīd lielākā daļa pacientu pētāmajā populācijā (84,3 %) ārstēti ar otrās paaudzes H1 antihistamīna medikamentiem, kas ir līdzīgs rezultāts, kā citos veiktajos pētījumos, savukārt neliels skaits pacientu (2,1 %) aizvien lieto pirmās paaudzes H1 antihistamīna medikamentus. Imūnmodulējošo terapiju ar omalizumabum saņem 17,9 % un tā ir ievērojami lielāka pacientu daļa, salīdzinot ar citu valstu datiem, bet tas būtu skaidrojams ar to, ka šobrīd medikamenti ir pieejamāki un pacienti ātrāk var saņemt nepieciešamo ārstēšanu, kā arī ārsti ir izglītotāki par šo slimību un tās ārstēšanas stratēģijām un daudz biežāk nosūta pacientus pie speciālistiem. Imūnsurpresantu cyclosporinum saņem 1,4 % un 5% pacientu aizvien ārstē ar kortikosteroīdiem, kas ir daudz mazāka pacientu daļa nekā citu valstu ziņojumos, bet to varētu arī skaidrot ar Eiropas Alergologu un Imunologu akadēmijas izstrādāto vadlīniju ieteikumiem un ar omalizumabum pieejamības uzlabošanos. 8,6% pacientu nelieto medikamentus nemaz, minot, ka simptomi nav tik intensīvi, lai terapija būtu nepieciešama vai tieši pretēji, ka pielietotā terapija nav efektīva un simptomus nemazina. 

Apkopojot pacientu anketēšanas datus (PROMs), iegūti satraucoši dati, jo 28,6 % pacientu novērota smaga, 19,3 % vidēji smaga slimības gaita, neraugoties uz ārstēšanu. Arī nātrenes kontroles tests liecināja par līdzīgu tendenci, 77,9 % pacientu ziņoja par slikti kontrolētu slimību. Dzīves kvalitātes novērtēšanas anketas rezultāti uzrādīja paaugstinātus rezultātus un tas savukārt liecina par zemāku pacientu dzīves kvalitāti. Noteikts, ka slimība būtiski ietekmē pacientu mentālo stāvokli, ikdienas aktivitātes un attieksmi pret izskatu. Anketu rezultātos nenovēroja statistiski nozīmīgas atšķirības starp dzimumiem. 

Kopumā, mūsu pētījums sniedz būtisku pārskatu par Latvijas hroniskas spontānas nātrenes pieaugušo pacientu populāciju un apkopotie dati liecina arī par problēmām, ko būtu jāanalizē padziļināti, lai noskaidrotu, kādi faktori tās ietekmē un kā tos var koriģēt, lai uzlabotu pacientu dzīves kvalitāti.  

Noslēgumā

Nātrene ne vienmēr ir alerģisko reakciju izpausme un nepilnīga izpratne par tās cēloņiem un patoģenēzes mehānismiem var būt iemesls nepiemērotām dzīvesveida korekcijām, novēlotai slimības diagnostikai un atbilstošas terapijas uzsākšanai.

Hroniska spontāna nātrene ir autoimūna slimība un tās izpausmes bieži ir izteikti mokošas un būtiski ietekmē pacientu psihisko veselību un dzīves kvalitāti.

Hroniska spontāna nātrene var būt viens no pirmajiem signāliem citām hroniskām slimībām (arī onkoloģiskām), tāpēc nereti veicama plaša diagnostiskā testēšana, kas, atbilstoši klīniskajai ainai, atkārtojama dinamikā. 

Mūsdienīgu tehnoloģiju (CRUSE Control) izmantošana ir lielisks palīgs slimības aktivitātes un pacientu dzīves kvalitātes novērtēšanai, slimības provocējošo faktoru, simptomu dinamikas un terapijas efektivitātes pārraudzībai.

CRUSE Control

CRUSE Control viedtālruņu lietotne pieejama arī latviešu valodā.

Foto: Shutterstock.com

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2024. gada aprīļa numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!