Gunārs Trimda: Līdzatkarība 3. daļa

(sākums Ārsts.lv 2023.gada februāra numurā)

Ceturtais līdzatkarīgo attiecību psiholoģiskais portrets ir cilvēks ar narcistiskām personības iezīmēm.

Šajās attiecībās citi cilvēki tiek izmantoti kā spogulis, kas apstiprina savu unikalitāti. Partnerim tad ir jāizrāda lepošanās un mīlestība. Viņam jācenšas piepildīt visas narcistiskā partnera vēlmes, katru dienu “jālien no ādas ārā”, tad veiksmes gadījumā, var just laimi.

Partnerim tiek uzvelta atbildība par savu labklājību. Narcistiskajam partnerim ir nepieciešamība redzēt savu ideālo “Es” spogulī, tāpēc viņam pašam arī jācenšas atbilst grūti izpildāmajām gaidām no sevis paša, kā arī ir nepieciešams ar jebkuriem līdzekļiem iegūt atbildi no “spoguļa”.

Gluži kā pasakā: “Tu uz šīs pasaules esi skaistākais, labākais un gudrākais!”

Narcistiskas personības iezīmes veidojas, ja vecākiem bērnībā šķitis, ka bērns tiek mīlēts un aprūpēts, bet patiesībā bērns ir tikai pašu vecāku tā sauktais narcistiskais paplašinājums, tas ir, bērnu neuztver kā atsevišķu cilvēku, bet gan kā savas pašas personības turpinājumu. Vecāki nespēja saprast bērnu, nebija arī paši par sevi pārliecināti, vai ir pietiekami labi vecāki. Bērnam bija izvirzītas ļoti augstas prasības. Vecāki neinteresējās par to, kā bērns jūtas. Viņi bija pārliecināti, ka bērnam ir kāds talants un tādēļ no viņa gaidīja arī attiecīgu rezultātu.

Vecāki ar savu rīcību it kā “apsteidza” brīdi, kad bērns pats kaut ko vēlējās, kā rezultātā viņš jutās apjucis, jo vairs nespēja atšķirt savas vēlmes no vecāku vēlmēm. Bērns saņēma pārlieku daudz un tas netika dots tāpat vien. Viņš saprata, ka tas viss nav tāpat vien, bet gan kā ieguldījums turpmākajiem sasniegumiem. Tas nozīmē, ka “parāds” vecākiem nemitīgi aug.

No bērna sagaida tik daudz, viņu uzskata par tik talantīgu, bet pats bērns tik talantīgs nemaz nejūtas. Neraugoties uz to, viņš vecākus nedrīkst pievilt. Visam, ko dara, ir jābūt perfektam.

Tas bērnu biedē, jo var nesanākt. Vecāki steidzas palīgā, turklāt dara arī to, ko bērns pats spētu izdarīt. Rezultātā viņam nav bijusi iespējas iemācīties pašam pārvarēt grūtības un izdarīt kaut ko līdz galam.

Bērna centienus un sasniegto vecāki ar lepnumu “rādīja” apkārtējiem, tādējādi arī apkārtējiem liekot lepoties ar viņu atvasi. Apkārtējie par prieku bērna vecākiem arī apbrīnoja bērnu.

Turpretī, atrodoties vienaudžu vidū, viņš saņēma pavisam citu vērtējumu. Tas bērnā radīja bailes. Vecāki, cenšoties bērnu aizsargāt, radīja sajūtu, ka viņš var uzticēties tikai saviem mīlošajiem vecākiem, ka apkārt ir daudz naidīgi noskaņotu cilvēku, tādējādi vairāk padarot viņu atkarīgu no vecākiem, kā arī pašam no sevis.

Cenšoties bērnu norobežot no grūtībām, vecāki viņa vietā pieņēma lēmumus. Bērna priekšā tika izklāts tāds kā paklājs, pa kuru viņš varētu doties. Bērnam tad nav bijis ne mazākās iespējas pašam izvēlēties, lemt, uzņemties atbildību, pārvarēt grūtības. Būdams izvēles priekšā pieaugušā vecumā, viņš jūt bezpalīdzību un ir nobijies. Viņam ir grūti apzināties, ko patiešām vēlas, viņš nespēj izvērtēt savas iespējas pašam pārvarēt grūtības un var dzīvot tikai tādos apstākļos, kad viņu nepārtraukti apbrīno, slavē un atbalsta.

Viņam ir grūtības izveidot mīlestības pilnas partnerattiecības. Viņš spēj veidot tikai funkcionālas attiecības, tas ir, otrs pilda tikai kādu konkrētu funkciju.

Būt mīlētam viņam nozīmē atkal atbilst ļoti augstiem kritērijiem, nemitīgi slēpt savu nepilnību, justies kā niecībai pretstatā tam tēlam, ko nācies demonstrēt citiem.

Ņemot vērā, ka ir nepieciešamība tikt apbrīnotam, tad šim cilvēkam, kurš nepazīst savas vajadzības, ir pasīvs, par sevi nepārliecināts, nespēj uzņemties atbildību, vajag kādu, kurš spētu uzņemt visu šo smago nastu. Šis kāds tad varēs pateikt priekšā, ko viņam vajag, kā to sasniegt, kā arī uzņemsies lielu daļu pūļu šo mērķu īstenošanai. Vajadzēs arī, lai otrs nepārtraukti izteiktu komplimentus, atzītu talantu, apliecinātu savu uzticību.

Narcistisks cilvēks tā pa īstam arī nespēj noticēt uzslavām, tāpēc tās viņam ir vajadzīgas nemitīgi un lielā daudzumā, lai kaut nedaudz spētu uzturēt psihisko līdzsvaru. Ja apbrīna netiek saņemta, tad rodas atraidījuma sajūta, milzīgas bailes un panika.

Paralēli ir vēlme veidot attiecības un bailes no attiecībām. Viņš neprot tieši izteikt savas vēlmes, tādēļ pārējiem pašiem vajadzētu saprast, ko viņš vēlas, un darīt visu iespējamo, lai ar viņu izveidotos attiecības.

Tās veidojot, viņi centīsies atbilst otra gaidām, centīsies būt “labi”. Viņi slēps savas patiesās jūtas un atklās tikai to, ko pēc viņu domām sagaida citi. Viņi demonstrē partnerim savas spējas un sasniegumus, lai otrs būtu pārliecināts, ka izvēlējies “labu preci”.

Tas tiek darīts ar mērķi, lai partneris arī darītu to pašu. Galvenais, lai partneris uzņemtos šo “burvja spoguļa” lomu.

Partnerim arī ir jābūt tādām spējām un talantiem, lai nebūtu kauns tos demonstrēt apkārtējiem

Var teikt, ka attiecības ir tāds kā darījums.

Līdzatkarīgais partnerī cenšas ieraudzīt tikai to labo, ignorējot kādus destruktīvus signālus. Tā nav brīva izvēle, bet gan uzmācīga nepieciešamība. Narcistiskas organizācijas līdzatkarīgais attiecīgi ignorē jeb izstumj arī savas negatīvās reakcijas uz partnera ēnas pusi.

Tas bieži izraisa psihosomatiskas saslimšanas - galvassāpes, kuņģa čūlas un citu.

Var veidoties arī depresija. Tā rodas, jo emocijas pastāvīgi tiek apspiestas, ir atkarība no citu vērtējuma, nespēja uzņemties atbildību, neskaidra sevis paša izjūta un attiecīgi veidojas bezspēcība, apātija.

Depresija rada sekundāro izdevīgumu, jo beidzot pašam vairs nekas nav jādara, nav nekam jāatbilst, neko nevajag tēlot. Depresija  kalpo par attaisnojumu, turklāt papildus var iegūt citu uzmanību un rūpes.

Lai mazinātu ciešanas, līdzatkarīgais atvieglojumu var meklēt arī narkotikās, alkoholā, azartspēlēs vai pārēšanās tieksmē.

Vecāku vēstījumi, kas rada narcistiskas iezīmes ir:

- “tu esi neparasts bērns, tāpēc tev ir daudz jāsasniedz”;

-“tu esi īpašs bērns, protams labāks par apkārtējiem”;

-“tev nevajag pārāk sevi noslogot, jo tu vienmēr vari rēķināties ar manu palīdzību”;

-“tev nav ne par ko jāuztraucas. Es par tevi rūpēšos, lai tu nepiedzīvotu jebkādas neērtības’’;

- “tu manā dzīvē esi pats galvenais. Viss, kas ir mans, tiks tev atdots, lai tikai tev ir labi”;

-“lai ko tu darītu, es vienmēr tev palīdzēšu un izdarīšu to, kas tev sagādā grūtības”;

-“pasaule ir pārāk bīstama, tev no tās nepieciešama aizsardzība”;

-“īsti uzticēties tu vari tikai saviem vecākiem”;

-“lai kas notiktu, tev ir labi jāizskatās citu acīs”;

-“tev jābūt tādam, kādu es vēlos redzēt, tādam, par kādu es pats nespēju kļūt”;

-“tev tādam jākļūst, lai es varētu ar tevi lepoties citu priekšā”;

-“parastie cilvēki nav tevis cienīgi. Tevi mīlēt drīkst tikai īpaši cilvēki, kuri ir pierādījuši to, ka ir īpaši”;

-“tev ir jāgūst panākumi, lai tu citiem pierādītu, ka esi īpašs cilvēks.”

Bērns secina :

-“man jāizskatās labam, gudram, talantīgam un veiksmīgam”;

-“patiesībā es nejūtos tāds, kādu man vēlās redzēt citi. Bet man jāatbilst citu gaidām, tāpēc man ir jāizliekas”;

-“man jābūt tādam, kādu mani vēlas redzēt vecāki, es nedrīkstu viņus pievilt”;

-“es nezinu, ko vēlos”;

-“man jābūt visam, ko vēlēšos”;

-“jo mazāk izrādīšu iniciatīvu, jo mazāka iespēja ir kļūdīties

un parādīt citiem, ka esmu nepilnīgs”;

-“kad mani mīl, nevaru būt tāds, kāds esmu, bet man ir jāatbilst mani mīlošā cilvēka cerībām un gaidām”;

-“ja mani neviens neslavē, tad apkārtējie ir sapratuši, ka neesmu pati pilnība’’;

-“man jājūt tikai pareizās emocijas, lai citi redzētu, ka es patiesi esmu labs”;

-“reizēm  jūtu sliktas emocijas, bet, ja tās izrādīšu, citi manī vilsies. Savas emocijas ir jāslēpj”;

-“labs cilvēks ir tāds, kurš kaut ko sasniedz. Man  jāsasniedz pati virsotne”;

-“nav svarīgi, kādā veidā ir gūti panākumi, galvenais, lai citi redzētu sasniegto rezultātu”;

-“pārlieku augstus rezultātus arī nevajag sasniegt, jo citi tad no manis prasīs arvien vairāk.”

Rezultātā radīsies :

  • zems pašvērtējums;
  • trauksmainība;
  • kompensatora augstprātība;
  • bailes izgāzties;
  • bailes no panākumiem;
  • vajadzība, lai vienmēr pašam būtu taisnība;
  • grūtības pieņemt lēmumus;
  • izvairīšanās just emocijas;
  • bailes no tuvības;
  • bailes tikt atraidītam un pamestam;
  • atkarība no citu viedokļa;
  • apātija, iniciatīvas trūkums.

Piektais līdzatkarīgā tips ir ar nepiesātināmām alkām pēc mīlestības.

Psihoanalītiķe Kārena Kornija aprakstīja neirotisko vajadzību pēc mīlestības savā grāmatā: “Mūsu laika neirotiskā personība.”

Te attiecības tiek veidotas tāpat kā to dara līdzatkarīgais ar narcistiskām iezīmēm “Mīlestība caur paša atspulgu otrā” atšķiras tikai ar izcelsmi un izpausmēm.

Katrs vēlas tikt mīlēts. Vajadzība pēc mīlestības ir pamata vajadzība. Bez tās mēs nespētu dzīvot. Bērnam mātes mīlestība vārda tiešajā nozīmē ir izdzīvošana.

Ar ko atšķiras normālā vajadzība mīlēt no neirotiskās?

Karena Hornija skaidro:

1. uzmācīgs raksturs. Pieaugušajam mīlestības neesamību vēl nenozīmē katastrofu. Viņš var būt veiksmīgs, priecāties, gūt baudu, pat justies laimīgs. Neirotiskās vajadzības gadījumā cilvēks bez mīlestības apliecinājumiem nespēj dzīvot. Viņš ir tik atkarīgs pat no otra simpātijām, ka var satraukties, ja kāds nepazīstams cilvēks runā ne visai laipnā tonī;

2. grūtības būt vienam, bailes no vientulības. Vienatnē rodas trauksme, tāpēc viņš cenšas, lai vienmēr būtu kāds blakus. Tā, piemēram, sieva vīram uz darbu zvana vairākas reizes dienā, runājot par nesvarīgām lietām un iegūstot uzmanību. Otra pastāvīgā uzmanība kļūst vissvarīgākā. Ir teju vai katastrofa, ja otrs izrāda neapmierinātību par līdzatkarīgā pārāk ciešo vēlmi pēc saskarsmes.

Šķiroties, līdzatkarīgais ir gatavs mesties pirmā garāmgājēja apskāvienos, galvenais ir būt ar kādu kopā. Cena, ko maksā, lai tikai paliktu ar otru, ir augsta, tā var būt gatavība tikt pazemotam vai arī pilnībā atteikties no sava paša interesēm. Tādā gadījumā no attiecībām gandarījuma nav, bet nav arī spēka, lai tās pārtrauktu, jo tad atkal būs vientulība, ko izturēt ir vēl grūtāk;

3. Manipulācijas, ar kurām var iegūt uzmanību un mīlestību.

Tās ir :

- uzpirkšana (“Ja tu mani mīlēsi, darīšu visu, ko vēlies.”);

- bezpalīdzības demonstrēšana (“Tu nevari man atņemt savu uzmanību, jo es bez tās aiziešu bojā”);

- aicinājums pēc taisnības (“ Es tik daudz daru tevis dēļ! Tev obligāti man jāsniedz sava mīlestība un uzmanība”, vai “ Es tavā vietā izrādītu vairāk uzmanības tam, kurš…”);

- draudi un šantāža (“Ja tu man nepievērsīsi uzmanību – seksa nebūs”, “ Ja tu mani pametīsi, es izdarīšu pašnāvību!”);

4. nepiesātināmība. Lai arī cik otrs neizrādītu mīlestību, tās vienmēr būs par maz. Tā kā līdzatkarīgais nav pārliecināts par savu nozīmīgumu, uzmanības apliecinājumi nepieciešami nepārtraukti. Rezultātā partneris attālinās, jo ir noguris no šī prasīguma;

5. absolūtas mīlestības prasība:

- “mani vajag mīlēt, lai arī es nepieņemami uzvedos, jo, ja mani nemīl tad, kad esmu izaicinošs, tad īstenībā mani nemaz nav mīlējuši, bet mīlēta tikai komfortablā dzīve kopā ar mani”;

-“mani vajag mīlēt, neko neprasot pretī, jo citādi tā nav mīlestība, bet mēģinājums iegūt ko labu, ar mani komunicējot”;

- ja cilvēks mani mīl, viņam ir jānes upuri (nauda, laiks, personīgie mērķi, raksturs, ieradumi).

6. pastāvīga greizsirdība. Tā rodas pat tad, kad partneris ir aizņemts ar ko savu, izrāda apbrīnu par citu cilvēku, sarunājas ar citiem. Visai partnera uzmanībai jābūt veltītai līdzatkarīgajam. Tikai viņam ir ekskluzīvas tiesības rīkoties ar partnera laiku, interesēm un simpātijām;

7. atteikuma sāpīga uztvere. Jebkurš mazākais atteikums vai atbildes gaidīšanas laiks tiek uztverts sāpīgi un apstiprina sava paša nevērtības sajūtu. Tas veicina aizvainojuma uzkrāšanos, kas kontrastē ar nespēju šķirties no partnera. Ņemot vērā, ka mīlestības vienmēr ir par maz, līdzatkarīgais jūt vilšanos. Neapmierinātība agrāk vai vēlāk rodas tiešā vai netiešā veidā.

Nepiesātināmās mīlestības gadījumā bērns ir bijis piesaistīts vienam no vecākiem, no kura viņš, būdams pieaudzis, nevar atdalīties. Viņš var strīdēties ar mammu vai tēti, bet ne tāpēc, ka tā ir labāk, bet gan tāpēc, ka tā ir savādāk. Un tāpat šajā situācijā viņš paliek atkarīgs no vecākiem.

Pašam esot pārliecinātam, ka ir ticis prom no vecāku aprūpes, turpmākās attiecības veido tieši pēc tiem pašiem principiem.

Viņi paliek bērna lomā un partnerī vēlas redzēt vecāku.

Iemesls šim līdzatkarīgā veidam ir vecāku, biežāk mātes nežēlīgi aprijošā attieksme. Bērns vienmēr tiek turēts sev tuvumā. Viņš nedrīkst būt brīvs un neatkarīgs. Viņš tik cieši tiek smacēts ar uzmanību un rūpēm, ka nav ne mazākās iespējas izlauzties no šīs savienības.

Vēl pie iemesliem var minēt, - ja ģimenē ir pieklājīgi vēsas attiecības, kad vecāki viens otru nemīl, bet ar visiem spēkiem cenšas nestrīdēties, atklāti parādīt savu neapmierinātību.

Bērns šajos apstākļos jūtas nedroši, viņš nezina, ko jūt un domā viņa vecāki. Viņš jūt šo aukstumu brīdī, kad vecāki sāk demonstrēt mīlestību. Neraugoties uz to, ka bērns ir neapmierināts, satraukts, jūt vēsumu, vecāki par varītēm cenšas viņam ieskaidrot, ka ģimenē valda miers un viss ir kārtībā.

Trauksmi rada neatbilstība starp to, ko bērns redz un jūt. Šo trauksmi vēl pastiprina tas, ka bērns aiz ārējiem vecāku uzmanības žestiem nejūt mīlestību. Tas rada sajūtu, ka bērns pats ir vainīgs, ir iemesls šim aukstumam, distancētībai, neapmierinātības saturēšanai. Bērnā rodas sajūta, ka viņš ar savu uzvedību nav pelnījis mīlestību un, lai saņemtu uzmanību,  ir gatavs darīt jebko.

Vēl viens variants var būt, ka bērns sākotnēji saņēmis uzmanību un mīlestību, bet tad kādu iemeslu dēļ (piedzimst māsiņa vai brālītis, vecāki kļūst depresīvi), šī uzmanība izsīkst un rodas vecāku prasības pret bērnu. Viņam tiek teikts, ka nu viņš jau ir liels un, ka tika daudz uzmanības vairs nevajag.

Jebkurā gadījumā mīlestības nav bijis pietiekami un līdzatkarīgais tagad par varītēm cenšas šo situāciju mainīt. Bet, ņemot vērā pieredzi, ka pēc mīlestības perioda tā tiek zaudēta, viņi ar visiem spēkiem cenšas izveidot tādas attiecības, kur mīlestības zaudēšana nebūtu iespējama.

Visi līdzatkarīgo veidi ir līdzīgi ar to, ka līdzatkarīgais pret otru izturas tā, kā pats pret sevi. Cilvēks, kurš nav piedzīvojis mīlestību, nespēj no otra mīlestību ņemt un otram mīlestību dot. Viņam gluži vienkārši nebija kur to iemācīties.

Kas notiek ar bērniem, kuri dzīvo līdzatkarīgo vecāku ģimenēs?

Viņiem ir vairākas kopīgas iezīmes:

- viņi baidās būt atklāti, tāpēc visu laiku nēsā “masku”;

- viņi sevi neciena un nemīl;

- neticēdami saviem spēkiem, viņi vai nu izvairīsies no atbildības, vai kļūs hiperatbildīgi;

- viņi tic, ka ir jāapmierina vecāku vajadzības, ka pašu vajadzības apmierinās citi;

- viņi mācās iegūt kādu labumu no destruktīvām attiecībām, iemācās manipulēt;

- viņi cenšas citus pakļaut atklāti dominēdami un manipulēdami;

- viņi nespēj apzināties savas emocijas, nespēj saprast to rašanās iemeslus;

- viņi ir baiļu pilni, satraukti, nepārliecināti par sevi;

- piedzīvodami ciešanas, viņi turpinās mocīt gan sevi, gan citus;

- viņi jūt bezpalīdzību, jūtas nevienam nevajadzīgi un vientuļi;

- viņi nespēj citiem uzticēties un cienīt citus;

- ir nosliece būt depresīviem, trauksmainiem;

- nespēj ar citiem izveidot attiecības.

Ir raksturīga tā sauktā “ izdzīvojušā vainas sajūta’’, kā rezultātā tiek palaistas garām daudzas iespējas, ko sniedz dzīve. Bet, ja arī šos dzīves labumus atļaujas pieņemt, tad noteikti atrod  kādu veidu, kā sevi par to sodīt.

Ir grūtības atļauties būt laimīgākiem par saviem vecākiem.

Šis vainas veids rodas:

- kā skaudība pret tiem, kuriem ir kas vairāk (notiek identifikācija ar vecākiem, brāļiem un māsām, kuri pēc viņa domām viņu apskauda viņu);

- viņš var just kaunu, ka ir nepatīkams, neveikls vai izvirtis cilvēks;

- viņš bojās attiecības ar savu partneri, jo šīs attiecības nedrīkst būt labākas par viņa vecāku attiecībām;

- ja viņa vecāki nespēja gūt gandarījumu no viņa, viņš arī nespēs priecāties par saviem bērniem;

- ja kāds no viņa vecākiem nomira, tad attiecīgajā vecumā arī viņam būs paniskas bailes nomirt, šajā brīdī viņš neapzināti pats var izprovocēt kādu slimību vai nelaimes gadījumu;

- ja viņa brālis vai māsa nespēja izveidot karjeru, tad viņš var ieslīgt depresijā, ka pats ir spējis izveidot karjeru.

Bērns, kurš dzīvojis līdzatkarīgo vecāku ģimenē, ciešanas var uzskatīt kā pašas par sevi saprotamas. Viņš neapzinās, ka, pat aizejot no vecākiem un kļūstot patstāvīgam, viņš joprojām saglabā to ciešanu daudzumu, pie kā ir pieradis un, kas ir bijis viņa ģimenē.

Reizēm viņš pievērš uzmanību tam, ka viņa garastāvoklis pasliktinās brīžos, kad viņš gūst panākumus vai tuvinieki piedzīvo kādu nelaimi.

Laikam ritot, viņš var sākt apzināties vainu savu vecāku priekšā, savus panākumus uzskatīdams par tādu kā negodīgu attieksmi pret vecākiem.

“Izdzīvojošā vaina” var būt spēcīgi jūtama vai arī tik tikko nojaušama.

Foto: Shutterstock

Raksts publicēts „Ārsts.lv” 2023. gada marta numurā!

Portālā "Ārsts.lv" publicēto rakstu pārpublicēšana iespējama tikai, saskaņojot ar portāla redakciju!